Arroyo Chico

Sākšu ar kašķīgām lietām: naktī koda odi, kuri šeit ir tik sīki, ka tos nevar lāga nosist. Tamdēļ nācās gulēt pie aizvērta loga. Kad to no rīta atveram, istabā parādās tāda kā sērūdens smaka. Nospriežam, ka šis laikam ir ārstnieciskais SPA. Vēlāk gan noskaidrojas, ka gar pašu logu tek upīte, kuru bērnībā ar puikām mēs būtu skaidri nokristījuši par Sūdupīti.
Ātri top skaidrs, ka Chiapa del Corzo galvenā vieta ir līdz pat 250 metru dziļais Sumideiro kanjons, kuru ieskauj kilometru augstas klintis. Sākot no desmitiem rītā, visi pilsētiņas viesi tad arī dodas to skatīt. Visiem līdzi arī mēs, kā jau kārtīgiem salašņām pienākas.
Laika prognoze sola līdz +36, un tās pamatotību var manīt jau 10os no rīta. Mūs nostāda rindā, uzvelk glābšanas vestes un tad liek gaidīt veselu stundu, jo neesam pamanījušies iereģistrēties pirms dažām lielajām grupām. Karstums pieņemas, laivinieks nesteidzas mūs vizināt, kļūstam jau nedaudz nīgri.
Kanjons patiesībā ir upe ar diezgan spēcīgu straumi un apšaubāmu ekoloģisko stāvokli, tajā peld visādi aizdomīgi priekšmeti, un ūdens krāsa ir drīzāk brūna nekā zila. Pievienotajās fotogrāfijās skaidi redzama iPhone spēja uzlabot ūdens tīrību un ainavas kvalitāti.
Karstums joprojām pieņemas spēkā, un 3 suņi, lai izvairītos no ģīboņa, dodas garā peldējumā pāri upei un atpakaļ, tik ausis vien ārā.
Beidzot tiekam vesti iekšā kanjonā, un skati tiešām ir aizraujoši, aprakstīt grūti, tāpēc skatiet foto. Nosaukšu tikai redzētos objektus: klintis, alas, 1 krokodils, 1 elektrostacija, 1 Svētās Jaunavas skulptūra, 2000 putnu, 3000 plastmasas pudeļu un 2 atspirdzinošo dzērienu tirgotāji, pie kuru laivas obligāti jāpiestāj, nežēlīgos saules staros jāstāv ūdens klāja vidū, kamēr visi mūsu ekskursijas laivas dalībnieki iepērkas, un mūsu “kapteinis” saņem savu peļņas daļu. Atgriežamies tā izkarsuši un apsviluši, ka pašiem bail uz sevi paskatīties.
Saprotam, ka šajā pilsētiņā visu esam apguvuši, atliek tikai pusdienu tiesa. Trāpam labā pusdienu restorānā, jebkuram draugam varu rekomendēt “garneļu tostu”, ko mēs ar Zandiņu šeit atklājam. Lidija ir uzticīga garneļu kokteilim, Viesturs šodien visu dienu vēlas būt atšķirīgs, tāpēc izvēlas kaut ko maksimāli tālu no garneles, un tas ir liellops. Mēs esam acīmredzami “slaukšanas objekti” šai restorānā, pat marimbistu ansamblis sāk spēlēt trijos pēcpusdienā mums par godu. Kad to novērtējam ar dzeramnaudu, pie mums steidzas kādi 3-4 aproču un kaklarotu tirgotāji. Laiks laisties lapās.
Dodamies ceļā uz 60 km attālo un par 1500 metriem augstak esošo San Cristobal pilsētu. Interesanti, ka 4 cilvēkiem taksis izmaksa par 20% letāk nekā autobuss. Braucam pa maksas autostrādi, kas taisnā līnija stiepjas augšup gar kalnu grēdas malu, smagie auto rēc, dūmo un attīsta ātrumu ap 40 km/h. Priekšā smaga avārija - kāds mačo, liekas, būdams kunga prātā, taranējis pretim braucošo busu. Policists tam atlauzis rokas uz muguras, saslēdzis rokudzelžos un sēdina trafarētajā Federālās policijas mašīnā. Tipiska seriālu aina. Labi, ka visi iesaistītie palikuši dzīvi.
Rīt skatīsim, kas vēl interesants notiek ap San Cristobal.Read more