Capellanía

22.JŪLIJS UZ BOGOTU VARĒSIM LIDOT VISI - DIENA AR SKOLAS DIREKTORU - UZ LIDOSTU PĒC "KOLUMBIJAS LAIKA" -

Einers un Adriana sešos nav aizbraukuši, vēl septiņos rosās pa māju un stāsta man, ka Karloss - mājas pircējas Sandras dēls- aizvedīs mani uz lidostu un palīdzēs nokārtot vārda maiņu. Un, ka brokastis ir uz plīts.
Tas ir cerīgi, un mēs ar Karlosu dodamies ceļā nekavējoties.
Lidostā mums veicas labi, biļeti apmainam, vienīgi tas aizņem daudz laika. Toties komisija nav jāmaksā. Pie reizes arī reģistrējamies lidojumam.
Atpakaļ braucot, runājam par politiku un ekonomiku, saruna vēršas plaši, jo Karlosam ir laba izglītība un laba angļu valoda.
Laikam Karlosam mūsu saruna iet pie sirds, un viņš uzaicina mūs visus trīs aizvest uz Pasto centru, bet pēc tam izvēlas ar mums pavadīt visu dienu. Viņam ir tik daudz, ko mums pastāstīt par savu ģimeni un darbu.
Karloss (Carlos Alberto Peña Montenegro) ir 30 gadus vecs, pēc izglītības inženieris, pēc aicinājuma - jauniešu izglītības entuziasts un Kolumbijas patriots. Ģimenei pieder privāta skola, kas nodarbojas ar jauniešu sagatavošanu iestājeksāmeniem valsts ģimnāzijās un augstskolās, un Karloss ir skolas direktors un sava tēva - skolas dibinātāja - darba turpinātājs. Var saprast, ka tēvs ir bijis kaut kas līdzīgs latviešu Krišjānim Valdemāram, milzīga autoritāte.
Disciplīna skolā ir dzelžaina, jo Karloss uzskata, ka tikai tā var sasniegt rezultātu, un viņš pats ir uzrakstījis kārtības noteikumus uz 16 lapām. Noteikumi paredz, ka, piemēram, skolniekiem nedrīkst veidoties attiecības (un runa nav par intīmām attiecībām, viekārši puiši ar meitenēm nedrīkst draudzēties), nedrīkst lietot telefonus un citas ierīces, brīvajā laikā nedrīkst apmeklēt bārus/diskotēkas utt. Klasēs puiši un meitenes mācās atsevišķi.
Par noteikumu pārkāpumu sods ir 50 algebras uzdevumi.
Pats Karloss jūtas kā misionārs, viņš braukā pa pilsētu un vēro, vai audzēkņi neatrodas aizliegtās vietās, viens mūsu klātbūtnē tika pieķerts mācību laikā uz ielas.
Sākam diskutēt par tik stingras kārtības plusiem un mīnusiem, bet Karloss ir pārliecināts, ka šai laikā un vietā tas ir visefektīvākais veids, kā izglītot jaunatni. Un patiesībā viņš šos jauniešus mīl.
Pusdienas ēdam pie Karlosa dzīvoklī, kur rosās mājsaimniece Karmensita, kura pagatavo mums vistu ar rīsiem, un saņem pelnītu atzinību. Vispār novērojam, cik sirsnīgi un pieklājīgi turīgie kolumbieši izturas pret saviem strādniekiem un palīgiem. Paralēli pusdienām spēlējam galda spēli un skatamies latviešu Dziesmu un deju svētkus, ir jautri.
Karloss uzstāj, ka vedīs mūs uz lidostu pats, tik pa ceļam vēl jāiebrauc skolā un jāsaskaita, cik audzēkņi nobastojuši sestdienas pēcpusdienu. Tas paņem diezgan daudz laika, un mēs jau uztraucamies, vai paspēsim uz lidmašīnu.
No stundām aizlaidušies četri, un Karloss nekavējoties zvana vecākiem. Laika mums atlicis pavisam maz, un ar savu pieredzi saprotam, ka solītajās 30 minūtēs līdz lidostai netiksim. Ar kājas tirpinošiem apdzīšanas manevriem, pēc katra no kuriem Karloss pārmet krustu, ceļš aizņem 45 minūtes, un ar to ir gana labi, lai paspētu.
Sirsnīgi atvadāmies un sākam ceļu uz Bogotu, lai arī pašā galvaspilsētā iegriezties šoreiz nesanāks. Esam režervējuši diezgan smalku viesnīcu pie El Dorado lidostas, vakariņojam glaunā restorānā, kur ēdiens garšo viduvēji, bet cenas gandrīz kā Eiropā, un spriežam, ka daudz labāk bija pie vienkāršajiem un sirsnīgajiem kolumbiešiem viesu mājās. Esam iepazinušies ar 5 dažādiem, bet ļoti jaukiem cilvēkiem šai pasaules pusē, un sakām paldies amerikāņiu kompānijām Google un Facebook, par to, ka mums ir rīki attiecību turpināšanai.Read more