Colombia
Genagra

Here you’ll find travel reports about Genagra. Discover travel destinations in Colombia of travelers writing a travel blog on FindPenguins.

16 travelers at this place:

  • Day150

    Popyan

    September 21 in Colombia

    We got into town, checked into a weird hostel/bar and bumped into two guys from Cali! A French guy and a guy from Indonisia, who we’d end up travelling with, called Malvin.
    Popayán was not what we expected. We thought it would be a small colonial town with not much going on. It’s pretty damn big! It was the second established town after Santa Marta and it’s very colonial, another place that could be Spain.
    We hung out for a couple of days, saw he sights, ate some food and watched the sun set. All nice and chilled. The next morning, we headed to the bus station, said good bye to Fransoire, and the 3 of us waited for the bus to San Agustin.
    Read more

  • Day243

    Passover in Popayán

    March 29 in Colombia

    Northwards bound we headed from Pasto to Popayán, the white city (la ciudad blanca), a two hour journey by bus. Popayán is considered as one of the most conservative and religious cities in Colombia, so what better time to visit than Easter, or as the Spanish call it, Semana Santa. When we arrived at our accommodation, we realised that the city centre was a twenty or thirty minute walk and that very little existed outside of the gated-community that would be our home for the next two nights.

    On our second day, we wandered around the city centre amongst all of the white, colonial-style buildings. Popayán was filled with people walking all over the place, many of whom were on a pilgrimage to the main Cathedral. Tagging along, we made it to the top of the hill, slightly out of breath, to witness a procession along the Stations of the Cross, situated around the church. It was at this point that Little Miss Pottymouth unleashed a tirade of profanities and blasphemous remarks that, if we had been seeking shelter in a church, it would have crumbled into a thousand, million pieces. Fortunately, most people wouldn't have understood much of the tirade other than perhaps the word Jesus and considering it was his day of days it didn't raise any eyebrows.

    After our brief religious experience, we headed back into the centre of town in search of the famous el Viernes Santo (Good Friday) procession. We ended up stumbling upon the floats for the parade, housed in a nearby church, but not the actual procession. As we wandered aimlessly, a Police Officer struck up a conversation with us and we queried her about the procession. We didn't quite understand whether the parade was supposed to commence in the day or night. It turns out the procession didn't start until 8pm that night.

    As we waited for the procession, in all its glory, another Police Officer began chatting to us, in broken English and we responded in broken Spanish. As we acknowledged that both parties lacked the skill to have a conversation, others listened into the conversation. We're sure the stickybeaks were thinking “oh, how lovely, the Gringos are trying to speak Spanish”. With a few well-wishes from the Police Officer and those eavesdropping, the Police Officer went back to his post and we waited in anticipation for the procession to commence.

    The procession was headed by a high-ranking religious figure followed by a number of altar boys and girls, in addition to the military police band, pounding out an eerie and haunting melody and drumbeat. For the first half an hour or so, the procession was entertaining but after two hours we had had enough of the seemingly endless floats depicting the trials and tribulations of Jesus on his death day.

    While our Spanish still needs a lot improvement, we found that we were able to have some basic conversations with some of the local police and a guy, Jose, who lived in the same gated-community. We'd been practising our Spanish tongue-twisters almost daily and when we regurgitated the rhyme, Jose confirmed we spoke like a six year child. But compared to four months ago, this was significant progress for us. Unfortunately, we couldn't hang around longer and we had to keep moving to reach our next destination.

    Next stop: Cali

    For video footage, see:
    https://youtu.be/KtvMk6CN68E
    Read more

  • Day95

    Popayán

    March 19, 2015 in Colombia

    Further northwest we hit the unknown magnificent colonial Colombian town of Popayán.
    The city indeed is incredibly beautiful, the houses all painted in white, an incredible number of churches and these day's everything is being prepared for the holy Easter week, when tens of thousands of tourists come to see the dozens of religious processions and services. But the most beautiful part is that it is not a colonial museum, but a lively city, full of students.
    After enjoying the beauty of the streets illuminated at night when we arrived, we took the next day to get to know the old town, tasting the excellent cuisine of the Cauca valley and simply enjoying being off the gringo trail and being the only tourists around.

    Beautiful last two days for us during our Sabbatical before we take the bus across the next mountain range to go to Ibagué, Isa's home town and be with her parents!
    Read more

  • Day132

    Ce matin, après un peu plus de 4 mois de voyage, nous avons dit au revoir à Colas, Didi et Juju, et nous avons quitté l'Equateur pour la Colombie. Nous avons donc pris un premier bus depuis Quito qui est arrivé à Tulcan après 4h environ, puis nous avons fait tamponner nos passeport et nous avons traversé le pont qui représente la frontière pour rejoindre notre première ville colombienne "Ipiales". Cette ville frontalière est connue pour Le Sanctuaire de Las Lajas qui est un lieu de culte et un pèlerinage situé dans le canyon formé par la rivière Río Guáitara, à 7 km de la ville. C'est, depuis le XVIIIe siècle, un des centres de pèlerinage les plus importants d'Amérique du Sud. Nous avons donc pris un taxi depuis la frontière pour nous rendre sur le site du sanctuaire. La vue sur l'Eglise et le pont était vraiment magnifique! Nous avons déjeuné/dinné (à 17h on ne sait plus trop de quel repas il s'agit) avec la vue sur l'Eglise ce qui fait que nous avons eut le plaisir de la voir s'illuminer de toutes les couleurs à la nuit tombée. Apres avoir bien profité de la beauté des lieux nous sommes reparti pour le terminal de bus où nous allions prendre notre bus de nuit direction Popayan. Nous sommes arrivé là-bas à 4h15 du matin fatigué du voyage mais toujours aussi heureux :)Read more

  • Day12

    Popayán

    May 25, 2015 in Colombia

    I'm now adopting the Colombian habit of “madrugar“ (= getting up really early) every day, since with all the distances between the places I am visiting I would lose way too much time otherwise, as well because it's getting dark really early in Colombia. Therefore, my usual time for waking up has become between 5 and 6am.
    Since in Cali nevertheless I used to stay up until midnight, Popayán was rather a relaxing point. When I arrived around 11am, I first bought some food to cook in the hostel. Only after lunch I explored the little colonial town.
    How everywhere in the country, the traffic is terrible, but still Popayán was relaxing, because it is small enough to walk to all the points of interest. Anyways there is not that much to see, it's rather about the flair of the “ciudad blanca“ (= white city) and the two major museums. I went to one of them, the Museum of Natural History. It was really interesting, because it showed where in the country I would have the chance to see the different animals. Besides, with some of them I didn't even know that they existed in Colombia, e.g. Pumas, leopards and a great variety of snakes and birds.
    Read more

  • Day173

    Die weisse Stadt

    April 28 in Colombia

    Die Fahrt von La Plata gestaltete sich ziemlich rumplig und dauerte doppelt so lang wie gedacht. Laut einem kolumbianischen Mitfahrer, sei dies ist ganz normal in Kolumbien. Er sagte uns, dass auf dem Weg ein wunderschöner Ort sei, den wir unbedingt sehen müssten. Wir sollten dem Busfahrer einfach umgerechnet 7 Franken in die Hand drücken und er würde dann mit allen Passagieren eine halbe Stunde auf uns warten. Da uns bei diesem Gedanken ziemlich unwohl war, waren wir froh, dass sich dies wegen der langen Verspätung sowieso erledigt hatte und wir endlich in Popayán, der ciudad blanca, ankamen.

    Die 1537 gegründete Stadt besticht durch die weissen Fassaden der Kolonialbauten. Der Hintergrund: Ein Parasit, der sich in den Füssen der Bewohner einnistete, hatte den Ort heimgesucht. Da der Parasit mit Kalk eliminiert werden konnte, wurden kurzerhand alle Gebäude damit bestrichen. Das Insekt ist mittlerweile verschwunden, dennoch wird die Altstadt bis heute jährlich neu weiss gestrichen.

    Wir verbrachten hier zwei Tage und konnten an der Walking Tour einige kolumbianische Leckereien probieren. Auch haben wir typische Kombinationen wie heisse Schokolade mit einem Stück Käse darin oder Lulosaft mit Mais entdeckt.
    Read more

  • Day9

    Uz ziemeļiem pa skarbo Pan-Americana

    July 16, 2017 in Colombia

    16.JŪLIJS TĀLĀK UZ POPAYAN - ŠEIT IR BAILĪGĀK - CIUDAD BLANCA

    No rīta mostamies ar tādu varenu, ritmisku troksni, tādu kā armijas parādes skaņu ar bungām un soļošanu. Tas liekas jocīgi septiņos no rīta, bet, acīmredzot, notiek kāds armijas parādes mēģinājums. Vakar rakstīju par policistiem, šodien dzirdam armiju - vispār jāsaka, ka Kolumbijā militārpersonu klātbūtne manāma visu laiku. Var jau arī saprast - pilsoņu karš oficiāli beidzās tikai pagājušogad.
    Tā kā Pasto kā pilsēta mums ne sevišķi patīk, un laiku sola sliktu, jau vakar nolēmām braukt tālāk uz Popayan, kas solās būt arhitektoniski smuka un atrodas tuvu skaistam dabas rezervātam. Brauciens ilgst sešas stundas, bet, iespējams, tas arī racionālākais veids kā pavadīt svētdienu, kad visās tūristu vietās apmeklētāju ļoti daudz.
    Lonely Planet vēsta, ka vēl pirms 5 gadiem šajā maršrutā bijušas biežas laupīšanas, arī pašlaik naktīs autobusi braucot rindā drošības apsvērumu dēļ. Rūpes par drošību jūtam arī mēs: vispirms, pērkot biļeti, rūpīgi tiek pierakstīti mūsu pasu dati, tad pirms brauciena sākšanas visi pasažieri autobusā tiek nofilmēti. Pēc 3 stundu ceļa apstājamies, busā iekāp kāds vīrs un atkal visus uzņem video ar kameru. Drusku tā kā bailīgi paliek.
    Lai arī brucam nedaudz lejup, Andu ieleju skati ir skarbi un daiļi, ielejas šķiet kādu kilometru dziļas, un Pan-Americana vijas gar pašu kraujas malu stundas garumā.
    Popayanā iebraucam pulksten piecos pēcpusdienā, uzreiz jūtams, ka te ir silti, klimats maigs un patīkams. Popayan tiek uzskatīta par otro skaistāko koloniālās arhitektūras pilsētu Kolumbijā aiz Kartagenas, kas ir slavena Karibu piekrastes kūrvieta. Tiešām - visas fasādes baltas, ēkas stilīgas un labi saglabātas, centrālais laukums dižojas ar simtgadīgiem kokiem. Iesim tagad vakara pastaigā, droši vien, ka patiks.
    Pirmo nedēļu esam pavadījuši ļoti daudzveidīgi, psiholiģiskais nogurums uzkrājies, tāpēc norunājam būt īpaši uzmanīgi cits pret citu sadzīves jautājumos. Mana mamma mēdza stāstīt stāstu no skolas pieredzes: Skolotāja saka trešajai klasei: "Es tagad uz brīdi iziešu, bet jums katram tikmēr jāpieskata viens cilvēks". Klasē izceļas ļembasts, katrs vēlas kādu pieskatīt, bet skolotāja smejas un turpina: "Jūsu uzdevums ir pieskatīt katram sevi". Tā darīt nolemjam arī mēs.
    Read more

  • Day10

    Puracé vulkāns un dzīve ap to

    July 17, 2017 in Colombia

    17.JŪLIJS BRAUKSIM KALNOS UZ LABU LAIMI - DIVAS STUNDAS AR ZAĻO BUSIŅU - PIEDZIMT PAR GOVI PURACÉ NOGĀZĒS - CUEVA DEL VINO SKAN DAUDZSOLOŠI

    Šorīt brokastīs noskaidrojas, ka mums nav vienota dienas plāna. Zandiņa nemaz nezin, ka mēs ar Eļuku esam norunājuši braukt uz Puracé nacionālo parku, kur slejas septiņi vulkāni, un Puracé ir augstākais no tiem. Pa ceļam uz autoostu drusku apmaldāmies, un divi laipni policisti palīdz mums atrast ceļu, pie reizes brīdinot, ka manas staigājamās nūjas izskatās dārgas, un pastāv risks, ka kāds cits tās varētu gribēt.
    Noķert vajadzīgo busiņu nemaz nav tik viegli, jo, uz mūsu iecerēto vietu iet kādi četri reisi dienā. Busiņš izrādās daudz pieredzējis, un mūsu brauciens to apliecina. Kādu stundu braucam pa asfaltētu, bet ļoti līkumotu kalnu ceļu, tad asfalts beidzas, un busiņam ir ko turēt. Divās stundās pārvaram 2000 m augstuma starpību.
    Tad pēkšņi šoferis paziņo, ka mums laiks izkāpt, es painteresējos, kad viņš brauks atbakaļ, bet saņemu atbildi, ka šodien ne. Krustcelēs, kur izkāpjam, kāds vīrs šķiro tikko noraktus kartupeļus un zin stāstīt, ka pēdējais autobuss uz Popayan iet garām trijos pēcpusdienā, uz to arī domājam tēmēt.
    Sākam kāpt augšup, un redzētais atbilst aprakstam līdz sasniedzam ieeju nacionālajā parkā, kur mūs sagaida trīs gausi strādnieki un ēstuves saimniece, kas mūs padzirda ar kafiju, Eļuks izvēlas kokas tēju. Puracé uzkāpt mums nav laika, bet pakāpties augstāk gribas gan.
    Atrodam ceļu augšup caur govju aplokiem, lai redzētu Puracé ainavu. Nolemjam izpētīt, kāda dzīve šai apkārtnē ir govīm. Šeit ir skarbi, pūš auksts vējš un drusku smidzina lietus. Zāle ir pa pusei sausa un ciņi ir stiprā vēja izplucināti, tāpēc secinām, ka piedzimt par govi šeit nozīmē augt stiprai.
    Lai paspētu uz autobusu, kāpjam lejup tā, ka tiekam atpakaļ krustcelēs pulksten 2.15. Satiekam atkal onkuli ar kartupeļiem, noskaidrojas arī, ka no blakus mājiņas namamātes improvizētā kioskā var nopirkt alu un čipšus. Tā te pavadam stundu, vērodami, kā iet dzīve un veidodami attiecības ar cilvēkiem ap mums. Pulksten 3.25 no autobusa ne vēsts, sākam drusku uztraukties. Pēc brīža piestāj Toyota Hylux džips, kam pāri kravaskastei uzvilkts tents, un aicina mūs sēsties iekšā. Paveram tentu, un tur jau sēž seši cilvēki. Liekas neiespējami, bet atpakaļ jātiek. Pirmo ceļa gabalu braucu ar vienu kāju pāri aizmugures bortam, tad 2 sievietes izkāpj un paliek plašāk. Tas gan uz brīdi, jo jau tuvāk pilsētai atkal stājamies, un man blakus iespiežas sieviete ar 3 traukiem silta ēdiena, ko ved uz lielās šosejas pārdošanai. Tā kā viņas kungs paliek stāvus uz kāpšļa, tad divus plastmasas traukus ar siltu pārtiku turam mēs ar Zandiņu. Sieviete saka, ka tas ir viņas darbs katru dienu.
    Īsi pirms iebraukšanas pilsētā šoferis apstājas un savāc samaksu - 70% no autobusa biļetes cenas. Esam atbraukuši stundas laikā un apdzinuši visus transporta līdzekļus, kas mums pabrauca garām, kamēr gaidījām krustcelēs.
    Tā esam mājās jau ap pieciem pēcpusdienā un varam gatavoties vakariņām. Mūsu viesnīcas restorāns ir izslavēts, pat Lonely Planet to iesaka, tāpēc brokastu laikā jau rezervējām galdiņu ar skatu uz debesīm. Pamanīju arī, ka viens restorāna stūris nosaukts par "La Cueva del Vino" jeb vīna alu, ceru uz plašu Dienvidamerikas vīnu izvēli. Salud!
    Read more

  • Day11

    Silvia - īstais tirgus

    July 18, 2017 in Colombia

    18.JŪLIJS. BRAUCAM UZ SILVIA - KO CILVĒKIEM NOZĪMĒ TIRGUS - APAVU TĪRĪTĀJS IR CIENĪJAMS AMATS

    Šovakar par rakstīšanas vietu izvēlos Popayan centrālo laukumu, lai tas man kalpo par iedvesmu. Pirmā šīsdienas stāstam pievienotā bilde rāda, kas man pašlaik acu priekšā.
    Bet nu - par visu pēc kārtas. No vakardienas potenciāli cēlajām vakariņām Čiks vien iznāca, jo restorānam gribējās izlikties smalkākam nekā tas patiesībā ir. Tā bieži gadās, bet paredzēt to ir grūti.
    No rīta ejam brokastīs jau 7.15, jo jāveic plānotais brauciens uz pilsētiņu Silvia, kas ir šo novadu apdzīvojošās Guambiano tautas tirgus vieta. Otrdienās Silviā iebrauc apkārtējo ciemu iedzīvotāji ar apmēram 50 gadus veciem atvērta ripa autobusiem (chiva), kam uz jumta saliktas pārdodamās preces. Vairums ir tērpušies koši zilos tautastērpos, visi ir tīri, glīti un lepni. Šeit tik tiešām var aptvert tirgus dienas nozīmi - tā ir teju vienīgā iespēja socializēties ar tautiešiem no citiem ciemiem, un tas tiek darīts pilnā sparā.
    Esam brīdināti, ka Guambiano cilvēki ir lepni un viņiem nepatīk būt par fotomodeļiem. Es pat drīzāk teiktu, ka viņi ir kautrīgi, tomēr ar vienu grupiņu no "stundu attālā ciema kalnos" saruna izdodas un tieku izvaicāts par dzīvi Eiropā.
    Tirgo šeit visu: augļus, dārzeņus, krāmus, lētus apģērbus, arī skaistus Guambiano sieviešu darinājumus. Pārdošana nav uzbāzīga, liekas, ka pieklājība un pieticība ir viens no šejieniešu tikumiem. Toties transporta līdzekļi ir izkrāsoti kā greznas rotas un rodas iespaids, ka ciema šoferis caurām dienām to vien dara kā apglezno savu chivu.
    Ap pulksten divpadsmitiem uz chivu jumtiem tiek krāmēti un nostiprināti pirkumi, kas tiek pārsegti ar brezenta segu, un kompānija var sākt doties mājup. Pa ceļam ar skaļu pīpināšanu tiek izsaukti veikalos, frizētavās un kafejnīcās aizķērušies ceļabiedri. Pēc brīža uz centrālās ielas paliek tikai mašīneļļas tērcītes, un mēs spriežam, cik tālu tāds eļļu tecinošs spēkrats var aizbraukt.
    Nu arī mums laiks ieturēt pusdienas un meklēt kompāniju Comotors Cauca, lai tiktu uz Popayan. Tas nav grūti, jo centrālajā laukumā stāv minibusiņi un tiklīdz visas vietas pilnas, tā aiziet. Tā ap četriem pēcpusdienā esam atpakaļ Popayan.
    Pirmā nodarbe šeit ir ekskursija pa augļu un dārzeņu lielveikalu, kur plauktos meklējam zaļā veidā visu, ko esam šonedēļ ēduši, un tas izrādas interesants piedzīvojums. Pēc tam nolemjam izmantot apavu spodrinātāja pakalpojumus, jo mūsu zābaki ir pagalam nobristi. Esam pārsteigti, cik cienījami un profesionāli cilvēki to šeit dara - Popayan apavu spodrināšana nav nekāda diedelnieku vai dzērāju nodarbe. Kvalitāte ir lieliska, un arī cena cienījama - 10 000 peso jeb 3 € par pāri.
    Ar to arī šīsdienas darbi galā, rīt brauksim uz dienvidiem Pasto virzienā.
    Read more

You might also know this place by the following names:

Genagra

Join us:

FindPenguins for iOS FindPenguins for Android

Sign up now