Reset search
Centrālamerikas vulkāni
  • Ainars Ozols
  • Zanda Ozola
  • Elina Ozola

Centrālamerikas vulkāni

Veltīts Latvijas 106. dzimšanas dienai Read more
FollowInsightsCalendarShareShareBucket list
Newest first
  • Trip start
    November 18, 2024
    Centrālamerikas vulkāni

    Panama city

    November 18, 2024 in Panama ⋅ ☁️ 30 °C

    Šoreiz mūsu pārvadātājs atkal ir Turkish Airlines, kurš nu jau stabili pierāda sevi kā izdevīgāko tālajiem ceļojumiem no Rīgas. No Stambulas līdz Panamai lidmašīnā pavadām 16 stundas, kas ir mans salonā ilgsēdēšanas rekords, turklāt šoreiz tas nes sev līdzi 18. Novembra sagaidīšanu.
    Garajā braucienā pieredzam dažas interesantas epizodes. Uzzinām, ka vienam no apkalpes locekļiem garšo Rīgas Balzams, savukārt aiz mums sēdošajiem bulgāriem izrādas svarīgi netikt uzskatītiem par krieviem. Jo tālāk no mājām un dziļāk globālajā mudžeklī, jo nacionālā identitāte izrādas svarīgāka. Lidojums beidzas ar skaļu pasažieru sacelšanos (sacelšanos no sēdekļuem, kad likts sēdēt), jo Panamas lidostā mums 90 minūtes pēc nolaišanās vèl nav ierādīti izkāpšanas vārti. Dumpis tiek bargi apspiests, līdz tiekam aicināti izkāpt.
    Pirmais iespaids par Panamu ir kā par betona citadeli, jo nakts brauciens ir no viadukta uz viaduktu, apbraucot masīvas betona konstrukcijas.
    No rīta viss jau šķiet smuki, jo esam Panama City koloniālās arhitektūras rajonā Casco Viejo, kur redzamas skaistas fasādes un atrodamas labas brokastu kafejnīcas. Žigli iekārtojamies brokastotavā ar ēnaini tropisku dārzu un spriežam, ka atkal labi dzīvojam, ko jūtamies pelnījuši.
    Pēc brokastīm atgriežamies mājoklī, bet tur nevar izturēt karstumu, jo dēļ remontdarbiem atslēguši elektrïbu, un kondicionieri apstājušies. Nolemjam doties ar kājām uz Panamerikas tiltu, kas slejas pār slaveno Panamas kanālu. Kad esam jau gabalu nogājuši, mums pretī nāk policijas patruļa un vēlas ar mums uzsākt sarunu. Tās laikā uzzinām trīs lietas: šādā karstumā pastaigāties nav labi, šis rajons ir bīstams, un uz Panamerikas tilta gājējiem atrasties nav atļauts. Tā nu viss plāns čupā. Atrodam taksīti, kas mûs pārved pār tiltu uz Ķīniešu skatlaukumu. Nav zināms, kāpēc tas saucas ķīniešu vārdā, bet slaveno kanālu aplūkot var. Pa ceļam uzzinām, ka šodien gaidāma liela futbola spēlē starp Panamas un Kostarikas nacionālajām komandām. To visā pilsēta vakarā skatīsies. Panamai esot labas izredzes uzvarēt.
    Kamēr pusdienojam, sauli aizēnojuši daži mākoņi, un mēs dodamies tālāk pastaigāties pa ostas promenādi, kur laikam tiešas briesmas staigātājiem nedraud. Vismaz policisti neko nesaka par bīstamību. Zandiņa tomēr pamana, ka pie zivju tirgus vārtiem sēdošajiem večiem biksēs ir gari naži. Vēl pēc brīža mums no mola puses uzglūn četri jenoti, kuri, kā vēlāk izrādās, grib fotografēties.
    Panamas krastā līnija patiešām ir ļoti fotogēniska, par ko varat pārliecināties Zandiņas atlasītajās bildēs.
    Tā noslēdzas mūsu pirmā Panamas dienā, rït dosimies tuvāk Barú vulkānam.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Ap Barú vulkānu

    November 19, 2024 in Panama ⋅ ☁️ 27 °C

    Šorīt jau agri saprotam, kāpēc Manuels mums neieteica vulkānā kāpšanas mēģinājumu. Tepat lejā, upītes krastā mēģinām pārvarēt šauru akmeņu joslu, un tā izrādas slidena kā ziepju gabals. Tādi šeit ir akmeņi pēc 16 dienu lietavām.
    Līdz ar to koriģējam savu ambīciju līmeni, un izvēlamies 4 stundu gājienu pa kafijas plantācijām un govju ganībām.
    Visiem šodien ir veļas diena, jo, acīmredzot, beidzot spīd saule, un veļai ir iespēja izžūt. Tā žūst visur - uz sētas, uz akmeņiem, kokos un arī šķūnīšos, dažkārt vienkārši zālājā. Govju aplokā atrodam mandarīnu koku, taču augļu degustācija nesniedz gaidīto baudījumu. No Latvijas pieredzes zinām, ka mežāboli mēdz būt sīvi vai skābi. Tāpat ir arī ar mežmandarīniem, tie nav nemaz garšīgi.
    Ar to incidenti nebeidzas - miklā taka brīžiem jāpārvar, lēkājot pa akmeņiem, la nesaslapinātu kājas. Pirms mums tā ir darījušas arī govis, aiz sevis atstājot izkritumus, no kuriem daži ir akmeņu krāsā. Nedrīkst tos sajaukt ar akmeņiem, taču vienā lēcienā man tā gadījās. Sanāca sūdi…
    Pēc kādām pāris stundām saule tā
    uzkarst, ka vairs nav kur dēties, tik jāmeklē kāda ēnaina vieta.
    Šoreiz tā ir kāda sena kafijaa ferma ar viesnīcu un restorānu kalna galā.
    Pie pusdienām mums pasniedz īpašu vietējo kafiju, kuru pagatavo klienta acu priekšā - 19 grami kafijas tiek 3 minūtes filtrēti caur papīra filtru. Lai viss būtu precīzi, to lietu dara uz svariņiem, kuri aprīkoti ar pulksteni.
    Pēc pusdienām gribam vēl atrast ūdenskritumus, kuri kartē apzīmēti kā “pazudušie”, taču nepaspējam arī mēs tos atrast, jo nobīstamies no lietus mākoņiem un pērkona ducināšanas. Pa stāvo ceļu brauc viens mazs maršruta busiņš, kuru saķeram un vairs vaļā nelaižam.
    Tā nu diena galā, bet gaidīto Barù vilkāna smaili tā arī neieraugām. Jābrauc būs vēlreiz.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Tuvāk vulkāniem

    November 19, 2024 in Panama ⋅ 🌧 26 °C

    Esam nolēmuši no rītiem celties agri, lai nepazaudētu spēju doties agros pārgājienos, kad būsim tuvāk dabai. Šorīt agrais pārgājiens ir uz 400 metru attālo brokastu kafejnīcu, bet jau ar visu iedzīvi uz muguras, lai pēc tam dotos uz autoostu tālākam ceļam uz Boquete pilsētu Barú vulkāna pakājē. Sākam ar Uber taksometra testu. Šeit Uber pakalpojums ietver sevī PIN koda nosūtīšanu klientam, kuram tas jāuzrāda šoferim, lai nebūtu nekādu pārpratumu, kurš ir taksi izsaucis. Norēķins pēc brauciena notiek skaidrā naudā, par ko esmu darījis raizes šoferītim, jo sākumā nemaz netaisījos maksāt, domādams, ka Uber platforma pati tiks galā.
    Autoosta šeit ir modernākā no visām Latīņamerikā redzētajām, autobuss atiet pēc 15 minūtēm, un biļešu serviss ir labs. Gribu vēl paspēt izņemt naudu no kāda no 5 vestibilā redzētajiem bankas automātiem, taču veiksmes man nav - pirmajt bankomātā izbeidzas naudā tieši manas transakcijas laikā, bet otrajā nauda beidzas vienu klientu pirms manis. Vairāk laika mēģināt nav, jo līdz autobusa atiešanai palikušas 4 minūtes.
    Tā nu, apgādājušiea ar 3 vistas gaļas un 3 spinātu pīrādziņiem, dodamies 8 stundu garajā pārbraucienā, kurš, kā jau šai pasaules daļā ierasts, ilgst deviņas ar pusi stundas. Neskatoties uz kavēšanos, brauciena vidū neiztrūkst obligātā piestāšana ceļmalas ēstuvé uz 40 minūtēm, kuru laikā arī mēs, masu psihozes vadīti, apēdam uz trijiem divas ceptas vistas kājas. Kā noskaidrojās vēlāk, vistas kvalitāte ir bijusi pietiekami laba.
    Vakarā mums vēl jāpārsēžas piepilsētas autobusā, lai tiktu līdz vulkāna pakājē novietotajai Boquete pilsētiņai. Puepilsētas autobusiem puemīt īpaša burvība, parasti tie ir izgreznoti un iztspsēti, salons bieži izskatās pēc buduāra. Tieši tā arī ir šajā gadījumā, kad piepilsētas pasažierus iepriecina skaļa vietējā šlāgermūzika, kas jaucas kopā ar mazo pasažieru brēkšanu. Man šī jezga ļoti patīk. Pa ceļam jau rezervējām naktsmājas pie Manuela,ar kuru kopš rezervēšanas brīža visu laiku jāsarakstās. Kad kavējamies veikalā, Manuels jau zvana - kur esam? Viņš ir sociāli aktīvs, un uzreiz man jautā, vai pazīstu Porziņģi. Laipnība ir laba lieta, bet bizness ir bizness - istabā laidīs tik, kad būs samaksāts. Tā nu es teku atpakaļ uz pa ceļam redzēto bankomātu, un lūdzos pie sevis, lai tas darbotos. Viss izdodas labi, un varam iegūt iespēju tikt savās istabās, kā arī sevi iepriecināt ar siltām garnelēm peruāņu restorānā, kam Manuels arī izīrē telpas.
    Par mūsu iespējām tikt līdz Barú vulkāna krāterim Manuels ir skeptisks, jo esot vēl slapjā sezona, un kāpšana ļoti sarežģīta. Rīt skatīsim, ko varam sasniegt.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Nabaga vīra paradīze

    November 22, 2024 in Costa Rica ⋅ 🌧 25 °C

    Šodien mums iecerēts lielākais loģistikas vingrinājums - Kostarikas robežās šķērsošana un arī nonākšana līdz Klusā okeāna dabas parkam, par kura burvību pagaidām tikai nojaušam.
    Sākums izdodas ļoti labs, pirmā iesēšnās un pirmā pārsēšanās uz nākamo busu norisinās raiti, tik otrā busiņa šoferis mēģina kompensēt savu neizdevušos bērnības sapni kļūt par sacīkšu braucēju. Tomēr liekas, ka šādas šosejas sacīkstes viņš jau uzvarējis desmitiem reižu, un arī šoreiz incidenta iestāšanās varbūtība šķiet maza.
    Kad nonākam pie robežas, sākas gaidītās atrakcijas. Lai izkļūtu no Panamas, mums jādabū pasē zīmogs. Jau pirms kontrolpunkta uzrodas nelūgts pavadonis, kas uzreiz uzņemas “jumta” lomu, rādīdams mums ceļu. Kad nonākam pie klientu apkalpošanas telpas, mūs iekšā laiž tikai pa vienam, jo telpā notiek no valsts izraidāmo noziedznieku reģistrācija, tie stāv rokudzelžos pie lodziņiem un pilda formalitātes. Ārpusē vēl redzami vairāki tādi rokudzelžos saslēgti indivīdi policijas busiņā. Acīmredzot, no valsts tiek birokrātiski pareizi izraidīta kāda banda. Tādu kā mēs - bez rokudzelžiem - šeit ir mazākums.
    Kad esam dabūjuši Panamas zīmogu pasē, mūsu “jumts’mēģina mūs iestumt sagrabēžušā taksometrā, lai brauktu pēc Kostarikas zīmoga, jo Kostarikas kontrolpunkts atrodas tālāk aiz kādus 5 km platas neitrālās joslas. Ļoti negribīgi un bažīgi padodamies piedāvājumam, jo neredzam alternatīvu. Drošības pēc iešķiebju 1 dolāru arī “jumtam”. Taksists izrādās godīgs vīrs, un es viņu pierunāju mainīt sākotnējo norunu, un pēc Kostarikas zīmola saņemšanas vest mūs nevis atpakaļu uz robežas tusiņu, bet gan uz tuvējo pilsētu. Kopēje zudumi no procesa ir 25 dolāri taksistam, 1 dolārs “jumtam” un 4 āboli, kurus mums atņēma Kostarikas robežsargs. Lūdzām atļauju tos steigā apēst, bet amatpersona mūsu lūgumu noraidīja.
    Pec stundas sagaidām nākamo autobusu, kas ved mūs tālāk kādus 100 km uz Palmar pilsētu. Baruciens ir karsts un slapjš, pa logiem iekšā autobusā līst lietus, bet ciet tos aizvērt nav vēlams, jo var nosmakt. Pie izdevības, kad lietus mazinās, šoferītis brauc ar atvērtām aizmugurējām durvīm, lai kaut cik varētu elpot.
    Palmarā uzreiz saņemam vietējo iedzīvotāju atbalstu nākamā un pēdējā busa atrašanā, kas ved mūs uz Sierpi - tranzīta pilsētiņu pie upes, pa kuru tālāk jau ar laivām cilvēki dodas uz savām mājām, darbu vai atpūtas vietām. Esam oaspējuši noķērt pēdējo “colectivo” laivu pulksten 16.00, un īsi pirms iekāpšanas rezervējam okeāna krasta viesnīcu ar jauku nosaukumu “Poor man’s paradise”. Brauciens pa upi ilgst stundu, kuras laikā vismaz 50 minūtes līst stiprs lietus. Pēdējie kilometri tiek veikti jau pa okeāna ūdeņiem, un laiva, kas nebūt nav nekāds okeāna klases kuģis, piestāj krastmalā. Tā kā nav piestātnes, visiem jālec ūdenī, lai tiktu krastā, turklāt 2 apkalpes locekļiu laivu cenšas noturēt tā, lai viļņi to neievelk atpakaļ okeānā.
    Visi veiksmīgi izkāpj, tikia ne mēs, jo mūsu apmetne izrādās vēl stipri tālāk esam, un kapteiņa palīgs kautrīgi lūdz mums piemest vēl 15 dolārus. Dolāru nav žēl, tik bažīgi rēķinu, ka mums knapi pietiks naudas atpakaļceļam, jo ar skaidru naudu neesmu apgādājies. Palmar pilsētā noskopojos, jo banka prasīja 11% komisiju par naudas izņemšanu. Tādas ir tās bankas…
    Pa šo laiku jau ir satumsis, un viļņi pieņēmušies spēkā. Visi baidāmies no okeāna un nezināmā, līdz pēc kādām 10-15 minūtēm sasniedzam savu līci, kur piestāšana izrādās ispējama pēris kilometrus aiz “Poor man’s paradise” veiusnīcas, jo tādu kārtību nosaka okeāna spēks. Tā nu lecam ārā viļņos un turam virs galvas zābakus un digitālās ierīces, lai kaur cik sveikā tiktu krastā, kur mums pretī par laimi atnācis viesnīcas pārstāvis, jo viņam laikam bija aizdomas, ka kāds atbrauks. Tā kā rezervāciju veicām pēdējā brīdī, viņi varēja arī to laikus nepamanīt…
    Beigās viss izrādās labi, viesnīca pieņem arī maksājumu kartes, un komisija par darījumi ir tkai 13%, bet tagad tas jau liekas pieņemami. Novērtējam Elona Maska Starlink, bez kura, acīmredzot, digitālie pakalpojumi šēit nebūtu iespējami.
    Pēc vakariņām spriežam, ka ļoti gribētos ieraudzit dzīvnieku, kas saucas SLIŅĶIS, un tas šeit esot sastopams. Nevaram arī saprast, kas šo lēno dzīvnieku paglābj no iznīcības, un nolemjam, ka sliņķis visdrīzāk ir ļoti negaršīgs. Ar to arī šīs dienas spēki ir galā.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Paradizē iekšā

    November 22, 2024 in Costa Rica ⋅ 🌧 26 °C

    Nabaga vīra paradīzē jau piecos no rīta ir nemierīgi, liekas, ka notiek būvdarbi. Grab skārda jumti, pa kuriem, kā vēlāk izrādas, pērtiķi dzenā cits citu. Turpat lejā pastaigājas īsti pāvi un arī citi mums nezināmi putni.
    Esam koncentrējušies uz sliņķa atrašanu, tāpēc taujājam par to personālam. Aptaujātie ir pieklājīgi, saka, ka zināma varbutība pastāv, ka sliņķi satiksim, bet viņu acīs ticību neredzam. Katrā gadījumā, esot jāiet augšup, dziļāk džungļos, kur aug lielāki koki. To savā naivumā arī gatavojamies pēc brokastīm darīt.
    Brokastu laikā izkaļam valūtu mahinācijas plānu, kura realizācijas rezultātā no viena poļu tūrista maiņas ceļā iegūstam 100
    dolārus. Tagad esam pilnīgi droši, ka tiksim atpakaļ pie civilizācijas.
    Mahinācijai bija nepieciešams konandas darbs - Zandiņai bija ideja, ka poļu grupai noteikti ir daudz skaidras naudas, Elīnai bija Eiro, un man nekas cits neatlika kā veikt panākumiem bagāto sarunu procesu.
    Sliņķa meklējumi sākas, kāpjot stāvā kalnā, kura virsotnē parādas vietējās dzīves ainiņas - baltas govis, enerģiski suņi un motociklu remonta darbnīca. Pa vidam kāds savas būdiņas priekšā nolicis zīmi “Restaurante”, bet tas laikam domāts atpūtas sezonas karstākajiem brīžiem. Sliņķis gan te nekur nesēž, tāpēc dodamies atpakaļ, tuvāk pie okeāna, kur pa dubļainu taku brienam paralēli krastam. Mūsu pūliņi tiek atalgoti ar pērtiķu rotaļām un maltītēm, kuras ik pa brīdim vērojam, tomēr vidlielāko prieku sagādā Lielpapagailis (milzīgs un sarkans), kā arī Maztukāns (tukānu pusaudzis, kurš aiz sava naivuma mums ļauj par sevi priecāties tuvumā). Tā kā taka ir tik slidena un slapja, ka ik pa brīdim iestiegam, ar paceltu galvu meklēt sliņķi gandrīz nav iespējams.
    Pēcpusdienā dodamies uz Huansito pludmali izpeldēties un aplūkot vēl pēcpusdienas pērtiķu aktivitāti, kas, salīdzinot ar rīta cēlienu, nedaudz kritusies. Spriežam, ka Nabaga vīra paradīzē tiešām bez maksas daba pasniedz visu, ko sirds un acis vēlas, atskaitot alu, ko varam tagad bārā atļauties, jo mums ir 100 dolāri.
    Pēc vakariņām Nabaga vīra paradīze nonāk tādā lietus mākonī, kādu nekad nebiju redzējus. Ūdens vienkārši gāžas no debesīm. Ir tik traki, ka netieku līdz sea-view nojumei ar vakara pīpi, nākas pīpēt turpat uz terases.
    Rīt brokastis sešos, izbraukšana plānota uz 6.45. Ceram uz mierīgu okeāna klājumu.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Pura vida

    November 23, 2024 in Costa Rica ⋅ 🌧 26 °C

    “Pura vida” burtiskā tulkojumā nozīmē “Īsta dzīve”, vai arī “Jauka dzīve”. Šī frāze Kostarikā kalpo kā jauka atbilde uz sveicienu vai apvaicāšanos, kā sokas. Dzīve notiek pa īstam.
    Naktī no trakā lietus bija izbeigusies elektrība, un mums pulksten piecos ceļoties, ir vēl akla tumsa. Tas ne pārāk palīdz, kad jāsakrāmē somās visas mantas, lai dotos tālāk. Brokastis gan tiek pasniegtas laicīgi, jo virtuvē darbojas ģenerators, uzģenerēdams pamatlietas - gaismu, kafiju, ceptu olu un wi-fi.
    Saprotam, ka no rītiem viesu promvešanai pa jūru notiek kooperēšanās starp viesnīcām, un mums par laimi, šorīt dežūra iekritusi Nabaga vīra paradīzei. Jūra ir labvēlīga, lietus ir pārgājis, un mūsu vedējs apbraukā piekrasti, savākdams ļaudis. Te nu mums gadās liela laime - līcī iepeldējuši mazie vaļi (False Orcs) - tādi jauki dzīvnieki kādu 4 delfīnu izmērā, un jautri lēkā pa vilņiem. Laivinieks stāsta, ka tā agadoties vien pāris reizes gadā, un mēs pakavējamies pie ši skata, piebraucot vien pāris metru attālumā no dzīvniekiem. Tas ir negaidīts bonuss. Pura vida.
    Tālāk mierīgi atbraucam uz Sierpi, kur, gaidot autobusu, nolemju izsklot no kurpēm smiltis upes piestātnē. Pēkšņi jūtu, ka kāds man piesit pie pleca. Tas ir viens no laiviniekiem, kurš mani pamāca žigli izbeigt bīstamo procedūru, jo duļķainajā ūdenī esot krokodili. Laba pamācība, lai atcerētos, ka esam dzūngļos, kur valda dzīvnieki.
    Tālāk jau viss mierīgi, braucam ar 2 autobusiem uz Manuel Antonio dabas parku, joi tur esot vislielākā iespēja satikt SLIŅĶI. Pēcējo ceļa posmu pretēji saviem principiem veicam ar taksi, kur pamatā noskaidroju visu par futbolistiem. Mesi esot iedomīgs maita, Ronaldinju esot visjaukākais, un Modričs arī esot cienījams. Beigās taksists pats sevi apšmauc, sapinoties valūtas kursā, bet es beigās ļauju viņam to skādi izlabot.
    Esam nonākuši pie pašiem dabas parka vārtiem, kur SLIŅĶIS izbāzts karājas pie katra suvenīru kioska, un dzīvi pērtiķi skrien pa ielu un čiepj augļus. redzēsim, kā tad rī veiksies pašā dabas parkā.
    Dzīvojam pie pašiem parka vārtiem apartamentā , kas saucas “Pura vida”    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Lielā mērķa sasniegšana

    November 24, 2024 in Costa Rica ⋅ ☁️ 25 °C

    Lūdzu, sāciet ar pirmā video noskatīšanos!

    Jā, tas ir viņš - SLIŅĶIS. Viņš tiešām ir ļooooti lēns. Dienas mērķis piepildījās jau ap astoņiem no rīta, taču tas nebija nemaz vienkārši. Uzejot uz speciālās Sliņķu takas, zarā ieraugu nekustīgu dzīvnieku, kas slinki vēro garāmgājējus. Jau uzreiz nolemjam, ka tas ir sliņķis, lai arī ir tāds apaļš, bet suvenīru kioskā redzējām plakanus plīša sliņķīšus. Kas tad vēl šeit varētu nekustīgi sēdēt zarā, ja ne Viņš?
    Tomēr pēc brīža redzam, ka vienas grupas gids rāda uz citu koku, un tur tiešām karājas īstais trīspirkstu sliņķis, lēni ēzdams brokastis. Sliņķim esot liels kuņģis un lēna vielmaiņa, tas daudz laika pavada ēdot, taču reizi asoņās dienās nokāpj no sava koka kakāt, rūpīgi apmēslojot pats savu koku.
    Ir arī divpirkstu sliņķi, tie esot nakts dzīvnieki.
    Kā tad ar to sākumā redzēto zvēru? Tā izrādas dzeloņcūka🤷🏻‍♂️
    Tā kā lielais mērķis ir sasniegts, sākam kolekcionēt bonusa dzīvniekus. Saskaitām vēl 3 sliņķus, lielo, melno Kongo pērtiķi redzam tālumā un dzirdam, kā tas briesmīgi bļauj. Pavisam tuvu mums uzrodas skudrulācis, tad vēl viens plikādainam ezim līdzīgs dzīvnieks. Mazo pērtiķu ir bariem, taču tie pozē, manuprāt, pārāk nedabīgi un pat uzbāzīgi. Pludmalē staipās liela ķirzaka - iguana.
    Beigās vēl papildus bonuss - tālā zarā guļ divpirkstu sliņķis.
    Tas viss ir tik aizraujoši, ka parkā pavadām teju 7 stundas, lai arī ir briesmīgi karsts. Esam laimīgi.
    Pēc īsas pauzes nolemjam ilgāk šeit nepalikt, un doties kādu gabalu Nokaragvas virzienā, lai laikus nonāktu nākamajā valstī. Mūsu Pura vida apartamenta sargs mums rūpīgi iesaka ceļa maršrutu, kā arī slavē Nijaragvu kā daudz lētāku zemi.
    Pēc trīsarpus stundu brauciena nonākam vietā Puntarenas, kura uzreiz iepriecina mūs ar to, ka visi no ielas redzamie logi un durvis ir restoti. Pieredze saka, ka te nu pa taisno jātaisas uz viesnīcu, un degunu no tās bāzt ārā nedrīkst. Tā arī darām.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Nikaragva

    November 25, 2024 in Costa Rica ⋅ ⛅ 28 °C

    Lai arī bijām nolēmuši pa Puntoarenas pilsētu vsirs nestaigāt, skopums ņem virsroku, un mēs ceļu līdz lielajai šosejai nolemjam veikt ar piepilosētas sutobusu, kas atiet no blakus ielas. Taksis maksātu 40 dolārus, bet buss maksā tikai 3.
    Mūsu šodienas ceļojums paredzēts līdz Nikaragvas robežai, tad pāri tai līdz Ometepes salai ezerā, uz kuras paceļas 2 vulkāni - Concepcion un Madeiras.
    Ceļš izrādās sarežģīts. Kad tiekam līdz šosejai, kāda amatpersona mūs iestumj nākamajā piepilsētas autobusā uz Liberijas pilsētu, kas ir tuvāk robežai. Pēc divarpus stundu brauciena pilnā, karstā un lēnā autobusā, nonākam Liberijas autobusu stacijā, kas izrādās legālo un nelegālo viesstrādnieku pārkraušanas punkts. Nav nekādu cerību no šejiemes tikt līdz robežai ar sabiedrisko transportu civilizētā veidā, tàpēc pieņemam vietējā vedēja Leo piedāvājumu aizvest mūs par 55 dolāriem līdz robežai.
    Leo par taksistu strādā jau 25 gadus, taču uzsācis medicīnas studijas, un pēc 2 gadiem plāno kļūt par ārstu. Ceru, ka šis stāsts ir patiess, lai arī izklausās apbrīnojams.
    Kostarikas - Nikaragvas robeža atgādina īstu nelegālās cilvēku pārvietošanas midzeni - no kalniem lejup ved dubļainas takas, korumpētas amatpersonas selektīvi pārbauda bariņos pulcētus cilvēkus.
    Mums robežas šķērsošana aizņem 90 minūtes, kuru laikā secinām, ka Nikaragvas puse šķiet mežonīgāka un koruptīvāka. Mūs gan tas pārāk neskar, jo mums visi dokumenti ir kārtībā, un no obligātajām nodevām necenšamies izvairīties.
    Tā nu esam Nikaragvā, un mums iz 70 minūtes laika līdz pēdējam kuģītim uz Ometepes salu, jāveic kādi 50 km, un, diemžēl, atkal jāņem taksis. Šeit cenu līmenis pilnīgi cits - mums prasa 15 dolārus, es nokaulēju pieklājības pēc līdz 12, taču brigās samaksāšu 20, jo kauns par veselas stundas braucienu maksāt mazāk.
    Uz kuģīša nonākam pulksten 16.58, un uzreiz aiz mums tiek pacels traps. Ar šādu precizitāti esam šodien ceļojuši.
    Ometepes salā 40 kilometrus līdz iecerētsajai naktsmītnei ar auto braucam stundu, autobuss šo ceļu veicot 4 stundās, jo ceļa praktiski nav, ir tikai iebrauktas sliedes pār vilkāniskās lavas kunkuļiem.
    Beigās gan ir cāļa fileja un auksts alus Victoria, un saruna ar šīs vietas saimnieku par Porziņģi. Porziņģis šajā pasaules daļā rullē, un mums ir prieks ar viņu identificēties.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Volcán Maderas

    November 25, 2024 in Nicaragua ⋅ ⛅ 28 °C

    Šis ir stāsts par 2 dienām, no kurām pirmā ietver gatavošanos kāpšanai Maderas vulkānā, bet otrā - pašu vulkāna iekarošanu.
    Ometepes sala ir patiešām draudzīga, tajā dzīvo ap 50 tūkstoši cilvēku, kopj savus dārzus un arī tūristus. Saprotam un ieraugām, ka Ometepe ir gados jaunu ceļotāju galamērķis, mēs ar Zandiņu jūtamies kā vecīši šeit. Mūsu apmetne ir ļoti jauki iekārtota, tās īpašnieks un vadītājs Raiens ir no Kolorado štata ASV - īsts globālās pasaules un liberālo vērtību aizstāvis. Var redzēt, ka iedzimtie salinieki pie viņa labprāt strādā, un tiek cienīti.
    Tagad pievērsīšos galvenajam - kāpšanai vilkānā. Izrādas, ka šodien no mūsu viesnīcas kalnā kāpsim vesels bars - kopā 8 cilvēki, mūs atbalstīt ieradušies 3 gidi. Simeons ir visu gidu gids, 68 gadus jauns, un mēs kopā aplēšam, ka vulkānā viņš bijis 5000 reizes. Otrs ir jaunāks puisis, kurš runā angliski, bet trešais ir dārznieks, kurš grib kļūt par gidu, un tad vēl suns Solito (saulītis), kurš nodrošina pārgājiena aizsardzību no meža zvēriem, un pretendē uz cāļa sviestmaizi virsotnē.
    Augšupceļam paredzētas 4 stundas, no kurām pirmās 2 paiet raiti, lai arī ir karsts. Un tad sākas nepatikšanas - ieejam mākonī, taka ir stāva, un kļūst slapja. Vietām tā atgādina mālainu bobsleja trasi ar tramplīniem. Daba visu noliek savās vietās - jaunie cilvēki aisteidzas pa priekšu, mēs ar Zandiņu klunkurējam nopakaļ. Jaunākais gids laiski iet aiz mums un nepārtraukti mūs slavē, lai kaut kā noturētu mūsu motivāciju.
    Kad tiekam augšā, esam laimīgi, līdz iedomājamies ka lejā pa slapjajiem māliem tikt būs izaicinoši. Pagaidām baudām vulkāna galotni, no kuras redzamība miglā ir apmēram 4 metri. Vulkāna krāterī esot lagūna, bet uz to miglā doties neviens netaisās.
    Lai kaut kā izklaidētos, pierunājam Simeonu ierunāt Pupuču reklāmu, ko viņš ar prieku izdara.
    Sākam kāpt lejup, un dienas galvenais notikums ir klāt. Zandiņa paslīd uz mālainas koka saknes, izlido no trases un kā rūdīts skeletonists ar galvu pa priekšu slīd pa nogāzi. Jaunākais gids slaidā lēcienā metas viņai virsū ar mērķi apturēt braucienu, taču to paveic koks. Interesanti, ka Zandiņai nekas nav noticis, tik pēc kādàm 15 minūtēm atklājas, ka ir izkritis telefons. Gids aizskrien atpakaļ, un pēs 5 minūtēm jau atgriežas ar visu tālruni. Domàjam, ka viņš ir lēkājis pa kokiem.
    Tàlāk visi kāpjam uzmanīgi, un ievērojamu incidentu vairs nav. Gidi, samanījuši tuvumā pērtiķus, sāk ar tiem sabļaustīties, mūsuprāt, pērtiķu valodā (skatīt un klausīt pievienoto video). Nez, vai pērtiķi arī šo dislektu saprot?
    Puksten piecos pēcpusdienā sasniedzam savu viesnīcu, un galvenais piedzīvojums ir noslēdzies.
    Vēlreiz apskatām Zandiņu, un viņa lepni uzrāda 1 € monētas imēra zilumu uz kreisās kājas. Tātad cietusi ir.
    Rīt dosimies projām no jaukās Ometepes salas, pagriezīsimies atpakaļ uz Panamu.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    El Salvador

    November 28, 2024 in Nicaragua ⋅ ☀️ 30 °C

    Nezinām, kā būs pēc vakardienas kāpiena, ko teiks organismi. No dažādiem orgāniem pienāk dažādi signāli. Es, kā jau varēja paredzēt, ciešu no dehidrācijas sekām, lai arī dzēru vakar ūdeni nepārtraukti. Dāmas gan ir spēka pilnas, lai uzsāktu atpakaļceļu uz Eiropu. Tas ceļš gan tāds līkumots sanāk, jo pa taisno no Managvas lidojums uz Panamu ir nesamērīgi dārgs, un mēs nopērkam lidojumu ar palikšanu pa nakti Salvadorā, tādējādi ietaupot 60%. Nu mums ir ceturtā Centrālamerikas valsts šajā ceļojumā.
    Taču pirms tam jātiek līdz Managvas lidostai. Raiens mūs instruēja, ka pēc izcelšanās krastā Rivas pilsētā jāķer Expreso autobuss uz šosejas, lai tas mūs aizvestu uz galvaspilsētas Managvas centru. Mēs, protams, gaidām komfortablu busu ar labierīcībàm, kādu te nav mazums, tacu pienāk tāds dzeltens amerikāņu buss apmēram manos gados (līdzīgs skolas autobusam) ar ādas dīvānam līdzīgiem sēdekļiem un atbīdāmiem sānu logiem.
    Pamanām, ka Expreso buss apstājas pieturā ik pēc 5 km, un domājam, cik bieži gan apstājas “parastais” autobuss.
    Pēc pāris stundām sasniedzam Managvu, kur kādā no priekšpilsētas pieturām ar varu mūs mēģina no busa izraut agresīvs taksists, jo ļoti grib mūs vest uz lidostu. Mēs tomēr neļaujamies provokācijai, nonākam Managvas centrā, kas ir karsts kā elle, un tur atrodam kafejnīcu pusdienām. Pamanām, ka kafejnīcā šodien nav krāna ūdens, jo tualetē jāizlīdzas ar plastmasas spainiti, ar kuru smeļams ūdens no mucas. Tāda pati muca arī redzama pie ārdurvīm, domājams, roku mazgāšanai un arī terases grīdas atsvaidzināšanai. Uz ielas pamanām sarūsējušu “piekto” Žiguli un prātā nāk armiņas, ka Padomju savienība taču vareni balstīja Centrālamerikas populistu režīmus savulaik, lai kaut cik ieriebtu tiem amerikāņiem. Laikam tad pie reizes arī kādu Žiguli pret banāniem apmainīja.
    Kartupeļu sacepums ir garšīgs, un tas arī ir galvenais.
    Lidojums līdz San Salvadorai ilgst tikai 40 minūtes, un kolumbiešu kompānija Avianca ir top kvalitātes pārvadātājs, ko ļoti novērtējam. Salvadoras lidosta ir ļoti moderna, aprīkota ar bērnu zīdīšanas istabām, kuras Elīna tudaļ novērtē no profesionālā skatpunkta, un arī ar mājdzīvnieku kakāšanas istabām (sk. foto). Nez, kā tie mājdzīvnieki zina, kas viņiem tajā istabā jādara?
    Tālāk, dodoties uz viesnīcu, taksists mums grib noslaukt 25 dolārus par 5 km braucienu, bet mēs esam ļoti slīpēti, piedāvājam 10, kas arī ir gana daudz priekš tik maza gabaliņa. Darījums notiek, un mūsu Sslvadoras naktsguļa var tikt komfortabli piedzīvota.    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Atpakaļ Panamā

    November 30, 2024 in Panama ⋅ ⛅ 25 °C

    Pēc lidojuma no Salvadoras mūs Panamā sagaida briesmīgs karstums. Labi, ka pilsētā viegli atrast kondicionētu gaisu. Esam nolēmuši atkal apmesties koloniālā mantojuma kvartālā Casco Viejo, taču šoreiz trāpāmies uz pašas atjaunotā kvartāla robežas ar vēl neatjaunoto daļu, kas sastāv no graustiem. Novērojam, ka šie ainaviskie pretstati iekļauj sevī sociālo pretnostāšanos - vietējie pret bagātniekiem, un tā pāraugusi nevardarbīgā protestā. Trūcīgi vietējie cilvēki pavārtēs pulcējas un spēlē skaļu mūziku, izlikuši protesta plakātus, bet pie reizes paši arī ballējas. Uz stūra visu laiku stāv policijas mašīna ar iedegtām bākugunīm, taču bažas par personisko drošību nejūtam. Mūs pārņem dalītas jūtas, jo jūtam, ka Panamas pilsētas vēsturiskie vaibsti draud pazust, vietā radot dizainiski skaistu, bet vietējiem iedzīvotājiem nepieejamu vidi.
    Ir beidzamā diena, un mēs steidzamies izpildīt obligāto programmu - Panamas kanāla detalizētu apskati. Tas šeit ir organizēts masu apmeklējumam - dokumentālā filma milzīgā kinozālē ar popkornu un Pepsi, tam seko pārvietošanās uz futbola stadiona cienīgu tribīni kuģu apskatei.
    No inženieru domas viedokļa kanāla risinājums šķiet ģeniāls: nevis rakt dziļu tuneli cauri kalnu masīvsm, bet ar slūžu kaskādes palīdzību pacelt kuģus līdz iekšzemes ezera līmenim, ļaut tiem navigēt pa ezeru, un pēc tam nolaist atpakaļ līdz jūras līmenim. Un tas viss padarīts iespējams pirms 110 gadiem.
    Mums stāsta, ka kuģis, kas pārvadā 15 000 kontreineru, par kanāla izmantošanu maksā 1 miljonu dolāru. Sanāk 67 $ par vienu konteineru. Nez, cik, piemēram, T-kreklu ielilpst vienā jūras konteinerā?
    Alternatīva - vismaz 2 nedēļu ceļš apkārt Dienvidamerikai. Redzam arī, ka, lai kanāla kompānijai sastādītu konkurenci, paralēli kanālam uzbuvēta dzelzceļa līnija, kas apkalpo tos, kuri izlemj preces divreiz pārkraut.
    Bagātinājuši sevi ar kanāla iespaidiem, dodamies uz Panamas lidostu, lai sāktu mājupceļu caur Stambulu uz Rīgu.
    Tā nu visa programma ir izpildīta - apmeklētas 4 Centrālamerikas valstis, redzēts Sliņķis, izbaudīta vietējo cilvēku sabiedrība. Uzkāpām gan tikai vienā vulkānā, toties citus apskatījām no malas. Un vispār, vulkānu labāk redz, ja uz to skatās no malas. Tāpat kā daudzas citas lietas dzīvē.
    Pura vida!    Read more

    See translation
  • Centrālamerikas vulkāni

    Epilogs

    December 3, 2024 in Latvia ⋅ ☁️ 6 °C

    Centrālamerikas ceļojums neļauj mums sevi pabeigt, tas ir nolēmis pašturpināties mūsu guļamistabā. Iespējams, tas nav gluži tā, kā jūs varējāt paspēt padomāt…
    Vienkārši, šovakar atgriežoties mājās no dienas darbiem, uz grīdas ieraudzīju neparastu priekšmetu. Aplukojot to tuvāk, izrādījās, ka tā ir paliela dzīva būtne. Google Lens uzskata, ka tas ir skorpions, kurš “par zaķi” ieradies mums līdzi. Nosacām viņu par Raiti.
    Uz šo brīdi skorpionam jau ir sarunātas mājas Rīgas Zoo, kurp Zandiņa viņu rīt aizvedīs. Tur Raitis būs interesentiem aplūkojams.    Read more

    See translation
    Trip end
    November 30, 2024
  • 2025© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Help Center
  • Legal notice