Joined June 2017 Message
  • Oct23

    San Antonio de Cali

    October 23 in Colombia ⋅ ☁️ 27 °C

    Pēc vakardienas vakariņām un Adrianas nesenā laika stāstu uzklausīšanas, miegs nāk labi, lai arī pirms tam nelikās ticami, ka tādā troksnī iespējams gulēt. Piektdienas vakarā iela zem logiem vienkārši mutuļo, un liekas, ka motociklisti, kuri te spieto kā lapsenes pie pūžņa, sacenšas trokšņa radīšanā. Logi karstuma dēļ jātur vaļā, bet arī no aizvērtiem būtu maza jēga, jo tie šeit ir tādi, kā pie mums Depo nopērkamo ķīniešu siltumnīcu stikli. Kā jau rakstīju iepriekš - īstā Dienvidamerika.
    No rīta pildām solīto un dodamies uz San Antonio kalnu, kur Adriana sestdieas pasākuma ietvaros tirgo Kali sieviešu biedrības gatavotos bio pārtikas produktus. Tā mums goda lieta - pagaršot un uzslavēt sāļo dārzeņu maisījumu un citus labumus. Interesanti, ka pulksten desmitos vēl viss tukšs, cilvēki parasti ierodoties tikai pēc vienpadsmitiem.
    Tā nu mēs staigājam pa skaistāko pilsētas daļu un spriežam, vai pie katra loga un durvīm redzamās restes ir iknakts nepieciešamība, vai arī tikai vēstures mantojums. Katra ziņā, noteikumi atļauj automašīnām naktī pie sarkanās gaismas turpināt kustību, lai apstājoties nekristu par upuriem ielu laupītājiem. (Pievienoju bildi ar līgavu un sunīti aiz drošām restēm).
    Mēs gan staigājot nekādu apdraudējumu nejūtam. Meklējot suvenīru tirgotavas, burtiski uzduramies divām tumšādainām kundzēm gados, kuras mums laipni parāda virzienu, un arī pastāsta, ka kopš bērnības dzīvo mājiņā šai parka malā, kur uz sētas lieliem burtiem uzrakstīts: “Lūdzu, šeit nečurāt”. Parka stūris un sienu apgleznojumi ir skaisti, un es lūdzu iespēju ar kundzēm kopā nofotografēties, kam viņas priecigi piekrīt.
    Tikko nonākam suvenīru tirdzniecības ielā, tā sākas stiprs negaiss. Interesanti, ka norvēģu meteoportāls Yr.no šo negaisu prognozē ar minūtes precizitāti. Mums nekas cits neatliek, kā sēdēt stundu zem jumtiņa un pārlaist negaisu. Pa šo laiku es atrodu zemē mobilo telefonu, ko atdodu tādam kungam, kurš atgādina vietējo kartībnieku. Kungs, savukārt, klauvē pie visām tuvējām durvīm un vaicā pēc telefona īpašnieka. Kad neviens nepiesakās, telefons paliek kārtībnieka drošā glabāšanā. Pa šo laiku arī redzu taksometru, kuram no vadītāja durvīm izkārusies bikšu stara ar tai pievienotu kurpi, parunājos ar saimnieci, pie kuras durvīm parlaižu negaisu, sakaitinu viņas suni un noveroju apkārtējo bodnieku rosību, izmantojot lietderīgi negaisa radīto ūdens plūsmu pa slīpo ielu. Pretējā saimniece, piemēram, izgrūž uz ielas skalošanai plastmasas krēslu.
    Zandiņa no sākuma lepni tup pretējā ielas pusē, bet, kad negaisa epicentrs nonāk tieši virs mums, pārskrien baidīties pie manis.
    Tā laiski pavadām otro dienu Kali, un pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz savu mitekli krāmēties atpakaļceļam uz Bogotu. Somas, kurās nebija paredzēta vieta nekam liekam, tomēr ir uzbriedušas, jo Zandiņa, protams ir iegadājusies visādus iedvesmojošus pupu un vēl citu dārzaugu izstrādājumus, un Adriana mums iedāvina pašlietu sveci. Katrā ziņā, Kali lidostā tikai mūsu skaisto un naivo acu dēļ mūsu somas tiek kvalificētas kā rokas bagāža. Air Baltic to nekādā gadījumā nepieļautu.
    Rīt pēdējā diena Bogotā, un tad ceļš uz mājsēdi varēs sākties.
    Read more

  • Oct22

    Cali (Kali) - Salsas dzimtene

    October 22 in Colombia ⋅ 🌧 22 °C

    Šoreiz atkal rakstīšu par divām dienām, jo vakar praktiski visu dienu bijām ceļā - astoņos no rīta izlidojām no Cusco, un ap desmitiem vakarā ieradāmies Salsas dzimtenē Kali, kas ir viena no Kolumbijas trim lielajām pilsētām.
    Kā bijām iecerējuši jau iepriekš, pēdējā vakarā Cusco caur Facebook sakontektējām Adrianu, pie kuras bijām izmantojuši naktsmītni pirma trim gadiem, ar domu, ka, ja ņems pretī, tad dosimies pie viņas uz Kali. Pretī ņēma uzreiz, pie kam nekavējoties “ievietoja” mūs apartamentā, kuru viņa kā māklere tagad izīrē. Tas esot viņas darbs tagad. Tā nu arī izlēmām paviesoties Salsas dzintenē.
    Ierašanās brīdī tikām uzņemti pa smalko - pats dzīvokļa īpašnieks arī bija ieradies uz mums paskatīties, laikam esam īpaši reti sastopami viesi.
    Tā kā mums ir pilnas somas ar netīrām drēbēm, un tīru drebju praktiski nav, uzreiz lūdzam pieeju veļas mašīnai, bet, ak vai, tā esot saplīsusi (varbūt, nekad nav bijusi). Toties rīt uz 5 stundām mums būšot nomas veļas masīna. Nevis iespēja mums kaut kur aiznest drēbas, bet veļas masīna brauks šurp. Uz ceturto stāvu, saprotiet!
    Tā arī sākas šodiena. Ap pusdeviņiem Adriana raksta, ka lejā esot veļas masīna ar visu iznomātāju, un man jāiet ielaist. Visas durvis te aizslēgtas ar vairākām atslēgām un nodrošinātas ar restēm, tomēr kaut kā pie ielaišanas tieku. Veļas mašīnu puisis atvedis ar moci, uz bagāžnieka. Rodas arī iespaids, ka viņš gatavs viens pats to nest uz ceturto stāvu. Šoreiz gan viņam vaicas, jo esmu gatavs uz sevi ņemt 50% smaguma. Puisis pieslēdz agregātu, īsi mani noinstruē, un saka, ka 13.30 būs mašīnai pakaļ. Tas viss maksā 20 000 peso jeb 4,50€. Esmu ieguvis neticamu pieredzi.
    Veļa mazgājas vienā mierā, un mēs ar Zandiņu dodamies uz pilsētu. Kali dzīvo ap 5 miljoni iedzīvotāju, un tā ir “īstā Dienvidamerika” ar milzu troksni, steigu, piesārņotu gaisu un zemi. Nojaušama milzīga nevienlīdzība - gan grezni veikali, gan apšaubāmas lētas ēstuves, viss vienkopus. Kas ērti, ļoti labi funkcionē Uber serviss, taksīši ir žigli un lēti. Ja paveicas, var kādu stāstu dabūt, es, piemēram, noklausījos visu patiesību par 90tp gadu Kali narkokarteli. Interesanti, ka brāļiem Rodrigesiem, kuri joprojām esot dzīvi un ASV cietumā, Kali ir diezgan laba slava. Pie mums, latviešiem, tāda slava laikam ir laupītajam Kaupēnam.
    Pats Kali centrs izrādās ļoti sakopts, izstaigājam parku ar kaķu skulptūrām. Tas tā arī saucas - Kaķu parks. Kaķiem par prieku parkā izvietoti plakāti ar Amazones tropu putniem, arī ļoti labā kvalitātē.
    Izstaigājam arī modernās mākslas muzeju, kur, protams, daļa ekspozīcijas veltītas “kokas koka lapu ceļam uz brīvību”. Jā, kokaīnam tādā vai citādā veidā ir liela vieta sabiedrības apziņā.
    Vēl gribētos pastaigāt pa koloniālo centru, bet pilsētai virsū nāk varens negaisa mākonis, un mēs steidzamies atpakaļ uz dzīvokli.
    Septiņos mums paredzētas vakariņas ar Adrianu, un tikko uzzinu, ka viņas dzīvesbiedrs un mans “darugs” Einers pēc 26 gadu kopdzīves vienas darba dienas vidū viņu pametis. Vienkārši teicis, ka viņam jāiet, un aizgājis. Tāda te dzīve.
    Rīt turpināšu stāstu par Kali.
    Read more

    Andris Laucins

    Veļas mašīnas piegāde uz 3 stundām par 4,5 eur ir zelta ideja jaunam biznesam! Tikai stipras rokas vaig!

    10/23/21Reply
     
  • Oct20

    Machu Picchu

    October 20 in Peru ⋅ ☁️ 18 °C

    Ceturtā diena - Machu Picchu

    Izrādās, ka 3.30 piecelties nav pārāk grūti, ja esi aizmdzis drīz pēc astoņiem vakarā. Viss notek, kā paredzēts, tikai mums stundu tumsā jānosēž tumsā uz soliņa pie "čekpunkta", kur jāatzīmējas, izejot no nometnes. Tādi ir noteikumi, ātrāk nevens uz takas netiek. Līdz ar saullēktu varam sākt iet Machu Picchu virzienā, viss tik skaists, bet fotografēt nav laika, jo clvēki dodas uz priekšu tādā gaitā, it kā Machu Pichu varētu izgaist līdz ar denas iestāšanos.
    Vēl tik jāuzkāpj pa pilnīgi vertikālām akmens kāpnēm, kas saucas "Gringo killer", un būsim pie Saules vārtiem. Tur mūs pārņem pelnīts lepnums, jo atšķirībā no "slinkajiem" autobusu tūristiem, mēs Machu Picchu ienākam kopā ar rīta sauli no augšas, turklāt mums mugurā vakar saņemtie T-krekli ar apliecinājumu, ka esam šurp nākuši 4 dienas pa inku taku. Tā pusstunda, līdz nokāpjam līdz centrālajai ieejai templī ir visvērtīgākā, jo neesam vēl iejukuši tūristu pūlī, ko steidzīgi no zemāk esošās Aguas Calientes dzelzceļa stacijas augšup ved autobusu rinda, un mēs varam brīvi skatīt un bildēt pagadām vēl tukšo pilsētu.
    Kad tiekam iekšā pašā Machu Picchu pilsētas teritorijā, saule sāk spīdēt neticami karsti, un mums fiziski grūti ir noklausīties Havi stāstus par pilsētu, templi, inku sadzīvi un arī pakļaušanos spāņu iekarotājiem. Simboliski ir tas, ka pēdējais mūris pilsētā tā arī palicis nepabeigts, jo 1542. gadā Machu Picchu iedzīvotāji ar visu zelta krājumu pilsētu pametuši un devušies bēgt. Tā nu arī visa godība lēnām pārklājusies ar sūnām un krūmiem līdz pat 1915. gadam, kad tā tikusi jaunatklāta un pamazām atbrīvota no kultūrslāņa.
    Mēs ar Zandiņu, un vēl arī dienvidāfrikānis Džeimss esam iegādājušies iespēju uzkāpt Wayna Pichu kalnā, kas ir viena no ikoniskajām virsotnēm, kuru var redzēt katrā Machu Pichu pastkartē. Šo iespēju iegādājāmies gluži nejauši, ar domu, ka, ja jau vienreiz dzīvē šeit esam, tad viss, kas nāk priekšā, jāņem pretī.
    Iespēja izrādās dienas labākais notikums, jo, lai arī kalnā uzkāpt ir grūti, tomēr skats un gandarījums atsver visu, un jūtamies pavisam vareni un izredzēti.
    Ar šo augsto punktu arī mūsu ceļojumam uz svētāko un izredzetāko inku vetu ir pienācis patīkams gals, vēl tikai alus un atvadu pusdienas no ceļabiedriem, tad atceļš ar vlcienu līdz Cusco. Varu droši teikt, ka avantūra ieraudzīt Machu Pichu laikā, kad epidēmjas dēļ visa pasaule uz to neskrien, ir vainagojusies ar panākumiem.
    Rīt sāksim lidot atpakaļ uz Kolumbiju, un ceram, ka obligātas Covid testēšanas prasības iebraukšanai Kolumbijā pa šīm dienām nav ieviestas. Pasaule mainās ļoti strauji.
    Read more

  • Oct19

    Inki dzīvo virs mākoņiem

    October 19 in Peru ⋅ ☁️ 16 °C

    Trešā diena - Inki dzīvo virs mākoņiem.

    Havi ir solījis, ka diena būs gara, bet ne grūta. Sākums par to neliecina, jo mums burtiski jāizrāpjas no skaistās ielejas pa stāvām akmens kāpnēm, nonākot atkal pie 4000 metru atzīmes. Tempu turēt ir jau daudz vieglāk, jo ir pierasts, un Pisco pudeles smagums arī vars nespiež. Joprojām sajūsminos par mūsu atbalsta komandu, "inka izmērs" ir ap 160 cm ar iztaisnotu muguru, uz katras muguras 25 kg pauna, un mēs novērojam, ka uz leju puiši pārvietojas skriešus, bet uz augšu iet pļāpādami, tikai pašās stāvākajās vietās kāpj pa vienam savā tempā. Inku impērijā kopējais taku garums esot bijis ap 70 000 kilometru, un, kā zināms , braucamu vai jājamu dzīvnieku tiem nav bijis, viss ātrums slēpies pašu kājās.
    Pēc kalnu pārejas klimats strauji mainās - ieejam tāda kā tropu zonā, kur parādās platlapu koki un ir augsts mitrums. Daudz gan neko redzēt nevar, jo ieejam biezā miglā. Havi mums savā telefonā rāda bildītes, ko mums šeit vajadzētu redzēt, un jāteic, ka daudz esam zaudējuši. Tā, pa miglu kuldamies, izejam cauri kādās 5 stundās visai ielejai un nonākam beidzamajā kalnu pārejā, no kuras tālumā caur mākoni brīžiem var saskatīt Machu Pichu kalnu. Tagad atkal lielais izaicinājums - nokāpt 1000 metrus zemāk pa stāvo akmens bruģi. Inku ceļš ved pa augstkalnu terasi, un redzam, ka reti mākoņi atrodas zem mums. Tā inki šeit arī dzīvojuši, iekopjot kalnu terases gan dzīvošanai, gan lauksaimniecībai. Havi saka, ka ap 2000 metru augstumā pie Urubamabas upes labāk augot sīpoli un ķiploki, bet kartupeļus labāk stādīt ap 4000 metru augstumā, jo zemāk metoties tārpi, un nekādas jēgas neesot.
    Nometi sasniedzam īsi pirms krēslas, pēc apmēram 12 stundu gājiena, bet atpūstes vēl nav laika, jo jāapskata Winay Wayna inku pilsēta, kas atrodas burtiski 300 metru attālumā. Krēslai iestājoties, rodas baisa sajūta, it kā tie vecie inki vēl tepat terasēs un mūros atrastos. Havi saka, ka šī ir bijusi visapdzīvotākā un visslavenākā ieleja, jo līdz Machu Pichu, kas atrodas tepat aiz kalna malas, ir tikai stundas gājiens.
    Vakarā šefpavārs Kasiljass mums prezentē paša ceptu torti, bet visas vakariņas paiet nedaudz tādā kā steigā, jo rīt mums jāceļas pulksten 3.30, un iemeslas tam ir tāds, ka atbalsa komandai rīt jāpaspēj uz vlcienu 4.30, lai viņi paspētu atgriezties Cusco. Tur ir kaut kāda jezga ar tiem vilcieniem, rodas iespaids ka tas vilciens 4.30 ir tāds kā strādnieku reiss, tāpēc uz to arī jāpaspēj. Lai nu kā, ap astoņiem vakarā dodamies pie miera, un nosūkājam aizmigšanas tabletīti, lai laicīgi arī iemigtu.
    Read more

  • Oct18

    “Beigtās sievietes” pāreja

    October 18 in Peru ⋅ ⛅ 16 °C

    Otrā diena - “Beigtās sievietes” pāreja

    Jau labu laiku dzied gailis, kā arī gribas čurāt, bet no telts ārā līst negribas, līdz Katalano sāk komandēt savus vīrus, un tie mums teltī pasniedz kokas lapu tēju mundrumam. Jāceļas ir, un jāēd vieglas brokastis, jo šodien jāpārvar 4200 m augstā "Beigtās sievietes" pāreja, kas nesolas būt viegli. Mūsu vadonis Havi visādi mūs ceļā uzmundrina, bet tik un tā ap 3500 metru augstumā paliek grūti. Šausmas, cik vēl tālu jāiet!
    Mūsu atbalsta grupa, protams, aiz mums novāc teltis, sakrāmē mantas maisos, un pēc pāris stundām mūs apdzen, lai ierīkotu pusdienu vietu. Tas šķiet vienkārši nereāli.
    Pusdienas ir pulkstn 11os, kas nemaz nešķiet agri, ņemot vērā paveikto. Havi mūs brīdina, ka tupmākajā kāpumā mums organismi var uzvesties dažādi, jo tie cīnīsies gan ar slodzi, gan ar augstumu.
    Varot būt reibonis, vemšana vai caureja, tas esot tikai normāli. Protams, ka 10 minūtes pēc gājiena atsakšanas man ir reibonis, bet ap 4000 m augstumā Zandiņai liekas, ka būs caureja. Tikko viņa to pateikusi, tā man arī liekas tāpat. Tomēr pāreju sasniedzam sausām biksēm, un fotosesija var sākties.
    Pēc nelielas atpūtas, sākam kāpt pa akmeņiem krautu ceļu lejā otrā ielejā, mums šodien vēl jānolaižas lejup līdz nometnei 3600 metru augstumā. Šī ieleja ir pilnīgi savādāka: ja pirms tam bija sauss un vējains, tad tagad laižamies iekšā "augstajā mākoņmežā", kur klimats ir mitrs, un pa ieleju zem mums klīst mākoņi. Sasniedzam nometni, un es ātri saprotu, ka šajā ielejā alu neviens netirgo, jo te nav ne ceļu, nedz ciematu, tikai viena apmetnes vieta inku ceļa gājējiem. Tā kā alus nav pieejams, apsežos uz akmens, lai aprakstītu sodienas notikumus. Komandieris Katalans uzreiz pamana, ka sēžu uz mitra akmens. Izskan skaļa komanda, un kolēģis Eisebio man zem dibena pastumj plastmasas ķeblīti, kas, gluži tāpat kā citas mantas, tiek nests līdzi paunās kops pārgājiena sakuma.
    Izskatās, ka nometnē apmetušās kādas 5 grupas, tātad ap 100 cilvēku, skaitot kopā ar pavadoņiem. Mūsēji pavadoņi, protams, ir vissmukākie un visorganizētākie.
    Ir pilnīgi droši, ka ir īstais vakars, lai es liktu uz galda iepriekš srūpēto un divas dienas līdzi nēsāto Pisco pudeli. Lai arī esam 9 cilvēki pie vakariņu galda uz vienu pudeli, 42% alkohola dara savu,
    un visi gulēt dodas priecīgi.
    Read more

  • Oct17

    Uz Machu Picchu

    October 17 in Peru ⋅ ☁️ 13 °C

    Machu Picchu

    Mūsu ceļš pie inku dieviem ilgst 4 dienas, un dievu takās interneta nav. Tāpēc esmu veicis piezīmes pārgājiena laikā, kuras publicēju tagad. Varbūt ir iznācis drusku garāks raksta gabals kā parasti, bet piedzīvojumu patiesi ir bijis daudz.
    Uzreiz varu teikt, ka ceļosana “pret plūsmu”, jeb laikā, kad cilvēki ceļo maz, ir izdevusies. Piemēram, klasiskā 4 dienu pargājiena pa inku taku virs mākoņiem rezervāciju veicām 4 dienas pirms pārgājiena (normālos laikos tas prasītu 6 mēnešus), un arī pati taka bija patīkami tukša un mierīga.

    Pirmā diena - Viva la Alemania!

    Aģentūras Alpaca Expeditions bukletā rakstīts, ka pirmā diena ir viegla, bet tik un tā pa nakti slikti guļam, jo kaut kāds stresa līmenis ir, katru dienu taču pie inku dieviem neejam.
    Pulksten 4.50 grupas vadītājs Havi ir mums pakaļ uz viesnīcu, un ceļš var sākties. Vispirms ir grupas brokastis un savstarpēja iepazīšanās, jo tagad esam pilnā 8 cilvēku sastāvā. Pieci no mums ir savstarpēji vāciski runājoši (pāris no Šveices, pāris no Leipcigas un vēl viens kluss kungs, kurš par sevi neko nestāsta) un tad vēl Džeimss no Dienvidāfrikas. 8 cilvēku grupai pievienojas 13 tīro inku pēcteču sastādīts atbalsta personāls 13 cilvēku sastāvā, kuri nesīs līdzi uz muguras visu mums 4 dienām nepieciešamo. Personālā ietilpst arī atbalsta grupas vadītājs Katalano, kurš ir izbijis armijas specvienības virsseržants, un arī diplomēts šefpavārs Kasiljass. Katrs augumā nelielais, bet stiprais vīrs nesīs 25 kg paunu pa inku takām. Arī priekšniekam un šefpavāram atlaides netiek dotas.
    Sākums ir ļoti gluds un jauks, taka ved uz leju, vienīgi saule spīd ļoti spoži un karsti. Visi kaut ko jokojamies, un tā tiekam līdz pusdienu vietai, kur mūsu atbalsta grupa, kas, protams, kustas ātrāk par mums, jau uzklājusi pusdienu galdu.
    Pēc pusdienām taka ved augšup, un pārgājiena grūtības pakāpe pieaug. Apmetnes vietā nonākam ap četriem pēcpusdienā un tīri noguruši, jo pēdējās stundas laikā pārvaram 300 metru kāpumu - no 2500 līdz 2800 metriem virs jūras līmeņa.
    Pirms vakariņām iepazīstamies ar savu atbalsta grupu, katrs vīrs kautrīgi pastāsta kaut ko par sevi un savu ģimeni. Jauki, ka aģentūra tiešām rūpējas, lai pret šiem vienkāršajiem, bet lepnajiem ļaudīm visi izturētos ar cieņu. Uzreiz pēc iepazīšanās, izmantojot savas spāņu valodas priekšrocības, iepazīstos ar šefpavāru, kas zin, varbūt velāk noderēs.
    Vakariņas tiešām ir ļoti gardas, pie telts zālājā sēž dūšīga inku vecmāmiņa, un viņai spainī ir auksts alus. Es paņemu vienu 0,66 l, ko vēl labāku var vēlēties.
    Gulēt ejam agri, jo no rīta 5.30 starts. Plānais matracis drusku spiež sānus, un uzreiz aizmigt nevar, jo kaimiņos notiek suņu kautiņš, bet tā beigas gan nesagaidu.
    Read more

  • Oct16

    La valle sagrada

    October 16 in Peru ⋅ ⛅ 12 °C

    Rakstu par divām dienām reizē, jo vakar bija tikai braukšana no briesmīgās Juliacas uz jauko Cusco. Juliacas viesnīcu vakaros aizslēdz ar tādām restēm kā filmās par meksikāņu cietumiem, jo, kā skaidroja administrators, pa naktīm apkārt klīst bandas, kuras laupīšanas nolūkā ielaužas visur, kur spēj. Gandrīz vai negribejās vakara pīpi kūpināt, bet, tā kā gulēt ejam ap deviņiem, bandīti vēl apgaitu nebija iesākuši.
    Brauciens ar autobusu pēc saraksta bija paredzēts 6 stundas garš, dabā izrādījās 9 stundas. Pie tā jau esam pieraduši. Toties pati braukšana bija kolorīta. Vispirms jau sapratām, ka šis reiss ir specializējies uz laku cilvēku nogādāšanu Cusco, un daudziem mērķis bija savas produkcijas nogādāšana uz tirgu. Netālu no mums bija novietota kaste ar cāļiem, lielās paunas un maisi bija atvesti ar ratiem un iestumti bagāžas nodalījumā. Turpat salonā aiz mums notika ciema pārstāvju sapulce, kurā viens bija tāds kā sludinatājs, skaļi bļāva visu laiku. Un tas viss notika 2-stāvu Neoplan markas autobusā. Kad kāpām ārā, sapratām, ka mūsu somas ir saspiestas zem kartupeļu, pupu un zirņu maisiem, turklāt kārtīgi pastumdītas pa smilšaino klāju. Biju nodomājis, ka ar šo mugursomu manam mūžam vajadzētu pietikt, bet tagad sāku svārstīties.
    Šodien nolemjam apmeklēt inku “svēto ieleju” jeb “valle sagrada”, lai fiziski un morāli sagatavotos rītdienas gājienam uz Machu Pichu templi. Kā parasti, braucām ar “colectivo” busiņu, kur publika lēkā iekšā-ārā, un 60 km distance tiek veikta 2 stundās. Izkāpjam uz svētās ielejas kraujas malas, un tad caur Salinare de Mara sāls raktuvi plānojam nokāpt lejā līdz svētās ielejas lielākajam ciematam Urubamba. Protams, ka iet pa putekļainu ceļu nav manā stilā, tapēc pierunāju Zandiņu iet gar aitām, kas ganās uz lauka. Tas izrādās pavisam nepareizs lēmums, jo aitu baram ir dusmīga gane, kura mūs izlamā ļoti skaļi un tādā dialektā, ka nevaram saprast, vai mums uzrīdīs suņus, vai suņi esam mēs.
    Maras sāls raktuves izrādās daudz iespaidīgākas nekā varētu iedomaties (sk. foto), milzīga nogāze noklāta ar dabīgām sāls vannām, caur kurām maza upīte skalo sāli. Tālāk visa sāls savākšana un sabēršana maisos ir roku darbs, kas izskatās kā no 19. gadsimta. Nav saprotama produkta konkurētspeja, bet darbs raktuvēs notiek. Tālāk no sāls raktuvēm ejam vēl zemāk līdz Urubambai, tur saķeram nejaušu “colectivo”, kas mūs aizved līdz autobusu terminālam.
    Varam teikt, ka svetā ieleja mūs ir pieņēmusi, un rītdienas ceļš uz Machu Pichu ir vaļā. Pašā vakarā vēl ceļojumu aģentūrā satiekam savus pargājiena biedrus, kuri izskatās mūsu Elīnas vecuma, un arī saņemam no gida Havi instrukcijas. Būs ko turēt līdzi jauniešiem.
    Tagad 4 dienas būsim ārpus interneta, telefoniem un citām 21. gadsimta lietām, nākamo rakstu nosūtīšu ne agrāk kā ceturtdien. Tad būsim jau pavisam citi - inku dievu svētīti - cilvēki.
    Read more

  • Oct14

    Capachico pussala

    October 14 in Peru ⋅ ⛅ 12 °C

    Šorīt, kad modos ap puksten sešiem, Zandiņa jau bija kaut kur projām. Izrādās, bija aizlikusies uz centrālo laukumu meklēt publisko wifi, jo kaut kur ir bijis rakstīts, ka jābūt. Wifi tomēr nav bijis, toties bijis skaists saullēkts.
    Kad saule uzlēkusi, zem loga pamostas ēzelis un sāk bļaut. Tas laikam nozīmē, ka jāiet brokastīs. Senjoras Teodoras dēls mums servē pa pankūkai, uz galda maize, ievārījums un šķīstošā kafija, kura jau sāk iegaršoties. Jūtamies labi sagatavoti pārgājienam uz pilsētiņu, no kuras “ķersim colectivo”, lai dotos uz Juliaca pilsētu.
    Gājiens sākas raiti, ir dzestrs, un apkārt viss šķiet interesants. Ceļa malā zvejnieku gimene ķidā foreles, kas šorīt izceltas no tīkliem. Strādā visi, kam vairāk par 5 gadiem, divi mazākie vēl netiek likti pie darba. Vecākā meita stāsta, ka studē tūrismu tepat Copachica institūtā, viņa mums labprāt demonstrē savas komunikācijas prasmes, pastastot, ka foreles tiek pārdotas restorāniem un arī eksportētas. Sirsnīgi un strādīgi cilvēki.
    Ejam talāk pa ceļu gar ezera malu, un nonākam ciematā, kur iemītnieki sasēduši centrālajā laukumā uz sapulci, kopā kādi 20 ļaudis. Sapulci vada, mūsuprāt, pussalas domes deputāts. Vispirms dod vārdu kādam politiķim, kas saka kaislīgu aģitācijas runu, ko ļaudis uztver visai vienaldzīgi. Tad pats deputāts skaļā balsī iepazīstina klātesošos ar domes nesenajiem lēmumiem, izteiksmīgi lasot mapītē rūpīgi saliktos dokumentus. Runa ievelkas, un mēs nolemjam negaidīt tās beigas, bet gan doties tālāk.
    Pa ceļam novērojam dažādas lauksaimniecības ainas: darbs gan ar kapli, gan iejūgtiem 2 vēršiem, gan ari ar modernu traktoru palienes pļavās. Vislielākās draudzenes mums ir cūkas, kas auklā piesietas ganās gar ceļa malām, tās ir sociāli aktīvas un labvelīgas, pie kam diezgan daudz runā. Ēzeļi ir klusi un antisociāli, aitas ir dažādu raksturu. Zeme šeit mālaina un smaga, pat tik mālaina, ka cilvēki ar lāpstu izveido ķieģeļus, nedaudz tos apkaltē saulē, un tad no šiem ķieģeļiem būvē ēkas. Tikai turīgakie spēj nopirkt ceplī dedzinātus ķieģeļus, un tādu nav daudz.
    Saule ceļas augstāk, un iešana paliek ļoti grūta, tā, ka ieplānotajas 3-4 stundās neiekļaujamies.
    Pilsētiņā nonākam noguruši, bet pilni iespaidiem. Redzams, ka pilsetiņas mērs ir liels sporta draugs, jo nomalē uzcelts milzīgs stadions, kas piestāvētu Rīgai, vai vismaz Tallinai, un centrā vēl vairāki sporta laukumi. Uz aci liekas, ka pilsētiņā ir ne vairāk kā 1000 iedzīvotāji.
    Ieklīstam pusdienu bufetē pie centrālā laukuma, kur mūs pabaro par 60 eiro centiem katru un palaiž uz pilsētu. Nekavējoties uz blakus ielas saķeram “colectivo”, pamājam ardievas Titikakas ezeram, un stundas laikā sasniedzam Juliaca pilsētu. Pilsēta šķiet vienkārši briesmīga - putekļi, nekārtība, puspabeigtas ēkas, motorikšas krustām šķersām, visādi tirdzniecības boksi ielu malās. Šeit varētu kadu moderno vesternu uzņemt. Īsta tranzīta un tirdzniecības vieta, un mēs jau arī esam tranzītā uz Cusco.
    Nu nekas, arī šādas pilsētas ir dzīves sastāvdaļa, meģināsim izbaudīt.
    Read more

  • Oct13

    Titikaka

    October 13 in Peru ⋅ ⛅ 25 °C

    No rīta, kā likts, 6os esam brokastīs, lai līdz 7.00 tiktu laivu piestātnē. Laiks ir tik jauks kā izdevies pirmā septembra rīts Latvijā - ir dzestrs, bet spīd spoža saulīte. Piestātnē atklājas bēdu aina, skatoties no Puno ekonomiskā skatpunkta - dīkā stāv pāris simti motorlaivu, katra apmēram 30-vietīga, bet ap piestātnē sanākušajiem ap 20 pasažieriem rosās laivu vadītāju un īpašnieku pūlis. Tiešām, žēl iedomāties, kā šie vīri šogad savus bērnus baro.
    Mēs, protams, ciniski izmantojam šo iespēju, divatā tiekam pie veselas liellaivas par labu cenu, un diena var sākties. Vispirms apmeklējam slavenās Titikaka peldošās salas, kuras apdzīvo Uru tauta, kas sākusi dzīvi uz ezera, vairoties no inku agresivitātes. Sākumā dzīvojuši niedru laivās, tas izgudrojuši plostus, un beigās jau veselas salas, kas sastāv no kopā sasietiem privātiem plostiem, uz kuriem uzceltas ģimenes mājas. Problēma ir, ka, atškiribā no apbūves gabala uz sauszemes, niedru pamatne regulāri jāatjauno, jo niedres pūst.
    Kā jau tas ekonomiski sliktos laikos pieklājas, pasažieri tiek vesti pie īpaši izredzētiem saliniekiem. Mēs ar Zandiņu apmeklējam salas Prezidenta ģimeni, noklausāmies stāstu par Uru tautu un sadzīvi uz salas, protams, nopirkām arī suvenīrus. Prezidents teica, ka ir ievēlets uz gadu, un šis viņam ir otrais termiņš. Zemāk skatiet manu goda foto ar Prezidentu pie viņa mājas.
    Tālāk esam pasūtījuši, lai laivinieks mūs aizved uz Copachica pussalu, jo plānojam tur palikt, viesojoties iezemiešu viesu mājās, baudot iespēju satikt saimniekus un viņu gimenes locekļus.
    Uz labu laimi ieklīstam pie Teodoras kundzes, inku izcelsmes sievietes, par kuras vecumu var spriest tikai pēc tā, ka meitai ir ap 25-30. Vēlāk izrādas, ka Teodoras kundze ir visas Copachica pussalas autoritāte un atzīta neformālā līdere. Esam nonākuši labās rokās. Padzeram šķistošo kafiju ar iebiezinātu pienu, vienlaikus saņemot padomu pēcpusdienas pastaigas maršrutam.
    Mums jātiek pāri kalnam, kas 4000 metru augstumā ekvatoriālas saules apspīdētiem nav viegla lieta, bet skati atsver visu, to dēļ vien ir vērts ne tikai ciest, bet arī vispār dzīvot. Pievienoju ieskatam dažas bildes, bet iesaku katram šos skatus piedzīvot pašam.
    Protams, mums kalnā kāpt ir neizsakami gruti, taču apkart notiek lauku dzīve: cilvēki ar kapļiem strādā kalnu terasēs, iekopjot dārzus, satiekam aitas, cūkas un ēzeļus. Viss kā pirms 500 gadiem, tikai auklas no kaprona, zābaki no gumijas un elektrība pieejama. Novērojamas dažas motorikšas, un cilvekiem rokās viedtālruņi.
    Pec 4 stundu kāpelešanas pa kalnu terasēm saprotam, ka spēki galā, beigušās arī telefonu baterijas, tā ka fotografēt arī vairs nav iespējams. Viss, dodamies pie Teodoras kundzes vakariņās, kur ceram dzirdēt vēl ko interesantu par vietējo dzīvi. Mūs sajūsmina inku pēcteču nosvertība un lepnums, ar kādu viņi pavada savu dzīvi, neatkarīgi no materiālā stavokļa. Kaut mums, latviešiem, arī tāda būtu!
    Read more

  • Oct12

    Inku galvaspilsēta Cusco

    October 12 in Peru ⋅ ☁️ 9 °C

    Esam pārvietojušies no Kolumbijas uz Peru, nonākot inku citadelē Cusco. Šodienas raksts būs par divām dienām, jo vakardienu pavadījam ceļā, un tas pats par sevi nav nekas aizraujošs. Ja nu vienīgi stresa līmenis celotāju vidū Covid ierobežojumu - drīzāk gan formalitāšu - dēļ. Jau vakar no paša rīta mums bija jānervozē, vai laikā saņemsim Covid testu rezultātus. Pieķēru sevi pie domas, ka galvenais uztraukums ir par paspēšanu saņemt rezultātu, nevis par to saturu. Laikam tomēr vakcinētam cilvēkam vairs stresa par Covid bīstamību nav, vairāk rūp celošanas raitums.
    Peru mūs sagaidīja ar daudz stingrāku pieeju - Covid deklarācijas parbaudi, naksņošanas vietas noskaidrosanu un ta tālāk, prasību valkāt dubultu masku (2 maskas vienu virs otras). Statistiku neesmu petījis, bet jūtams, ka Peru sabiedrība ir stipri traumēta no pamdēmijas pieredzes līdz šim. Kaimiņvalsts Kolumbija bija pilnīgi relaksēta.
    Šorīt beidzot sajūtamies inku garā un vidē, galva sajūt augstkalni - Cusco atrodas 3300 metrus augstu. Mēģināsim par to nedomāt, bet kustēsimies prātīgi. Vakardienas saruna ar taksometra vadītaju ir cerīga attiecībā pret mūsu plānu. Vaicāts par tūristu plūsmu, Dāvids skumji teica, ka tagad lidostā ielidojot 8-10 lidmasīnas dienā, bet agrāk bijušas 60-70. Varam tikai iedomāties, kāds ir Covid iespaids uz Cusco un apkārtnes ekonomiku. To vēl skatīsim dabā.
    Gribam laicīgi norezervēt gājienu uz Machu Picchu templi, bet, kā jau Dienvidamerikā ierasts, saskaramies ar pārsteigumu - pilsētas centrs slēgts, jo notiek filmas uzņemšana, un visas iestādes, tai skaitā mūsu ieceretā ceļojumu aģentūra, ir ciet, jo nevar tām piekļūt.
    Labi atkal, ka digitālā pasaule ir attīstījusies - izdevās veikt elektronisku rezervāciju uz 17. datumu. Jocīgi jau gan ir nezinamai firmai samaksāt prāvu depozītu, bet kas tad mums cits atliek? Pats uz Machu Picchu neaiziesi…
    Tagad mums jāmaina plani, jo japaspēj apmeklēt svēto Titikakas ezeru līdz kapienam Machu Picchu. Izvelamies braukt ar autobusu uz Puno pilsētu Titikakas ezera krastā, kas solas būt 6-7 stundu brauciens. Dzīvē, protams, tās bija 9 stundas, pie kam autobuss ne tuvu nebija līdzigs tam modelim, kuru radīja mums biļesu ofisā. Pa ceļam vēl stundas stāvēšana ceļu remonta dēļ. Ceļu remonts braucējiem nozīmē to, ka visa satiksme stāv, un rindā gaidošie tiek izlaisti cauri 4 reizes dienā - 9.30, 12.30, 15.30 un 18.00. Mums paveicās, jo jāgaida bija tikai stundu. Nu, un tad vēl 40 km pirms Puno mums strauji lika mainīt autobusu, jo mūsējais “gatavojās saplīst”, tā vismaz mums teica.
    Tā nu ap 22iem esam sasnieguši Puno pilsētu pie paša svetā ezera, viesnīcas bārs jau slēgts, un labi vien ir, jo laivu tūres ezerā sākoties ne vēlāk kā 7os no rīta. Ir atkal jauns smagums galvā, jo Titikakas ezers atrodas 3800 metrus vjl, toties ir arī lielas gaidas par rītdienas piedzīvojumiem.
    Read more

Join us:

FindPenguins for iOSFindPenguins for Android