7.diena: kaut kur Pirenejos-Ascou

Šodien gandrīz 19km, 820m kāpums. Viss, kas bijis iepriekš, ir tikai "ziediņi". Šodien pa īstam iepazīstu kalnus. Bet nu par visu pēc kārtas. Pamostos 7:15 pēc slikti gulētas nakts. Bija auksti, domāju ap 5º. Sākums izskatās daudzsološs-var redzēt, ka aiz kalna ausīs saule. Sāku gatavot brokastis, pēkšņi saceļas vējš un no rietumu puses kalnam pāri sāk gāzties mākonis. Fiksi paēdu un sapakojos. Ceļš uz pirmajiem sedliem (ap 250m kāpums) ir briesmīgs- sākumā lēzens kāpums pa purveļiem, tad kāpums stāvus debesīs pa akmeņu krāvumiem (skat. abas bildes - tās arī vienīgās, ko ar telefonu šodien uztaisīju. Kādēļ? Lasiet tālāk). Pa ceļam sākas smidzeklis, bet tas pāriet, tikko esmu uzvilcis lietus drēbes. 2km līdz sedliem veicu pusotrā stundā. Kādu gabaliņu aiz sedliem taka sadalās. Pa kreisi ved uz Orlu, pa labi uz Mijanes. Iečekoju google maps, Orlu ir lejā no kalna, tātad man to nevajag. Eju pa labi. Nākamajos sedlos (kuriem manā maršrutā nevajadzētu būt) ir norāde GR7B. Bet man ta vajag A!. Pāris minūšu laikā uznāk migla ar max redzamību 10m. No sedliem tālāk ved 3 takas. Uz vienas skaidri uzzīmēts krusts, tātad tas neder. Nolieku mugursomu un dodos čekot abus pārējos variantus. Takā pa kreisi, pēc gabaliņa atrodu marķējumu. Turpmākais ceļš tiek pavadīts taustoties. Virzos lēnām, pārliecinoties, ka ir nākamā marķējuma atzīme. Redzamība nulle. Ik pa brīdim līst. Tā es uztaustos trešajos sedlos. Skan zvaniņi. Nonāku pie milzīgiem zirgiem. Eju tālāk, ceturtie sedli. Laiks noskaidrojies tiktāl, ka lejā redzami skaisti kalnu ezeriņi. Nepaiet ne 10 minūtes, ka sākas pērkona negaiss. Gāž kā ar spaiņiem, lietus jaucas ar krusu, visapkārt zibeņo. Taka pārvēršas par strautu. Kamēr nonāku līdz ezeriņiem, negaiss sāk rimties, bet man zobs uz zoba neturas. Pēkšņi pretī skrien suns, un nāk 2 vīri. Sākam runāties angliski, skaidrs, ka tie nav franči. Viņi ejot uz Mijanes - tas esot tepat netālu. Un tagad es saprotu - kalnos esmu apmetis pusloku...Vīri saka, ka pēc pusotras stundas gājiena esot vasaras mājiņu ciemats un viņi tur esot redzējuši cilvēkus. Ja neizdodoties dabūt naktsmājas tur, lai ejot lejup pa asfaltu līdz ciematam. Paldies! Šķērsoju vēl vienus sedlus un saprotu, ka palikt teltī šonakt būtu nāvējoši. Turpina līt. Nonāku līdz asfaltam un vasarnïcu ciematiņš protams izmiris. Dodos pa serpentīnu lejup. Pēc pāris km iedomājos nočekot, cik tālu ir ciemats. Vismaz 10 km. Un tajā brīdī no kalna lejup brauc buss. Paceļu roku. Izrādās tie ir vīri, kurus satiku uz takas. Holandieši. Viņi aizved mani līdz B&B ciematā. Tieku pie īstas gultas un franču 4ēdienu vakariņām. Nav nelaime bez laimes- ja būtu aizgājis pa pareizo taku, iespējams, nebūtu nemaz ticis līdz ceļā esošajai kalnu mājiņai.
Pie vakariņām runājos ar saimniekiem, viņi saka, ka laiks ir netipiski slikts. Uz andoras robežas esot sniegs līdz celim un temp. naktī -5º -13º. Saprotu, ka ar manu esošo ekipējumu šķērsot 2700m kalnu grēdu uz Andoras robežas ir nereāli. Un tad kundzīte ( otra pansijas iemītniece) saka, ka viņa rīt brauc uz Andoru. Un tagad dārgie draugi, pievilšu jūs, jo piekrītu piedāvājumam. Resp. izlaidīšu ap 40km no oriğināli plānotā maršruta. Bet tas viss tikai tādēļ, lai ceļojums varētu turpināties!
Arlabunakti!Read more