Uz ziemeļiem pa skarbo Pan-Americana

16.JŪLIJS TĀLĀK UZ POPAYAN - ŠEIT IR BAILĪGĀK - CIUDAD BLANCA

No rīta mostamies ar tādu varenu, ritmisku troksni, tādu kā armijas parādes skaņu ar bungām un soļošanu. Tas liekas jocīgi septiņos no rīta, bet, acīmredzot, notiek kāds armijas parādes mēģinājums. Vakar rakstīju par policistiem, šodien dzirdam armiju - vispār jāsaka, ka Kolumbijā militārpersonu klātbūtne manāma visu laiku. Var jau arī saprast - pilsoņu karš oficiāli beidzās tikai pagājušogad.
Tā kā Pasto kā pilsēta mums ne sevišķi patīk, un laiku sola sliktu, jau vakar nolēmām braukt tālāk uz Popayan, kas solās būt arhitektoniski smuka un atrodas tuvu skaistam dabas rezervātam. Brauciens ilgst sešas stundas, bet, iespējams, tas arī racionālākais veids kā pavadīt svētdienu, kad visās tūristu vietās apmeklētāju ļoti daudz.
Lonely Planet vēsta, ka vēl pirms 5 gadiem šajā maršrutā bijušas biežas laupīšanas, arī pašlaik naktīs autobusi braucot rindā drošības apsvērumu dēļ. Rūpes par drošību jūtam arī mēs: vispirms, pērkot biļeti, rūpīgi tiek pierakstīti mūsu pasu dati, tad pirms brauciena sākšanas visi pasažieri autobusā tiek nofilmēti. Pēc 3 stundu ceļa apstājamies, busā iekāp kāds vīrs un atkal visus uzņem video ar kameru. Drusku tā kā bailīgi paliek.
Lai arī brucam nedaudz lejup, Andu ieleju skati ir skarbi un daiļi, ielejas šķiet kādu kilometru dziļas, un Pan-Americana vijas gar pašu kraujas malu stundas garumā.
Popayanā iebraucam pulksten piecos pēcpusdienā, uzreiz jūtams, ka te ir silti, klimats maigs un patīkams. Popayan tiek uzskatīta par otro skaistāko koloniālās arhitektūras pilsētu Kolumbijā aiz Kartagenas, kas ir slavena Karibu piekrastes kūrvieta. Tiešām - visas fasādes baltas, ēkas stilīgas un labi saglabātas, centrālais laukums dižojas ar simtgadīgiem kokiem. Iesim tagad vakara pastaigā, droši vien, ka patiks.
Pirmo nedēļu esam pavadījuši ļoti daudzveidīgi, psiholiģiskais nogurums uzkrājies, tāpēc norunājam būt īpaši uzmanīgi cits pret citu sadzīves jautājumos. Mana mamma mēdza stāstīt stāstu no skolas pieredzes: Skolotāja saka trešajai klasei: "Es tagad uz brīdi iziešu, bet jums katram tikmēr jāpieskata viens cilvēks". Klasē izceļas ļembasts, katrs vēlas kādu pieskatīt, bet skolotāja smejas un turpina: "Jūsu uzdevums ir pieskatīt katram sevi". Tā darīt nolemjam arī mēs.Read more