San Juan Chamula

Can Cristobal izrādās skaistākā no Meksikas pilsētām, kuras esam redzējuši. Šeit saplūst labi koptas koloniālā stila celtnes ar vietējo iezemiešu kultūrai raksturīgajām košajām krāsām. Esam maiju teritorijā, un šīs cilts pēcteču īpatsvars pilsētā ir ļoti liels. Līdz ar to ari attiecīgi sejas panti, uzvedība, tirgošanās kultūra un citas iezīmes. Esam 2200 metrus virs jūras līmeņa, un klimatu tas ietekmē būtiski. Saule ir “asa”, bet nav karsta, temperatūra dienā 22-23 grādi, turpretī, tiklīdz saule noriet, iestājas dzestrums, un drīz vien temperatūra nokrīt zem 10 grādiem. Katrā ziņā mums šāds klimats ir vieglāk panesams kā okeāna piekrastes tveice.
Pēc palēna rīta cēliena pilsētas centrā dodamies uz San Cristobal tirgus pusi, lai atrastu “colectivo” jeb koplietošanas busiņu ceļam uz Chamula ciematu. Visa sabiedriskā transporta sistēma šeit sastāv no milzum garas balti zaļu busiņu rindas, kas saplūst pie galvenā tirgus un tad kā gara čūska vijas tam cauri, pēc tam sadaloties dažādos virzienos. “Colectivo” koncepts paredz, ka busiņš noteikta vietā gaida uz noteiktu galamērķi braukt vēlošos pasažierus līdz piekāpj pilns, un tad dodas ceļā. Parasti piepildīšanās laiks ir 10-15 minūtes, kas šai apvidū vispār nav nekāds laika patēriņš. Jāteic gan, ka busiņš drīzāk domāts vidējā maiju auguma cilvēkiem, un man jāsēž ar nodurtu galvu, jo izslieties nav kur. Pārējie pasažieri ir vietējie maiju pēcteči, kas sarunājas savā valodā.
Chamula ciematā 99% iedzīvotāji ir vietajās izcelsmes, un šis ciemats ir reģionālas nozīmes svētvieta. Ciemata centrā atrodas San Juan Chamula baznīca, kas celta 16. gadsimtā, pēc formas atgādina katoļu baznīcu, bet nokrāsota košās maiju krāsās. Interesanti, ka ļaudis izmano baznīcu saviem lūgšanu rituāliem, kas pēc satura ir tikai daļēji saistīti ar kristietību. Sazīmējam krustu mešanu un lūgšanas ritmu, bet tomēr svarīgakais rituāla punkts ir gaiļa upurēsana.
Baznīcā atļauts ieiet, bet fotografēt un filmēt nav brīv. Dodamies iekšā. Pati baznīca pilna dūmakas, jo deg tūkstoš sveču. Klona grīda noklāta ar sausu zāli, un tās sēž lūdzēju ģimenes, tām priekšā no zāles atbrīvotā laukumiņā deg vairākas sveču rindas. Skatāmies, ka vecākā ģimenes sieviete skaita lūgšanas, tad virs svecēm pavicina dzīvu gaili, tad ar gaili noglauda pārējos ģimenes lcekļus un turpina lūgšanu. Tā atkārto vairākas reizes līdz gaili piespiež sev priekšā pie grīdas, uzspiež krieso roku gailim virsū tā, ka “aizspiežas ciet” kāda gaiļa dzīvībai svarīga funkcija, un mājputns pēc pāris minūtem mirst. Upurēšana ir notikusi, un lūgšana ir cauri. Gaili iestūķē melnā plēves maisiņā, un mēs ta arī neuzzinām, kas ar to tālāk notiek.
Dodamies ārā no baznīcas, bet jūtamies nedaudz tā kā transā, vai nu no sveču dūmiem, vai arī no rituāla skata. “Colectivo” busiņš turpat pie baznīcas laukuma mūs laipni gaida, un 20 minūšu laikā atgriežamies San Cristobal tirgus apkaimē.
Liekas, ka šodienas augstākais punkts jau sasniegts, tāpēc atlikušo daļu plānojam veltīt suvenīru iegādei un citām muļķībām.Read more