Port Angeles

Šodienas stāsts jāsāk tomēr no vakardienas, jo ietver sevī dzīves mācību. Plānojot nākamo etapu, jau bijām sapratuši, ka Klusā okeāna piekraste Huatulco lidostas rajonā ir visai mežonīga un bez labas infrastruktūras, tāpēc izšķīrāmies par auto īri. Izmantojot vienu no lielajiem pasaules autonomas portāliem CarRentals.com, norezervēju auto uz 4 dienām, lai mēs būtu labi aprīkoti piekrastes ciemu apceļošanai. Izvēle krita uz zināmu zīmolu “Europcar”, tāpēc biju mierīgs līdz brīdim, kad sapratu, ka Europcar Meksikā nav gluži tas pats, kas Europcar Eiropā. Puisis man laipni paskaidroja, ka manis izvelētā un apmaksātā apdrošināšana nav spēkā, un tāpēc jāņem Europcar piedāvātā, tādējādi būtiski sadārdzinot visu pakalpojumu. Ko darīt - sāpīgi, bet visi trumpji viņu rokās, vakars jau satumst, un tālāk tikšanai variantu nav.
Beigās somēr izdevās nokaulēt līdz tādam variantam, kas jau šķita finansiāli pieklājīgs, un sitām saujā. Tomēr mācība palika - svešās zemēs labāk pakalpojumu pirkt no paša piegādātāja, ne starpnieka, pie kam piegādatāja reputācijai ir nozīme.
Puerto Anhel un citas okeāna piekrastes pilsētiņas ir pavisam jaunas, šo apgabalu sev atklāja hipiju kustība savos ziedu laikos. Mežonīgi skaists krasts, dažas skaistas villas, brīžiem haotiska apbūve un ifrastruktūras nekādas. Tas viss liecina par īpaši hipsterīgu vidi un pašregulējošos sabiedrību. Piemēram, taksists Luiss, kurš mūs veda no vakariņām, noteikti nebija skaidra prātā, visu laiku skaļi smejās, un ar savu 20 gadīgo auto, kam vienīgais lukturis pa bedrēm raustījās, ar milimetra precizitāti apbrauca pa ceļmalu klīstošos suņus..
Sī diena sākas ar to, ka beidzot gaismā ieraugām, kur esam nokļuvuši, un skats no loga uz lejā bangojošo okeānu ir lielisks. Viesnīcas atsauksmēs kāds tūrists raksta, ka pa sava numura logu redzējis okeanā vali. Nospriežam, kas šī vīzija labi iederas apreibinošajā vidē, ko vakar manījām. Tā smejamies pie brokastu galda, līdz lejā ūdenī parādās valis, ko bailīgi bet ziņkārīgi aplenc vaļa vērotāju laiviņas. No augšas redzams, ka valim pietiktu ar vienu astes vēzienu, lai kādas pāris laiviņas aizsūtītu uz leju tuvāk okeana dibenam. Tomer nekas tads nenotiek, visi draugi šķiras mierīgi.
Karstums ir briesmīgs, tapēc dodamies uz pludmali. Uzreiz jūtams, ka mēs nepārprotami izskatāmies pēc “naudas slaukšanas objektiem”, pludmalē visi skrien mums kaut ko piedāvāt, pieņemam pludmales krēslus un saulessargu no meitenes Marisol, kura mums skrējusi pretī vai puskilometru. Uzskatām, ka viņa mūs kā klientus ar savu centību godam pelnījusi.
Tuepat pie pludmales ir zvejnieku osta, kur no rīta zvejas atbraukušas kādas 20 laivas, tāpēc pusdienās pludmales ēstuvē dabūjam šorīt ķertu Klusā okeāna zivi, tai pievienojam grilētu astoņkāji. Cenas šeit priekš šāda svaiguma un izpildījuma kvalitātes nav augstas. Vakarā mums viesnīcas puisis, kurš apsaimnieko so franču investoram piederošo vidēja izmēra villu, sola pagatavot garneles sviestā. Skatāmies uz to cerīgi, nopirkām pat šeit, Puerto Angelo veikalā, vīnu Valentīna dienas vakariņām.
Pēcpusdienā šai apkārtnē beidzās internets, tāpēc veicām korekcijas savā darbībā, proti, bija bankā jāmaina uz Meksikas peso līdzpaņemtās ASV dolāru rezerves. Ar to viss šeit stingri - limits 300$ vienai personai, jāuzrāda arī pase. Acīmredzami, nekur vairs pasaulē pelēkā nauda viegli negrozās. Manuprāt, tas tikai uz labu.
Interneta nestabilitātes sakarā nezinu arī, kad izdosies jums šodienas stāstu nodot lasīšanai. Ņemiet par labu, kad sanāks.Read more