December 2017 - January 2018
  • Day15

    Buenos Aires - Rīga

    January 9, 2018 in Sweden ⋅ ☁️ 0 °C

    Šorīt jāpaveic rituāls, ko esam iekopuši, kopš mēdzam ceļot uz Dienvidameriku. Šajā kontinentā ir saglabājusies profesija, kuru Eiropa vairs neatceras - zābaku tīrītājs. Un daudzviet tā nemaz nav nožēlojama, kā varētu likties. Mūsu rituāls ir pirms mājup došanās iesmērēt un nospodrināt zābakus, lai tie justos labi un būtu gatavi nākamajam ceļojumam.
    Buenosairesas zābaku tīrītājs izrādījās cienījama izskata kungs, un savu darbu veica ar slaidu roku. Kopējais tēriņš par 2 pāriem - 100 peso vai 5€.
    Ceļam gatavi un varam doties. Air France mūs šoreiz pozitīvi pārsteidz un lidojam ar svaigu Airbus, esam iesēdināti Priority Economy klasē ar drusku smalkākiem sēdekļiem un lieliem izklaides ekrāniem. Lidojam caur Parīzi un Rīgā ierodamies 10 minūtes pirms noteiktā laika, jo pēdējo posmu veic Air Baltic - punktuālākā aviokompānija pasaulē 2017. gadā.

    No llores por me, Argentina! Nos vemos otra vez.
    Read more

  • Explore, what other travelers do in:
  • Day14

    Buenos Aires

    January 8, 2018 in Argentina ⋅ ☀️ 31 °C

    Ir grūti atvērt acis, jo viesnīcas numurā ir liels karstums. Esam apmetušies viesnicā "Tanguero" pašā centrā, un, kā jau nosaukums vēsta, viss viesnīcas koncepts veltīts tango tēmai. Pie sienām komponistu un izpildītāju bildes, tērpu elementi, apavu un citas relikvijas. Tango Buenosairesā ir liela lieta, darbojas vairāki lieli "tango teātri", kur katru vakaru tiek sniegti priekšnesumu gluži kā operā.
    Esam nolēmuši, ka mūs interesē vēstures muzejs, kā arī antīko un mākslas priekšmetu tirdziņš. Tā kā ir pirmdiena, abi izrādas slēgti. Nākošā izvēle ir saldējuma kafejnīca, jo Lonely Planet vēsta, ka Buenosairesā esot, iespējams, labākais saldējums pasaulē. Atrodam kafejnīcu "ar vēstures elpu" un pasūtam "banana split". Arī tas izrādas viduvējs. Cik labi mums veicās Andos, tik nesekmīgi pagidām viss noris galvaspilsētā. Vai arī - paēdušai pelei milti rūgti.
    Pie sienas ir televizors, kurā rāda tikai divas lietas: Leo Mesi šīs sezonas gūtos vārtus un "oranžo brīdinājumu" par gaidāmo karstumu tuvākajās dienās. Mūsuprāt, jau tagad tas ir neciešams, jo saule ir tieši virs galvas un pilsētas mūri stipri uzkarsuši.
    Buenosairesa simbolizē Argentīnas bagātību un varenību, kas savu augstāko punktu sasniedza 20. gs divdesmitajos gados, kad dabas resursu eksporta kompānijas plauka un zēla. Pašlaik nepamet sajūta, ka pagātnes varas ambīcija ir palikusi, bet ekonomiskās jaudas nepietiek. Argentīnas Peso kļuvis divreiz vājāks, salīdzinot ar mūsu iepriekšējo vizīti šeit pirms četriem gadiem. Uz ielām valūtas mijēju pilns, un visi, ieraugot ārzemnieku sejas, steidz saukt "Cambio, cambio!". Valdības un Centrālās bankas ierobežojumi Viņa augstībai Brīvajam tirgum neko nevar padarīt.
    Nolemjam aizbraukt uz veco ostu "La Boca" jeb "mute", kur izveidojies hipsteru un mākslinieku rajons. Taksists mums stāsta, ka krāsainās māju sienas šeit esot veidotas pirms simt gadiem, kad ostas strādnieki tās krāsojuši ar no ostas zagtu krāsu - kāda nu kuro dienu trāpījusies. Vēl viņš droši zina, ka tagadējais valsts prezidents Makri zog desmit reizes vairāk par iepriekšējo, kā arī brīdina neiet pāri tramvaja sliedēm, jo tur mūs aplaupīs. Laupītāju esot kļuvis vairāk.
    Lai arī šeit valda komerciāla atmosfēora, ir jauki. Sevišķi tāpēc, ka mums nav ne vēlmes, ne vajadzības ko pirkt. Komerciālais gars par reklāmas objektiem padarījis gan Pāvestu Francisko, gan Maradonu, gan Evitu Peronu, kuru plastmasas figūras aicina iekšā restorānos un veikalos. Mesi figūru gan neredz, laikam reklāmdevēji aizsargā savas tiesības. Nekas, redzēsim pēc 10 gadiem.
    Vakariņas ēdam citā ostmalā restorānā "La Cabaña de Liles" un priecājamies, ka no ūdens nāk jauks vēsums. Steiks šeit ir garšīgs, galdiņu skaits milzīgs, un apkalpošana kā rūpnīcā. Klientam paredzēts sasniegt baudu restorāna COO (Chief Operating officer) ritmā. Ja gribi savu ritmu, tad nekā. Ļaujamies COO ritmam un ir labi.
    Read more

  • Day13

    El Calafate

    January 7, 2018 in Argentina ⋅ ⛅ 18 °C

    El Calafte ir nozīmīgākais Patagonijas tūrisma punkts, tās lidostā vasaras sezonā nosēžas kādi 10 reisi dienā. Lonely Planet raksta, ka El Calafare iedzīvotāju skaits sasniedz 20 tūkstošus, bet "uz aci" liekas kādi 40. Ja El Chalten acīmredami bija dabas taku mīļotāju vieta, tad El Calafate atgādina lielu un lepnu Eiropas slēpošanas kutortu, tādu kā Zell am See, piemēram. Šeit netrūkst pat kazino tētiem, leļļu muzeja bērniem un juvelierizstrādājumu veikalu mammām. Protams, ka galvenā cilvēku pievilkšanas vieta ir Perito Moreno ledājs, kas atrodas Lago de Argentina ezerā apmēram 60 km no pilsētas.
    Busiņš no El Chalten divsimt kilomertu distanci veic 3 stundās un maksā 25€, pie kam kārtība ir tāda, ka pasažieri tiek savākti, apbraukājot viesnīcas, un tāpat notiek arī maršruta otrā galā. Tas ir ērti. Pa ceļam šoferītis laiž apkārt veidlapu, kurā katram pasažierim jāpierakstās un jāparakstās. Puse no pasažieriem busiņā ir no Āzijas valstīm, un ir interesanti vērot, kā viņi groza un pēta veidlapu, nezinādami, ko ar to darīt. Viegli iztēloties, kā es justos šādā situācijā, piemēram, Ķīnā, nebūdams drošs, vai neriskēju nonākt aiz restēm par paviršu vai pat ignorējošu attieksmi pret valdības prasībām.
    El Calafate nonākam pēcpusdienā, un mūsu mērķis ir "nobumbulēt" laiku līdz lidmašīnai uz Buenosairesu, kas iatiet deviņos vakarā. Ieejam, mūsuprāt, piemērotā restorānā un pasūtam filejas steiku uz diviem, taču tas izrādas pagalam negaršīgs. Nospriežam, ka tiešām pakalpojumu sniedzēji šeit ir izlaidušies lielā pieprasījuma dēļ.
    Internets šeit joprojām ir ļoti lēns, tā ka filmu lidojuma īsināšanai lejupielādēt nav pat ko domāt. Prāts jau ir atpakaļceļā, un sāk uzmākties domas par darbu, kuras atvairīt palīdz tikai lēnais internets - nevar atvērt ne garāku epastu, nedz pat visvienkāršāko xls failu. Laikam jau tā arī ir pareizi.
    Lidojuma uz Buenosairesu ilgums ir 3 stundas, pie kam galvaspilsēta atrodas ne jau valsts otrā malā, bet gan vidienē. Tas labi raksturo šejienes attālumus. Galā nonākam pusnaktī, un mūs sagaida 30 grādu karstums un pilnīgs haoss taksometru gaidītāju rindā Jorge Newberry lidostā. Nākamā diena būs veltīta Buenosairesai.
    Read more

  • Day13

    Laguna de los Tres

    January 7, 2018 in Argentina ⋅ ☀️ 16 °C

    Viena no manām dzīves autoritātēm Edvīns reiz stāstīja par savu Norvēģijas ceļojumu kopā ar kundzi Diānu. Edvīns bija nolēmis uzkāpt skaistā virsotnē, bet tas bija prasījis milzu piepūli. "Es saņēmu visus savus fiziskos un garīgos spēkus dūrē un to paveicu", viņš stāstīja. Kad vaicājām, kur tad Diāna tai laikā bija, Edvīns īsi piebilda: "Diāna arī uznāca līdzi".
    Zandiņa arī uznāca līdzi, un mēs esam uzkāpuši skaistākās takas augstākajā punktā "Laguna de los Tres", kas atrodas Fitz Roy un vēl divu Andu virsotņu pašā pakājē. Vērtīgākais ir tas, ka jāpārkāpj pāri kalnam, kas vizuāli nošķir mūsu "parasto" pasauli un Fitz Roy "burvju pasauli". Vismaz man tā izskatās, jo šī virsotne visu nedēļu likusies kā tāda sapņu ķēniņa pils.
    Dienas sākums gan iznāk tāds lēns, jo jāsakārto praktiskas lietas: jānopērk aurobusa biļete uz rītdienu, jānodod mazgāšanai veļa un jāmēģina atrast vieta, kur izdotos augšupielādēt ceļojuma aprakstu par iepriekšējām dienām. Viss izdodas.
    Pastaigā dodamies tikai ap vieniem, un tas izrādas ļoti labi, jo iecerētā taka beigās ir ļoti stāva un šaura, un pēcpusdienā tajā ir mazāk kāpēju. Lai arī liekas, ka šis nu ir maksimums, ko parasts cilvēks, nebūdams alpīnists, spēj paveikt (500 metru augstuma starpība pusotrā kilometrā), esam pārsteigti, cik daudz dažāda vecuma un ķermeņa uzbūves cilvēku to paveic. Un ir interesanti redzēt, kā cilvēki cits citu uzmundrina. Zandiņa, lejup kāpjot saka, ka tur augšā redzējusi vienu, kas izskatījies pat lempīgāks par mani. Tas, droši vien, arī uzmundrināšanai.
    Fitz Roy pasaulē laiks ir jauks, un daudzi viesi vienkārši sasēdušies uz akmeņiem un bauda ainavu. Novērojam, ka ap 50 cilvēku sastājušies stingrā rindā un gluži kā fotožurnālisti futbola spēles laikā pavērsuši jaudīgus fotoobjektīvus uz mērķi. Mērķis ir Fitz Roy virsotne, ko aizsedz mākonis. Jānoķer moments, kad mākonis izšķīst, un virsotne kļūst kaila. Tas notiek 10 minūšu laikā pēc mūsu ierašanās, un visi steidz knipsēt, jo gaidījuši jau vairākas stundas. Mums atkal veicas.
    Tagad nu atliek paklanīties virsotnei un doties atkal lejā. Mājupceļā redzam, ka mākonis Fitz Roy ir pametis, un mums ir iespēja virsotnei pamāt vēl reizes desmit no dažādām vietām.
    Vakarā esam nolēmuši vēl pēdējo reizi apēst Patagonijas jēra gabalu, un dodamies uz restorānu "Oveja negra' jeb Melnā avs, pa ceļam nejauši satiekot meiteni Ievu, kura vienkārši devusies projām no Rīgas, lai kādu laiku dzīvotu un strādātu Patagonijā. Vienkārši pārtraukusi karjeru Rīgā, lai pabūtu vismaz 6 mēnešus šeit. Īsts "mileniālis".
    "Melnajā avī" visi rij nenormāli, uz katra galdiņa ir gaļas kalns, un mēs spriežam, cik jērus El Chalten dienā notiesā. Arī mēs ļaujamies psihozei un paņemam katrs pa pilnai porcijai, lai arī iepriekš bijām ņēmuši porciju uz pusēm. Nekas cits neatlika, beigās gremošanas veicināšanas nolūkā jāņem glāze viskija, pieveicam arī to.
    Read more

  • Day11

    Atpakaļ uz El Chalten

    January 5, 2018 in Argentina ⋅ 🌬 15 °C

    Šeit Candelario Mancilla no rīta deviņos vēl nav zināms, vai kuģītis šodien pienāks. Mūsu jaunie draugi no Londonas izrādas stipri nesagatavoti pasaulei, kurā nav interneta, mobilo sakaru un lielpilsētas precizitātes. Jau vakar vakarā ilgi nevarēja nolemt, vai ēst 14 ASV dolāru vērtās vakariņas, vai arī taupīt naudu. Beigās trīs draugi nolēma ēst, bet viens - taupīt. Bet tā kā guļamajā istabiņā bija auksts un drēgns, arī taupītājs izvēlējās sēdēt virtuvē un skatīties, kā citi draugi ēd. Galda sarunu laikā uzzinājām, ka puiši brauc ar saviem no Londonas līdzvestajiem riteņiem, par kuru tehnisko stāvokli pašiem nav ne jausmas.
    Šorīt brokastis ēd tikai viens no draugiem. Es jau mīkstu sirdi biju gatavs uzsaukt trijiem brokastis, bet puiši nabadzības dēļ lepnumu zaudēt negrasās, toties cepumu paku, pastētes bundžiņu un Pupuču paku pieņem ar prieku. Tad pēkšņi ierūcas rācija, liecinot par to, ka tuvojas kuģītis. Desmit minūšu laikā māja paliek tukša kā izslaucīta, tikai vecā saimniece sēž virtuves stūrī. Arī jaunie saimnieki ar auto notešas lejā uz piestātni, jo viņiem atvesta provīzijas krava.
    Mēs arī sākam savu gājienu, jo mums "jāizrakstas" no Čīles, pie kam jāpaspēj pie robežsargiem pirms atbraucēji izveidojuši rindu.
    Pirmie 5 kilometri ir pret kalnu, un ejot spriežam, vai tiešām šeit var ar velosipēdu uzmīties, līdz ceturtajā kilometrā mūs apdzen britu pāris, vizuāli gana viegli pārvarēdami stāvumu. Nākošie mūs apdzen tikai desmitajā, tad divpadsmitajā un sešpadsmitajā kilometros. Toties, kad tiekam uz meža takas, mēs atkal apdzenam visus, atskaitot pirmo pāri. Vēlāk izrādās, ka viņi ir kungs ar kundzi - kalnu riteņbraucēji. Priekšpēdējā kilometrā noķeram britu meiteni, pēc skata 20 gadīgu, kas praktiski iestrēgusi šaurajā takā, jo velosomas spiežas pret takas malām, un viena soma jau nokritusi. Labākas pasaules vārdā atņemam viņai divas no čertām somām un nesam lejā līdz ezeram. Pa ceļam vēl spriežam, vai mēs paši ar riteņiem šo posmu pievarētu. Secinam, ka gan jau jā.
    Pa ceļam salasam ogas, kaut ko līdzīgu brūklenēm, tikai lielākas un saldākas. No ogām uztaisam limonādi, pieberot līdzpaņemtajam ūdenim. To uzdrošināmies dzert, jo ogu paraugu kā ēdamu vakar apstiprināja vecā saimniece.
    Pārgājiena galapunktu pie Lago Desierto sasniedzam ap puspieciem - stundu pirms kuģīša. Diena ir tik jauka, ka ejot esam varējuši saskatīt Fitz Roy virsotni reizes 10, sākot jau no sava gājiena 6. kilometra, bet virs ezera tā burtiski izslējusies pāri visam. Laiks ir tik jauks, ka apsveru iespēju izpeldēties, neskatoties uz to, ka ūdens temperatūra ir plus 4 grādi. Tomēr domu atmetu, jo krasts ir tik akmeņains, ka gūti ieiet ūdenī. Kamēr šo apsveru, saulei priekšā aiziet mākonis, un sāk pūst tāds vējš, ka jāuzvelk mugurā viss, kas somā atgādina apģērba gabalus. Tā te ir - laiks mainās četras reizes dienā.
    Lago Desierto ezera kuģītis ir uzticams, pienāk laikā un ved mūs uz dienvidu krastu, lai mēs tiktu uz El Chalten. Šis pēdējo triju dienu piedzīvojums patiesi ir tas, ko gribējās pieredzēt. Nonākšana tuvu nepieradinātai dabai un apņēmīgiem cilvēkiem iepriecina visvairāk, un pasaulei bez mobilajiem sakariem un interneta patiesībā nav ne vainas.
    Read more

  • Day10

    Candelario Mancilla

    January 4, 2018 in Argentina ⋅ 🌬 15 °C

    Fermu šai neticamajā vietā ierīkojis tagadējā saimnieka Ricardo Levican vectēvs, tagad šeit ie ap 200 govju un 30 zirgu, kurus tā arī neredzam, jo tie brīvā vaļā paši rūpējas par ēdamo. Tomēr izrādas, ka īstā īpašniece un saimniece ir 90 gadus vecā Ricardo māte - to uzzinām no vedeklas. Tā viņi te trijatā dzīvo. Vakaros vecā saimniece paliek gulēt savā īstajā mājā kopā ar viesiem, bet jaunie dodas uz nepabeigto jaunbūvi turpar blakus.
    Aizvakar, kad mēģinājām El Chalten norezervēt istabu šajā namā, vienīgais, ko aģentūra ieteica, bija uzrakstīt epastu Ricardo. Vēlāk satikām vairākus cilvēkus, kas arī bija uzrakstījuši epastus Ricardo un gaidīja atbildi. Atrodoties šeit, neviena pazīme neliecina, ka te būtu dators vai kāda cita ierīce, kas ļautu lasīt un rakstīt epastus. Uz palodzes stāv 2 rācijas, viena esot sakariem ar Čīles pusi, otra - ar Argentīnas. Bet sakari neesot stabili.
    Šodien jau kopš agra rīta līst, un vecā saimniece saka, ka nepāriešot. Tāpēc sēžam koridorā pie metāla krāsniņas, vērojam ģimenes rutīnu un pa laikam šo to jautājam. Pēc brokastīm jaunā saimniece izžauj veļu, sakārto māju, ber Ricardo ar rācijas palīdzību mēģina sazināties ar kuģīti. Līdz Villa O'Higgins ostai rācija īsti nevelkot, tāpēc droši sakari esot tikai tad, ja kuģītis jau ceļā. Kad noskaidrojas, ka kuģīša šodien nebūs, abi ar kundzi dodas āra gitās, neskatoties uz stipro lietu. Vecā saimniece paliek ar mums mājās. Mums par prieku virtuvē parādās arī vakardienas riteņbraucējs, kurš, izrādās, dabūjis istabu blakus mājiņā kopā ar jaunajiem saimniekiem.
    Nolemjam, ka ap vieniem iesim staigāt neatkarīgi no laika apstākļiem, jo jaunais Marmot lietusmētelis kaut kā jāatpelna. Lietus pulksten vienos pārstāj līt, vismaz tobrīd tā liekas. Ar prieku dodamies ārā. Plāns ir atrast tiltiņu pāri kalnu upri, kuru redzējām šurp nākot, šķērsot to un doties kādu gabalu gar ezera krastu. Reljefs gan neizskatās viegls, bet kartē staigātāju taka ir apzīmēta ar visiem skatu punktiem.
    Uzreiz gan pareizo ceļu neatrodam, nonākam pašā ezera krastā, tad rāpjamies augšā pa krauju, tad es, meklēdams ceļu, iekrītu krūmos un kļūstu pilnīgi slapjš, bet beigās tiltiņu atrodam. Tālāk jau viss labi, gājiens vainagojas ar pikniku slapjā un skaistā vietā.
    Kad nākam atpakaļ, pie mūsu mājas atkal līst, iespējams, lijis visu laiku. Vecā kundze mūs neatpazīst, mēģina ierādīt citu istabu, domādama, ka esam jauni viesi. Beigās tomēr izskaidrojam, ka mums jau istaba ir kopš vakardienas. Saprotam, ka pēcpusdienas kuģītis arī nav ieradies, bet no El Chalten puses ieradušies 4 jaunieši no Londonas. Pirmo reizi strādāju par angļu-spāņu valodas tulku starp šiem divdesmitgadīgajiem jauniešiem un veco saimnieci. Izdodas par procentiem 40, es tā lēšu. Esmu jau iejuties un palīdzu iekurināt krāsniņu, kopā gaidam mājās jaunos saimniekus, lai uzzinātu, cikos varētu būt vakariņas. Viss mierīgi ieiet vakara ritmā, ko apzīmogo pilns varavīksnes loks uz ezera, liecinot par lietus mākoņa aiziešanu.
    Read more

  • Day9

    Lago Desierto - Čīles robeža

    January 3, 2018 in Argentina ⋅ ⛅ 14 °C

    Viss izdevās ļoti labi. Esam pe Lago O'Higgins ezera Čīlē, mums ir naktsmītne un būs arī vakariņas.
    Iepriekšējā naktī rādījās visādi murgi, jo laikam jau biju uztraucies, vai šodienas maršruts izdosies. No rīta esam gatavi pusastoņos, un mums pakaļ atbrauc busiņš, kurā vēl salasās 6 cilvēki. Spīd saule, un mēs dodamies uz Lago Desierto, kuru plānojam šķērsot ar kuģīti. Lago Desierto ir kalnu iekļauts 12 km garš ezers, virs kura "karājas" 2 ledāji, kas lēni pil iekšā ezerā. Ceļš ar busiņu ilgst 2 stundas, lai arī jāveic tikai kilometri četrdesmit. Pa ceļam sāk līt, un mūsu optimisms par laika apstākļiem pāriet. Uz kuģīša esam 9 cilvēki, no kuriem uz Čīli taisas doties 3 - mēs uz vēl viens kungs ar velosipēdu. Kad piestājam krastā, redzams, ka visu nakti ir lijis, un mums jādodas augšup pa dubļu taku, kura tāda arī būšot kādus 7 km, pēc tam sākšoties grants ceļš.
    Dubļu tiešām gana, pie kam mums jāšķērso neskaitāmi strautiņi, kas nes ūdeni no kalnu virsotnēm uz ezeru. Ap piekto kilometru sāk parādīties velotūristi, kas dodas mums pretim no Čīles uz Argentīnu. Uzzinam, ka mūsu sākotnēji iecerētajā maršrutā kuģītis nav kursējis 6 dienas, un tikai tagad cilvēki tikuši šurp no Čīles ciemata Villa O'Higgins, kas ir pēdējā ar auto sasniedzamā vieta Čīles Patagonijā. Uzzinām, ka cilvēki izvēlas šo pāreju pa ezeru un dubļu taku, jo citādi jāmēro simtiem kilometru uz ziemeļiem, kur ir pirmā "civilizētā" robežpāreja.
    Skatoties, kā mokas sastaptie velotūristi, vairākkāirt pieminam savu kuģīša kompanjonu un vēlam viņam "virglus dubļus". Kad nonākam līdz grantētajam ceļam, sāk pūst ledains vējš, jo ir kļuvis klajāks. Velkam atkal vējjakas un sēžamies apēst sviestmaizes, lai mums tās neatņemtu Čīles robežsargi, jo Čīlē nekādus svaigus/nefasētus pārtikas produktus ievest nav atļauts.
    O'Higgins ezeru ieraugam jau 7 km pirms tā sasniegšanas. Tik gaiši zilu ūdeni dabā nav gadījies redzēt, izskatās pēc ilūzijas, bet nereāli sksistas. Otrā krastā redzami dažāda augstuma kalni, kas saules un ēnu rotaļā iekrāsojas vismaz 20 nokrāsās. Prieks ir liels, bet kājas arī jau dikti sāp.
    Ik pa laikam lūdzamies, lai mums paveiktos ar naktsmītni.
    Čīles robežsargs ir jautrs, par ēdienu nemaz nejautā, toties sakās Youtube redzējis latviešu meitenes, kas patikušas. Kad tiekam galā ar formalitātēm, pieripo arī mūsu velobraucējs, gluži bez valodas. Esot grūti bijis.
    Dodamies pēdējā kilometrā uz zemnieka māju, pretim nāk 4 francūži un saka, lai mēs steidzoties, jo viena istabiņa tik palikusi. Johaidī, ja nu riteņbraucējs mūs apsteidz? Žēl viņa vairs nav nemaz, pēdējo etapu veicam skriešus, lai arī jāpārvar stāvs kāpums. Spriežam vēl, ka, par laimi, arī riteņbraucējs nebūs spējīgs tajā uzmīties.
    Istabiņa atrodas, sarunājam arī vakariņas un brokastis. Eksotika - 2 gultas 6 kvadrātmetros, finiera sienā naglas kā pakaramie, vannasistaba kopējā. Riteņbraucējs ierodas tikai pēc pusstundas, bet brīvu numuru vairs nav. Viss, kā gribējām, izdevusies diena!
    Read more

  • Day8

    Fitz Roy

    January 2, 2018 in Argentina ⋅ ☀️ 21 °C

    Vakar vakarā vēl satrakojos par to, ka gribu uz Čīli. Šeit ir, iespējams, pasakainākās takas pasaulē, bet pietrūkst mežonības un piedzīvojumu, jo katra taciņa ir kartē apzīmēta, un no tās nokāpt neļauj Nacionālā parka noteikumi.
    Esmu lasījis Lonely Planet un Tripadvisor, ka ceļojums uz Čīli ir paveicams, bet neprognozējams, jo atkarīgs no navigācijas iespējām divos lielajos ezeros. Rīta cēlienu veltam detaļu noskaidrošanai, un esam vienojušies, ka rīt dodamies ceļā neatkarīgi no tā, ka vienīgā iespējamā naktsmītne nav devusi atbildi. Uz to atbildi neesot ko gaidīt, jo vieta esot vientuļa zirgu ferma, un saimnieks pārāk nepūloties atbildēt uz epastiem. Nolemjam šo risku uzņemties un doties pretim dēkai.
    Saprotot, ka rītdiena būs smaga, nolemjam šodien veikt vieglu pastaigu kalnos. Izvēle krīt uz "ikonas" virsotnes Fitz Roy apskati pa gabalu. Lai to paveiktu, jāpakāpjas tikai kādu stundu uz augšu, un tad šis skaistulis kā uz delnas.
    Kāpiens ir vidējas grūtības ar 350 m pacēlumu 4 km garumā, bet balva ir super skaista. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka skaistie skati ir jānopelna, paejot kaut kilometru ar kājām - tad tiem cita vērtība. Es te neko vairs neteikšu, paskatiet bildes paši.
    Atgriežoties El Chalten, ieejam tādā ļoti hipsterīgā kafejnīcā un atklājam, ka tur interneta ātrums ir cerīgs - tik cerīgs, ka saskatu iespēju augšupielādēt pēdējo dienu aprakstus. Iešu mēģināt to darīt, kopā ar Patagonijas alu varbūt izdodas.
    Pēc tam gan vismaz 3 dienas ne uz kādu publicēšanas iespēju neceru, bet rakstīšanu apsolos turpināt katru dienu.
    Read more

  • Day7

    Laguna Torres

    January 1, 2018 in Argentina ⋅ ☁️ 18 °C

    Par godu Jaungada dienai brokastlaiks pārcelts par stundu vēlāk - brokastot var līdz vienpadsmitiem. Miegs nāk labi, un mūsu brokastošanas laiks ir desmitos. Šodien varoņdarbus veikt netaisāmies (vēlāk gan izrādīsies citādi), tāpēc pastaigu sākam tikai īsi pirms divpadsmitiem, un nopriecājamies, ka laiks tāds maigs.
    Kad uzkāpjam līdz pirmajam skatīšanās punktam, dvēsele jau sāk gavilēt - redzam Torres ledāju, kas slīd lejā no Torres kalna virsotnes, saulē mirdzēdams. Tas ir tik iespaidīgi, ka uzreiz koriģējam plānu, lai dotos uz Laguna Torres, jo vietējie avoti vēsta, ka šo maršrutu var veikt tikai tad, ja laika apstākli atļauj, un šodien acīmredzami tā ir. Taka ir labi ierīkota un viegli ejama, un pēc kopējā 3 stundu gājiena esam pie lagūnas.
    Skats ir iespaidīgs, ir labi redzams, kā ledājs slīd iekšā lagūnā, pildot to ar ūdeni, bet no lagūnas savukārt iztek Fitz Roy upe, kas aiztek uz leju pa ieleju.
    Protams, ka ar sasniegto samierināties nespējam, tāpēc dodamies augšā pa lagūnas krasta nogāzi, kur jau mazāk redzama taka ved uz punktu, kas ļauj ielūkoties ielejā, kura kalpo kā ledāja gultne. Nojaušam, ka laiks retumis ir tik vēlīgs, jo staigātāju karte brīdina par iekļūšanu stipra vēja joslā. Vēju jūtam, bet tas no kājām negāž. Tā priecādamies par veiksmi un ainavu, kāpjam augšup kādu stundu, līdz taka gandrīz beidzas, un arī mēs sākam domāt, ka vēl taču jātiek atpakaļ. Sāk gribēties ēst, rezerves nav lielas - 2 banāni un 2 āboli. Nolemjam lietot pakāpeniski, kā esam redzējuši filmās. Pirms atpakaļceļa apēdam 1 banānu.
    Atpakaļ ceļš ir daudz grūtāks, jo kāpiens uz leju pa akmeņaino nogāzi uzreiz savelk kramā kāju muskuļus, kas savukārt sasprindzina muguru. Šeit nūjas būtu noderējušas.
    Pie lagūnas malas apēdam otru banānu un dodamies pēdējos 10 kilometros. Sākumā iet labi, bet vēl pēc 5 km acu priekšā parādās Patagonijas jēra cepetis un neiet ārā no galvas. Kad paliek 3 km, notiesājam atlikušos 2 ābolus un dodamies pēdējā posmā.
    Kad nonāku līdz mūsu viesnīcai, tā sāp dibens un ceļi, ka nolemju turpat zālājā pavingrot un izstaipīties. Šeit tad no bailēm gandrīz arī palieku guļam uz visiem laikiem. Kas notiek? Sajūtu fizisku triecienu labajā kājā, ar kuru izpildu riņķveida kustības, guļot uz sāniem. Izrādas, kaimiņu melnais pundurpūdelis, redzēdams manu kāju, nolēmis ar triecienu to uzvarēt. Kopš tā brīža vingrojam kopā.
    Tagad dienaskārtībā jērs, dosimies to meklēt.
    Read more

  • Day6

    Uz El Chalten

    December 31, 2017 in Argentina ⋅ ☁️ 18 °C

    El Chalten ir mūsu ceļojuma īstais un galvenais galamērķis - vismaz es tā esmu iedomājies. Tā ir pati īstākā Patagonija, kur skarbā klimata dēļ koki neaug, toties ledāji no Andiem nokāpj līdz pat ielejām un kļūst par ezeriem.
    El Chalten dibināta tikai 1985. gadā kā robežciematiņš Argentīnas pusē uz robežas ar Čīli, taču pēdējos gados kļuvis zināms ar "pasaules klases" kalnu takām. Tās izbaudīt plānojam arī mēs.
    Ceļot sākam jau no paša rīta, lai paspētu uzkārt uz veikala durvju roktura aizlienētās vīna glāzes. Laikam svarīgi piebilst, ka sākam dienu ar savu 20to autobusu, kam pietura tieši pie vīna veikala. Tālāk gan ar taksi uz lidostu.
    Pēc pusotras stundas lidojuma esam El Calafate lidostā, un ar prieku atrodam kiosku, kas vervē braucējus uz El Chalten. Brauciens vienā virzienā 700 peso (35€), ja skaidrā naudā, ar karti 800. Tik lielu uzcenojumu negribu izturēt, tāpēc maksāju skaidrā (bankas komisija bankomātā "tikai" 7% - tomēr mazāk.
    Viss tālāk iet gludi, un veiksmīgi nonākam savā "hosteria", kas ir diezgan jauka un vienkārša apmetne. Tā kā ir Vecgada vakars, lūdzam norezervēt mums kādu restorānu, un par lielu brīnumu viens arī atrodas.
    Jaunais gads atnāk ar lielu, apaļu pilnmēnesi, kas kā lukturis izgaismo ieleju. Raķetes šeit neviens nešauj, tikai vietām dzird kādu skaļāku kompāniju.
    Piecas minūtes pēc pusnakts pie miera dodamirs arī mēs.
    Read more