Quebrada Pampajahua

Trešā diena - Inki dzīvo virs mākoņiem.

Havi ir solījis, ka diena būs gara, bet ne grūta. Sākums par to neliecina, jo mums burtiski jāizrāpjas no skaistās ielejas pa stāvām akmens kāpnēm, nonākot atkal pie 4000 metru atzīmes. Tempu turēt ir jau daudz vieglāk, jo ir pierasts, un Pisco pudeles smagums arī vars nespiež. Joprojām sajūsminos par mūsu atbalsta komandu, "inka izmērs" ir ap 160 cm ar iztaisnotu muguru, uz katras muguras 25 kg pauna, un mēs novērojam, ka uz leju puiši pārvietojas skriešus, bet uz augšu iet pļāpādami, tikai pašās stāvākajās vietās kāpj pa vienam savā tempā. Inku impērijā kopējais taku garums esot bijis ap 70 000 kilometru, un, kā zināms , braucamu vai jājamu dzīvnieku tiem nav bijis, viss ātrums slēpies pašu kājās.
Pēc kalnu pārejas klimats strauji mainās - ieejam tāda kā tropu zonā, kur parādās platlapu koki un ir augsts mitrums. Daudz gan neko redzēt nevar, jo ieejam biezā miglā. Havi mums savā telefonā rāda bildītes, ko mums šeit vajadzētu redzēt, un jāteic, ka daudz esam zaudējuši. Tā, pa miglu kuldamies, izejam cauri kādās 5 stundās visai ielejai un nonākam beidzamajā kalnu pārejā, no kuras tālumā caur mākoni brīžiem var saskatīt Machu Pichu kalnu. Tagad atkal lielais izaicinājums - nokāpt 1000 metrus zemāk pa stāvo akmens bruģi. Inku ceļš ved pa augstkalnu terasi, un redzam, ka reti mākoņi atrodas zem mums. Tā inki šeit arī dzīvojuši, iekopjot kalnu terases gan dzīvošanai, gan lauksaimniecībai. Havi saka, ka ap 2000 metru augstumā pie Urubamabas upes labāk augot sīpoli un ķiploki, bet kartupeļus labāk stādīt ap 4000 metru augstumā, jo zemāk metoties tārpi, un nekādas jēgas neesot.
Nometi sasniedzam īsi pirms krēslas, pēc apmēram 12 stundu gājiena, bet atpūstes vēl nav laika, jo jāapskata Winay Wayna inku pilsēta, kas atrodas burtiski 300 metru attālumā. Krēslai iestājoties, rodas baisa sajūta, it kā tie vecie inki vēl tepat terasēs un mūros atrastos. Havi saka, ka šī ir bijusi visapdzīvotākā un visslavenākā ieleja, jo līdz Machu Pichu, kas atrodas tepat aiz kalna malas, ir tikai stundas gājiens.
Vakarā šefpavārs Kasiljass mums prezentē paša ceptu torti, bet visas vakariņas paiet nedaudz tādā kā steigā, jo rīt mums jāceļas pulksten 3.30, un iemeslas tam ir tāds, ka atbalsa komandai rīt jāpaspēj uz vlcienu 4.30, lai viņi paspētu atgriezties Cusco. Tur ir kaut kāda jezga ar tiem vilcieniem, rodas iespaids ka tas vilciens 4.30 ir tāds kā strādnieku reiss, tāpēc uz to arī jāpaspēj. Lai nu kā, ap astoņiem vakarā dodamies pie miera, un nosūkājam aizmigšanas tabletīti, lai laicīgi arī iemigtu.Read more