Muenala

12. JŪLIJS. IBABURA UN COTOCACHI PILNĀ KRĀŠŅUMĀ - AUTOBUSS DEBESĪS - HIPSTERU MĀJIŅA PIE INTAG UPES

Šorīt mostamies tikai pusdeviņos, tātad jau pilnīgi esam pārslēgušies uz vietējo laika joslu. Pirmo reizi mums brokastīs ir Nescafe šķīstošā kafija, ko mums laipni piedāvā iemaisīt uzreiz karstā pienā. Es, pieklājīgs būdams, paklausu un mēģinu dzert, bet diez kas nav. Tādēļ nolemjam iet pasēdēt skaistajā amerikāņu viesnīcā pie kafijas. Ārā spoža saule, un abi lielie draugi Ibabura un Cotacachi ir pilnīgi bez mākoņu plīvura - tas gadoties visai reti. Spējam novērtēt. Amerikāņi mums pasniedz vietējo lepnumu - Intag ielejas (uz kuru šodien plānojam doties) kafiju, kas, diemžēl, pagatavota amerikāņu gaumē. Nu, nav jau nemaz slikta.
Cotacachi autoostā cenšamies atrast busu uz Apuelu, kas mūsu plānā ir nākamais ciematiņš, bet bez lielām sekmēm. Mums tiek izskaidrots, ka jābrauc atpakaļ uz Otavalo un tad jāsāk no turienes.
Tomēr iznāk nedaudz labāk, kādās krustcelēs kasieris mūs strauji izrauj ārā, pamāj citam autobusam, kas kustas perpendikulāri, un mēs atjēdzamies diezgan pilnā busā ar visām savām mugursomām. Uzzinām, ka esam jau taisnā ceļā uz Apuelu, un tas solas ilgt stundu un 40 minūtes.
Brauciens atbilst Lonely Planet apzīmējumam "dramatic scenery" - vispirms augšup līdz 3500 metru atzīmei, tad strauji lejup līdz 1600, kur atrodas Apuela. Pirmo reizi pieredzam, ka autobuss kā lidmašīna brauc labu gabalu virs mākoņiem. Lejupbraucot kasieris dala plēves maisiņus, daži pasažieri labprāt tos paņem, tomēr masveida vemšanu nenovērojam.
Apuelā var skaidri just klimata izmaiņu. Tie vēl nav tropi, bet siltums pieņemas spēkā ar katru metru, kad dodamies zemāk. Tomēr paliekam uzticīgi savai transporta politikai, taksi neņemam un uz savu viesu namu dodamies kājām. Solīto 3 kilometru vietā sanāk 5, bet tas nekas, jo ieraudzītais atsver visu - mūsu naktsmītne ir veca vasarnīca pašā Intag upes malā, kuru pārvalda māte un meita. Viņām ir itāļu izcelsme, Argentīnas pilsonība, globāls prāts un silta sirds.
Sarunāties šeit grūti, jo 3 metrus no terases krāc upe, nu tāda kā Amata marta palos.
Pēcpusdiena izvēršas laiska, draudzējamies ar saimnieces suņiem, izmazgājam kādu drēbes gabalu un aizejam uz tuvējo termālo baseinu pamērcēties.
Vakariņas skaidri parāda šīs viesu mājas misiju. Viesi sēž pie kopēja galda: pāris no Ņujorkas (kungam ir Ekvadoras izcelsme), skotu puisis un meitene, kuri šeit strādā brīvprātīgā darbā, jaunā puiša vecāki, kuri atbraukuši no Skotijas ciemos un mēs - šīs mājas visu laiku viseksotiskākie viesi. Visi dzer vīnu un arvien skaļāk sarunājas krustu šķērsu. Saimniece-māte ir savā elementā, piesēžas pie vieniem, pie otriem un visur viņai ir labi. Dzirdu, kā Zandiņa ar viņu spriež par Pupuču lietu. Skaidri redzams sadalījums - vecā saimniece priecājas "līdz pēdējam viesim", bet jaunā rūpējas jau par nākamo dienu. Drīz par jaunu dienu sākam domāt arī mēs.Read more