Candelario Mancilla

Fermu šai neticamajā vietā ierīkojis tagadējā saimnieka Ricardo Levican vectēvs, tagad šeit ie ap 200 govju un 30 zirgu, kurus tā arī neredzam, jo tie brīvā vaļā paši rūpējas par ēdamo. Tomēr izrādas, ka īstā īpašniece un saimniece ir 90 gadus vecā Ricardo māte - to uzzinām no vedeklas. Tā viņi te trijatā dzīvo. Vakaros vecā saimniece paliek gulēt savā īstajā mājā kopā ar viesiem, bet jaunie dodas uz nepabeigto jaunbūvi turpar blakus.
Aizvakar, kad mēģinājām El Chalten norezervēt istabu šajā namā, vienīgais, ko aģentūra ieteica, bija uzrakstīt epastu Ricardo. Vēlāk satikām vairākus cilvēkus, kas arī bija uzrakstījuši epastus Ricardo un gaidīja atbildi. Atrodoties šeit, neviena pazīme neliecina, ka te būtu dators vai kāda cita ierīce, kas ļautu lasīt un rakstīt epastus. Uz palodzes stāv 2 rācijas, viena esot sakariem ar Čīles pusi, otra - ar Argentīnas. Bet sakari neesot stabili.
Šodien jau kopš agra rīta līst, un vecā saimniece saka, ka nepāriešot. Tāpēc sēžam koridorā pie metāla krāsniņas, vērojam ģimenes rutīnu un pa laikam šo to jautājam. Pēc brokastīm jaunā saimniece izžauj veļu, sakārto māju, ber Ricardo ar rācijas palīdzību mēģina sazināties ar kuģīti. Līdz Villa O'Higgins ostai rācija īsti nevelkot, tāpēc droši sakari esot tikai tad, ja kuģītis jau ceļā. Kad noskaidrojas, ka kuģīša šodien nebūs, abi ar kundzi dodas āra gitās, neskatoties uz stipro lietu. Vecā saimniece paliek ar mums mājās. Mums par prieku virtuvē parādās arī vakardienas riteņbraucējs, kurš, izrādās, dabūjis istabu blakus mājiņā kopā ar jaunajiem saimniekiem.
Nolemjam, ka ap vieniem iesim staigāt neatkarīgi no laika apstākļiem, jo jaunais Marmot lietusmētelis kaut kā jāatpelna. Lietus pulksten vienos pārstāj līt, vismaz tobrīd tā liekas. Ar prieku dodamies ārā. Plāns ir atrast tiltiņu pāri kalnu upri, kuru redzējām šurp nākot, šķērsot to un doties kādu gabalu gar ezera krastu. Reljefs gan neizskatās viegls, bet kartē staigātāju taka ir apzīmēta ar visiem skatu punktiem.
Uzreiz gan pareizo ceļu neatrodam, nonākam pašā ezera krastā, tad rāpjamies augšā pa krauju, tad es, meklēdams ceļu, iekrītu krūmos un kļūstu pilnīgi slapjš, bet beigās tiltiņu atrodam. Tālāk jau viss labi, gājiens vainagojas ar pikniku slapjā un skaistā vietā.
Kad nākam atpakaļ, pie mūsu mājas atkal līst, iespējams, lijis visu laiku. Vecā kundze mūs neatpazīst, mēģina ierādīt citu istabu, domādama, ka esam jauni viesi. Beigās tomēr izskaidrojam, ka mums jau istaba ir kopš vakardienas. Saprotam, ka pēcpusdienas kuģītis arī nav ieradies, bet no El Chalten puses ieradušies 4 jaunieši no Londonas. Pirmo reizi strādāju par angļu-spāņu valodas tulku starp šiem divdesmitgadīgajiem jauniešiem un veco saimnieci. Izdodas par procentiem 40, es tā lēšu. Esmu jau iejuties un palīdzu iekurināt krāsniņu, kopā gaidam mājās jaunos saimniekus, lai uzzinātu, cikos varētu būt vakariņas. Viss mierīgi ieiet vakara ritmā, ko apzīmogo pilns varavīksnes loks uz ezera, liecinot par lietus mākoņa aiziešanu.Read more