18. diena Caunītes - Cēsis 20 km

Pulkstenis ir piecas pāri pieciem, un man acis jau vaļā. Zemapziņa signalizē. Solīja taču lietutiņu. Paveru durvis, pabāžu degunu, viss sauss. Varētu jau naski savākties un iet, bet ... tumšs. Ir, protams, pieres lukturītis, taču kaut kā neomulīgi paliek, mežā un tumsā. Kamēr pindzelējos ar brokastīm un somas pakošanu un tīstīšanu lietus mētelītī, tikmēr jau laikrādis krietni pāri sešiem. Esmu gatavs, aizslēdzu durvis, speru pirmo soli un saņemu pirmo lietus pili. Lūdzu, solījums sāk piepildīties. Vienīgi nomierina tas, ka mežā tādu sīku lietutiņu nejutīšu. Ta arī bija, visu ceļu cauri mežam nogāju lietussargu neatvēris.
Pirms Gaujas šķērsošanas iegriezos atpūtas vietā, jo redzeju labu nojumi, kur piesēst, jo nu jau pilināja nopietni. Pasēdēju, atpūtos, bet lietutiņš tik palielinājās. Sapratu, ka nav ko gaidīt nezinamo. Ceļos un soļoju tik tālāk.
Ienākot Cēsīs smidzinātājs apžēlojās un pierima. Sazvanīju Līgu, saņēmu vajadzīgos kodus durvju un durtiņu atvēršanai un ... guļus uz kādu pusstundiņu. Atpūta.
Sākumā vēlme iziet pilsētā un kaut ko pafilmēt tika pašos pamatos noliegta. Jo. Necik sen atpakaļ bijām apļa izbraukumā apmeklejot arī Cēsis. Nav vienkārši vēlreiz meklēt lokācijas, rakursus, utt, ja vienreiz jau viss safilmēts. Taču, kā par brīnumu, sagribējās paēst. Lienu atpakaļ pārgājiena drēbēs un apavos, lai sevi iepriecinātu ar ko garšīgu. Laiciņs bija tik daudz uzlabojies, ka tomēr paklejoju pa pašu centru bez kaut kāda īpaša mērķa.Baca selengkapnya