Cita Meksika

Šodien jau esam glaunajām brokastīm morāli gatavi. Lidija skaidri zina, ka vēlēsies gvakamolu, Zandiņai skaidrs, ka kapučino negribēs, jo vakar nebija īsti garšīgs. Visi dabūjām Cafe Americano, kas, kā zināms, garšo pēc rūgtena ūdens. Īsāk izsakoties, esam jau sākuši uzvesties kā galvaspilsētas snobi. Redzēs, redzēs, kā veiksies provincē...
Uber taksītis uz lidostu ved par 4€, bet savi trūkumi arī Uber sistēmai ir pamanāmi: onkulis, liekas, vispār lidostā nekad nav bijis, tāpēc aizbrauc garām viaduktam. Tā rezultātā braucam atpakaļgaita pa pārpildīto maģistrāli metrus 100, un katrs var iedomāties, kāda jezga tā ir, ņemot vērā meksikāņu autovadītāju temperamentu.
Lidojums uz Oaxaku ir stundu garš, attālums nav liels, bet galā uzreiz manāms, ka vairs neesam galvaspilsētā. Lidostā tikai viens lodziņš, kur pasūtīt taksi, par braucienu prasa 25€. Pie tāda cipara neesam pieraduši, ķeramies pie Uber un Bolt, bet nekā - šāda servisa šeit nav. Ķeram ciet iemaldījušos taksīti, bet tas aizbēg no mums kā no Corona vīrusa ķertiem.
Tomēr pie sardzes noskaidroju, ka ārpus lidostas sētas ir lētāki takši. Esam principiāli un ejam uz tiem. Tur 15-20 gadīgas Toyotas ved cilvēkus uz centru par 10€. Šoferītis laipni izstāsta, kāds ir sadalījums, un kuras krāsas takši kurā vietā drīkst uzņemt pasažierus. It kā jau liekas smieklīgi, līdz atceramies, ka Rīgas lidostā jau arī nekur tālu neesam tikuši.
Oaxaka mūs sagaida ar milzīgu karstumu un ļaužu pūļiem ielās kā no Zorro seriāla. Viss juku jukām, tirgotāji, tūristi, restorāni, bankas, baloni, baloži, un pie katra stūra viens vai vairāki apsargi. Šodien laikam algas diena, jo pie Santander bankas filiāles rindas gals pa durvīm ārā - cilvēki stāv rindā, lai pie bankas lodziņa saņemtu godam nopelnīto.
Viesnīca mums liekas padevusies laba - koloniālā stila māja ar diviem iekšpagalmiem, čalojošu ūdeni un sirsnīgu servisu. Viesturs ir veiksmīgs naktsmītņu atradējs, uzticēsim viņam arī turpmāko pieturas vietu atrašanu.
Pusdienās nolemjam iet uz meksikāņu īpašajam specialitatēm, pat, ja līdz galam nesaprotam, kas ēdienā slēpjas. Mana “enchillada con pollo” ir viduvēja, tāpat arī Zandiņas “tamales”, toties Lidijas “aguacate relleno con tuna” izrādās izcils. Nekad jau visi nevar būt uzvarētaji.
Piedzeram meksikāņu alu Victoria, India un Corona, ko lejam ledainos kausos. Viens no mums (nojaušama iemesla deļ vardā nesaukšu) alu salej kausā par strauju, tas puto un kapj ara no kausa, par ko pats lējējs satarukuma skaļi iesaucas: “Putas, putas!”. Ja kāds no bloga lasītājiem nenojauš, ko tas šeit nozīmē, paskatiet spāņu vardnīcā...Read more