Ruta de las flores un dažādi autobusi

Vakardienas naktsmītne atkal pārbaudīja mūsu dažādības toleranci, jo mājā uz ezerā iespraustiem mietiem turpinājās uzdzīve tā, ka vis ēka šūpojās kā kuģis un klaudzēja no dejām vai kaut kā tamlīdzīga. Mūs gan nekas vairs nespēj pārsteigt, likāmies vien uz auss.
No rīta gan viss ir jauki – ezera ūdens dzidrs un patīkams rīta peldei. Iepeldu ezerā, no kurienes var aplūkot visu krastmalu un ar prieku secinu, ka mūsu hostelis vizuāli ne ar ko neatpaliek no nominālas 5 zvaigžņu viesnīcas, kas arī stāv uz koka kājām. Brokastis ir ļoti labas, un arī kafija tā neko. Noskaidrojam, ka uz putekļainās ielas, kas vijas gar ezera krastu, ir autobusa pietura, no kuras var aizbraukt līdz Santa Anas pilsētai bez pārsēšanās, turklāt autobuss kursē ik pa pusstundai. Izejam ārā stāvēt saulē un putekļos ar domu, ka maksimālais gaidīšanas laiks ir 30 minūtes. Pēc 50 minūtēm autobuss arī atnāk, un mēs nospriežam, ka šāda ceļošana ir ļoti labs pacietības treniņš.
Šodien turpinām iedziļināties sabiedriskā transporta niansēs, priecādamies par to, ko nu kurš šoferītis savam autobusam ir piemeistarojis. Īpaši izteiksmīgas ir taures un ātrumpārslēdzēji. Tāds īpašs ātrumkloķis ir vismaz metru garš, tam ir vairaki līkumi kā tādai ūdenspīpei. Papildus tam ir vismaz kādi divdesmit atpakaļskata spogulīši, daži reliģiska satura saukļi un tad vēl kāds veltījums šofera sirdsdāmai. Vēl ir daži desmiti lampiņu, kuru iedegšanās saistīta ar kādas vadības sviras iedarbināšanu. Tas viss ir ļoti sirsnīgi, tomēr domāju, ka autobusa vadītājs nespētu strādāt rietumnieciskā uzņēmumā, kur viņu katrā maiņā nosēdinātu pie cita autobusa stūres.
Agrā pēcpusdienā nonākam Huajuas pilsētiņā, kas atrodas uz tā sauktā Puķu ceļa, no kura redzami ziedoši krūmi un visi apkārtnes vulkāni. Kamēr vēl gaišs, dodamies pastaigā uz blakus ciematu, turpinādami vērot transporta īpatnības. Visinteresantāk šķiet, kā no kafijas plantācijām mājās atgriežas strādnieki – pikapa vai minibusa kravas kastē iebūvēts tāds kā būris, kurā stāvus viens pie otra kā liftā brauc 20-30 cilvēki, atkarībā no būra tilpuma. Saprotam, ka esam jau ļoti pieraduši pie Eiropas drošības prasībām, tāpēc šāda cilvēku pārvadāšana mums šķiet ļoti savāda.
Vēl tik jāpiebilst, ka pēc ilgiem pacietības eksperimentiem šoreiz mūsu naktsmājas ir ļoti jaukas – jauka mājiņa ar skaistu dārzu, plašu guļamistabu un arī vietējo kafiju piedāvājumā. Esam nolēmuši rīt doties pastaigā uz ūdenskritumiem.Read more