Lago Desierto - Čīles robeža

Viss izdevās ļoti labi. Esam pe Lago O'Higgins ezera Čīlē, mums ir naktsmītne un būs arī vakariņas.
Iepriekšējā naktī rādījās visādi murgi, jo laikam jau biju uztraucies, vai šodienas maršruts izdosies. No rīta esam gatavi pusastoņos, un mums pakaļ atbrauc busiņš, kurā vēl salasās 6 cilvēki. Spīd saule, un mēs dodamies uz Lago Desierto, kuru plānojam šķērsot ar kuģīti. Lago Desierto ir kalnu iekļauts 12 km garš ezers, virs kura "karājas" 2 ledāji, kas lēni pil iekšā ezerā. Ceļš ar busiņu ilgst 2 stundas, lai arī jāveic tikai kilometri četrdesmit. Pa ceļam sāk līt, un mūsu optimisms par laika apstākļiem pāriet. Uz kuģīša esam 9 cilvēki, no kuriem uz Čīli taisas doties 3 - mēs uz vēl viens kungs ar velosipēdu. Kad piestājam krastā, redzams, ka visu nakti ir lijis, un mums jādodas augšup pa dubļu taku, kura tāda arī būšot kādus 7 km, pēc tam sākšoties grants ceļš.
Dubļu tiešām gana, pie kam mums jāšķērso neskaitāmi strautiņi, kas nes ūdeni no kalnu virsotnēm uz ezeru. Ap piekto kilometru sāk parādīties velotūristi, kas dodas mums pretim no Čīles uz Argentīnu. Uzzinam, ka mūsu sākotnēji iecerētajā maršrutā kuģītis nav kursējis 6 dienas, un tikai tagad cilvēki tikuši šurp no Čīles ciemata Villa O'Higgins, kas ir pēdējā ar auto sasniedzamā vieta Čīles Patagonijā. Uzzinām, ka cilvēki izvēlas šo pāreju pa ezeru un dubļu taku, jo citādi jāmēro simtiem kilometru uz ziemeļiem, kur ir pirmā "civilizētā" robežpāreja.
Skatoties, kā mokas sastaptie velotūristi, vairākkāirt pieminam savu kuģīša kompanjonu un vēlam viņam "virglus dubļus". Kad nonākam līdz grantētajam ceļam, sāk pūst ledains vējš, jo ir kļuvis klajāks. Velkam atkal vējjakas un sēžamies apēst sviestmaizes, lai mums tās neatņemtu Čīles robežsargi, jo Čīlē nekādus svaigus/nefasētus pārtikas produktus ievest nav atļauts.
O'Higgins ezeru ieraugam jau 7 km pirms tā sasniegšanas. Tik gaiši zilu ūdeni dabā nav gadījies redzēt, izskatās pēc ilūzijas, bet nereāli sksistas. Otrā krastā redzami dažāda augstuma kalni, kas saules un ēnu rotaļā iekrāsojas vismaz 20 nokrāsās. Prieks ir liels, bet kājas arī jau dikti sāp.
Ik pa laikam lūdzamies, lai mums paveiktos ar naktsmītni.
Čīles robežsargs ir jautrs, par ēdienu nemaz nejautā, toties sakās Youtube redzējis latviešu meitenes, kas patikušas. Kad tiekam galā ar formalitātēm, pieripo arī mūsu velobraucējs, gluži bez valodas. Esot grūti bijis.
Dodamies pēdējā kilometrā uz zemnieka māju, pretim nāk 4 francūži un saka, lai mēs steidzoties, jo viena istabiņa tik palikusi. Johaidī, ja nu riteņbraucējs mūs apsteidz? Žēl viņa vairs nav nemaz, pēdējo etapu veicam skriešus, lai arī jāpārvar stāvs kāpums. Spriežam vēl, ka, par laimi, arī riteņbraucējs nebūs spējīgs tajā uzmīties.
Istabiņa atrodas, sarunājam arī vakariņas un brokastis. Eksotika - 2 gultas 6 kvadrātmetros, finiera sienā naglas kā pakaramie, vannasistaba kopējā. Riteņbraucējs ierodas tikai pēc pusstundas, bet brīvu numuru vairs nav. Viss, kā gribējām, izdevusies diena!Read more