19. diena Cēsis - Līgatne 26.2 km

Pulkstenis ir pēc septiņiem, bet es vēl gultā. Ne tā, ka "pidžamā", bet jau apģērbies kaujas gatavībā guļu un gaidu. Jā, gaidu jau stundu, lai līst lietus. Kāpēc tā? Tāpēc, ka prognozes sola, ka rīta pusē līs trīs četras stundas. Gribu vienu stundu nogaidīt un tad lietū pavadīt tikai trīs stundas Ilgāk nevaru kvernēt, jo lietu sola atkal pēcpusdien ap četriem. Tātad man ir "laika logs", lai pa šo laiku aizietu līdz Līgatnei. Ja vairāk kā divas nedēļas es laika prognozi neskatījos principā, lai nebojātu sev noskaņojumu, tad tagad pēdējās dienās to skatos, lai uzlabotu to. Divās dienās tas ir izdevies.
Diena bagāta dažādiem atgadījumiem un satiktiem cilvēkiem.
Pirmkārt, mani neviens pat neievēroja, nemaz nerunājot par iekšā ielaišanu, Zoo Rakši kamieļu parkā. Tas nekas, ka stāvēju pie vārtiem jau krietni pirms atvēršanas laika, jo ... es tik vien kā gribēju dzīvu kamieli nofotografēt. Nieks taču, vai ne? Pamīņājos, pamīņājos, cenšoties piesaistīt sev uzmanību, un skumīgs aizgāju projām.
Pie Zvārtes ieža upmalā redzu, ka rosās filmētāji. Intervē zivju uzraudzības speciālistus. Iespējams, ka nepareizi noformulēju viņu nodarbošanos, kura saistīta ar zivju attīstības statistikas veidošanu visā Latvijā. Kā man pastāstīja viens no viņiem, tad tas notiek tā, ka ar īpaša sprieguma strāvu zivju mazuli uz brīdi padara mazkustīgu, tad to noķer, izmēra, un atlaiž atpakaļ. Savāds un interesants darbs visās upēs.
Redzu, manai atpūtas vietai tuvojas pārītis labakajos gados. Nojaušu pēc ģērba, ka tie varētu būt no lielā auto ar vācu numuriem, kuru redzēju stāvlaukumā. Sasveicinamies, dažas pieklājības frāzes gan angliski, gan vāciski. Un tad atrodam valodu, kuru pārzinu es un nedaudz arī kundze, jo savulaik to mācijusies skolā. Tā arī norunājām kādu pusstundu miksējot visas trīs valodas. Viņi esot no Drezdenes. Abi pensijā, braukajot ar savu lielo treileri, gandrīz vai smago auto, pa visu pasauli. Dzīvokļa viņiem nav, privātmājas arī. Mitinoties savā treilerī. Savdabīgi un interesanti. Tā arī abi aizgāja iepazīties ar Amatas dabas taku, pa kuru arī man būs jāiet. Vēlreiz viņus satiku Līgatnē.
Bet man priekšā, kā izrādās, bija labs pārbaudījums. Takas sākumā ir diezgan stāvs kāpums, kur, labu gribēdami, ir izveidoti pakāpieni no savāda veidojuma koka konstrukcijām. Bet. Viss ir labi kamēr tās ir sausas, taču šodien konstrukcijas bija, pirmkārt jau mitras, otrkārt, klātas ar kritušām lapām. Un tik slidenas, ka ... . Augšup vēl ciešami, bet lejup tikšana bija liels izaicinājums. Pakapieni šķībi, slideni. Nūjas ar nepalīdz, jo tās vienkārši nav pret ko atbalstīt. Vienu vārdu sakot, brrr.
Priekšā gaidīja vēl viens notikums. Igauņi sadomājuši Amatā filmēt kādu sava autora sarakstītas grāmatas ekranizējumu par senseniem laikiem. Bija interesanti pavērot, kā puiši hidrotērpos, paši ūdenī līdz plecien, velk laivas, kurās ir gan lomu atveidotāji, gan filmētāji.
Līgatne mani sagaidīja ar saulīti. Bet kamēr pusdienoju, tā pamazām sāka slēpties aiz draudošiem lietus mākoņiem. Vai nav lieliski, ja laika prognoze piepildās? Vismaz šoreiz.Read more