Joined June 2017
  • Day14

    Mājup ar šarmu

    February 22 in Mexico ⋅ ☀️ 16 °C

    Lai arī šovakar jau ceļamies gaisā, lai dotos mājās, plāni joprojām ir ambiciozi. Lidija ir rezervējusi apmeklējumu slavenākā meksikāņu arhitekta Luisa Barragana projektētajā dzīvojamajā mājā, kuru joprojām apdzīvo projekta pasūtītāja ģimene. Ģimene komerciālu un izglītojošu apsvērumu vadīta izrāda māju nelielām interesentu grupām pēc iepriekšēja pieteikuma.
    Neprotu detaļās aprakstīt redzēto, bet noteikti guvu apstiiprinājumu aksiomai par to, ka ģeniālas lietas ir vienkāršas un funkcionālas. Pāri visam vēl skaistums kā vērtība. Vairāk vārdos neaprakstīšu, lai runā pievienotie foto.
    Kā kronis visam mūsu ceļojumam ir pusdienas ar Latvijas Goda konsuli Meksikā Beatrisi Āboltiņš-Trueblood kundzi. Šī šarmantā dāma, kas savu karjeru Meksikā sākusi ar 1968. gada Mehiko olimpiādes starptautiskā tēla radīšanu un virzīšanu, apbur mūs gan ar personības spēku, gan informatīvo saturu. Ceļojums noslēdzas ar 3 stundu pusdienām Beatrises kundzes mīļākajā restorānā, pie kam viņa ar savu auto aizved mūs uz lidostu.
    Paldies Beatrises kundzei un paldies Meksikai par viesmīlību un rūpēm par mums!

    Noslēgumā dažas atziņas, kas var noderēt Meksikas apmeklētājiem:

    1. Mehiko ir milzīga metropole ar visām kosmopolītiskas pilsētas pazīmēm. Tā ir burvīga mākslas un arhitektūras citadele, bet nav “Īstā Meksika”.
    2. Cilvēki Meksikā ir draudzīgi un izpalīdzīgi.
    3.Uber taksometri Mehiko ir laba izvēle.
    4. Sargājiet maksājumu kartes datus!
    5. Personiskā drošība mūsu pieredzē un mūsu izvēlētajā maršrutā neraisīja nekādas bažas.
    6. Ārpus Mehiko spāņu valodas zināšanas ir būtiska priekšrocība.
    7. Oaxakas un Chiapas reģionos indiāņu izcelsmes cilvēki ir lielākā sabiedrības daļa.
    8. Gastronomija ir Meksikas firmas zīme.
    9. Meksikāņu vīni izrādījās pozitīvs pārsteigums.
    10. Noteikti nobaudiet garneles un astoņkāji!
    11. Glabājiet imigrācijas lapiņu, ko aizpildat, iebraucot Meksikā. To jums prasīs atpakaļcelā.
    Read more

  • Explore, what other travelers do in:
  • Day13

    Ciudad de Mexico - muzeji un galerijas

    February 21 in Mexico ⋅ ☀️ 19 °C

    Ir sākusies mūsu pēdējā pilnā diena Mehiko pilsētā, un esam nolēmuši to pilnībā veltīt kultūrai un mākslai. Mūsu sarakstā ir meksikāņu miljardiera Karlosa Slima ģimenes fonda vēl viena privātā galerija, Antropoloģijas muzejs un “Bellas Artes” muzejs ar Diego Riveras “murāliem” jeb sienu gleznojumiem. Pie sevis prātojam, kā gan tie sienu gleznojumi iedabūti muzejā, ja apgleznotās sienas atradušās citur?
    Pirmā galerija, uz kuru mums lielas cerības, un uz kuru esam izvēlējušies doties ar kājām pusotru stundu garā rīta pastaigā, izrādās pirms pāris nedēļām pārcēlusi exspozīciju uz citu pilsētu. Tā ir Meksika - neko līdz galam precīzi nevar zināt. Atliek vien padzert garšīgu kapučīno paviljona dārzā un doties tālāk. Sekojam zinātāju ieteikumiem un nonākam kādā mazākā galerijā, kurā. Izstādītas modernas vizuālās kompozīcijas, starp tām sev par prieku atrodam latviesu karikatūrista Māra Bišofa darbus.
    Antropoloģijas muzejs ir milzīgs, tā izstaigāšanai vien vajadzētu veselu dienu, kur nu vēl rūpīgai apskatei. Meksikas sabiedrībā acīmredzami vēstures izpratnei tiek piešķirta liela vērtība, muzejā sastopam skolēnu, armijas kursantu un policijas skolas grupas, visi rūpīgi un disciplinēti klausās gidu stāstījumā. Mūs visvairāk iepriecina acteku, maiju un citu mazāk zināmu cilšu skulptūras, kas savestas šeit no visas valsts.
    Kā zināms, muzeju apmelēšana nav viegla lieta, pēdējiem spēkiem izstaigājam balto, operas ēkai līdzīgo “Bellas Artes” pili, kur apbrīnojam Diego Riveras apjomīgos “murālus”. Patiešām tiem cauri vijas Krievijas revolūcijas motīvs, attēloti gan Ļeņins, gan Trockis, arī Markss un Engelss. Jūtos kā Padomju laika vēstures muzeja ekspozīcijā. Meksikas mākslas elite 20. gs. 30. gados apbrīnoja un slavināja jauno Padomju valsti. Nodomāju, ka, atrodoties drošā attālumā, Padomiju apbrīnot noteikti ir bijis mierīgāk.
    Mēs gan esam citās domās par šo politisko fenomenu, pametam daiļo muzeja ēku un metamies uz tirdziņu pirkt t-kreklus ar Mekskas simboliku mājnieku iepriecināšanai.
    Read more

  • Day12

    Ceļā uz Ciudad de Mexico

    February 20 in Mexico ⋅ 🌙 15 °C

    Šodien praktiski sākam kustēties māju virzienā. Pirms pametam skaisto San Cristobal pilsētu, rīta saules staros uzkāpjam pa ieliņu augšup līdz baznīcai, kas uzcelta kalnā tā, lai visa pilsēta būtu pie kājām. Interesanti, ka tieši blakus baznīcai atrodama tāda kā piekvēpusi kapela, kurā tiek dedzināts milzīgs daudzums sveču. Redzam, ka kāda ģimene tur lūdzas, un lūgšana notiek ļoti līdzīgi kā San Juan de Chamula redzētajā gaiļa upurēšanas gadījumā. Paša gaiļa gan šeit nav.
    Pa tam lāgam saņemu ziņu no savas bankas, ka šonakt kāds mēģinājis ar manu maksajumu karti izterēt internetā palielāku summu. Karte pati ir pie manis, taču tās dati kaut kur “aizgājuši pa kreisi”.
    Labi, ka SEB banka par mani rūpējas. Šai gadījumā gan laikam nodereja tas, ka kartē nebija tik daudz naudas, cik krāpēji bija gribējuši iegūt. Karti gan tūdaļ nobloķējām. Mācība skaidra - iepērkoties ar karti trešās pasaules valstīs, kontā jātura tikai tik daudz naudas, cik nav žēl zaudēt.
    Ceļš no San Cristobal uz Tuxtla Gutierrez ir stāvs kā nogāze - 50 km distancē nolaižames uz leju par 1700 metriem. Interesanti vērot satiksmes drošības regulējumu. Ik pa brīdim ceļa labaja pusē redzamas tādas kā kabatas, kas izklātas ar irdenu oļu segumu un kalpo ka bremzēšanas vietas smagajiem auto, kam uzkarsušas bremzes. Apmēram 2 km pirms katras kabatas sākas brīdinājuma uzsakstu rinda sekojosā secībā: “Auto bez bremzēm - sekojiet sarkanajai līnijai”, “Auto bez bremzēm - iesēdziet avārijas signālu!”, “Dodiet ceļu automašīnām bez bremzēm!”, “Auto bez bremzēm - tuvojas bremzēšanas nobrauktuve!”.
    Varu tikai iztēloties, kā šī procedūra izskatās dabā, būt ceļā šadai kravas mažīnai bez bremzēm negribētos.
    Pa ceļam redzami vairāki ugunsgrēki kalnos, un no ceļmalas plakāta uzzinam, ka par uguns izraisīšanu (pie mums tas laikam būtu par kūlas dedzināšanu) pienākas sods no 5 līdz 12 gadiem cietumā.
    Tuxtlā temperatūra uzkāpusi līdz +34 grādiem, sastregumiem, troksni un pelēcību, tāpēc taisāmies projām uz lidostu, lai sagaidītu savu Mehiko reisu tur.
    Mehiko mūs sagaida ar milzu pilsētai cienīgiem sastrēgumiem, galvaspilsētas burzmu un neredzam nekādas pazīmes no tās acteku un maiju cilšu kultūras, kas ik uz soļa mums sekoja Oaxakas un Chiapas provincēs. Galvaspilsēta.
    Read more

  • Day11

    Los Lagos&Guatemala

    February 19 in Mexico ⋅ ☀️ 21 °C

    Šodien mums tāls ceļš zem riteņiem, jo esam nolēmuši apmeklēt attālāko Chiapas reģiona vietu Los Lagos jeb ezerus. Los Lagos ir dabas rezervāts, izveidota ap 12 ezeriem, kuri, kā vēsta apraksti, ir katrs savā krāsā. Pie kam viens no ezeriem - Lago Internacional - tiek dalīts ar kaimiņvalsti Gvatemalu.
    Nomas auto izrādās piemērotākais risinājums 4 cilvēku grupai, līdz ar to braucam ar Volkswagen, kuram ir visvajākais iespējamais dzinējs un vispieticīgakais aprīkojums. Durvis, piemēram, katras jāaizspiež ar podziņu, lai aizslēgtu salonu. Satiksme ir lēna, pie katra ceļmalas kioska ir “guļošais policists”. Ja kioska īpašnieks nav nolobējis ceļa projektētāju, tad uzber no mālanās augsnes pats savu “guļošo policistu”, blakus iesit mietiņu un uzāķē uz tā sarkanu plēves maisiņu. Lai drošāk.
    Tā mēs savus 140 kilometrus veicam 3 stundās.
    Ezeri tiešam izskatās jauki, nav gan gluži padsmit krāsās, kā solīts, bet dažādos toņos ir. Pats robežezers Lago internacional parsteidz ar savu izmēru, tas nav lielāks par krietnu dzirnavu dīķi, bet tam tieši pa vidu novilkta virve, lai būtu skaidri redzams, kur atrodas valstu robeža,
    Robeža nav apsargāta, jo Gvatemalas pusē nav kur tālāk iet, tāpēc mēs brīvi apejam ezeram apkārt, es pat izmantoju izdevību tajā “pa pliko” izpeldēties. Saprotams, ka šī robežas šķērsošanas atrakcija radīta ar mērķi pārdot apmeklētajiem suvenīrus ne tikai ar Meksikas, bet arī ar Gvatemalas uzrakstu. Mēs esam pakļāvīgi un nopērkam divus atslēgas piekariņus ar uzrakstu “Guatemala”, kā arī safotografējam “Pupuchi” paciņas pie robežstaba, lai palielinātu “produkta ģeografisko pārklājumu”. Darbs padarīts, varam doties tālāk.
    Apmeklējam nomaļu maiju templi, kas izrādas loti pozitīvs pārsteigums. Templis ir zaļas zāles ieskauts, tā apkārtne labi kopta un pilnīgi brīva no “salašņu pūļiem”. Vienīgie “salašņas” esam mēs un tapēc jūtamies skaisti, gudri un vareni.
    Pēc 6 stundu braukšanas pa Meksikas ceļiem jūtos nedaudz noguris, bet atlicis vēl uzdevums ieiet T-kreklu veikalā, kur nopērkami skaisti krekliņi ar Meksikai raksturīgu simboliku. Vispiemērotākais šķiet krekliņš ar kādu zvēru virsū, ko gandrīz nopērku, tik pēdejā brīdī ievēroju, ka zvēram apakšā uzrakstīts “Ay, Güey!”, kas meksikāņu žargonā nozīmē apmēram “Hej, čalīt!”. Tomēr novērtēju risku tikt pārprastam kā augstu un izvēlos citu krekliņu.
    Rīt mums atpakaļcelš uz Mehiko, sākam jau domāt par mājām.
    Read more

  • Day10

    San Juan Chamula

    February 18 in Mexico ⋅ ☀️ 22 °C

    Can Cristobal izrādās skaistākā no Meksikas pilsētām, kuras esam redzējuši. Šeit saplūst labi koptas koloniālā stila celtnes ar vietējo iezemiešu kultūrai raksturīgajām košajām krāsām. Esam maiju teritorijā, un šīs cilts pēcteču īpatsvars pilsētā ir ļoti liels. Līdz ar to ari attiecīgi sejas panti, uzvedība, tirgošanās kultūra un citas iezīmes. Esam 2200 metrus virs jūras līmeņa, un klimatu tas ietekmē būtiski. Saule ir “asa”, bet nav karsta, temperatūra dienā 22-23 grādi, turpretī, tiklīdz saule noriet, iestājas dzestrums, un drīz vien temperatūra nokrīt zem 10 grādiem. Katrā ziņā mums šāds klimats ir vieglāk panesams kā okeāna piekrastes tveice.
    Pēc palēna rīta cēliena pilsētas centrā dodamies uz San Cristobal tirgus pusi, lai atrastu “colectivo” jeb koplietošanas busiņu ceļam uz Chamula ciematu. Visa sabiedriskā transporta sistēma šeit sastāv no milzum garas balti zaļu busiņu rindas, kas saplūst pie galvenā tirgus un tad kā gara čūska vijas tam cauri, pēc tam sadaloties dažādos virzienos. “Colectivo” koncepts paredz, ka busiņš noteikta vietā gaida uz noteiktu galamērķi braukt vēlošos pasažierus līdz piekāpj pilns, un tad dodas ceļā. Parasti piepildīšanās laiks ir 10-15 minūtes, kas šai apvidū vispār nav nekāds laika patēriņš. Jāteic gan, ka busiņš drīzāk domāts vidējā maiju auguma cilvēkiem, un man jāsēž ar nodurtu galvu, jo izslieties nav kur. Pārējie pasažieri ir vietējie maiju pēcteči, kas sarunājas savā valodā.
    Chamula ciematā 99% iedzīvotāji ir vietajās izcelsmes, un šis ciemats ir reģionālas nozīmes svētvieta. Ciemata centrā atrodas San Juan Chamula baznīca, kas celta 16. gadsimtā, pēc formas atgādina katoļu baznīcu, bet nokrāsota košās maiju krāsās. Interesanti, ka ļaudis izmano baznīcu saviem lūgšanu rituāliem, kas pēc satura ir tikai daļēji saistīti ar kristietību. Sazīmējam krustu mešanu un lūgšanas ritmu, bet tomēr svarīgakais rituāla punkts ir gaiļa upurēsana.
    Baznīcā atļauts ieiet, bet fotografēt un filmēt nav brīv. Dodamies iekšā. Pati baznīca pilna dūmakas, jo deg tūkstoš sveču. Klona grīda noklāta ar sausu zāli, un tās sēž lūdzēju ģimenes, tām priekšā no zāles atbrīvotā laukumiņā deg vairākas sveču rindas. Skatāmies, ka vecākā ģimenes sieviete skaita lūgšanas, tad virs svecēm pavicina dzīvu gaili, tad ar gaili noglauda pārējos ģimenes lcekļus un turpina lūgšanu. Tā atkārto vairākas reizes līdz gaili piespiež sev priekšā pie grīdas, uzspiež krieso roku gailim virsū tā, ka “aizspiežas ciet” kāda gaiļa dzīvībai svarīga funkcija, un mājputns pēc pāris minūtem mirst. Upurēšana ir notikusi, un lūgšana ir cauri. Gaili iestūķē melnā plēves maisiņā, un mēs ta arī neuzzinām, kas ar to tālāk notiek.
    Dodamies ārā no baznīcas, bet jūtamies nedaudz tā kā transā, vai nu no sveču dūmiem, vai arī no rituāla skata. “Colectivo” busiņš turpat pie baznīcas laukuma mūs laipni gaida, un 20 minūšu laikā atgriežamies San Cristobal tirgus apkaimē.
    Liekas, ka šodienas augstākais punkts jau sasniegts, tāpēc atlikušo daļu plānojam veltīt suvenīru iegādei un citām muļķībām.
    Read more

  • Day9

    Cañon del Sumidero

    February 17 in Mexico ⋅ ☀️ 28 °C

    Sākšu ar kašķīgām lietām: naktī koda odi, kuri šeit ir tik sīki, ka tos nevar lāga nosist. Tamdēļ nācās gulēt pie aizvērta loga. Kad to no rīta atveram, istabā parādās tāda kā sērūdens smaka. Nospriežam, ka šis laikam ir ārstnieciskais SPA. Vēlāk gan noskaidrojas, ka gar pašu logu tek upīte, kuru bērnībā ar puikām mēs būtu skaidri nokristījuši par Sūdupīti.
    Ātri top skaidrs, ka Chiapa del Corzo galvenā vieta ir līdz pat 250 metru dziļais Sumideiro kanjons, kuru ieskauj kilometru augstas klintis. Sākot no desmitiem rītā, visi pilsētiņas viesi tad arī dodas to skatīt. Visiem līdzi arī mēs, kā jau kārtīgiem salašņām pienākas.
    Laika prognoze sola līdz +36, un tās pamatotību var manīt jau 10os no rīta. Mūs nostāda rindā, uzvelk glābšanas vestes un tad liek gaidīt veselu stundu, jo neesam pamanījušies iereģistrēties pirms dažām lielajām grupām. Karstums pieņemas, laivinieks nesteidzas mūs vizināt, kļūstam jau nedaudz nīgri.
    Kanjons patiesībā ir upe ar diezgan spēcīgu straumi un apšaubāmu ekoloģisko stāvokli, tajā peld visādi aizdomīgi priekšmeti, un ūdens krāsa ir drīzāk brūna nekā zila. Pievienotajās fotogrāfijās skaidi redzama iPhone spēja uzlabot ūdens tīrību un ainavas kvalitāti.
    Karstums joprojām pieņemas spēkā, un 3 suņi, lai izvairītos no ģīboņa, dodas garā peldējumā pāri upei un atpakaļ, tik ausis vien ārā.
    Beidzot tiekam vesti iekšā kanjonā, un skati tiešām ir aizraujoši, aprakstīt grūti, tāpēc skatiet foto. Nosaukšu tikai redzētos objektus: klintis, alas, 1 krokodils, 1 elektrostacija, 1 Svētās Jaunavas skulptūra, 2000 putnu, 3000 plastmasas pudeļu un 2 atspirdzinošo dzērienu tirgotāji, pie kuru laivas obligāti jāpiestāj, nežēlīgos saules staros jāstāv ūdens klāja vidū, kamēr visi mūsu ekskursijas laivas dalībnieki iepērkas, un mūsu “kapteinis” saņem savu peļņas daļu. Atgriežamies tā izkarsuši un apsviluši, ka pašiem bail uz sevi paskatīties.
    Saprotam, ka šajā pilsētiņā visu esam apguvuši, atliek tikai pusdienu tiesa. Trāpam labā pusdienu restorānā, jebkuram draugam varu rekomendēt “garneļu tostu”, ko mēs ar Zandiņu šeit atklājam. Lidija ir uzticīga garneļu kokteilim, Viesturs šodien visu dienu vēlas būt atšķirīgs, tāpēc izvēlas kaut ko maksimāli tālu no garneles, un tas ir liellops. Mēs esam acīmredzami “slaukšanas objekti” šai restorānā, pat marimbistu ansamblis sāk spēlēt trijos pēcpusdienā mums par godu. Kad to novērtējam ar dzeramnaudu, pie mums steidzas kādi 3-4 aproču un kaklarotu tirgotāji. Laiks laisties lapās.
    Dodamies ceļā uz 60 km attālo un par 1500 metriem augstak esošo San Cristobal pilsētu. Interesanti, ka 4 cilvēkiem taksis izmaksa par 20% letāk nekā autobuss. Braucam pa maksas autostrādi, kas taisnā līnija stiepjas augšup gar kalnu grēdas malu, smagie auto rēc, dūmo un attīsta ātrumu ap 40 km/h. Priekšā smaga avārija - kāds mačo, liekas, būdams kunga prātā, taranējis pretim braucošo busu. Policists tam atlauzis rokas uz muguras, saslēdzis rokudzelžos un sēdina trafarētajā Federālās policijas mašīnā. Tipiska seriālu aina. Labi, ka visi iesaistītie palikuši dzīvi.
    Rīt skatīsim, kas vēl interesants notiek ap San Cristobal.
    Read more

  • Day8

    Ceļā uz Chiapa de Corzo

    February 16 in Mexico ⋅ ☀️ 25 °C

    Tomēr jāsāk ar vakardienu. Krabi nedabūjām, jo Playa San Augustín atrodas parāk tālu no zvejnieku ostas, bet krabis paliek ostas ciematiņā. Cerējām, ka vakarā kļūs vēsāks, jo mūsu naktsmītne atrodas 50 metrus no okeāna, taču ap 10 vakarā tajā vēl valdīja pilnīga tveice. Ieslēdzu visus 4 istabā esošos ventilatorus, un gulēt devāmies tādā kā rūpnīcas ceha troksnī. Ap pulksten diviem visi ventilatori kūla nu jau vēso nakts gaisu tā, ka likās, ziema atnākusi. Tas patika.
    Rīts sākas ar peldi okeānā (Neimaņiem saullēktā, slinkuma māktajiem Ozoliem nedaudz pēc), ūdens uz brīdi kļuvis siltāks par āra gaisu. Pludmalē dažādi hipijveidīgie cilvēki izpilda visādus sportiska veida rituālus gan jogas stilā, gan pusmilitāri, gan atgādinot Padomju pionieru kolektīvos lēcienus. Galvenais, ka visiem ir labi un mierīgs prāts.
    Šodienas loģistikas uzdevums ir tikt līdz Chiapas apriņķa mazpilsētai Chiapa de Corzo. Lai to paveiktu, mums jānodod auto, jāiesēžas tālsatiksmes autobusā, kas mūs veiksmes gadījumā pulksten 22.45 izlaidīs pilsētā Tuxtla, no kuras kaut kā tiksim uz līdz galamērķim. Auto mums jānodod vai nu lidostā, kur to ņēmam, vai arī Huatulco pilsētas Europcar ofisā. Ofiss artodas vai nu Santa Maria de Huatulco, vai Bahia de Huatulco, autobusa biļetē rakstīts, ka mēs iekāpjam Santa Maria de Huatulco. Bet tur nav autoostas. Starp abām Huatulco kilometri 30. Nolemjam braukt uz Bahia de Huatulco vispirms. Izrādās pareizi - gan autonoma, gan autobusu stacija atrodas tur, pie kam gandrīz blakus.
    Veiksmīgā lēmuma rezultātā iegūstam stundu brīva laika, lai atrastu un apēstu ilgi meklēto krabi. Bahia de Huatulco izrādas esam plaša profila ostas pilsēta - no zvejnieku laivām līdz pat milzu kruīza kuģiem. Tā kā kruīza kuģis nebija ieradies, vairāki simti restorānu galdiņu bija tukši, un abi (likās, ka vairāk šodien krodzinieku rīcībā šīs sugas pārstāvju nav) krabji tiek mums.
    ADO transporta firmas autostacija izceļas ar savu moderno izskatu, tīrību un kārtību, tadi paši ir arī autobusi tajā. Pēc iekāpšanas notiek Latīņamerikā raksturīgā visu pasažieru videofiksācija, tā tiek atkārtota pēc katras apstāšanās. Nekas gan par pasažieru apdraudējumu neliecina, bet, iespējams, iemesls šādai drošības procedūrai ir.
    Pats brauciens notiek caur “visīstākajiem Meksikas dienvidiem” - caur putekļainiem ciemiem, kas izceļas ar mazām, saslietām tirdzniecības vietām, autoservisiem “šrotu” vidū, futbola laukumiem un uzkodu vietām. Ziemas sezona, kas liek lapu kokiem nomest lapas arī šajā siltajā zemē, ļauj mums saskatīt vairāk nekā tas būtu mūžzaļajos tropos, tai skaitā arī lielu daudzumu plēves maisiņu un plastmasas atkritumu.
    Drīz satumst, un mūsu buss piestāj pie apšaubāma izskata ceļmalas ēstuves, izsludinot 30 minūšu pārtraukumu. Pēc brīža piestāj vēl viens buss, un mēs saprotam, ka šī ir “obligātā” ieturēšanās vieta mūsu maršrutā. Ēka nestāv ADO autostacijām ne tuvu izskata un higiēnas ziņā, bet tradīcija un ekonomiskais pamatojums, acīmredzami ir stipri. Pēc šīs pieturas nenotiek arī pasažieru videofiksācija - ja šeit kāds pazūd vai uzrodas, tad tas uz labu.
    Pulksten 23.45 laimīgi ierodamies Chiapa de Corzo.
    Read more

  • Day7

    San Augustín - playa Mazunte

    February 15 in Mexico ⋅ ☀️ 32 °C

    Šorīt ar prieku secinu, ka savu stāstu varu jums nosūtīt, jo internets mūsu ciemā atgriezies. Klīst baumas, ka kāds celtnieks bija pārrāvis vienīgo kabeli, tādēļ visa Port Angel apkārtne uz dienu bija atgiezusies 50 gadus atpakaļ.
    Šorīt visu, kas ar mums notiek, es latviski sauktu par “čakarēšanos”. Pirmkārt, jānopērk autobusa biļete parītdienu braucienam uz Tuxtlu Gutierrez, kas ir mūsu nākamā pietura. Uz Tuxtlu ceļojums ilgst 8-9 stundas, un mums pieņemamā diennakts stundā ir tikai viens reiss. Izdādās, ar Eiropā izdotu maksājumu karti tas nemaz nav tik vienkārši, autorizācija apraujas vairākas reizes, nauda te bloķējas, te atbloķējas. Pēc kādas stundas pūļu pirkums tomēr izdodas.
    Otrkārt, mums jāmaina mājvieta, kas sestdienas dienā izrādās sarežģīts uzdevums. Visa “hipsteru piekraste” ir pilna ar viesiem, Booking.com neko nesola. Nākas izmantot veco laiku metodi - staigāt pa viesnīcam un prasīt naktsmājas. Līdz pusdienlaikam esam tikuši pie kaut kāda risinājuma - esam 2 dažādās viesnicās, lai arī tikia 50 metrus šķirti. Varbūt arī labi nedaudz atdalīties no nešķiramajiem ceļabiedriem.
    Piedzīvojumu šodien nav daudz - karstums milzīgs, okeānā ūdens temperatūra, domājams, ap 30 grādiem, un viļņi šeit lielāki kā Port Angel pludmalē. Viesnīcā pie durvīm piesista 7 punktu drošas peldēšanās instrukcija, cik nu peldēšanās okeānā droša var būt. Katrs no mums šodien vismaz vienu reizi dabū no kājām notriecošu belzienu ar vilni tā, ka pasaule apkārt sagriežas. Ir jābūt mierīgam un uzmanīgam.
    Pagaidām visas pazīmes rāda, ka ūdenī ieiešanas reižu skaits sakritīs ar no ūdens iznākšanas reižu skaitu, un varēsim visi turpināt ceļu. Pēcpusdienā staigājam pa apmēram kilometru garo pludmali un vērojam vidi un cilvēkus. Viens jaunu cilvēku pāris, piemēram, rūpīgi apziež viens otru ar tumšas krāsas smiltīm vietā, kur avotiņš ienes liedagā augsnes un citu organisko vielu elementus. Izskatas svaigi iemīlējušies, un ieziešanās laikam ir labs veids kā ne mirkli nezaudēt saskares iespēju. Tad abi iet ūdenī skaloties, un pēc tam smērējas atkal...
    Pilsētiņas ielās savukārt daudzi turas pie 70to gadu hipiju stila - ir slaidi (varbūt pat kārni), gariem, nesukātiem matiem, puķainās drēbēs.
    Mums šovakar pēdējais vakars pie Klusā okeāna, tapēc meklēsim vietu, kur pasniedz lielo krabi. Kopējais ēdiena vērtējums šāds: garneles un astoņkāji šeit ir izcili, iespejams, labakie pasaulē, zivis ir labas, bet mūsu gaumei Eiropā ir ēstas labākas.
    Par dzērieniem: Jūtam pienākumu glābt Corona alus zīmolu no globālā vīrusa tam nodarītās skādes, karstajā saulē tas līst iekšā ka ūdens. Esam arī pozitīvi pārsteigti par meksikāņu vīniem, kuri darīti no slavenām Ziemeļitālijas vīnogām Nebbiolo un Barbera, un neko daudz neatpaliek no mātes zemē radītajiem.
    Ceram, ka krabis mūs gaida.
    Read more

  • Day6

    Puerto de Angel (Enģeļa osta)

    February 14 in Mexico ⋅ ☀️ 30 °C

    Šodienas stāsts jāsāk tomēr no vakardienas, jo ietver sevī dzīves mācību. Plānojot nākamo etapu, jau bijām sapratuši, ka Klusā okeāna piekraste Huatulco lidostas rajonā ir visai mežonīga un bez labas infrastruktūras, tāpēc izšķīrāmies par auto īri. Izmantojot vienu no lielajiem pasaules autonomas portāliem CarRentals.com, norezervēju auto uz 4 dienām, lai mēs būtu labi aprīkoti piekrastes ciemu apceļošanai. Izvēle krita uz zināmu zīmolu “Europcar”, tāpēc biju mierīgs līdz brīdim, kad sapratu, ka Europcar Meksikā nav gluži tas pats, kas Europcar Eiropā. Puisis man laipni paskaidroja, ka manis izvelētā un apmaksātā apdrošināšana nav spēkā, un tāpēc jāņem Europcar piedāvātā, tādējādi būtiski sadārdzinot visu pakalpojumu. Ko darīt - sāpīgi, bet visi trumpji viņu rokās, vakars jau satumst, un tālāk tikšanai variantu nav.
    Beigās somēr izdevās nokaulēt līdz tādam variantam, kas jau šķita finansiāli pieklājīgs, un sitām saujā. Tomēr mācība palika - svešās zemēs labāk pakalpojumu pirkt no paša piegādātāja, ne starpnieka, pie kam piegādatāja reputācijai ir nozīme.
    Puerto Anhel un citas okeāna piekrastes pilsētiņas ir pavisam jaunas, šo apgabalu sev atklāja hipiju kustība savos ziedu laikos. Mežonīgi skaists krasts, dažas skaistas villas, brīžiem haotiska apbūve un ifrastruktūras nekādas. Tas viss liecina par īpaši hipsterīgu vidi un pašregulējošos sabiedrību. Piemēram, taksists Luiss, kurš mūs veda no vakariņām, noteikti nebija skaidra prātā, visu laiku skaļi smejās, un ar savu 20 gadīgo auto, kam vienīgais lukturis pa bedrēm raustījās, ar milimetra precizitāti apbrauca pa ceļmalu klīstošos suņus..
    Sī diena sākas ar to, ka beidzot gaismā ieraugām, kur esam nokļuvuši, un skats no loga uz lejā bangojošo okeānu ir lielisks. Viesnīcas atsauksmēs kāds tūrists raksta, ka pa sava numura logu redzējis okeanā vali. Nospriežam, kas šī vīzija labi iederas apreibinošajā vidē, ko vakar manījām. Tā smejamies pie brokastu galda, līdz lejā ūdenī parādās valis, ko bailīgi bet ziņkārīgi aplenc vaļa vērotāju laiviņas. No augšas redzams, ka valim pietiktu ar vienu astes vēzienu, lai kādas pāris laiviņas aizsūtītu uz leju tuvāk okeana dibenam. Tomer nekas tads nenotiek, visi draugi šķiras mierīgi.
    Karstums ir briesmīgs, tapēc dodamies uz pludmali. Uzreiz jūtams, ka mēs nepārprotami izskatāmies pēc “naudas slaukšanas objektiem”, pludmalē visi skrien mums kaut ko piedāvāt, pieņemam pludmales krēslus un saulessargu no meitenes Marisol, kura mums skrējusi pretī vai puskilometru. Uzskatām, ka viņa mūs kā klientus ar savu centību godam pelnījusi.
    Tuepat pie pludmales ir zvejnieku osta, kur no rīta zvejas atbraukušas kādas 20 laivas, tāpēc pusdienās pludmales ēstuvē dabūjam šorīt ķertu Klusā okeāna zivi, tai pievienojam grilētu astoņkāji. Cenas šeit priekš šāda svaiguma un izpildījuma kvalitātes nav augstas. Vakarā mums viesnīcas puisis, kurš apsaimnieko so franču investoram piederošo vidēja izmēra villu, sola pagatavot garneles sviestā. Skatāmies uz to cerīgi, nopirkām pat šeit, Puerto Angelo veikalā, vīnu Valentīna dienas vakariņām.
    Pēcpusdienā šai apkārtnē beidzās internets, tāpēc veicām korekcijas savā darbībā, proti, bija bankā jāmaina uz Meksikas peso līdzpaņemtās ASV dolāru rezerves. Ar to viss šeit stingri - limits 300$ vienai personai, jāuzrāda arī pase. Acīmredzami, nekur vairs pasaulē pelēkā nauda viegli negrozās. Manuprāt, tas tikai uz labu.
    Interneta nestabilitātes sakarā nezinu arī, kad izdosies jums šodienas stāstu nodot lasīšanai. Ņemiet par labu, kad sanāks.
    Read more

  • Day5

    Arbol del Tule (resnākais koks pasaulē)

    February 13 in Mexico ⋅ ☁️ 24 °C

    Šodien viss labi, veselība atgriezusies, nakts mierīga un rīts skaists. Plānā acteku tempļa Monte Alban apmeklējums, botāniskais dārzs un tad pārlidojums uz Huatulco, kas ir jau gandrīz Klusā okeāna krastā.
    Brokastu nav un nebūs, jo jāsteidzas uz templi, pirms tur saradušies visādi salašņas (tūristi no ASV un tamlīdzīgi). Mēs, protams, sevi pie šiem salašņām nepieskaitām, jo esam inteliģenti un mums ir dziļa vēsturiski arhitektoniska interese par pirmskoloniālo laikmetu. Neko darīt, lai arī gandrīz neko neesmu ēdis vakar, ar ēšanu nākas pagaidīt. Un tas izrādas pareizi - Maonte Alban templī esam pirmie apmeklētāji, pat cepuru un masku tirgotājs vēl nav atvēris savu būdu. Tiekam atalgoti ar plašuma sajūtu rīta saules staros. Monte Alban, lai arī pēc izmēra un vēsturiskās nozīmes atpaliek no Mehiko pievārtē redzētā Teotihuacan tempļa, apkārtējo kalnu ainavas dēļ šķiet daudz iespaidīgāks. Pilnīgi neticama šķiet arhitektonisko līniju precizitāte un baudamās proporcijas. (Nedomajiet, ka pēdejo teikumu es izgudroju pats. Tas ir Lidijas profesionālais vertējums).
    Pēc kādas stundas visi tie salašņas sāk nākt, un mums laiks doties projām, lai paspētu uz plkst. 11.00 tūri botāniskajā dārzā. Steigšus metamies uz viesnīcu, lai sakrāmētos un izvāktos no numuriem.
    Bitāniskais dārzs mūs sagada ar milzīgu burzmu. Izrādās, ne visi pilsētas viesi ir devušies uz Monte Alban templi, daži simti tūristu ir palikuši pilsētā, lai veiktu Botānikas tūri. Tas mums šķiet par traku, esam pieraduši pie vairāk telpas, tāpēc atkal nopukojamies par visādiem salašņām un dodamies projam.
    10 km attālajā Tules pilsētiņā atrodams resnākais koks pasaulē. Vakar mana vājuma dēļ neizdevās to apmeklēt, tad nolemjam to darīt šodien. Dzeltenais taksis par 200 peso (10€) ir gatavs vest uz jebkuru objektu, tai skaitā Tuli. Pusstundas laikā esam plāt.
    Tules koks (Arbol del Tule) ir ciprešu dzimtas īpatnis, kas tiek uzskatīts par vecāko (ap 2000 gadu) un resnāko (stumbra apkārtmērs 42m) koku pasaulē. It kā jau no viena celma izaug vairāki stumbri, tomēr speciāli veiktās DNS analīzes parāda, ka tas ir viens koks, un rekords var tikt reģistrēts. Koks tiešām ir iespaidīgs, bet to jums labak skatīt bildē.
    Interesanti redzet, kā ap Tules koku gadu gaitā izaugusi vesela tūrisma pilsētiņa - koks pa vidu, tam apkārt puķu dārzs, dārzam apkārt suvenīru un uzkodu būdiņas, aiz tām - saimniecības zona, kur skaistuma maz. Dzīve šeit ir praktiska.
    Tas arī mūsu Oaxakas apmeklējumā viss. Vēl atliek laiks garšīgām pusdienām restorānā Catedral, un tad dodamies uz lidostu. Dzeltenais taksis, atcerieties, uz lidostu par 200 peso drīkst vest, bet uzņemt pasažierus lidostā nedrīkst. Tas tiek īpaši uzraudzīts no policijas puses, modri sargājot tirgus sadales normas. Žigli lecam ārā un ļaujam šoferītim laisties, lai kārtības sargam nerastos aizdomas par pārkāpumu.
    Tagad startējam uz Huatulco, kur plānā ir īrēt auto, ar kuru apbraukāt Klusā okeāna piekrastes ciemus. Iespējams, drīz ēdīsim lielo krabi, vismaz par to jau domājam un runājam.
    Read more

Never miss updates of Ainars Ozols with our app:

FindPenguins for iOS FindPenguins for Android