Ceļš caur Mehiko
December 30, 2025 in Mexico ⋅ ☁️ 18 °C
Šogad esam iecerējuši turpināt kolekcionēt vēl neapgūtās Latīņamerikas valstis. Dienaskārtībā nonākušas Nikaragva, kurā nedaudz ieskatījāmies pirms gada, Salvadora un, ja paspēsim, arī Gvatemala. Salvadorā esmu iecerējis izmēģināt Bitcoin tīkla dāvātās iespējas parasto patērētāju apkalpošanā, jo tur Bitcoin skaitoties kā otrā oficiālā valūta. Redzēsim, kā veiksies.
Šoreiz atkal braucam trijatā, kopā ar Zandiņu un Elīnu, jo dzīves pieredze rāda, ka ceļošanu ar ļoti augstu nenoteiktības pakāpi ģimenes ietvarā var paveikt visdrošāk.
Mūs pāri okeānam ved Aeromexico kompānija, kas izrādās ļoti patīkams variants. Pirmkārt, lidmašīna nav pilna, un varam izsēsties ērtāk, turklāt šis ir vidējā izmēra Boings, līdz ar to iekāpšana un izkāpšana sokas raiti. Otrkārt, Aeromexico pret klientiem izturas labvēlīgi – ļauj ieņemt brīvās sēdvietas, ielej dzērienu tik, cik klients vēlas, un tas ir patīkami.
Katrā gadījumā, līdz pirmajai pieturai Mexico City lidostai nonākam viegli un ērti, tomēr ir 3 naktī pēc vietējā laika, un galvas šķiet aizmiglotas ar ceļojuma nogurumu. Tā kā esmu rezervējis apartamentu 5 minūšu gājienā no lidostas (Mehiko tas ir iespējams, jo lidosta atrodas pilsētā iekšā), neņemsim taču taksi puskilometra braucienam.
Tomēr naktsmītnes atrašana nesokas tik viegli, jo apmaldamies autostāvvietā, pēc tam atgriežamies lidostas terminālī, tad pamaldamies nākamajā autostāvvietā. Kad prasām ceļu satiktajām amatpersonām, viņas neko jēdzīgu nevar pateikt. Vissaprātīgākā izrādās autostāvvietas tualetes apkopēja – viņa uzreiz pasaka, ka mēs esam 2. terminālī, bet mūsu naktsmītne jāmeklē pie 1. termināļa, kas, kā jau lielā lidostā pienākas, atrodas dažus kilometrus tālāk. Ar zināmām pūlēm atrodam starptermināļu autobusu, kas mūs nogādā pareizajā vietā.
Tā nu pēc 2 stundu vazāšanās ap lidostu, esam sasnieguši savu apartamentu, kas, kā izrādās, sasniedzams caur garāžu, uz kuras durvīm mirdz 3 lielas ebreju sešstarainās zvaigznes. Tā kā ir jau 5 no rīta, kamēr grabināmies ap atslēgām, iznāk kaimiņš apakšveļā, pārliecinās par mūsu labajiem nodomiem un novēl, lai Dievs mums palīdz.
Garāžā starp ārdurvīm un apartamentu stāv vecs Fords un izgreznota Ziemassvētku eglīte ar 3 rūķiem. Tos pasveicinām, un ejam iekšā, lai mēģinātu nedaudz atpūsties.
No rīta jūtam, ka esam ikdienas dzīves vidū, jo visapkārt kaut kas rīb, grab un zvana. Joprojām dulnām galvām atstājam mitekli, kā instruēts – durvis vaļā, atslēgas uz galda, un dodamies uz Mehiko centru – vispirms ar “collectivo” busiņu, tad ar metro. Kopš esmu iesaistījies Rīgas Satiksmē, mēģinu iegūt pieredzi jebkura veida sabiedriskajā transportā. Katrā ziņā, metro šeit ir ļoti ērts, moderns, un rodas iespaids, ka ar to pārvietojas cilvēki, kas sevi pieskaita pie vidusslāņa un “uz augšu”. Tātad, šeit metro ir prestiža lieta, lai arī brauciens maksā tikai 25 Eiro centus mūsu naudā.
Enerģijas nav daudz, tomēr nolemjam dienu piepildīt ar kultūru, apmeklējot Somaya muzeju, kuru mēs ar Zandiņu bijām jau redzējuši jau pirms 5 gadiem, taču tā apjoms ir tik liels un gleznotāju un skulptoru darbi tik bagātīgi, ka atkal esam pilni ar iespaidiem. Tomēr pati muzeja ēka, kas pelnīti tiek uzskatīta par modernās arhitektūras šedevru, šķiet kļuvusi mazāka, jo 5 gadu laikā tai blakus uzcelti pāris debesskrāpji, kas, manuprāt, to aizēno.
Ap pulksten sešiem vakarā liekas, ka visi cilvēki ir uz ielas. Viss čum un mudž tā, ka bez grūstīšanās paiet nav iespējams. Mums kā eiropiešiem tā šķiet neparasta vai vismaz aizmirsta lieta, ka vienkopus var būt tik daudz cilvēku, tomēr no drošības viedokļa neko aizdomīgu nesajūtam, neviens mūs neapdraud, vai vismaz to nejūtam.
Vakarpusē dodamies garšīgi paēst Meksikas gurmāņu restorānā ar augstiem reitingiem, tomēr secinām, ka dizainam un klientu pārsteigšanai šeit ir liela nozīme, tomēr ēdiens ir tikai uz “četri”. Cenu līmenis gan, salīdzinot ar Eiropas metropolēm, joprojām šeit ir samērīgs.
Pa mūsu vakariņošanas laiku ir kļuvis ļoti auksts, Mehiko augstkalnē šajā laikā nakts temperatūra ap plus 5 grādiem esot normāli, bet dabā “feels like mīnus 2”.
Pasūtam Uber taksīti uz rītdienas 6.00 no rīta, jo jau 8.40 lidosim uz Nikaragvas galvaspilsētu Managvu, kur pašlaik ir plus 32 grādi.Read more
Jaungads sērfotāju gaumē
December 31, 2025 in Nicaragua ⋅ ☀️ 32 °C
Uber taksītis ierodas laicīgi, agrajā rīta stundā pat vienmēr pārpildītās Mehiko ielas neliedz satiksmei kustēties raiti, un mēs esam lidostā jau pulksten 6.15 – divarpus stundas pirms reisa uz Managvu.
Aeromexico turpina mūs iepriecināt, jo, atšķirība no Eiropas kompānijām, mierīgi atļauj kā rokas bagāžu pārvadāt mūsu tūristu mugursomas, kas vēlāk izrādīsies svarīgs laika ietaupījums. Lidojam pāris stundas, un pa logu redzama īsta Centrālamerikas vulkānu izlase, kurus Zandiņa medī ar savu fotokameru.
Pēc skaistā lidojuma atgriežamies realitātē, Nikaragva mums atgādina par savu ierēdniecisko nekārtību uz robežas, kuru piedzīvojām jau pirms gada. Jau lidmašīnā paklausīgi aizpildām iebraukšanas deklarācijas formu (vienu uz ģimeni, kā pavēlēts). Uzreiz pēc izkāpšanas lidostas gaiteni aizšķērso nikna ierēdne un paziņo, ka deklarācija jāaizpilda katram iebraucējam, bet lieku formu viņai neesot – lai ejot atpakaļ uz lidmašīnu un prasot tur. Sacīts, darīts – deleģētie ģimeņu pārstāvji auļo atpakaļ pēc papīrīšiem. Tālāk, kad sasniedzam īstos emigrācijas ierēdņus pie lodziņiem, saprotam, ka tiek prasīts tikai viens papīrītis no ģimenes. Pēc rūpīgas mūsu izpētes dabūjam zīmogus pasē un ejam uz izeju, taču ceļā atkal viena dāma pieprasa tos pašus papīrīšus no katra. Pa tam lāgam savu papīrīti jau esmu pazaudējis, laikam atstāju to pie imigrācijas lodziņa. Par laimi šī dāmas uzmanību novērš viena cita amatpersona, un viņa nepamana, ka mums uz trijiem tikai divi papīrīši palikuši. Tas viss ir uzjautrinoši pie nosacījuma, ka nav steigas. Mums steiga nedaudz ir, jo jāpaspēj uz autobusu 13.00 no Managvas Austrumu tirgus pieturas, un palikušas tikai 50 minūtes. Sarunājam, ka daudz ar taksistu kaulēties nav laika, ja par 20 dolāriem vedīs, tad uzreiz piekritīsim. Taksists sāk ar 30, bet pie 20 nonākam ātri, un varam doties ceļā.
12.49 ierodamies autobusa starta vietā, konduktors mūs ātri ierauj iekšā, un 12.51 buss jau sāk ceļu, jo ir gana pilns. No tā varam mācīties, ka novirzes no punktualitātes šeit iespējamas uz abām pusēm. Ceļš uz okeāna piekrastes ciematiņu El Transito izstiepjas divarpus stundu garumā, jo dzeltenais autobuss, kas noteikti gados vecāks par mani (sk. video), veic pasta un citas sociālās funkcijas – tiek nodotas un pieņemtas paciņas un realizēti naudas pārvedumi vārda vistiešākajā nozīmē.
Pēcpusdienā nonākam mūsu apmešanās vietā “Nimbu Surfhouse”, kas, kā jau nosaukums liecina, ir sērfotāju hostelis, kurā mēs ar Zandiņu uzreiz sajūtamies kā dinozauri. Uzreiz noskaidrojas, ka mūsu numurā dzīvo arī sērfošanas treneris Rafa. Rezervējot nebiju sapratis, ka esmu pasūtījis nevis visu četrvietīgo numuru, bet gan tikai 3 vietas tajā. Jāteic godīgi, ka ģimenei pierašana pie šīs situācijas prasīja zināmu piepūli un nedaudz laika…
Rafa gan mūs traucē visai maz, jo šeit ap māju ir daudz šupuļtīklu, soliņu un citu atpūšanās vietu, tā ka varam mierīgi sagatavoties Jaungada svinībām. Pirms tam jau esmu piekritis kopā ar citiem šīs vietas viesiem doties uz bāru “Niños”, lai ieturētu maltīti, rūpīgi aizpildījis Google veidlapu, norādot, ka vēlos itāļu stila vakariņas. Uz vietas izrādās, ka ir 3 veida sviestmaizes dabūjamas – ar šķiņķi, ar sieru un vegānā – katram viesim divas pusmaizītes. Tas ar lielu atrāvienu ir pieticīgākais vecgada vakara galds manā pieredzē.
Ap pulksten deviņiem, kad bārā turpinās aktīvas dejas un sarunas, sajūtam, ka mūs spēki ir galā, jo Latvijā jau ir četri no rīta.
Ap vienpadsmitiem dodamies pie miera, un šis sanāk ne tikai no ēšanas viedokļa trūcīgākais, bet arī īsākais Vecgada vakars mūžā, taču par tā kopējo kvalitāti sūdzēties nevaram un negribam, jo kompānija ir laba un okeāna viļņu skaņa ļoti relaksējoša.Read more
Laiskais 2026. gada sākums
January 2 in Nicaragua ⋅ ☀️ 27 °C
Jaungada rīts mums sākas neparasti agri – jau ap sešiem no rīta. Domājam, ka esam galīgi ārpus pludmales ballīšu ritma, un tas laikam nav pieklājīgi, taču vēlāk vakarā satiekam divus vāciešus, kuri lielās ar to, ka Vecgada vakarā gulēt devušies jau deviņos.
Sākam pētīt, kas te vēl apkārt notiek. Zandiņa saož, ka blakus dārzā iemaldījies sesks, un tās mājas personāls izmisumā lieto dažādus līdzekļus, lai sesku dabūtu projām. Rezultāts sanāk pretējs – jo vairāk sesku baida, jo vairāk tas smird. Beigās redzam, ka kaimiņi ar dārza miglošanas aparātu mēģina aizmazgāt projām seska smaku. Citus savvaļas dzīvniekus šeit nemana, tik suņi laikam te pieder visai apkaimei kopīgi, tie staigā iekšā ārā, apēd, kas redzams un laiku pa laikam paguļ kādā atpūtas krēslā vai gultā.
Šodiena, kā jau pirmajam janvārim pienākas, nesola mums nekādus piedzīvojumus un pārsteigumus, paliekam uz vietas savā sērfošanas mājā un izbaudām okeānu, pludmali un kompāniju.
Pēcpusdienā karstums ir tik stiprs, ka pāri pludmalei ar basām kājām pāriet nevar – deg pēdas. Neskatoties uz to, nolemjam aiziet uz El Transito centrālo daļu, jo ļoti gribas pagaršot vietējo astoņkāji. Pludmales restorāns sevi klasificē kā “pulpēriju”, kas nozīmē astoņkāja ēšanas vietu, bet šodien astoņkājis ir bijis ātrāks par ķērājiem un palicis sveikā. Toties ir vietējās austeres, kas nemaz nav garšīgas un vietējās tīģergarneles, kas ir garšīgas.
Tāda nu mums šodien laiska dzīve, kā īstiem pludmales atpūtniekiem. Liekas gan, ka ilgi šito izturēt nevarēs, rīt jau sāksim meklēt piedzīvojumus, dodoties tālāk pa piekrasti.Read more
No somos Americanos
January 3 in Nicaragua ⋅ ⛅ 31 °C
Pašlaik sēžu Činandegas pilsētas tirgus laukumā uz soliņa un gaidu, kad pēc stundas aties mūsu autobuss uz Nikaragvas galējo ziemeļu punktu Potosi. Esam jau ieņēmuši autobusā vietu, bet tur iekšā sēdēt nav iespējams karstuma dēļ, tāpēc sadalījām dežūras – viens tvīkst iekšā un sargā vietu, pārējie divi tup ārpusē. Jāsaka arī, ka šeit neviens ar klēpjdatoriem nav redzams, tā kā esmu apbrīnas vērta parādība.
Pagājušajā naktī Tramps iebruka Venecuēlā, un tamdēļ esam nedaudz uztraukušies, vai šeit mēs netiekam uztverti kā amerikāņi. Tas nebūtu labi, tā izskatās. No rīta braucām ar taksīti no nakts apmetnes uz Leonas pilsētu. Taksis jau mūsu stilam skaitās kā slikta gaume, bet šorīt lāga citu variantu nebija. Lai kaut kā kompensētu šo stila nepilnību, uzsāku sarunas ar taksistu par dzīvi, darbu, amerikāņiem un vēl šo to. Interesanti, ka viņš bija dzirdējis par Trampa operāciju un dabiski to nosodīja. Tomēr par amerikāņiem sliktu izteikties vairījās, jo viņi tomēr ienesot naudu. Domājam, kur vēl mēs kaut ko līdzīgu esam dzirdējuši un par kuru nāciju?
Vēl taksistam stāstu, ka Leonas pilsētā uz ielas vakar pastaigājās pilnīgi pliks vīrs – turp un atpakaļ gar savu māju. Mūsu vedējs to tūliņ atpazina, sacīdams “Ā, Resnais. Viņam draugs pirms laika iesita ar nūju pa galvu, tagad viņš tāds jocīgs palicis.”
Šo rakstīdams skatos, ka mūsu autobusam uz jumta pamazām tiek krāmēti spaiņi un maisi – cilvēki vedīs mājās pilsētā iepirkto, vai arī atvesto un nepārdoto. Mazā uzņēmējdarbība šeit ir ļoti acīmredzama – katrs rūpējas par savu iztikšanu, kā prazdams.
Mūsu šodienas galamērķis ir tik nomaļš, ka pat Booking com platforma nevar palīdzēt, naktsvietu nācās rezervēt kā vecos laikos, zvanot pa tālruni. Jāsaka arī, ka saimnieks rezervāciju veica, neprasot nekādas garantijas, pat ne manu vārdu. Īstenībā jau arī, kāda jēga – atbrauksim, tad labi, neatbrauksim, tad nekā.
Tikko atjēdzos, ka neesmu neko par vakardienu uzrakstījis, tāpēc pieminēšu tagad pāris epizodes. Dienu pavadījām ceļā no viena Klusā okeāna piekrastes ciemata uz nākošo. Kā parasti, ap pusdienlaiku sākām interesēties par naktsguļas vietu. Lieku reizi pārliecinājos, ka “kāds no augšas” mūs noklausās. Pie naktsmāju rezervācijas uzstāju, ka gribu viesnīcu ar bāriņu un izvirzu to kā obligāto priekšnoteikumu. Rezultāts bija, ka mūsu istabiņa bija kā maza kastīte iebūvēta pludmales bāra un restorāna telpā, laikam domāta tādiem viesiem, kas pēc kroga tālāk vairs nespēj tikt. Katrā ziņā, bāra iespēja acīmredzami man tika dota. Tomēr, lai arī palagi bija tīri, mēs nolēmām, ka iepriekšējā pieredze vienā istabiņā ar Rafu bija daudz jaukāka. Tomēr, nav labuma bez ļaunuma, liekās, ka Rafa bija mazgājies ar mūsu šampūnu, jo mati viņam līdz pleciem, un šampūna mums maz palicis. Kas to beigās var pateikt, kā labāk – dzīvot bārā, vai dzīvot ar Rafu, kas tērē mūsu šampūnu…
Vislabāk laikam, ka varam ceļot, kur patīk, un ka te neviens nešauj. Rīt sūtīšu jums ziņu atkal.Read more
Ar laivu uz Salvadoru
January 3 in Nicaragua ⋅ ⛅ 27 °C
Vakardienas apraksts jau bija ticis publicēts, bet diena turpināja piedāvāt dažādus interesantus notikumus. Ap krēslas stundu ieradāmies Consigina pussalas pašā ziemeļu stūrī, zvejnieku ciematā Potosi. Pa tālrunu rezervētā viesnīca bija pie pašas pludmales, bet pludmale pati izskatījās ļoti “saimnieciska” – pie paša viesnīcas stūra launagu ieturēja kaimiņu cūka ar savu dēlu, zvejnieki vilka laivas ārā no jūras, bruņoti robežsargi staigāja apkārt, un arī daži romantiski jaunieši ar saldsērigu mūziku izplatošiem skaļruņiem grozījās ap piestātnēm. Satiku arī viesnīcas īpašnieku, kura pamatnodarbe ir skārdnieka darbs Ņujorkā, bet visu nopelnīto viņš iegulda dzimtajā ciemā. Viesnīcas numurs šeit ir bez atslēgas, jo slēgšanas lieta šajā nomalē nešķiet saprotama – svešinieki te neieklīst.
Domājām, kāpēc tik milzīgs restorāns, ja ir tikai daži numuri, un mēs esam vienīgie viesi, tomēr vēlāk sapratām, ka viesnīcas bāriņš ir ciemata jauniešu ballēšanās vieta. Vakarā nolēmām, ka par tālāko maršrutu domāsim no rīta, jo jautāt tāpat nav kam.
Rīts izrādās ļoti kluss, jo visi pēc ballītes guļ, tikai pludmalē, cūku mielošanās vietā brokastis ietur zirgi. Izstaigājam pludmali un domājam, ka jāsāk interesēties par programmas galveno daļu – došanos ar laivu pāri Fonsekas līcim uz Salvadoru. Vispirms pajautāju zvejniekiem, kas grozās ap savu laivu. Tie izskatās nepārliecinoši, bet par 450 dolāriem sola pārvest pāri. Baidos, ka tas būtu nelegāli, un mēs tiktu arestēti, tāpēc atsaku. Arī cena nešķiet samērīga.
Tālāk jautājam robežsargiem, kuri norāda uz imigrācijas biroju, lai jautājot tur. Imigrācijas ierēdnis ir ļoti laipns un paskaidro, ka mums paveicies, jo pēc pusotras stundas laiva uz Salvadoru dodas ceļā un cena ir 50 dolāri no cilvēka, tika vajagot 3 fotokopijas katrai pasei, bet tā neesot problēma – veikaliņš pie mūsu viesnīcas esot uz to specializējies. Uzzinām arī, ka mums patiešām paveicies, jo svētdienās parasti reisa neesot, bet laiviniekam esot pieteikusies draugu grupa.
Tā nu ņemam kājas pār pleciem un steidzīgi sakrāmējamies, iepakojot arī vakar izmazgāto un vēl slapjo veļu, to izžausim citā valstī. Krasta formalitātes aizņem kādu laiku, bet tam esam gatavi, un ap pulksten pusvienpadsmitiem sākam ceļu.
Fonsekas līcis ir skaists, apkārt tam slejas 3 valstu – Nikaragvas, Hondurasas un Salvadoras - vulkāni. Viss iet raiti, bet tad pēkšņi laivai noslāpst motors. Laivinieks saka, ka “aizmestas” sveces un vaicā, vai kādam neesot bakstāmais. Viens bakstāmais atrodas, sveces tiek izbakstītas, un motors par laimi atkal ierūcas. Tā nu laimīgi tiekam līdz Salvadorai, imigrācijas fomalitātes mūsu vietā nokārto laivinieks, un mēs esam galā. Jāteic, ka robežas šķērsošana pa jūru izrādās mazāk kolorīta par sauszemes opciju. Toties skati skaistāki.
Tā nu galvenais šodienas darbs veikts. Aizbraucam vē līdz Sanmigelas pilsētai, kur plānojam naktsguļu. Kā jau iecerēts, viesnīcā prasu, vai varu samaksāt Bitkoinos, jo Salvadorā ir divas oficiālās valūtas – ASV dolārs un Bitkoins. Darbiniece saka, ka šodien, diemžēl, nevar, jo ir svētdiena, toties laipni atļauj man rēķinu apmaksāt rīt no rīta, jo tad jau būs pirmdiena. Interesanti.
Tad jau rīt pastāstīšu par to, kā būs gājis.Read more
Bitcoin transakcija un krokodilu līcis
January 4 in El Salvador ⋅ ☀️ 30 °C
No rīta viss bija ļoti jauki, tikai pazudušas bija mūsu izžautās drēbes. Kā izrādās, mūsu viesnīcas kafejnīca ir visai populāra brokastu vieta, un mēs vakarā savu veļu bijām izkāruši kafejnīcas brīvdabas teritorijā. Darbinieki bija šo postu novērsuši, pārkarot veļu noliktavā, un nemaz uz mums nedusmojās. Vispār ļaudis šeit ir ļoti atbildīgi, un dusmošanās uz klientiem nešķiet iedomājama.
Tagad dārza terase ir brīva, un arī mēs varam brokastot, ar prieku secinot, ka šeit tiek pasniegta, iespējams, labākā kafija visā Latīņamerikā. Mūsu brokastošanas laikā garām ļepato trusis, kurš pazūd zem terases grīdas. Tā viņš te patstāvīgi dzīvojot jau pusotru gadu, zina stāstīt darbiniece.
Pēc brokastīm notiek mans dienas galvenais notikums – maksāšana ar Bitkoiniem par viesnīcu. Izrādās, šādus maksājumus pieņem pats īpašnieks ar savu mobilo aplikāciju. Darbinieces viņu jau bija sagatavojušas darījumam, saimnieks ierodas priecīgs un ziņkārīgs. Viņš ir ļoti runīgs, liels Bitkoinu fans un ari saviļņots par šo notikumu, jo, liekas, ka esmu pirmais Bitkoinos maksājošais Eiropas klients. Darījuma satraukumā aizmirsu saimnieka vārdu, tomēr paspēju viņu nofotografēt pie restorāna durvīm ar Bitcoin uzlīmi (sk. pievienoto foto).
Tagad varam doteis tālāk, ceļā uz autoostu, ejot cauri tirgum jūtam, ka amerikāņus tauta mīl arvien mazāk, daži pat atļaujas nikni uzsaukt kaut ko mums aiz muguras. Domājam, kāds karogs būtu jāpiesprauž pie somas, lai mūs par amerikāņiem šeit neuzskatītu.
Šodien esam ceļā uz Jilihisco līci, jo šeit, upes grīvai līdzīga okeāna līča krastos ir milzīgas mangrovju birzis, kas esot lieliska pērtiķu un putnu vērošanas vieta. Lai tur nokļūtu, atkal kādas 3 stundas veicu sabiedriskā transporta padziļinātu izpēti lietotāja lomā. Pirmo reizi braucam autobusā, kas jaunāks par mani, bet tas izrādās visšvakākais – ar skaļu blīkšķi pārplīst riepa. Kādu brīdi vēl lēnā gaitā turpinām ceļu, bet tad šoferis ieskāpina busu kaut kādos vārtos, kas laikam ir pneimoserviss. Uz sētas stāv rakstīts “Dunlop”, un četri veči metas darboties ap cietušo riteni (sk. video), kamēr pasažieri mierīgi sēž karstajā salonā. Eiropā šāds efektīvs remonts nebūtu iedomājams, jo liekas nedroši, taču ir savs labums – pēc stundas ceturkšņa mierīgi turpinām ceļu.
Pēc brīža pārsēžamies jau ierasti cienījama vecuma busā, un tas bez starpgadījumiem mūs nogādā Puerto el Triunfo ostā. Tālāk veicam “tumšo kaulēšanos” ar laivinieku, lai tiktu līdz savai šīvakara apmetnei. Kaulēšanos saucu par tumšu, jo nav ne jausmas, cik būtu normāla cena. Laivinieks saka savu cenu, es prasu veikala pārdevējai, vai tas ir ok, viņa, protams piekrīt laiviniekam. Beigās Zandiņai Perplexity AI apstiprina, ka 30 dolāri no cilvēka ir ok, un mēs salīgstam par 90.
Brauciens ilgst kādas 30 minūtes, redzams, ka šeit noteik aktīva navigācija, taču nenotiek nekādas izklaides ar cilvēka tiešu atrašanos ūdenī, jo līcis esot krokodiliem bagāts.
Tagad esam nonākuši tādā “Dieva ausī”, kur viss kluss un mierīgs, mēs nakšņosim mājiņā “uz vistas kājas” palmu birzī, pašlaik ir pulksten septiņi vakarā, apkārt nav ne gaismas, ne kustības. Tiksmies atkal rīt!Read more
Pērtiķu bara pārvaldības nianses
January 6 in El Salvador ⋅ ☀️ 30 °C
Šis rīts man sākas ar video sapulci mūsu apmetnes vietas kafejnīcā – tas sanāk ļoti patīkams piedzīvojums, jo rīts uzaust jau ap pulksten sešiem, bet pulksten astoņos, kad Latvijā ir jau četri pēcpusdienā, klimats šeit ir visjaukākais.
Pēc pulksten desmitiem sākas tas nepanesamais karstums, bet mēs dodamies iekšā mežā satikt šeit mītošo pērtiķu baru (vai arī ģimeni – kā uz to skatās). Uzzinām, ka bara vadonis Pačo ir 36 gadus vecs, un daudz laka valdīšanai viņam nav atlicis. Lai nodrošinātu savu varu līdz mūža galam, Pačo visiem jaundzimušajiem pērtiķu zēniem nokožot sēkliniekus, lai tie neizaugtu par viņa konkurentiem. Tomēr tagad, sava mūža izskaņā, Pačo esot atstājis neskartus divus zēnus kā potenciālos troņmantiniekus. Pēc Pačo nāves tad šiem diviem būs jācīnās uz dzīvību un nāvi par troni. Zaudētājs ies bojā. Klausoties šo stāstu domāju, cik tālu, vai arī netālu cilvēku sabiedrība no pērtiķu bara likumiem ir attālinājusies…
Praktiskajā saskarsmē pērtīķīši ir jauki, tie ir iemācījušies paņemt no cilvēka rokas banāna gabalu, bet pērtiķīte Marija iemanījusies bezbailīgi uzkāpt cilvēkā kā kokā, ja tas tura banānu virs galvas. Bezbailīgā Zandiņa šo atrakciju izmēģina (sk. video) mums par prieku.
Saprotam, ka šajā mežā dzīvo ne tikai pērtiķi, ceļa malās ir tāda kā slīkšņa, kurā saskatām vispirms vienu krokodilu, tad vēl vienu. Tos mums parāda pavadonis, jo paši jau nebūtu tos briesmoņus pamanījuši – tie guļ rāmā ūdenī kā koka zari un gaida kādu zivi, piepeldam par tuvu. Pavadonis smejas, ka krokodili devušies makšķerēt.
Pa tam laikam apmetnē sākusies liela rosība, jo uz savu īpašumu atlidojis pats saimnieks ar privāto lidmašīnu. Izrādās, viņam te ir savs privātais lidlauks, un viņš arī pats pilotējot savu lidmašīnu. Acīmredzot, šis kungs ir kāds vietējais oligarhs, jo pamanām, ka īpašuma drošības uzlabošanai šeit ir nobāzējusies arī nacionālās policijas vienība. Viss te notiek ar vērienu, bet mums tas tikai par labu nāk, jo pakalpojuma kvalitāte ir augstā līmenī.
Pēcpusdienā vēl atlicis izbrauciens ar laivu uz Pajarito salu, kas sākumā šķiet pavisam jocīgs. Braucam kādu pusstundu, tad mūs izlaiž krastā pie milzīga smilšu laukuma, kas gan pēc skata, gan karstuma atgādina tuksnesi. Dodamies pastaigā, domādami, ko gan mēs šeit sadarīsim. Sākam pētīt tūkstošus lielāku un mazāku krabju alu, redzam, ka pāri tuksnesim gājis liels pārnadzis, vēl atklājam visādas sīkdzīvības pazīmes. Tad pēkšņi pamanām, ka maza ūdens tērcīte sāk tecēt no zemākās vietas tuksnesī iekšā. Kamēr to apspriežam, ir jau izveidojusies upīte, tad ezeriņš. Ir sācies paisums, un smilšu tuksnesis apbrīnojamā ātrumā pietek pilns ar ūdeni no visām pusēm. Pēc kādas stundas dodamies projām, un, atpakaļ paskatoties redzam, ka tuksnesis kļuvis par okeāna sastāvdaļu. Skatoties, kā okeāns ar savu spēku nāk virsū, piedzīvojām tādu nenovēršamības sajūtu, kas ilgi paliks atmiņā.
Rīt dosimies uz no okeāna projām uz Salvadoras skaistākā vulkāna Santa Ana pusi, lai raudzītu, kādas vulkāniskās pastaigas mums pieejamas.Read more
Santa Ana
January 8 in El Salvador ⋅ 🌙 23 °C
Vakardien neko jums neuzrakstīju, jo praktiski visu dienu braucām ar vairākiem autobusiem uz vulkānu Santa Ana. Šis vulkāns, iespējams, ir visskaistākais un populārākais visā Centrālamerikā, bet man par populārajām vietām vienmēr ir divējādas sajūtas, jo prātā nāk Imanta Ziedoņa epifānija “Leksim bedrē”. It kā jau gribas to skaistumu redzēt, taču negribas iet ļaužu plūsmā kā uz gadatirgu. Kā labs kompromiss, mūsuprāt, ir sataisīšanās uz pašu vārtu atvēršanu astoņos no rīta, lai tiktu pirmajā tūrē, kamēr vēl tukšs.
Tāpēc vakar arī ieradāmies naktsmītnē pie pašiem nacionālā parka vārtiem 1700 metru augstumā, kur mūs pārsteidza negaidīts aukstums. Pati mājiņa, kā jau Latīņamerikas kalnos pieņemts, ir bez apkures – pa dienu saulē piesilst, pa nakti atdziest. Tā arī bija – ap diviem naktī zobs uz zoba neturējās.
No rīta toties esam pirmajā grupā, kas kāpj augšup. Paldies Dievam, lai mēs ar Zandiņu atkal nebūtu pilnīgi dinozauri, grupai pievienojas divi ķīniešu izcelsmes amerikāņi vecumā virs sešdesmit. Tas arī nosaka kustības tempu, un mūsu klusās bažas par pārlieku noguršanu tiek ātri slāpētas – kāpjam augšup pastaigas tempā, un pēc pāris stundām sasniedzam Santa Anas vulkāna krāteri. Pēdējais izvirdums šeit bijis 2005. gadā, tāpēc krātera malas izskatās ļoti svaigas, atsedzot dažādus minerālus visdažādākajās krāsās, bet pašā krātera vidū ir zaļa sērūdens lagūna. Skats tiešām unikāls.
Pa ceļam uz Santa Anas virsotni aplūkojam Izalco vulkānu, kurš it tik skaisti regulārs kā tāds apgāzts trekteris, un uzzinām, ka tas ir “piedzimis” tikai 17. gadsimtā. Pilnīgi neticami, ka tikai pirms 400 gadiem uz Zemes varēja izaugt 2000 metrus augsta pumpa…
Lejā kāpšana man iet grūtāk, jo sāk sāpēt beigtā mugura, taču galīgi nepanesami nav, un pēc četru stundu kopēja piedzīvojuma varam teikt, ka Santa Anas vulkānu esam pieskaitījuši savam apgūto objektu sarakstam.
Tālākais šodienas piedzīvojums veidojas visai garlaicīgs un nomokošs, jo internets kalna pakājē nestrādā, līdz ar to neko nevar paveikt dienas turpināšanai. Sanāk pa vecai modei lūgt vienu vietējo zinātāju piezvanīt taksim, lai aizved mūs uz kādu apmetnes vietu tuvējā Koatepeka vulkāniskā ezera krastā. Visa šī procedūra aizņem kādas četras stundas, līdz nonākam hostelī Captain Morgan, kas stāv uz pāļiem virs ezera ūdens. Kā jau esam pieraduši šajā braucienā – nav super komforts, toties ir interesanti. Nelaime tik, ka tualete tālu no istabiņas, bet gan jau kaut kā…
Vēl tik jāpiebilst, ka imigrācijas jautājumiem Salvadorā tiek pievērsta milzu uzmanība. Piemēram, pašā Santa Ana virsotnē uzrāpušies divi policisti prasa mūsu grupas pavadonei atšifrēt visus grupas dalībniekus pēc pilsonības, vēlāk kalna pakājē redzam, ka piebrauc imigrācijas policijas auto un ilgi kaut ko runājas ar tūrisma firmu pārstāvjiem. Tagad arī hostelī dzirdam, ka pie reģistrācijas iestājusies trauksme, jo esot saņemti kaut kādi jautājumi no imigrācijas policijas. Interesantas tendences pasaulē, kas liek domāt, cik ilgi vēl varēsim tik brīvi un nepiespiesti ceļot.Read more
Santa Ana
January 8 in El Salvador ⋅ 🌙 22 °C
Vakardien neko jums neuzrakstīju, jo praktiski visu dienu braucām ar vairākiem autobusiem uz vulkānu Santa Ana. Šis vulkāns, iespējams, ir visskaistākais un populārākais visā Centrālamerikā, bet man par populārajām vietām vienmēr ir divējādas sajūtas, jo prātā nāk Imanta Ziedoņa epifānija “Leksim bedrē”. It kā jau gribas to skaistumu redzēt, taču negribas iet ļaužu plūsmā kā uz gadatirgu. Kā labs kompromiss, mūsuprāt, ir sataisīšanās uz pašu vārtu atvēršanu astoņos no rīta, lai tiktu pirmajā tūrē, kamēr vēl tukšs.
Tāpēc vakar arī ieradāmies naktsmītnē pie pašiem nacionālā parka vārtiem 1700 metru augstumā, kur mūs pārsteidza negaidīts aukstums. Pati mājiņa, kā jau Latīņamerikas kalnos pieņemts, ir bez apkures – pa dienu saulē piesilst, pa nakti atdziest. Tā arī bija – ap diviem naktī zobs uz zoba neturējās.
No rīta toties esam pirmajā grupā, kas kāpj augšup. Paldies Dievam, lai mēs ar Zandiņu atkal nebūtu pilnīgi dinozauri, grupai pievienojas divi ķīniešu izcelsmes amerikāņi vecumā virs sešdesmit. Tas arī nosaka kustības tempu, un mūsu klusās bažas par pārlieku noguršanu tiek ātri slāpētas – kāpjam augšup pastaigas tempā, un pēc pāris stundām sasniedzam Santa Anas vulkāna krāteri. Pēdējais izvirdums šeit bijis 2005. gadā, tāpēc krātera malas izskatās ļoti svaigas, atsedzot dažādus minerālus visdažādākajās krāsās, bet pašā krātera vidū ir zaļa sērūdens lagūna. Skats tiešām unikāls.
Pa ceļam uz Santa Anas virsotni aplūkojam Izalco vulkānu, kurš it tik skaisti regulārs kā tāds apgāzts trekteris, un uzzinām, ka tas ir “piedzimis” tikai 17. gadsimtā. Pilnīgi neticami, ka tikai pirms 400 gadiem uz Zemes varēja izaugt 2000 metrus augsta pumpa…
Lejā kāpšana man iet grūtāk, jo sāk sāpēt beigtā mugura, taču galīgi nepanesami nav, un pēc četru stundu kopēja piedzīvojuma varam teikt, ka Santa Anas vulkānu esam pieskaitījuši savam apgūto objektu sarakstam.
Tālākais šodienas piedzīvojums veidojas visai garlaicīgs un nomokošs, jo internets kalna pakājē nestrādā, līdz ar to neko nevar paveikt dienas turpināšanai. Sanāk pa vecai modei lūgt vienu vietējo zinātāju piezvanīt taksim, lai aizved mūs uz kādu apmetnes vietu tuvējā Koatepeka vulkāniskā ezera krastā. Visa šī procedūra aizņem kādas četras stundas, līdz nonākam hostelī Captain Morgan, kas stāv uz pāļiem virs ezera ūdens. Kā jau esam pieraduši šajā braucienā – nav super komforts, toties ir interesanti. Nelaime tik, ka tualete tālu no istabiņas, bet gan jau kaut kā…
Vēl tik jāpiebilst, ka imigrācijas jautājumiem Salvadorā tiek pievērsta milzu uzmanība. Piemēram, pašā Santa Ana virsotnē uzrāpušies divi policisti prasa mūsu grupas pavadonei atšifrēt visus grupas dalībniekus pēc pilsonības, vēlāk kalna pakājē redzam, ka piebrauc imigrācijas policijas auto un ilgi kaut ko runājas ar tūrisma firmu pārstāvjiem. Tagad arī hostelī dzirdam, ka pie reģistrācijas iestājusies trauksme, jo esot saņemti kaut kādi jautājumi no imigrācijas policijas. Interesantas tendences pasaulē, kas liek domāt, cik ilgi vēl varēsim tik brīvi un nepiespiesti ceļot.Read more
Ruta de las flores un dažādi autobusi
January 9 in El Salvador ⋅ ⛅ 29 °C
Vakardienas naktsmītne atkal pārbaudīja mūsu dažādības toleranci, jo mājā uz ezerā iespraustiem mietiem turpinājās uzdzīve tā, ka vis ēka šūpojās kā kuģis un klaudzēja no dejām vai kaut kā tamlīdzīga. Mūs gan nekas vairs nespēj pārsteigt, likāmies vien uz auss.
No rīta gan viss ir jauki – ezera ūdens dzidrs un patīkams rīta peldei. Iepeldu ezerā, no kurienes var aplūkot visu krastmalu un ar prieku secinu, ka mūsu hostelis vizuāli ne ar ko neatpaliek no nominālas 5 zvaigžņu viesnīcas, kas arī stāv uz koka kājām. Brokastis ir ļoti labas, un arī kafija tā neko. Noskaidrojam, ka uz putekļainās ielas, kas vijas gar ezera krastu, ir autobusa pietura, no kuras var aizbraukt līdz Santa Anas pilsētai bez pārsēšanās, turklāt autobuss kursē ik pa pusstundai. Izejam ārā stāvēt saulē un putekļos ar domu, ka maksimālais gaidīšanas laiks ir 30 minūtes. Pēc 50 minūtēm autobuss arī atnāk, un mēs nospriežam, ka šāda ceļošana ir ļoti labs pacietības treniņš.
Šodien turpinām iedziļināties sabiedriskā transporta niansēs, priecādamies par to, ko nu kurš šoferītis savam autobusam ir piemeistarojis. Īpaši izteiksmīgas ir taures un ātrumpārslēdzēji. Tāds īpašs ātrumkloķis ir vismaz metru garš, tam ir vairaki līkumi kā tādai ūdenspīpei. Papildus tam ir vismaz kādi divdesmit atpakaļskata spogulīši, daži reliģiska satura saukļi un tad vēl kāds veltījums šofera sirdsdāmai. Vēl ir daži desmiti lampiņu, kuru iedegšanās saistīta ar kādas vadības sviras iedarbināšanu. Tas viss ir ļoti sirsnīgi, tomēr domāju, ka autobusa vadītājs nespētu strādāt rietumnieciskā uzņēmumā, kur viņu katrā maiņā nosēdinātu pie cita autobusa stūres.
Agrā pēcpusdienā nonākam Huajuas pilsētiņā, kas atrodas uz tā sauktā Puķu ceļa, no kura redzami ziedoši krūmi un visi apkārtnes vulkāni. Kamēr vēl gaišs, dodamies pastaigā uz blakus ciematu, turpinādami vērot transporta īpatnības. Visinteresantāk šķiet, kā no kafijas plantācijām mājās atgriežas strādnieki – pikapa vai minibusa kravas kastē iebūvēts tāds kā būris, kurā stāvus viens pie otra kā liftā brauc 20-30 cilvēki, atkarībā no būra tilpuma. Saprotam, ka esam jau ļoti pieraduši pie Eiropas drošības prasībām, tāpēc šāda cilvēku pārvadāšana mums šķiet ļoti savāda.
Vēl tik jāpiebilst, ka pēc ilgiem pacietības eksperimentiem šoreiz mūsu naktsmājas ir ļoti jaukas – jauka mājiņa ar skaistu dārzu, plašu guļamistabu un arī vietējo kafiju piedāvājumā. Esam nolēmuši rīt doties pastaigā uz ūdenskritumiem.Read more
Trekns punkts Salvadoras plānā
January 11 in El Salvador ⋅ ☁️ 24 °C
Šodien secinām, ka Dzīve bija nolēmusi - šis mūsu ceļojums nav līdz šim pietiekoši piedzīvojumiem bagāts.
Diena sākas ļoti jauki – ar pankūkām un garšīgo Huajuas kafiju, arī mūsu pārgājiena pavadonis Eri ir laicīgi klāt, un varam doties pastaigā uz ūdenskritumiem. Eri mums sola četru stundu laikā parādīt 10 ūdenskritumus, līdz pirmajam esot jāiet 40 minūtes. Pastaigas sākums ir ļoti mierīgs – Eri mums pa ceļam izrāda dažādas takas malā augošas garšvielas, parāda arī mango, citronu un piparu kokus. Uzzinām, ka tas, ko mēs saucam par laimu, un ko bāžam Corona alus pudeļu kakliņos, šeit tiek saukts pat Persikcitronu (limon persico) un ir visnecilākais no 4 citronu šķirnēm.
Drīz klāt arī upīte, un Eri paziņo, ka tālāk iesim pa ūdeni. Saprotam, ka, ja turpināsim ceļu savos zābakos, tie pēc tam vairs neizžūs, un mājup lidosim sapelējušu zābaku smakas pavadīti. Pieņemam dažus operatīvus lēmumus, un tālāk E dodas gumijas čībiņās, Z izlemj, ka viņas zābakiem ir pēdējā jūdze, tāpēc atstāj tos kājās, bet es turpinu ceļu zeķēs. Tā pārvaram dažus metrus pa upi, un tad acu priekšā parādās pirmais ūdenskritums, kas nav pārāk iespaidīgs. Pa tam laikam mūs no muguras piedzen vēl viena bridēju grupa. Ejam tālāk, taču manas zeķes ne pārāk aizsargā pēdas no asajiem oļiem, tāpēc katru soli speru uzmanīgi, pieturēdamies ar roku pie lielākajiem akmeņiem. Tad pēkšņi viena roka man no akmens noslīd, un es ar galvu pa priekšu mēģinu iedurties upītē, taču tad sajūtu, ka mani aiz izstieptās pakaļkājas noķer aizmugurejās grupas lderis un notur virs ūdens. Esmu viņam pateicīgs, un reizē sabijies par to, cik slideni ir šeit akmeņi.
Tad pēkšņi mūsu Eri no savar mugursomas izvelk virves rituli, un paziņo, ka mums vajadzēs pa nākamo ūdenskritumu rāpties augšup, turoties pie virves. Nu, labi…
Man gan vēl atmiņā iepriekšējā paslīdēšana, bet nevar jau vārguli tēlot. Tā nu trīcošām kājām rāpjamies augšā līdz virves galam. Tagad Eri paziņo, ka turpmākais ceļš jāveic bez virves atbalsta, jo esam atstājuši labu iespaidu. Tad vēl tālāk – jārāpjas pa tādu stāvu sienu, kuru citas grupas apiet pa lēzēnāku nogāzi. Kājas ir stīvas, vēders sarāvies čokurā, uz galvas visu laiku līst ūdens, bet atpakaļceļa vairs nav. Kad liekas, ka nu jau viss pārdzīvots, Eri paņem pie sevis mūsu somas, jo tagad būšot pilnībā jāiet cauri lielajam ūdenskritumam (sk. video). Ūdenskritumu skaits mums jau ir sajucis.
Visa šī darbība notiek gandrīz vertikālas, kādus 50 metrus augstas klints augšpusē bez jebkāda nodrošinājuma. Eiropā tas nebūtu iedomājams.
Tagad gan Eri paziņo, ka šis bija septītais ūdenskritums, varam uzvilkt zābakus un doties ceļā uz atlikušajiem trim, pa kuriem jārāpo nebūs. Nonākot pie astotā un devītā, ar prieku secinām, ka pie tiem ir baseini, ap tiem tup tukli cilvēki, kas acīmredzami nav klinšu kāpēji, tāpēc arī mums visdrīzāk nekas vairs nedraud.
Kā bonusā par paklausīgu kāpšanu Eri atpakaļceļā mūs iekrauj sava drauga pikapa kravas kastē, un tā mēs tiekam mājās.
Huajuā šodien ir pilsētas svētki un gastronomijas festivāls, un Eri mums stingri iesaka nobaudīt vistas zupu, kas esot īpašs nacionālais ēdiens. Gastronomijas festivāls tiešam rit pilnā sparā – galvenās ielas aizsprostotas ar galdu rindām, uz tiem ir cepeši, grilēti dārzeņi, pupusa (mīklas rauši ar dažādiem pildījumiem), un neiztrūkstoši arī vistas zupa, kas pasniegta kopā ar sīkstu ceturtdaļvistu. Bez diviem Corona aliņiem to sīksto vistu sakost nevar un arī nevajag.
Tā nu mūsu Salvadoras dabas piedzīvojums ir galā, tagad vēl ceļš ar vienu templim līdzīgi izgreznoto piepilsētas autobusu, tad ar jau drusku smalkāku tālsatiksmes autobusu uz galvaspilsētu Sansalvadoru.
Nu, vēl viena apņemšanās palikusi neizpildīta – jānopērk alus par Bitkoiniem, jo tas esot obligāts Salvadoras piedzīvojums. Atrodam “krafta” alus darītavu, kur pats produkts izrādās tiešām garšīgs, un pēc zināmas skaidrošanās tiek solīts arī, ka varēšu ar Bitkoiniem samaksāt (sk. video). Jāsecina gan, ka obligātais Bitkoins tā pa īstam Salvadoras mazumtirdzniecībā nav iedzīvojies, taču pati tehnoloģija strādā labi.
Salvadoras plāns ir izpildīts.Read more
