Ainars Ozols

Joined June 2017Living in: Riga, Latvia
  • Jun17

    Castro verde - Lugo

    June 17 in Spain

    Esam atstājuši tikai apmēram 20 kilometrus mūsu pēdējam posmam - kā nekā šodien Svētdiena. No rīta manām, ka viens dievbijīgāks gājējs pat pie baznīcas durvīm lūdz Dievam atļauju turpināt gājienu svētdienā. Reljefs šodien arī viegls, toties ainavas nekādas un daudz jāiet pa asfaltu vai sausu un putekļaiņu lauku ceļu, kas izrādās liels pārbaudījums gan pēdām, gan galvai. Beigās iznāk, ka nav arī neviena bāriņa, kur piestāt, un tā mēs nedzēruši un neēduši nomaršējam 21 km bez apstājas lidz pašai Lugo pilsētai. Esmu tuvu saules dūrienam, gandrīz atsakos no kopējās bildes pie katedrāles, tomēr komandas labā saņemos.
    Nu, gājiens tagad beidzies, un statistika sekojoša: noieti 190 km, kopējais kāpums 5470, kopējais kritums 5200 m. Gluži Everests tas nav, bet vairāk kā Monblāns gan. Primitivo ceļš mums bija skaists, bet prasīgs pret ceļotāju. Jā, un dzīvi beidz arī man 8 gadus kalpojušie ceļojumu zābaki, tie paliks Lugo.
    Lugo pilsēta ir tajā izmēra kategorijā, kas parasti ir visgarlaicīgākā - ap 100 tūkstoši iedzīvotāju, daudz pelēku daudzstāvu ēku un tamlīdzīgi. Tomēr viena lieta šeit ir īpaša - vecpilsētu apjož Romas imperijas laika mūris, kuram pa augšu, gluži kā Ķīnas mūrim, iet ceļš. Un tieši šodien Lugo notiek Romiešu laikam veltiti svētki “Arde Lucus”, kas šeit ir milzīgi populāri. Pilsētā ir milzum daudz viesu, notiek dažādas izrādes, sacensības un vienkārši uzdzīve, vairums cilvēku tērpti romiešu tērpos, skan bungas un citi instrumenti. Riktīgs ļembasts, un vakara vēsumā to izbaudīt iesim arī mēs.
    Read more

  • Explore, what other travelers do in:
  • Jun16

    Šodienas stāsts būs īss, jo ir maz spēka. Vispirms lielīšos ar sportiskajiem sasniegumiem, jo pievarēti 34 kilometri tādos reljefa apstākļos, kur kopējais kāpums ir 900 metri, bet kritums 1200 metri. Ticiet man - tas nav maz.
    No rīta sākam agri, jo zinām, kas mūs gaida. Pirmās 2 stundas paiet virs mākoņiem, kas nostājušies kā vāks virs ielejām 600-700 metru augstumā. Tik iespaidīgi mākoņmeži nav redzēti nekur, jo, iespējams, nekur tādu arī nav. Pievērsiet uzmanību dienas bildei - tās nav salas, tās ir kalnu virsotnes.
    Galīcijas galvaspilsēta ir Santjago de Kompostela, un droši, ka tieši tāpēc vietējā vara nežēlo līdzekļus svēto ceļu kopšanai - ceļmalas ir izpļautas, ceļi grantēti.
    Līdz pašam Sv.Jēkaba kapam paliek tik kādi 130 km, un par to liecina arī lielā staigātāju plūsma, kas mums nemaz nepatīk, jo traucē izjust ainavu, pie kā esam pieraduši.
    Uz pēcpusdienu gan paliekam uz ceļa vieni paši, jo visi citi jau nobāzējušies naktsmītnēs. Mēs savu ceļu beidzam ap pieciem pēcpusdienā zem īstas Spānijas saules. Pa telefonu esam norezervējuši 1* pansiju - labāko, kas Castro Verde pieejams, un liekas, ka esam tur reti viesi, jo saimnieki ļoti uztraucas. Tagad mazgāšanās 0,36 m2 dušā, apdegušo ķermeņa daļu smērēšana un futbola skatīšanās bārā. Vietējie skatītāji, izskatās, ka vakara maču nesagaidīs, jo ir jau pavisam silti.
    Rīt pēdējie 20 km līdz Lugo, un tad ari finišs.
    Read more

  • Jun15

    Castro - Fonsagrada

    June 15 in Spain

    Šodien atvadāmies no Astūrijas. Par godu tam nofotografējos dubultportretā ar pēdējo Astūrijas govi, mūsu abu rakstura iezīmes bildē šķiet labi saskatāmas - sk. šīsdienas titulfoto. Tā nu lepni iesoļojam Galīcijā, kur ceļa marķējumam izmantotais gliemežvāks pēkšņi apgriežas otrādi un virzienu rāda nevis ar galvu, bet gan ar asti. Tik vienprātīgi Spānijas novadi acīmredzami ir.
    Mākoņi šodien pacēlušies augstāk, un mūsu ceļš 900 līdz 1000 metru virs jūras līmeņa šodien ir tieši mākonim pa vidu. Praksē tas skaidri apliecina, ka mākoņa vidū ir slapjums, bet pati iešana pa vēsumu sokas raiti.
    Pirmais Galīcijas bāriņš pēc 2 stundu gājiena ir klāt, un tas ir tik maziņš, ka jāstāv kājās, un svaiga gaisa saglabāšanas nolūkā apmeklētājiem aizliegts novilkt zābakus. Ap šo laiku bāriņā sanāk gandrīz visi ceļinieki, ar kuriem kopā virzāmies. Secinām, ka ārējam izskatam nav nozīmes - jauns sportiska izskata svētceļnieks pārvietojas ar tādu pašu vidējo ātrumu kā tāds, kurš izskatās samērā resns vai lempīgs.
    Tā kā - neskati vīru no cepures. Acīmredzot, šā iespaida rezultātā tieši šodien pazaudēju savu mīļo staigātāja cepurīti.
    Galīcijā ceļš ir gludāks par gludu, un mēs diezgan ātri nonākam savā šīsdienas galamērķī - Fonsagradas pilsētiņā ar diezgan bezjēdzīgu arhitektūru betona izpildijumā. Lidija, kurai ir arhitekta diploms, šo stilu nosauc par eklektiku, un mēs, iespējams izglītības trūkuma dēļ, viegli piekrītam.
    Šovakar 20.00 notiks futbola spēle Spānija - Portugāle, meģināsim atrast vietu, kur tā varētu kļūt par lielu notikumu pat mums.
    Read more

  • Jun14

    La Mesa - Castro

    June 14 in Spain

    Šodienas raksta varēja arī nebūt, tam par iemeslu kalpotu sāpoša kāja, Pasaules kauss futbolā, autora radošā krīze vai arī kāds cits apstāklis. Tomēr izlaisties nedrīkst, jo tradīcijas ir jākopj.
    Skats uz šīrīta gājienu no manas puses nav spožs, jo jāveic 800 m pa vertikāli uz leju, un manām kājām tas nekam neder. Apsveru iespēju iet riņķī pa šoseju, bet brokastu saimniece mani atrunā, jo attālums esot divreiz lielāks. Mani ceļabiedri tikmēr ir gabalā un es dodos viens pats meklēt lēzenāko taku. Zem manis un govīm ielejas kā balts vāks nosedz mākoņi, un es ar prieku safotografēju “Astūrijas lidojošās govis”. Tikmēr migla nāk virsū un man nekas cits neatliek kā izmantot marķēto svēto taku un steberēt lejup. Lejupkāpiens aizņem divarpus stundas, kuru laikā noeju tikai kādus 7-8 kilometrus, tas beidzas pie brīnumzilas mākslīgās ūdenskrātuves ar milzīgu betona dambi un 70to gadu stila elektrostaciju. Mani nešķiramie ceļabiedri jau tur gaida un tālāk dodamies kopā.
    Pusdienlaikā nonākam eksotiskā pilsētiņā Granda de Salime, kur uz vienas ielas sastopam ēzeli un sarkanu Ferrari, tur ir arī viens pusdienu restorāns un viena aptieka, pie kam abos ir rinda. Sevišķi liela tā ir aptiekā pēc plāksteriem, jo garais lejupkāpiens ir īpaši nedraudzīgs kāju pēdām.
    Pusdienās pasūtam “pulpo” jeb astoņkāji, kas liecina par tuvošanos Galīcijas novadam. Astūrijā jāēd gaļa, bet Galīcijā jūras zvēri - tas katram svētceļniekam jāzina.
    Pēdējos 5 km veicam pa Spānijas pēcpusdienas svelmi līdz sasniedzam savu šīsdienas apmetni Castro ciematā ar 29 pamatiedzīvotājiem. To rezervējām pa telefonu, jo Booking.com šeit nav populārs.
    Tālāk parastā vakara procedūra ar muskuļu staipīšanu, zeķu mazgāšanu, aukstu alu un tagad arī futbolu.
    Kamēr šo rakstu, krievi iest arābiem pirmo golu, pats futbols izskatās pašvaks un, manuprāt, vienīgā redzēšanas vērtā lieta ir Putina seja, kad Sauda Arābijas princis viņam apsveicot paspiež roku.
    Read more

  • Jun13

    Vakardienas Aināru vakars izvērtās gana jautri, ar labu Riojas vīnu un vienu glāzi brendija uz četriem noslēgumā, jo izcilā Carlos Primero bārmenim nebija, bet citas draņķības daudz dzert nevar. Šodienas maršruts ir viens no fiziski prasīgākajiem visā ceļā - kāpums 930 m pa vertikāli, un tam jābūt gataviem.
    No rīta mūsu nometnē ir liela rosība, jo Zandiņai jāspriež par jauno Pupuchu pakas dizainu. Līdz galam nolemt gan neizdodas, un varbūt labi vien ir. Lielas lietas prasa vairāk laika.
    Pirmie 8 kilometri ved stāvus kalnā, un drīz attopamies, ka neesam paņēmuši līdzi dzeramo ūdeni. Nedaudz laika patērējam, katrs pie sevis domājot, cik otrs ir stulbs, ka nav atcerējies par ūdeni, bet trešajā kilometrā jau mākam par to pasmieties.
    Sestajā kilometrā apdzenam kādu svētā ceļa tūristu grupu, kas izvesta vienas dienas pastaigā bez somām, un jūtam zināmu pārākumu pār šiem viendienīšiem.
    Šodien ir ceturtā diena, un mēs esam jau sapazinušies ar “mūsu ritma” gājējiem, jo naktsmītnes jau ir apmēram tās pašas, un ceļmalas bāriņos jau arī var papļāpāt. Visjautrāk iet kādai jaunai dāmai no Nīderlandes, kuru lenc dažādi kavalieri, kuri gan gājiena gaitā atkrīt, jo dāma ir strauja gājēja.
    Arī Lidijai iet labi, jo augšup ejot ir varējusi sevi nomocīt, bet lejupejot viņa dodas drošā atrāvienā. Man gan uz leju tik labi neiet, jo kājām un mugurai stāvais un akmeņainais lejupceļš nepatīk. Velkos lēni nopakaļ un, saņēmis vārdadienas apsveikumu no Mārupes fizioterapeitiem, domāju, ka varēsim atkal lūgt, lai ved mūsu ķermeņus pie kārtības.
    Oi, aizmirsu par galveno uzrakstīt - Astūrijas govis joprojām ir skaistas un jaukas, un pat buļļi šķiet draudzīgi. Pilnīga bezstresa sabiedrība.
    Tā nu nonākam līdz šīsdienas mājvietai, kas ir kāda zemnieka svaigi celta ceļinieku apmetnes vieta pilnīgā “nekurienes vidū”. Viss ir jauki, un gatavojamies rītdienai, kad paredzēts stāvs lejupceļš. Iespējams, ka es mēģināšu to apiet pa vispārējas lietošanas ceļu - vairāk kilometru, bet saudzīgāk muskuļiem.
    Read more

  • Jun12

    Tineo - Pola de Allande

    June 12 in Spain

    Šorīt stipri līst. Mēs jau to zinājām vakar, tomēr cerējām uz brīnumu, kurš nenotika. Pie brokastu galda mēģinam turpināt jau vakar uzsākto sarunu par to, kurp šodien dosimies. Ir viegli iztēloties, cik briesmīgi dubļi mūs sagaida pēc 12 stundu lietus, tāpec nolemjam pirmos 10 kilometrus pabraukt pa šoseju, un tad turpināt kājām. Ceļam turpinoties, ciemati solas būt arvien mazāki un tukšāki, bāru un viesnīcu arvien mazāk, tāpēc jāplāno rūpīgi, lai nepaliktu bez pajumtes.
    Esam nolēmuši, ka lietus beigsies 10.00, un tad arī dodamies ceļā. Lietus ir gandrīz beidzies, tomēr dubļu kārta uz svētā ceļa ir iespaidīga. Efektīva cauri tikšanas metode izrādas 2 akmeņu nešana rokās, lai vajadzības gadījumā bruģētu ceļu cauri peļķei. Apvedceļu pa šoseju mērot nav pieļaujams, Svētā ceļa grūtības jāpieņem tādas, kādas Sv.Jēkabs mums tās sūta.
    Senais ceļš ar nosaukumu Camino Hospital ved augšup pa kalnu korēm, tas domāts īstiem un stipriem svētceļniekiem. Tomēr izvēlamies modernāko vēlīno viduslaiku atzaru, jo tas šķiet daudzsološāks gastronomijas un naktsmāju sakarā. Turklāt Hospital ceļš ielien mākoņos un miglā, tāpēc skaisto skatu iespēja sašaurinās.
    Astūrijas skatu netrūkst arī uz mūsu takas, neiztrūkstoši ir govju ganāmpulki, kurus vērodams nolemju rīkot Miss VacaAsturias skaistumkonkursu. Uzvarētāju nododu jūsu vērtējumam pievienotajā foto. Jāpiebilst, ka par galveno vērtēšanas kritēriju izvēlējos IQ - uzvarētāja gudri atsaucās uz manu aicinājumu pozēt.
    Mūsu pēdējais šīsdienas posms ved strauji uz leju, ievedot mūs Pola de Allande pilsētiņā, kas dos mums naktsmājas un cerams arī Astūrijas delikateses vakariņās. Rīt no paša rīta jāveic 500 metru kāpiens, lai tiktu pie skaistā skata pāri ielejām. Protams, ja nebūs mākoņu un miglas.
    Read more

  • Jun11

    Salas - Tineo

    June 11 in Spain

    Vakar Lidijas dzimšanas dienas svinības mūsu viesnīcas restorānā izvērtās jaukas. Atklājām sev Astūrijas vīnu, kas pilnīgi droši nav ne zināms, nedz atrodams ārpus Spānijas, un tas garšoja lieliski. Noslēdzām ar “pāsteiguma kūku”, kurā dega svecīte, un pa glāzei paša smalkākā spāņu brendija Carlos Primero.
    Šodien sākam agrāk, jo ap divpadsmitiem jau sola lietu. Iesākumam mūs sagaida ap 5 km garš kāpums pa pielijušu meža ceļu. Pa ceļam socializējamies ar kādu britu pāri, kuri arī izrādas aizrautīgi staigātāji. Viņi mūs manījuši vakar restorānā un mēģinājuši minēt mūsu izcelsmi. Kad provokatīvi jautāju, vai neizklausamies kā no Krievijas, saņemu atbildi, kas manām ausīm šķiet salda kā medus: “Nē, jūsu manieres ir daudz jaukākas”.
    Tik labi sākusies diena...
    Kāpuma beigās, kā jau gaidīts, paveras izcila Astūrijas ainava, tālākajos kalnos redzams vēl nedaudz sniega. Un govis, govis..arī pa kādai aitai. Nolemju taisīt selfijus ar govi un bulli, kurus nododu jūsu vērtējumam.
    Neseno lietavu rezultātā svētais ceļš ir īpaši dubļains, ko uztveram kā mums sūtītu pārbaudījumu no augšas. Zābaki pārvēršas par dubļu pikām, vismaz pa pus kilogramam pie katras kājas. Labi, ka solītais lietus vēl nenāk - kur tad nu vēl vairāk slapjuma zem kājām. Tā brizdami, sasniedzam Mūsu šīvakara mājvietu Tineo, kas lepojas ar 3 aptiekām, viesnīcu un skaistām ainavām visapkārt. Nolemjam, ka šovakar iesim uz pavisam vienkāršu bāriņu nobaudīt “comida casera” jeb mājas ēdienu.
    Read more

  • Jun10

    Grado -Salas

    June 10 in Spain

    Ryanair šoreiz nočakarējās, un mēs Santanderā no Berlīnes vakar vakarā ieradāmies ar 2 stundu nokavēšanos. Tas visu sajauca, jo nokavējām iecerēto autobusu uz Ovjedo. Lai pavisam netpaliktu no sava plāna, nācās braukt 2 stundas ar taksi, un tas, kā zināms, nav arī gluži par velti, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nespēj aizkavēt mūsu Astūrijas svētā ceļa gājienu.
    Camino Primitivo ir vissenākais no daudzajiem Spānijas svētceļnieku maršrutiem, kuri visi ved uz apustuļa Jēkaba kapa vietu Santjago de Compostela katedrālē. Kā jau parasti mums tas notiek, ejam kopā ar Lidiju un Viesturu, turklāt Lidijai šodien ir dzimšanas diena. Tas ir daudzsološi, Viesturs ir nemierīgs jau no paša rīta, iztēlodamies svinību veidu un vietu. Lietas burvība slēpjas tur, ka mums nav ne jausmas, kādas iespējas mums piedāvās nelielā Salas pilsētiņa, kura kļūs par šīvakara galamērķi.
    Mūsu gājiens sākas ar pusstundu garu kāpumu, izejot no Grado pilsētas. Pagaidām solītā lietus vietā cepina saule, to baudām kopā ar Astūrijas govju pulkiem. Astūrija ir zaļākais un klimatiski maigākais Spānijas regions, jo to apskauj Atlantijas okeāna vēji. Lidijas pirms gadiem dzimušais citāts “Piedzimt par govi Astūrijā ir laime” atkal ir spēkā - skaistas ainavas, krāsainas puķes un šalcošas upes.
    Gājiens izvēršas jauks, tikai man kā parasti grūti padodas lejupceļš, jo sāp kājas. Situāciju glābj dubļu peļķes, kurām cauri brienot, uzmanība novēršas no fiziskajām grūtībām.
    Šodienas veikums ir 23 kilometri, un lietus mūs sasniedza tikai pēdējā kilometrā. Nonākuši galā, steidzamies uz bāru, lai redzētu French Open finālu tenisā, kas gan lielu intrigu nenes - Rafa Nadals sasit Dominiku Tīmu 3 setos. Toties Aļona Ostapenko Instagram izvēršas ar savu 21. dzimšanas dienas svinību reportāžu no Jūrmalas. Pagājušā gada French Open titula svinēšana mums vairāk patika.
    Tagad svinēsim Lidijas jubileju, pārsteigums restorānā jau sagatavots.
    Read more

  • Day15

    Buenos Aires - Rīga

    January 9 in Sweden

    Šorīt jāpaveic rituāls, ko esam iekopuši, kopš mēdzam ceļot uz Dienvidameriku. Šajā kontinentā ir saglabājusies profesija, kuru Eiropa vairs neatceras - zābaku tīrītājs. Un daudzviet tā nemaz nav nožēlojama, kā varētu likties. Mūsu rituāls ir pirms mājup došanās iesmērēt un nospodrināt zābakus, lai tie justos labi un būtu gatavi nākamajam ceļojumam.
    Buenosairesas zābaku tīrītājs izrādījās cienījama izskata kungs, un savu darbu veica ar slaidu roku. Kopējais tēriņš par 2 pāriem - 100 peso vai 5€.
    Ceļam gatavi un varam doties. Air France mūs šoreiz pozitīvi pārsteidz un lidojam ar svaigu Airbus, esam iesēdināti Priority Economy klasē ar drusku smalkākiem sēdekļiem un lieliem izklaides ekrāniem. Lidojam caur Parīzi un Rīgā ierodamies 10 minūtes pirms noteiktā laika, jo pēdējo posmu veic Air Baltic - punktuālākā aviokompānija pasaulē 2017. gadā.

    No llores por me, Argentina! Nos vemos otra vez.
    Read more

  • Day14

    Buenos Aires

    January 8 in Argentina

    Ir grūti atvērt acis, jo viesnīcas numurā ir liels karstums. Esam apmetušies viesnicā "Tanguero" pašā centrā, un, kā jau nosaukums vēsta, viss viesnīcas koncepts veltīts tango tēmai. Pie sienām komponistu un izpildītāju bildes, tērpu elementi, apavu un citas relikvijas. Tango Buenosairesā ir liela lieta, darbojas vairāki lieli "tango teātri", kur katru vakaru tiek sniegti priekšnesumu gluži kā operā.
    Esam nolēmuši, ka mūs interesē vēstures muzejs, kā arī antīko un mākslas priekšmetu tirdziņš. Tā kā ir pirmdiena, abi izrādas slēgti. Nākošā izvēle ir saldējuma kafejnīca, jo Lonely Planet vēsta, ka Buenosairesā esot, iespējams, labākais saldējums pasaulē. Atrodam kafejnīcu "ar vēstures elpu" un pasūtam "banana split". Arī tas izrādas viduvējs. Cik labi mums veicās Andos, tik nesekmīgi pagidām viss noris galvaspilsētā. Vai arī - paēdušai pelei milti rūgti.
    Pie sienas ir televizors, kurā rāda tikai divas lietas: Leo Mesi šīs sezonas gūtos vārtus un "oranžo brīdinājumu" par gaidāmo karstumu tuvākajās dienās. Mūsuprāt, jau tagad tas ir neciešams, jo saule ir tieši virs galvas un pilsētas mūri stipri uzkarsuši.
    Buenosairesa simbolizē Argentīnas bagātību un varenību, kas savu augstāko punktu sasniedza 20. gs divdesmitajos gados, kad dabas resursu eksporta kompānijas plauka un zēla. Pašlaik nepamet sajūta, ka pagātnes varas ambīcija ir palikusi, bet ekonomiskās jaudas nepietiek. Argentīnas Peso kļuvis divreiz vājāks, salīdzinot ar mūsu iepriekšējo vizīti šeit pirms četriem gadiem. Uz ielām valūtas mijēju pilns, un visi, ieraugot ārzemnieku sejas, steidz saukt "Cambio, cambio!". Valdības un Centrālās bankas ierobežojumi Viņa augstībai Brīvajam tirgum neko nevar padarīt.
    Nolemjam aizbraukt uz veco ostu "La Boca" jeb "mute", kur izveidojies hipsteru un mākslinieku rajons. Taksists mums stāsta, ka krāsainās māju sienas šeit esot veidotas pirms simt gadiem, kad ostas strādnieki tās krāsojuši ar no ostas zagtu krāsu - kāda nu kuro dienu trāpījusies. Vēl viņš droši zina, ka tagadējais valsts prezidents Makri zog desmit reizes vairāk par iepriekšējo, kā arī brīdina neiet pāri tramvaja sliedēm, jo tur mūs aplaupīs. Laupītāju esot kļuvis vairāk.
    Lai arī šeit valda komerciāla atmosfēora, ir jauki. Sevišķi tāpēc, ka mums nav ne vēlmes, ne vajadzības ko pirkt. Komerciālais gars par reklāmas objektiem padarījis gan Pāvestu Francisko, gan Maradonu, gan Evitu Peronu, kuru plastmasas figūras aicina iekšā restorānos un veikalos. Mesi figūru gan neredz, laikam reklāmdevēji aizsargā savas tiesības. Nekas, redzēsim pēc 10 gadiem.
    Vakariņas ēdam citā ostmalā restorānā "La Cabaña de Liles" un priecājamies, ka no ūdens nāk jauks vēsums. Steiks šeit ir garšīgs, galdiņu skaits milzīgs, un apkalpošana kā rūpnīcā. Klientam paredzēts sasniegt baudu restorāna COO (Chief Operating officer) ritmā. Ja gribi savu ritmu, tad nekā. Ļaujamies COO ritmam un ir labi.
    Read more

Never miss updates of Ainars Ozols with our app:

FindPenguins for iOS FindPenguins for Android