Amsterdama - Buenos Airesa - Bariloche

Ielidojot Amsterdamas lidostā, uz iekāpšanas/izkāpšanas koridoriem rakstīts "World, here I come!" - Pasaule, es pie Tevis nāku. Tas skan iedvesmojoši, uzsākot ceļojumu uz citu kontinentu. Atkal pārņem tā sajūta, kad kļūstu pasaules nevis mūsu mazā Zemes stūrīša daļa.
Šoreiz braucam uz Patagoniju - milzīgu teritoriju Argentīnas un Čīles dienvidos, kas ir maz apdzīvota, lepojas ar dabas skaistumu un "Gaučo kultūru”. Esmu pamanījis, ka lielai daļai cilvēku Patagonijas vārds zināms no Ž.Verna romāna, kurā Kapteiņa Granta meklēšanas komanda šo Dienvidamerikas daļu dēkpilni škērsoja.
Šoreiz ceļojam ar Zandiņu divatā, un mūsu ceļojuma mērkis ir mazāk sadzīve un kultūra, vairāk dabas skaistums. Esam bez koferiem - tikai ar to, ko uz muguras var panest. Sākums gan iznaāca ne visai patīkams, Rīgais lidostā drošības pārbaudītāji man atņēma saliekamās staigātāja nūjas, esot 65 cm garas, bet atļautais garums tikai 55 cm. Nelīdzēja skaidrojums, ka tās 3 reizes jau Dienvidamerikā bijušas. Instrukcija paliek instrukcija.
Divarpus stundas Rīga - Amsterdama, trīspadsmit ar pusi Amsterdama - Buenos Airesa. Tad pārbraukšana no jaunās Ezeiza lidostas uz veco Jorge Newberry, kas atrodas praktiski Buenos Airesas centrā. Šeit gribam sakārtot nepieciešamās praktiskās lietas - tikt pie skaidriem Argentīnas peso un kļūt par vietējiem telekomunikāciju pakalpojumu izmantotājiem, tomēr Ziemassvētku laikam tas ir par sarežģītu. Pie vienīgā bankomāta, kurā atlikusi nauda, cilvēki stāv stundu rindā, be telekomam jau pagājušās nedēļas vidū "uzkārusies sistēma". Meistars esot ceļā.
Jau pašā izlidošanas terminālī atrodu HSBC bankas automātu, kas par nieka 10% komisijas maksu ļauj man tikt pie 2000 Peso (100€).
Argentīnas Aviolīniju lidojums uz Bariloči sākas precīzi laikā, un tas nozīmē, ka mūsu 30 stundu ceļojums neievilksies ilgāk par paredzēto. Vienīgais uztraukums, ka mums kārtējo rizi aizmirsies paņemt elektrības rozetē ievietojamo pārveidotāju, un vēl nav izdevies to šeit nopirkt. Mājās mums ar Dienvidamerikas formāta kontaktdakšām pilns plaukts, jo šī aizmāršības liksta mums uzbrūk katru reizi.
Drīz vien esam galā, un pēc 30 stundu ilgā ceļojuma spēka nav atlicis pat tik, lai varētu salamāties par kādu nebūtisku sīkumu. Lai vēl kaut kānovilktu laiku līdz deviņiem vakarā, nejauši uzduramies restorānam ar terasi, no kuras redzamais skats uz Nahnel Huapi ezeru ierindojams manas pieredzes Top 10 - pievienoju attēlu jūsu baudījumam un eju gulēt.Read more