Reset search
PatagoniaPatagonia
SatelliteEdit route

Patagonia

December 2017 - January 2018
A 15-day adventure by Ainars Read more
  • 15footprints
  • 2countries
  • 15days
  • 75photos
  • 0videos
  • 16.6kkilometers
  • 14.6kkilometers
Follow Calendar Share Bucket list
Date ascending
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 1

    Amsterdama - Buenos Airesa - Bariloche

    December 26, 2017 in Argentina ⋅ 🌬 14 °C

    Ielidojot Amsterdamas lidostā, uz iekāpšanas/izkāpšanas koridoriem rakstīts "World, here I come!" - Pasaule, es pie Tevis nāku. Tas skan iedvesmojoši, uzsākot ceļojumu uz citu kontinentu. Atkal pārņem tā sajūta, kad kļūstu pasaules nevis mūsu mazā Zemes stūrīša daļa.
    Šoreiz braucam uz Patagoniju - milzīgu teritoriju Argentīnas un Čīles dienvidos, kas ir maz apdzīvota, lepojas ar dabas skaistumu un "Gaučo kultūru”. Esmu pamanījis, ka lielai daļai cilvēku Patagonijas vārds zināms no Ž.Verna romāna, kurā Kapteiņa Granta meklēšanas komanda šo Dienvidamerikas daļu dēkpilni škērsoja.
    Šoreiz ceļojam ar Zandiņu divatā, un mūsu ceļojuma mērkis ir mazāk sadzīve un kultūra, vairāk dabas skaistums. Esam bez koferiem - tikai ar to, ko uz muguras var panest. Sākums gan iznaāca ne visai patīkams, Rīgais lidostā drošības pārbaudītāji man atņēma saliekamās staigātāja nūjas, esot 65 cm garas, bet atļautais garums tikai 55 cm. Nelīdzēja skaidrojums, ka tās 3 reizes jau Dienvidamerikā bijušas. Instrukcija paliek instrukcija.
    Divarpus stundas Rīga - Amsterdama, trīspadsmit ar pusi Amsterdama - Buenos Airesa. Tad pārbraukšana no jaunās Ezeiza lidostas uz veco Jorge Newberry, kas atrodas praktiski Buenos Airesas centrā. Šeit gribam sakārtot nepieciešamās praktiskās lietas - tikt pie skaidriem Argentīnas peso un kļūt par vietējiem telekomunikāciju pakalpojumu izmantotājiem, tomēr Ziemassvētku laikam tas ir par sarežģītu. Pie vienīgā bankomāta, kurā atlikusi nauda, cilvēki stāv stundu rindā, be telekomam jau pagājušās nedēļas vidū "uzkārusies sistēma". Meistars esot ceļā.
    Jau pašā izlidošanas terminālī atrodu HSBC bankas automātu, kas par nieka 10% komisijas maksu ļauj man tikt pie 2000 Peso (100€).
    Argentīnas Aviolīniju lidojums uz Bariloči sākas precīzi laikā, un tas nozīmē, ka mūsu 30 stundu ceļojums neievilksies ilgāk par paredzēto. Vienīgais uztraukums, ka mums kārtējo rizi aizmirsies paņemt elektrības rozetē ievietojamo pārveidotāju, un vēl nav izdevies to šeit nopirkt. Mājās mums ar Dienvidamerikas formāta kontaktdakšām pilns plaukts, jo šī aizmāršības liksta mums uzbrūk katru reizi.
    Drīz vien esam galā, un pēc 30 stundu ilgā ceļojuma spēka nav atlicis pat tik, lai varētu salamāties par kādu nebūtisku sīkumu. Lai vēl kaut kānovilktu laiku līdz deviņiem vakarā, nejauši uzduramies restorānam ar terasi, no kuras redzamais skats uz Nahnel Huapi ezeru ierindojams manas pieredzes Top 10 - pievienoju attēlu jūsu baudījumam un eju gulēt.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 2

    Lago Nahuel Huapi

    December 27, 2017 in Argentina ⋅ 🌬 22 °C

    Bariloče esot Argentīnas vasaras galvaspilsēta, un to var labi redzēt uz ielām jau no rīta. Bet ne jau Bariloče pati par sevi ir tā, kas pievelk cilvēkus. Patiesībā tas ir milzīgais Nahuel Huapi ezers, kas "barojas" no apkārtējo ledāju kušanas, tas ir līdz 450 metru dziļš, dzidri zils un ar vairākām lielām salām. Peldēties gan laikam ezerā nesanāks, jo ūdens temperatūra tagad - pašā vasaras vidū - ir plus 5 grādi.

    Šodienu sākam ar vakar nepaveikto: viegli kļūstam par Argentīnas mobilā operatora "Personal" klientiem, nopērkam un uzlādējam vietējā publiskā transporta karti. Viena lieta gan neizdodas: gribējām noīrēt auto uz 1 dienu, lai izbrauktu 200 km pa Septiņu ezeru maršrutu, kas, saskaņā ar Lonely Planet, katram jāpaveic, bet atklājām ka visā Bariločē un tās apkaimē nav nevienas brīvas nomas automašīnas. Un nebūšot līdz Janvāra beigām. Tā te ir.
    Tad nu atpakaļ pie šodienas - nolemjam braukt ar 20to autobusu līdz galam, un tad redzēs. Galapunkts izrādas osta, no kurienes startē kuģītis uz divām ievērojamām Nahuel Huapi salām, ko nolemjam apmeklēt. Brauciens nav lēts, biļete maksā 50€ plus nodoklis, tas ilgst 4 stundas. Apmeklējam Viktorijas salu, kur apskates objekti ir milzīgie 150 gadus vecie koki, kuriem izmēra ziņā līdzīgus neesam redzējuši. Sarkankoks, priede, egle, milzīgas cipreses - Zandiņa vēlējās pie šiem kokiem nofotografēties, lai varētu priecāties par savu slaidumu. Relativitātes teorija strādā, skatīt bildi:))
    Otra apmeklējuma vieta ir pussala, kurā atrodas Arrayanes nacionālais parks. Arrayanes izrādās koki ar spilgti oranžiem stumbriem, kuriem līdzīgu citur nav, tāpēc arī latvisko nosaukumu nevarēju atrast. Starp citu, uzzinājām, kā radies šis un citi Dienvidamerikas Nacionālie parki. Slaveni pētnieki, no kuriem zināmākais šaipusē ir Perito Moreno, pildījuši valdības uzdevumus. Tā kā valdībai nav bijis naudas, tad par samaksu pētnieki saņēmuši dāvanā zemi, ko savukārt novēlējuši sabiedrībai Nacionālo parku izveidei. Jauki cilvēki ar misijas apziņu.
    Kad piestājam ostā, ir jau seši vakarā, un jādomā, kā tikt atpakaļ uz savu apmetnes vietu. Nolemjam, ka brauksim ar pirmo autobusu, kas nāks, un tad jau redzēs. Laime, ka nāk arkal 20tais un līdz ar to jautājumi izpaliek. Vēl tikai jāapmeklē veikals, jo esam nolēmuši šovakar ēst pašu (lasi: Zandiņas) gatavotus salātus. Beidzu rakstīt, jo tie jau ir galdā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 3

    El Bolson*

    December 28, 2017 in Argentina ⋅ ☁️ 18 °C

    El Bolson ir neliela pilsētiņa 120 km uz dienvidiem no Bariločes, tā savu šodienas ritmu ieguvusi pavisam nesen, kad "hipsteriski" un atšķirīgi domājošie sāka uzskatīt Bariloči par pārāk snobisku un dārgu atpūtas vietu. Brauciens ar satiksmes autobusu uz turieni ilgst 2 stundas pa ainavisku Andu ceļu. Lai arī šis ceļš ir praktiski vienīgais, kas savieno Buenos Airesu ar valsts dienvidiem, tas ir gana tukšs un mežonīgs.
    Pirmajā acu uzmetienā El Bolson neiepriecina - vējš dzenā putekļus starp neizteiksmīgām mājām. Tomēr pirmais iespaids izrādas maldīgs, kad atrodam amatnieku tirdziņu. Šeit tiešām tiek tirgotas skaistas lietiņas, smaržo vafeles, marihuāna, spēlē pa kādam labam ielu muzikantam. Pilsētiņa lepojas ar īpašām alus šķirnēm "cerveza artesanal" jeb mazo alus darītavu produkts. Viss šeit notiek tādā brīvā un nekārtīgā stilā, kā jau paredzēts iepriekš.
    Virs El Bolson kalnā redzams balts krusts, uz kuru ved taka. Nolemjam veltīt pāris stundas pastaigai, lai paskatītos uz pilsētiņu no augšas. Šeit satiekam savu šīsdienas pavadoni, kuru nosaucam par Džeriju. Dienvidamerikas suņiem ir raksturīga vēlme doties pastaigās ar svešiem cilvēkiem, tādā veidā padarot savu dienu interesantu. Šādu parādību esam novērojuši arī Čīlē, Ekvadorā un Kolumbijā. Nez, kas suņiem liek būt tik organizētiem šajā nodarbē?
    Džerijs savu darbu dara nevainojami. Kad atceļā nonākam uz viņaprāt nepareizās takas, Džerijs uz to norāda, vairākkārt noguļoties šķērsām mums priekšā. Kad tomēr neklausam, Džerijs mums priekšā pārrok takai pāri tranšeju. Tas nu ir par daudz, nolemjam paklausīt un griežamies nost. Pavadonis uzreiz klūst priecīgs un lec gaisā kā stirna. Suns mūs pavada līdz pašam pilsētas centram, iedzer ar mums kopā alu, kur satiek citus savus četrkājainos amata brāļus, un viņi kopā dalās savos dienas notikumos. Kad dodamies uz autobusu, Džerijs uz atvadām vienreiz spalgi ierejas.
    Atgriežamies Bariločē, kur mūs sagaida vēja brāzmas, kas pūš un purina gan mūs, gan Zandiņas līdzatvestos plēves maisiņus ar ogām. Par to es kļūstu nīgrs, jo priekš kam tādi maisi apkārt jāvazā. Situāciju izglābj Argentīnas vīnu veikaliņš pāri ielai, ko saimnieks atvēris tik šonedēļ un ir priecīgs mums piedāvāt labus vīnus. Atzīstamies, ka nav jēgas labo vīnu pirkt, jo mūsu apartamentā ir tikai limonādes glāzes. Saimnieks tūdaļ visu atrisina - iepako mums līdzi 2 vīna glāzes ar tekstu: "Atdosiet, kad brauksiet projām".
    Kā labi saprotams, šovakar rakstīšanai beigas.

    * ŠAJĀ IERAKSTĀ IEKĻAUTA PRODUKTA IZVIETOSANA    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 4

    Cerro Lopez

    December 29, 2017 in Argentina ⋅ 🌬 15 °C

    Šodienas prognozētais milzu lietus sākas lēni, pulksten deviņos vēl ir saulains, pēc tam sāk parādīties pa retai lietus pilei. Gandrīz jau nolemjam, ka nekas traks nebūs, tomēr sakrāmējam lieku drēbju kārtu līdzņemšanai. Mūsu šīsdienas mērķis - kāpiens uz Cerro Lopez, vienu no tuvējām virsotnēm.
    Maršruts it kā skaidrs - ar 20to autobusu līdz pagriezienam uz Colonia Suissa, pēc tam pārkāpt uz 10to un līdz Refugio Lopez pieturai. Tomēr tik viegli nesanāk, jo tas 10tais autobuss ilgi nenāk. Interesanti, ka nostopēt garāmbraucošu auto ir nereāli, lai arī to ir ļoti daudz. Vienkārši šeit stopētājus neņem un viss.
    Kalnā kāpt sākam reizē ar stipru lietu. Sākumā iet gludi, jo taka, lai arī stāva, pamatā ir pa granti un akmeņiem, kas vēl nav pilnīgi slapji. Pēc kāda laika saprotam, ka būs traki, jo sākas dubļi, un pretīm nākošoie agrīnie kāpēji brauc uz dibeniem. Tomēr turpinam uz priekšu, jo skati paveras daudzsološi.
    Pēc kādas pusotras stundas kāpiena sasniedzam kalnu mājiņu un nevaram saprast, vai tas ir galamērķis. Tomēr izrādas, ka nav, jo šaura dubļu taka ved augšup, un mēs nolemjam turpināt. Gan ne uz ilgu, jo kļūst briesmīgi slidens, tāpēc apstājamies vietā ar skatu uz pretējo nogāzi, kur kūstošais sniegs pārtop 8 ūdenskritumos, safočējamies un dodamies atpakaļ.
    Lejā kāpiens padodas raiti, stipri palīdz krūmos atrastāi nūja, kas sniedz kaut nedaudz atbalsta dubļos. Lietus tagad burtiski gāž, un pat visizturīgākais apģērbs vairs nepalīdz. Nolemjam, ka jāpērk Zandiņai jauna lietus jaka, jo viņa ir pilnīgi slapja. Mans Mammut turas puslīdz labi, mēģināsim meklēt kaut ko līdzīgu šeit pilsētā.
    Bet pirms tam jātiek mājās vēl ar to pašu 10to, kurš, kā izrādas kursē reizi stundā. Šoreiz paveicas, jāgaida tikai minūtes desmit. Pirms ejam iekšā mājā, pieskrienam pie kioska tantes, kas ir tepat 20 metrus no mums, un prasam mazu pudelīti kaut kā stiprāka, jo zobs uz zoba neturas. Mums piedāvā vietējo balzamu FERNET OTTONE - vislabāk esot ar Kolu, bet pie tējas arī derēšot. Fernet izrādas briesmīgs draņķis, garšo pēc kuņģa pilieniem, un neiet iekšā ne ar tēju, nedz bez tās. Pa abiem pieveicam gramus sešdesmit.
    Lietus turpina stipri līt, un mēs aizbraucam uz pilsētu pēc lietusmēteļa un kaut ko iekost. Lietusmēteļu konkursā uzvar Marmot, un liekas, ka tālākiem piedzīvojumiem jebkādos laika apstākļos esam gatavi.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 5

    Circuito Chico

    December 30, 2017 in Argentina ⋅ 🌬 13 °C

    Circuito chico jeb Mazais riņkis ir tikai 30 kilometru garš, bet to nedrīkst novērtēt par zemu, jo tas tomēr atrodas Andos. Mūsu mērķis šodien bija to bez steigas pieveikt, bet pārāk agri sākt nevarējām, jo 10.00 bija jāsaņem izmazgātā veļa. Pēcpusdienā būtu par vēlu, jo veļas vīrs taisa pusdienlaikā savu bodīti ciet, un plāno atvērt tikai 3. janvārī.
    Izejam savā pieturā īsi pirms vienpadsmitiem, lai gaidītu atkal 20to autobusu. Ir šausmīgi auksts vējš, kas aizpūtis vakardienas lietu un stājies tā vietā. Drusku labāks par slapjumu jau tas ir. Jūtamies lepni, kad kāds jauns argentīniešu pāris prasa mums par ceļu un autobusu sarakstu. Ar prieku paskaidrojam un vēl sniedzam dažus papildu padomus, lai uzsvērtu savu pieredzi un celtu pašapziņu.
    Velo noma ir pilna ar jauniešiem no Izraelas, kas, izskatās, nejēdz neko un knapi prot braukt ar riteni. Ātri tiekam viņiem garām, nopriecājamies par kvalitatīvajiem velosipēdiem un labo servisu un sākam Circuito. Jau pirmais kāpums liek aizdomāties par savu fizisko formu, un šīsdienas brauciena tālāko norisi. Ar Zandiņu vienojamies, ka vienīgais glābiņš ir skaistie skati ik pa kilometram, kas ļauj sevi mānīt, ka apstājušies esam ne jau spēku izsīkuma dēļ, bet gan dabas baudīšanas nolūkā.
    Pamazām ieejam ritmā, un kāpumi vairs neliekas tik briesmīgi grūti. Uzdrošinamies pat veikt papildus ceļa posmu lejā līdz pludmalei, kur uzņemam Pupuču reklāmas bildi. Daži cilvēki aizvējā mēģina sauļoties, bet tas izskatās tā dīvaini. Ir ko padomāt - esam pašā vasaras vidū, ir 30. decembris - mūsu 30. jūnija ekvivalents. Skarbi ir jau šeit, bet rīt mēs dosimies vēl 700 km uz Dienvidiem.
    Tālāk iebraucam jau zināmās vietās, jo ceļš ved gar ostu, no kuras aizvakar ceļojām, paēdam pusdienas un ar pilnu vēderu minamies pēdējos 8 kiometrus. Pēdējais kāpums ir īpaši garš, bet stumt riteni pie rokas gods neatļauj. Tas būtu tāpat kā neuzbraukt Siguldas kalnā Vienības velobraucienā. 20tais autobuss jāgaida gandrīz stundu, un tikmēr mums par pārsteigumu Circuito ir veikuši arī Izraelas jaunieši, kas tagad metas ar mums konkurēt par vietu autobusā. Nolemjam, ka gudrākais piekāpjas, un gaidam nākošo, kas atnāk visai drīz.
    Tā nu pēdējā Bariločes atrakcija ir galā, jāsāk domāt par rītdienas lidojumu uz El Calafate.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 6

    Uz El Chalten

    December 31, 2017 in Argentina ⋅ ☁️ 18 °C

    El Chalten ir mūsu ceļojuma īstais un galvenais galamērķis - vismaz es tā esmu iedomājies. Tā ir pati īstākā Patagonija, kur skarbā klimata dēļ koki neaug, toties ledāji no Andiem nokāpj līdz pat ielejām un kļūst par ezeriem.
    El Chalten dibināta tikai 1985. gadā kā robežciematiņš Argentīnas pusē uz robežas ar Čīli, taču pēdējos gados kļuvis zināms ar "pasaules klases" kalnu takām. Tās izbaudīt plānojam arī mēs.
    Ceļot sākam jau no paša rīta, lai paspētu uzkārt uz veikala durvju roktura aizlienētās vīna glāzes. Laikam svarīgi piebilst, ka sākam dienu ar savu 20to autobusu, kam pietura tieši pie vīna veikala. Tālāk gan ar taksi uz lidostu.
    Pēc pusotras stundas lidojuma esam El Calafate lidostā, un ar prieku atrodam kiosku, kas vervē braucējus uz El Chalten. Brauciens vienā virzienā 700 peso (35€), ja skaidrā naudā, ar karti 800. Tik lielu uzcenojumu negribu izturēt, tāpēc maksāju skaidrā (bankas komisija bankomātā "tikai" 7% - tomēr mazāk.
    Viss tālāk iet gludi, un veiksmīgi nonākam savā "hosteria", kas ir diezgan jauka un vienkārša apmetne. Tā kā ir Vecgada vakars, lūdzam norezervēt mums kādu restorānu, un par lielu brīnumu viens arī atrodas.
    Jaunais gads atnāk ar lielu, apaļu pilnmēnesi, kas kā lukturis izgaismo ieleju. Raķetes šeit neviens nešauj, tikai vietām dzird kādu skaļāku kompāniju.
    Piecas minūtes pēc pusnakts pie miera dodamirs arī mēs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 7

    Laguna Torres

    January 1, 2018 in Argentina ⋅ ☁️ 18 °C

    Par godu Jaungada dienai brokastlaiks pārcelts par stundu vēlāk - brokastot var līdz vienpadsmitiem. Miegs nāk labi, un mūsu brokastošanas laiks ir desmitos. Šodien varoņdarbus veikt netaisāmies (vēlāk gan izrādīsies citādi), tāpēc pastaigu sākam tikai īsi pirms divpadsmitiem, un nopriecājamies, ka laiks tāds maigs.
    Kad uzkāpjam līdz pirmajam skatīšanās punktam, dvēsele jau sāk gavilēt - redzam Torres ledāju, kas slīd lejā no Torres kalna virsotnes, saulē mirdzēdams. Tas ir tik iespaidīgi, ka uzreiz koriģējam plānu, lai dotos uz Laguna Torres, jo vietējie avoti vēsta, ka šo maršrutu var veikt tikai tad, ja laika apstākli atļauj, un šodien acīmredzami tā ir. Taka ir labi ierīkota un viegli ejama, un pēc kopējā 3 stundu gājiena esam pie lagūnas.
    Skats ir iespaidīgs, ir labi redzams, kā ledājs slīd iekšā lagūnā, pildot to ar ūdeni, bet no lagūnas savukārt iztek Fitz Roy upe, kas aiztek uz leju pa ieleju.
    Protams, ka ar sasniegto samierināties nespējam, tāpēc dodamies augšā pa lagūnas krasta nogāzi, kur jau mazāk redzama taka ved uz punktu, kas ļauj ielūkoties ielejā, kura kalpo kā ledāja gultne. Nojaušam, ka laiks retumis ir tik vēlīgs, jo staigātāju karte brīdina par iekļūšanu stipra vēja joslā. Vēju jūtam, bet tas no kājām negāž. Tā priecādamies par veiksmi un ainavu, kāpjam augšup kādu stundu, līdz taka gandrīz beidzas, un arī mēs sākam domāt, ka vēl taču jātiek atpakaļ. Sāk gribēties ēst, rezerves nav lielas - 2 banāni un 2 āboli. Nolemjam lietot pakāpeniski, kā esam redzējuši filmās. Pirms atpakaļceļa apēdam 1 banānu.
    Atpakaļ ceļš ir daudz grūtāks, jo kāpiens uz leju pa akmeņaino nogāzi uzreiz savelk kramā kāju muskuļus, kas savukārt sasprindzina muguru. Šeit nūjas būtu noderējušas.
    Pie lagūnas malas apēdam otru banānu un dodamies pēdējos 10 kilometros. Sākumā iet labi, bet vēl pēc 5 km acu priekšā parādās Patagonijas jēra cepetis un neiet ārā no galvas. Kad paliek 3 km, notiesājam atlikušos 2 ābolus un dodamies pēdējā posmā.
    Kad nonāku līdz mūsu viesnīcai, tā sāp dibens un ceļi, ka nolemju turpat zālājā pavingrot un izstaipīties. Šeit tad no bailēm gandrīz arī palieku guļam uz visiem laikiem. Kas notiek? Sajūtu fizisku triecienu labajā kājā, ar kuru izpildu riņķveida kustības, guļot uz sāniem. Izrādas, kaimiņu melnais pundurpūdelis, redzēdams manu kāju, nolēmis ar triecienu to uzvarēt. Kopš tā brīža vingrojam kopā.
    Tagad dienaskārtībā jērs, dosimies to meklēt.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 8

    Fitz Roy

    January 2, 2018 in Argentina ⋅ ☀️ 21 °C

    Vakar vakarā vēl satrakojos par to, ka gribu uz Čīli. Šeit ir, iespējams, pasakainākās takas pasaulē, bet pietrūkst mežonības un piedzīvojumu, jo katra taciņa ir kartē apzīmēta, un no tās nokāpt neļauj Nacionālā parka noteikumi.
    Esmu lasījis Lonely Planet un Tripadvisor, ka ceļojums uz Čīli ir paveicams, bet neprognozējams, jo atkarīgs no navigācijas iespējām divos lielajos ezeros. Rīta cēlienu veltam detaļu noskaidrošanai, un esam vienojušies, ka rīt dodamies ceļā neatkarīgi no tā, ka vienīgā iespējamā naktsmītne nav devusi atbildi. Uz to atbildi neesot ko gaidīt, jo vieta esot vientuļa zirgu ferma, un saimnieks pārāk nepūloties atbildēt uz epastiem. Nolemjam šo risku uzņemties un doties pretim dēkai.
    Saprotot, ka rītdiena būs smaga, nolemjam šodien veikt vieglu pastaigu kalnos. Izvēle krīt uz "ikonas" virsotnes Fitz Roy apskati pa gabalu. Lai to paveiktu, jāpakāpjas tikai kādu stundu uz augšu, un tad šis skaistulis kā uz delnas.
    Kāpiens ir vidējas grūtības ar 350 m pacēlumu 4 km garumā, bet balva ir super skaista. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka skaistie skati ir jānopelna, paejot kaut kilometru ar kājām - tad tiem cita vērtība. Es te neko vairs neteikšu, paskatiet bildes paši.
    Atgriežoties El Chalten, ieejam tādā ļoti hipsterīgā kafejnīcā un atklājam, ka tur interneta ātrums ir cerīgs - tik cerīgs, ka saskatu iespēju augšupielādēt pēdējo dienu aprakstus. Iešu mēģināt to darīt, kopā ar Patagonijas alu varbūt izdodas.
    Pēc tam gan vismaz 3 dienas ne uz kādu publicēšanas iespēju neceru, bet rakstīšanu apsolos turpināt katru dienu.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 9

    Lago Desierto - Čīles robeža

    January 3, 2018 in Argentina ⋅ ⛅ 14 °C

    Viss izdevās ļoti labi. Esam pe Lago O'Higgins ezera Čīlē, mums ir naktsmītne un būs arī vakariņas.
    Iepriekšējā naktī rādījās visādi murgi, jo laikam jau biju uztraucies, vai šodienas maršruts izdosies. No rīta esam gatavi pusastoņos, un mums pakaļ atbrauc busiņš, kurā vēl salasās 6 cilvēki. Spīd saule, un mēs dodamies uz Lago Desierto, kuru plānojam šķērsot ar kuģīti. Lago Desierto ir kalnu iekļauts 12 km garš ezers, virs kura "karājas" 2 ledāji, kas lēni pil iekšā ezerā. Ceļš ar busiņu ilgst 2 stundas, lai arī jāveic tikai kilometri četrdesmit. Pa ceļam sāk līt, un mūsu optimisms par laika apstākļiem pāriet. Uz kuģīša esam 9 cilvēki, no kuriem uz Čīli taisas doties 3 - mēs uz vēl viens kungs ar velosipēdu. Kad piestājam krastā, redzams, ka visu nakti ir lijis, un mums jādodas augšup pa dubļu taku, kura tāda arī būšot kādus 7 km, pēc tam sākšoties grants ceļš.
    Dubļu tiešām gana, pie kam mums jāšķērso neskaitāmi strautiņi, kas nes ūdeni no kalnu virsotnēm uz ezeru. Ap piekto kilometru sāk parādīties velotūristi, kas dodas mums pretim no Čīles uz Argentīnu. Uzzinam, ka mūsu sākotnēji iecerētajā maršrutā kuģītis nav kursējis 6 dienas, un tikai tagad cilvēki tikuši šurp no Čīles ciemata Villa O'Higgins, kas ir pēdējā ar auto sasniedzamā vieta Čīles Patagonijā. Uzzinām, ka cilvēki izvēlas šo pāreju pa ezeru un dubļu taku, jo citādi jāmēro simtiem kilometru uz ziemeļiem, kur ir pirmā "civilizētā" robežpāreja.
    Skatoties, kā mokas sastaptie velotūristi, vairākkāirt pieminam savu kuģīša kompanjonu un vēlam viņam "virglus dubļus". Kad nonākam līdz grantētajam ceļam, sāk pūst ledains vējš, jo ir kļuvis klajāks. Velkam atkal vējjakas un sēžamies apēst sviestmaizes, lai mums tās neatņemtu Čīles robežsargi, jo Čīlē nekādus svaigus/nefasētus pārtikas produktus ievest nav atļauts.
    O'Higgins ezeru ieraugam jau 7 km pirms tā sasniegšanas. Tik gaiši zilu ūdeni dabā nav gadījies redzēt, izskatās pēc ilūzijas, bet nereāli sksistas. Otrā krastā redzami dažāda augstuma kalni, kas saules un ēnu rotaļā iekrāsojas vismaz 20 nokrāsās. Prieks ir liels, bet kājas arī jau dikti sāp.
    Ik pa laikam lūdzamies, lai mums paveiktos ar naktsmītni.
    Čīles robežsargs ir jautrs, par ēdienu nemaz nejautā, toties sakās Youtube redzējis latviešu meitenes, kas patikušas. Kad tiekam galā ar formalitātēm, pieripo arī mūsu velobraucējs, gluži bez valodas. Esot grūti bijis.
    Dodamies pēdējā kilometrā uz zemnieka māju, pretim nāk 4 francūži un saka, lai mēs steidzoties, jo viena istabiņa tik palikusi. Johaidī, ja nu riteņbraucējs mūs apsteidz? Žēl viņa vairs nav nemaz, pēdējo etapu veicam skriešus, lai arī jāpārvar stāvs kāpums. Spriežam vēl, ka, par laimi, arī riteņbraucējs nebūs spējīgs tajā uzmīties.
    Istabiņa atrodas, sarunājam arī vakariņas un brokastis. Eksotika - 2 gultas 6 kvadrātmetros, finiera sienā naglas kā pakaramie, vannasistaba kopējā. Riteņbraucējs ierodas tikai pēc pusstundas, bet brīvu numuru vairs nav. Viss, kā gribējām, izdevusies diena!    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPatagonia
    Day 10

    Candelario Mancilla

    January 4, 2018 in Argentina ⋅ 🌬 15 °C

    Fermu šai neticamajā vietā ierīkojis tagadējā saimnieka Ricardo Levican vectēvs, tagad šeit ie ap 200 govju un 30 zirgu, kurus tā arī neredzam, jo tie brīvā vaļā paši rūpējas par ēdamo. Tomēr izrādas, ka īstā īpašniece un saimniece ir 90 gadus vecā Ricardo māte - to uzzinām no vedeklas. Tā viņi te trijatā dzīvo. Vakaros vecā saimniece paliek gulēt savā īstajā mājā kopā ar viesiem, bet jaunie dodas uz nepabeigto jaunbūvi turpar blakus.
    Aizvakar, kad mēģinājām El Chalten norezervēt istabu šajā namā, vienīgais, ko aģentūra ieteica, bija uzrakstīt epastu Ricardo. Vēlāk satikām vairākus cilvēkus, kas arī bija uzrakstījuši epastus Ricardo un gaidīja atbildi. Atrodoties šeit, neviena pazīme neliecina, ka te būtu dators vai kāda cita ierīce, kas ļautu lasīt un rakstīt epastus. Uz palodzes stāv 2 rācijas, viena esot sakariem ar Čīles pusi, otra - ar Argentīnas. Bet sakari neesot stabili.
    Šodien jau kopš agra rīta līst, un vecā saimniece saka, ka nepāriešot. Tāpēc sēžam koridorā pie metāla krāsniņas, vērojam ģimenes rutīnu un pa laikam šo to jautājam. Pēc brokastīm jaunā saimniece izžauj veļu, sakārto māju, ber Ricardo ar rācijas palīdzību mēģina sazināties ar kuģīti. Līdz Villa O'Higgins ostai rācija īsti nevelkot, tāpēc droši sakari esot tikai tad, ja kuģītis jau ceļā. Kad noskaidrojas, ka kuģīša šodien nebūs, abi ar kundzi dodas āra gitās, neskatoties uz stipro lietu. Vecā saimniece paliek ar mums mājās. Mums par prieku virtuvē parādās arī vakardienas riteņbraucējs, kurš, izrādās, dabūjis istabu blakus mājiņā kopā ar jaunajiem saimniekiem.
    Nolemjam, ka ap vieniem iesim staigāt neatkarīgi no laika apstākļiem, jo jaunais Marmot lietusmētelis kaut kā jāatpelna. Lietus pulksten vienos pārstāj līt, vismaz tobrīd tā liekas. Ar prieku dodamies ārā. Plāns ir atrast tiltiņu pāri kalnu upri, kuru redzējām šurp nākot, šķērsot to un doties kādu gabalu gar ezera krastu. Reljefs gan neizskatās viegls, bet kartē staigātāju taka ir apzīmēta ar visiem skatu punktiem.
    Uzreiz gan pareizo ceļu neatrodam, nonākam pašā ezera krastā, tad rāpjamies augšā pa krauju, tad es, meklēdams ceļu, iekrītu krūmos un kļūstu pilnīgi slapjš, bet beigās tiltiņu atrodam. Tālāk jau viss labi, gājiens vainagojas ar pikniku slapjā un skaistā vietā.
    Kad nākam atpakaļ, pie mūsu mājas atkal līst, iespējams, lijis visu laiku. Vecā kundze mūs neatpazīst, mēģina ierādīt citu istabu, domādama, ka esam jauni viesi. Beigās tomēr izskaidrojam, ka mums jau istaba ir kopš vakardienas. Saprotam, ka pēcpusdienas kuģītis arī nav ieradies, bet no El Chalten puses ieradušies 4 jaunieši no Londonas. Pirmo reizi strādāju par angļu-spāņu valodas tulku starp šiem divdesmitgadīgajiem jauniešiem un veco saimnieci. Izdodas par procentiem 40, es tā lēšu. Esmu jau iejuties un palīdzu iekurināt krāsniņu, kopā gaidam mājās jaunos saimniekus, lai uzzinātu, cikos varētu būt vakariņas. Viss mierīgi ieiet vakara ritmā, ko apzīmogo pilns varavīksnes loks uz ezera, liecinot par lietus mākoņa aiziešanu.    Read more

    See translation
  • 2024© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Blog
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Support
  • Legal notice
  • English