Patagonia

Šeit Candelario Mancilla no rīta deviņos vēl nav zināms, vai kuģītis šodien pienāks. Mūsu jaunie draugi no Londonas izrādas stipri nesagatavoti pasaulei, kurā nav interneta, mobilo sakaru un lielpilsētas precizitātes. Jau vakar vakarā ilgi nevarēja nolemt, vai ēst 14 ASV dolāru vērtās vakariņas, vai arī taupīt naudu. Beigās trīs draugi nolēma ēst, bet viens - taupīt. Bet tā kā guļamajā istabiņā bija auksts un drēgns, arī taupītājs izvēlējās sēdēt virtuvē un skatīties, kā citi draugi ēd. Galda sarunu laikā uzzinājām, ka puiši brauc ar saviem no Londonas līdzvestajiem riteņiem, par kuru tehnisko stāvokli pašiem nav ne jausmas.
Šorīt brokastis ēd tikai viens no draugiem. Es jau mīkstu sirdi biju gatavs uzsaukt trijiem brokastis, bet puiši nabadzības dēļ lepnumu zaudēt negrasās, toties cepumu paku, pastētes bundžiņu un Pupuču paku pieņem ar prieku. Tad pēkšņi ierūcas rācija, liecinot par to, ka tuvojas kuģītis. Desmit minūšu laikā māja paliek tukša kā izslaucīta, tikai vecā saimniece sēž virtuves stūrī. Arī jaunie saimnieki ar auto notešas lejā uz piestātni, jo viņiem atvesta provīzijas krava.
Mēs arī sākam savu gājienu, jo mums "jāizrakstas" no Čīles, pie kam jāpaspēj pie robežsargiem pirms atbraucēji izveidojuši rindu.
Pirmie 5 kilometri ir pret kalnu, un ejot spriežam, vai tiešām šeit var ar velosipēdu uzmīties, līdz ceturtajā kilometrā mūs apdzen britu pāris, vizuāli gana viegli pārvarēdami stāvumu. Nākošie mūs apdzen tikai desmitajā, tad divpadsmitajā un sešpadsmitajā kilometros. Toties, kad tiekam uz meža takas, mēs atkal apdzenam visus, atskaitot pirmo pāri. Vēlāk izrādās, ka viņi ir kungs ar kundzi - kalnu riteņbraucēji. Priekšpēdējā kilometrā noķeram britu meiteni, pēc skata 20 gadīgu, kas praktiski iestrēgusi šaurajā takā, jo velosomas spiežas pret takas malām, un viena soma jau nokritusi. Labākas pasaules vārdā atņemam viņai divas no čertām somām un nesam lejā līdz ezeram. Pa ceļam vēl spriežam, vai mēs paši ar riteņiem šo posmu pievarētu. Secinam, ka gan jau jā.
Pa ceļam salasam ogas, kaut ko līdzīgu brūklenēm, tikai lielākas un saldākas. No ogām uztaisam limonādi, pieberot līdzpaņemtajam ūdenim. To uzdrošināmies dzert, jo ogu paraugu kā ēdamu vakar apstiprināja vecā saimniece.
Pārgājiena galapunktu pie Lago Desierto sasniedzam ap puspieciem - stundu pirms kuģīša. Diena ir tik jauka, ka ejot esam varējuši saskatīt Fitz Roy virsotni reizes 10, sākot jau no sava gājiena 6. kilometra, bet virs ezera tā burtiski izslējusies pāri visam. Laiks ir tik jauks, ka apsveru iespēju izpeldēties, neskatoties uz to, ka ūdens temperatūra ir plus 4 grādi. Tomēr domu atmetu, jo krasts ir tik akmeņains, ka gūti ieiet ūdenī. Kamēr šo apsveru, saulei priekšā aiziet mākonis, un sāk pūst tāds vējš, ka jāuzvelk mugurā viss, kas somā atgādina apģērba gabalus. Tā te ir - laiks mainās četras reizes dienā.
Lago Desierto ezera kuģītis ir uzticams, pienāk laikā un ved mūs uz dienvidu krastu, lai mēs tiktu uz El Chalten. Šis pēdējo triju dienu piedzīvojums patiesi ir tas, ko gribējās pieredzēt. Nonākšana tuvu nepieradinātai dabai un apņēmīgiem cilvēkiem iepriecina visvairāk, un pasaulei bez mobilajiem sakariem un interneta patiesībā nav ne vainas.Read more