Hierve el agua (skaistie baseini)

Mans mīļākais piedzīvojumu romānu autors, Dienvidafrikas rakstnieks Vilburs Smits, kad kļuva 80 gadus vecs, turpināja būt produktīvs. Lai sevi pārāk nenogurdinātu, viņš savus jaunos darbus sāka rakstīt kopā ar kādu jaunu autoru, un uz grāmatas vāka redzami divi autoru vārdi.
Šorīt man ir slikta dūša un drudzis, līdz ar to šīsdienas notikumus atspoguļošu, bāzējoties uz ceļabiedru intervijām, veidojot bloga autoru kolektīvu.
Esam pieteikuši tūri uz dabiskajiem sērūdens baseiniem Hierve de agua, kas atrodas augstāk kalnos, pusotras stundas brauciena attālumā. Uzreiz no paša rīta nesaprotu, cik slikti man būs, tāpēc dodos ceļā. Kļuva stipri sliktāk, un nācās noturēt “vemšanas pauzi”. Nevaru saprast, kas mani sabeidzis, ir aizdomas uz trim lietām: siltuma dūriens, Oaxakas sienāžu salāti vai tekila. Tekilu atmetu uzreiz, arī uz sienāžiem aizdomas mazas, jo esmu spējīgs par tiem padomāt bez tūlītējām sekām. Paliek diagnoze “karstuma dūriens”, kuru mēģinu izskaidrot mūsu pavadonei. Tomēr pēc acīm redzu, ka viņa kaut kam tādam nespēj noticēt. Šeit tādas kaites nav.
Hierve de agua ir visai apmeklēta vieta ar putekļainu stāvlaukumu, švaki saslietām tirdzniecības būdām un maksas tualetēm. Mēs esam ieradušies paši pirmie, un kā tādi arī dodamies uz baseineim. To skaistumu aprakstīt nevar, tāpēc jāskata pievienotās bildes. Varu tik piebilst, ka “infinity pool” ideja smalkajās viesnīcas, kur baseina mala vizuāli pāriet kalnu ainavā, visdrīzāk radisies no šejienes. Žigli izpeldamies, un man ar to tad arī spēki galā, bet draugi veic sajūsmas pilnu pastaigu virs, ap un arī zem baseiniem, par ko man aizrautīgi stāsta pēc atgriešanās.
Izlūdzos nekavējošu braukšanu mājās, la tiktu pie miera, bet tas nemaz nav tik viegli, jo tūres pavadone jūtas neizpildījusi uzdevumu, un aicina mūs uz citiem apskates objektiem. Tomēr esmu nelokāms, un ap diviem pecpusdienā varu ieņemt gultas režīmu.
Par spīti briesmīgajam karstumam, Lidija dodas uz botānisko dārzu, kur gan iekšā netiek, jo iepriekš jāpiesaka tūre. Toties viņa atklājusi burvīgu Oaxakas centra daļu, ar mākslas saloniem, dizaina veikaliņiem un citām burvīgām vietiņām, par kuru ar sajusmu stāsta. Ir jau idejas par bāriem vakaram, un pasūtīts arī restorāns.
Šo izpriecu garām laist negribas, lai arī par saviem spēkiem neesmu pārliecināts. No viesnīcas dzirdu, ka pilsētā atgriezusies dzīvība - pūtēju orķestris sāk spēlēt vakara maršu, droši vien tālāk sekos dejas un uguns skulptūru vicināšana pa gaisu. Cilvēki šeit prot iepriecināt sevi un pilsētas viesus.Read more