Volcán Maderas

Šis ir stāsts par 2 dienām, no kurām pirmā ietver gatavošanos kāpšanai Maderas vulkānā, bet otrā - pašu vulkāna iekarošanu.
Ometepes sala ir patiešām draudzīga, tajā dzīvo ap 50 tūkstoši cilvēku, kopj savus dārzus un arī tūristus. Saprotam un ieraugām, ka Ometepe ir gados jaunu ceļotāju galamērķis, mēs ar Zandiņu jūtamies kā vecīši šeit. Mūsu apmetne ir ļoti jauki iekārtota, tās īpašnieks un vadītājs Raiens ir no Kolorado štata ASV - īsts globālās pasaules un liberālo vērtību aizstāvis. Var redzēt, ka iedzimtie salinieki pie viņa labprāt strādā, un tiek cienīti.
Tagad pievērsīšos galvenajam - kāpšanai vilkānā. Izrādas, ka šodien no mūsu viesnīcas kalnā kāpsim vesels bars - kopā 8 cilvēki, mūs atbalstīt ieradušies 3 gidi. Simeons ir visu gidu gids, 68 gadus jauns, un mēs kopā aplēšam, ka vulkānā viņš bijis 5000 reizes. Otrs ir jaunāks puisis, kurš runā angliski, bet trešais ir dārznieks, kurš grib kļūt par gidu, un tad vēl suns Solito (saulītis), kurš nodrošina pārgājiena aizsardzību no meža zvēriem, un pretendē uz cāļa sviestmaizi virsotnē.
Augšupceļam paredzētas 4 stundas, no kurām pirmās 2 paiet raiti, lai arī ir karsts. Un tad sākas nepatikšanas - ieejam mākonī, taka ir stāva, un kļūst slapja. Vietām tā atgādina mālainu bobsleja trasi ar tramplīniem. Daba visu noliek savās vietās - jaunie cilvēki aisteidzas pa priekšu, mēs ar Zandiņu klunkurējam nopakaļ. Jaunākais gids laiski iet aiz mums un nepārtraukti mūs slavē, lai kaut kā noturētu mūsu motivāciju.
Kad tiekam augšā, esam laimīgi, līdz iedomājamies ka lejā pa slapjajiem māliem tikt būs izaicinoši. Pagaidām baudām vulkāna galotni, no kuras redzamība miglā ir apmēram 4 metri. Vulkāna krāterī esot lagūna, bet uz to miglā doties neviens netaisās.
Lai kaut kā izklaidētos, pierunājam Simeonu ierunāt Pupuču reklāmu, ko viņš ar prieku izdara.
Sākam kāpt lejup, un dienas galvenais notikums ir klāt. Zandiņa paslīd uz mālainas koka saknes, izlido no trases un kā rūdīts skeletonists ar galvu pa priekšu slīd pa nogāzi. Jaunākais gids slaidā lēcienā metas viņai virsū ar mērķi apturēt braucienu, taču to paveic koks. Interesanti, ka Zandiņai nekas nav noticis, tik pēc kādàm 15 minūtēm atklājas, ka ir izkritis telefons. Gids aizskrien atpakaļ, un pēs 5 minūtēm jau atgriežas ar visu tālruni. Domàjam, ka viņš ir lēkājis pa kokiem.
Tàlāk visi kāpjam uzmanīgi, un ievērojamu incidentu vairs nav. Gidi, samanījuši tuvumā pērtiķus, sāk ar tiem sabļaustīties, mūsuprāt, pērtiķu valodā (skatīt un klausīt pievienoto video). Nez, vai pērtiķi arī šo dislektu saprot?
Puksten piecos pēcpusdienā sasniedzam savu viesnīcu, un galvenais piedzīvojums ir noslēdzies.
Vēlreiz apskatām Zandiņu, un viņa lepni uzrāda 1 € monētas imēra zilumu uz kreisās kājas. Tātad cietusi ir.
Rīt dosimies projām no jaukās Ometepes salas, pagriezīsimies atpakaļ uz Panamu.Read more