Uz Machu Picchu

Machu Picchu

Mūsu ceļš pie inku dieviem ilgst 4 dienas, un dievu takās interneta nav. Tāpēc esmu veicis piezīmes pārgājiena laikā, kuras publicēju tagad. Varbūt ir iznācis drusku garāks raksta gabals kā parasti, bet piedzīvojumu patiesi ir bijis daudz.
Uzreiz varu teikt, ka ceļosana “pret plūsmu”, jeb laikā, kad cilvēki ceļo maz, ir izdevusies. Piemēram, klasiskā 4 dienu pargājiena pa inku taku virs mākoņiem rezervāciju veicām 4 dienas pirms pārgājiena (normālos laikos tas prasītu 6 mēnešus), un arī pati taka bija patīkami tukša un mierīga.

Pirmā diena - Viva la Alemania!

Aģentūras Alpaca Expeditions bukletā rakstīts, ka pirmā diena ir viegla, bet tik un tā pa nakti slikti guļam, jo kaut kāds stresa līmenis ir, katru dienu taču pie inku dieviem neejam.
Pulksten 4.50 grupas vadītājs Havi ir mums pakaļ uz viesnīcu, un ceļš var sākties. Vispirms ir grupas brokastis un savstarpēja iepazīšanās, jo tagad esam pilnā 8 cilvēku sastāvā. Pieci no mums ir savstarpēji vāciski runājoši (pāris no Šveices, pāris no Leipcigas un vēl viens kluss kungs, kurš par sevi neko nestāsta) un tad vēl Džeimss no Dienvidāfrikas. 8 cilvēku grupai pievienojas 13 tīro inku pēcteču sastādīts atbalsta personāls 13 cilvēku sastāvā, kuri nesīs līdzi uz muguras visu mums 4 dienām nepieciešamo. Personālā ietilpst arī atbalsta grupas vadītājs Katalano, kurš ir izbijis armijas specvienības virsseržants, un arī diplomēts šefpavārs Kasiljass. Katrs augumā nelielais, bet stiprais vīrs nesīs 25 kg paunu pa inku takām. Arī priekšniekam un šefpavāram atlaides netiek dotas.
Sākums ir ļoti gluds un jauks, taka ved uz leju, vienīgi saule spīd ļoti spoži un karsti. Visi kaut ko jokojamies, un tā tiekam līdz pusdienu vietai, kur mūsu atbalsta grupa, kas, protams, kustas ātrāk par mums, jau uzklājusi pusdienu galdu.
Pēc pusdienām taka ved augšup, un pārgājiena grūtības pakāpe pieaug. Apmetnes vietā nonākam ap četriem pēcpusdienā un tīri noguruši, jo pēdējās stundas laikā pārvaram 300 metru kāpumu - no 2500 līdz 2800 metriem virs jūras līmeņa.
Pirms vakariņām iepazīstamies ar savu atbalsta grupu, katrs vīrs kautrīgi pastāsta kaut ko par sevi un savu ģimeni. Jauki, ka aģentūra tiešām rūpējas, lai pret šiem vienkāršajiem, bet lepnajiem ļaudīm visi izturētos ar cieņu. Uzreiz pēc iepazīšanās, izmantojot savas spāņu valodas priekšrocības, iepazīstos ar šefpavāru, kas zin, varbūt velāk noderēs.
Vakariņas tiešām ir ļoti gardas, pie telts zālājā sēž dūšīga inku vecmāmiņa, un viņai spainī ir auksts alus. Es paņemu vienu 0,66 l, ko vēl labāku var vēlēties.
Gulēt ejam agri, jo no rīta 5.30 starts. Plānais matracis drusku spiež sānus, un uzreiz aizmigt nevar, jo kaimiņos notiek suņu kautiņš, bet tā beigas gan nesagaidu.Read more