Meksika pa īstam

February 2020 - April 2024
An open-ended adventure by Ainars Read more
Currently traveling
  • 14footprints
  • 1countries
  • 1,535days
  • 79photos
  • 0videos
  • 1.8kkilometers
  • Day 1

    Ciudad de Mexico (Mexico City)

    February 9, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 16 °C

    Prieks atkal kaut ko jaunu pasaulē apskatīt, un dubults prieks par to pavēstīt citiem. Šoreiz dodamies uz Meksiku, pie kam mums ar Zandiņu pievienojas Viesturs ar Lidiju, ar kuriem daudz dažādus pasaules brīnumus kopā esam redzējuši.
    Esam iecerējuši redzet “īsto Meksiku”, kas nav ne Kankūna, ne Akapulko, nedz arī lielās pludmales viesnīcas.
    Pilnīgi noteikti “īstās Meksikas” būtiska daļa ir milzīgā un jaudīgā galvaspilsēta Ciudad de Mexico, kas latviski laikam pareizi jāsauc par Mehiko. Lai saprastu izmēru, padalīšos ar dažādajiem viedokļiem par to, cik tad īsti cilvēku Mehiko dzīvo. Meksikas valdības informācija saka ka 9 miljoni, Google domā, ka divdesmit, bet kungs, kurš mūs šodien vadāja pa acteku piramīdām, ir pilnīgi pārliecināts, ka Mehiko pilsētā dzīvo 30 miljoni cilvēku. Man liekas, “latviešu zemniekam” tas vispār nav aptverams.
    Turpmāk nedaudz strukturētāka informācija: ieradaāmies vakar pēcpusdienā ar reisu no Parīzes un uzreiz metāmies ievērot galveno likumu - par spīti nogurumam paēst normālā laikā vakariņas un gulēt iet ne ātrāk kā deviņos vakarā. Patiesībā novilku līdz desmitiem, aizmigdams ar domu, ka vajadzētu nogulēt līdz rītam. Kas tev deva - pamodos pulksten vienos naktī, un ar šausmām konstatēju, ka nākamā diena man visdrīzak ilgs 22 stundas.
    Viesturs, ilgu gulēšanu neparedzēdams, jau iepriekš bija rezervējis “agrā rīta tūri” (sākums 6.20) uz acteku senpilsētu ar burvīgu un viegli izrunājamu nosaukumu Teotihuacan. Piramīdas parsteidz ar savu izmēru (skatīt foto) un veselu acteku pilsētu zem un ap tām. No mūsu tūres vadītāja, kas ir kaislīgs meksikāņu arheologs, saprotam, ka patiesos tempļu un pilsētu izmērus pat grūti apjaust, jo tos klāj gadsimtiem uzkrājies kultūrslānis. Te nākot palīgā zinatnes jaunākais atklājums - ģeoradars, kas mākot savā attēlojumā noņemt nos gan mežus, gan dubļus, gan lavu un vulkānu pelnus. Tālāk ilgi klausāmies par to, kā ģeoradars mums atklās pilnīgi jaunu pasauli.
    Uzzinām arī šaušalīgas lietas par to, ka acteki dieviem upurējuši gan bērnus, gan arī pieaugušus cilvēkus, pie kam paši arī aizrāvusies ar savu ciltsbrāļu ēšanu. Esot mēģinājusi ēst arī spāņus, taču tie izradījušies negaršīgi...
    Katrā ziņā, Teotihuakana apmeklējums bija prasīgs kā emocionāli, tā arī fiziski, jo visos tempļos taču bija jāuzkāpj.
    Otrs šīsdienas manevrs ir meksikāņu mākslinieces ar traģisku likteni Frīdas Kallo muzejmājas apmeklējums. Frīda Kallo bija precējusies ar sava laika (20. gadsimta 20to, 30to un 40to gadu) slavenāko meksikāņu mākslinieku Diego Riveru, kurš gan bija liels bohēmists un daudzu citu sieviešu mīļotājs. Man šis ģimenes stāsts atgādina latviešu mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas kopdzīves stāstu, kas nesen Rīgā kļuvis labi zināms, pateicoties teātra izrādei.
    Tagad gan liekas, ka slavenāka par savu viru ir Frīda Kallo pati. Kā skaidroja visu zinošais mūsu šīsdienas ģeologs: “Kopš Holivudas filmas uzņemšanas 2002. gadā, viss mainījies. Diego Rivera nav nekas, visa pasaule pielūdz Frīdu. Filma tā arī saucas “Frīda Kallo”, un tā ir piejama TET Shortcut sarakstos. Silti iesaku.
    Katrā ziņā Frīda, kuras vaibstos redz gan mātes metises, gan vācu izcelsmes tēva sejas pantus, un kuras liktenis bija traģisks nemitīgu fizisku ciešanu dēļ (slimība, autoavārijas sekas) vienaldzīgu neatstāj. Pats muzejs gan pilns ļaužu kā lidosta pirms reisa, uz vēl gara rinda gaida ārpusē uz ielas, bet tas nav par šķērsli apskatīt gan mākslu, gan mākslinieku sadzīvas lietas un vietas. Interesanti, ka trīsdesmitajos gados meksikas elite idealizēja Krievijas sociālismu, virs Frīdas gultas atrodamas Staļina, Ļenina un Kārļa Marksa bildes, bet Leons Trockis pat kādu laiki dzīvojis šai namā. Runā, ka pat bijis nonācis “pārāk tuvu” pašai Frīdai, tāpēc bijis spiests aizvākties.
    Šodien tas arī viss, rīt turpināsim Mehiko apgūšanu.
    Read more

  • Day 2

    Mexico lindo (Skaistā Meksika)

    February 10, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 22 °C

    “Mexico lindo” - tā saucas meksikāņu gleznotāja José Bribieska-Ruvalcaba par ikonisku uzskatāmā glezna ar jaunas meksikāņu skaistules portretu, kas radīta 1953. gadā. Nolemju, lai tad šis portrets arī ir kā mūsu šodienas programmas simbols.
    Pateicoties Lidijai, izskatās, ka mūsu uzturēšanās galvaspilsētā kļūst par vienu vienīgu mākslas baudīšanas tūri - sk. zemāk. Un es par to nesūdzos.
    Šī diena sākas loti pozitīvi. Pirmkārt, viegli noguļu līdz par pieciem no rīta, un jūtos labi atpūties. Noskaidroju arī, ka pārējiem ir gājis apmēram tik pat labi. Otrkārt, Viesturs veica atklājumu, ka mūsu viesnīcas paketē iekļaujas arī brokastis. Un kādas vēl brokastis - trīs ēdieni uz terases ar skatu uz Santo Domingo laukumu un baznīcu. Esam vienīgie brokastotāji, taču mūs apkalpo 5 darbinieki plus kasiere (iespējams, īpašniece). Nospriežam, ka to var atļauties tikai zemu darbaspēka izmaksu valstīs, un, ka Latvija pie tādām jau labu laiku vairs nepieder. Serviss šeit ir tiešām labs.
    Pie brokastu galda izvēršam politisku diskusiju par Trampa vadības modeli un viņa popularitātes iemesliem ASV vēletāju vidū. Vērtejot Trumpa kunga egoistisko pieeju lietām, un šīs pieejas izdevīgumu ASV pilsoņiem, no Lidijas nāk šīsdienas citāts: “Es arī priecājos, kad mans vīrs rupējas par mani un neinteresējas par citu sieviešu labsajūtu”. Pie tā arī paliekam.
    Pirmais mūsu apskates objekts šodien ir 1957. gadā pabeigtā augstceltne “Torre latinoamericana”, kas ir 166 metrus augsta, nedaudz atgādina Ņujorka trīsdesmitajos gados celto debesskrāpju jaunāko māsu, un - par spīti nelabvēļu skepsei- izturējusi visas zemestrīces, arī 1985. gada briesmīgo satricinājumu.
    Panorāmas skats uz pilsētu tiešām ir tā vērts, jo var apjaust kā Mehiko gabarītus, tā arī apskates objektu atrašanās vietas.
    Nākamais objekts mums šodien ir vienīgais muzejs, kas atvērts pirmdienās, un tas ir meksikāņu supermiljardiera Karlosa Slima fonda īpašumā esošais Soumaya muzejs, kas ir arī viens no modernās arhitektūras brīnumiem. Karloss Slims savus miljardus ieguva, klūstot par “telecom” industrijas magnātu mobilo sakaru izaugsmes posmā, vairākus gadus pēc kārtas Forbes viņu minējusi kā pasaules bagātāko cilvēku. Uzcelto muzeju Karloss nosauca savas mirušās sievas Suomajas vārdā.
    Nespēšu aprakstīt visu, ko muzejā var redzēt, tas aptver 66000 darbus no 30 gadsimtiem. Minēšu tikai to, ka muzejā var aplūkot Salvadora Dali, Augusta Rodēna, Kloda Monē un, protams, arī Diego Riveras veikumu.
    Pēc šādas mākslas lavīnas, spēka atliek tikai praktiskām lietām. Beidzot kļūstam par Meksikas mobilo sakaru kompānijas Telecel (iespējams, Karlosa Slima īpašumā esoša) klientiem, kā arī ēdam ar tobasko mērci sakultas austeres blakus esošā supermodernā tirdzniecības centra restorānā.
    Jāarzīstas arī grēkā - Uber taksīši ir tik veikli un izdevīgi, ka šoreiz laikam Mehiko sabiedrisko transportu neizmēģināsim.
    Rīt dosimies ceļā ar avio uz Meksikas dienvidaustrumu reģiona centru Oaxaku.
    Read more

  • Day 3

    Cita Meksika

    February 11, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 25 °C

    Šodien jau esam glaunajām brokastīm morāli gatavi. Lidija skaidri zina, ka vēlēsies gvakamolu, Zandiņai skaidrs, ka kapučino negribēs, jo vakar nebija īsti garšīgs. Visi dabūjām Cafe Americano, kas, kā zināms, garšo pēc rūgtena ūdens. Īsāk izsakoties, esam jau sākuši uzvesties kā galvaspilsētas snobi. Redzēs, redzēs, kā veiksies provincē...
    Uber taksītis uz lidostu ved par 4€, bet savi trūkumi arī Uber sistēmai ir pamanāmi: onkulis, liekas, vispār lidostā nekad nav bijis, tāpēc aizbrauc garām viaduktam. Tā rezultātā braucam atpakaļgaita pa pārpildīto maģistrāli metrus 100, un katrs var iedomāties, kāda jezga tā ir, ņemot vērā meksikāņu autovadītāju temperamentu.
    Lidojums uz Oaxaku ir stundu garš, attālums nav liels, bet galā uzreiz manāms, ka vairs neesam galvaspilsētā. Lidostā tikai viens lodziņš, kur pasūtīt taksi, par braucienu prasa 25€. Pie tāda cipara neesam pieraduši, ķeramies pie Uber un Bolt, bet nekā - šāda servisa šeit nav. Ķeram ciet iemaldījušos taksīti, bet tas aizbēg no mums kā no Corona vīrusa ķertiem.
    Tomēr pie sardzes noskaidroju, ka ārpus lidostas sētas ir lētāki takši. Esam principiāli un ejam uz tiem. Tur 15-20 gadīgas Toyotas ved cilvēkus uz centru par 10€. Šoferītis laipni izstāsta, kāds ir sadalījums, un kuras krāsas takši kurā vietā drīkst uzņemt pasažierus. It kā jau liekas smieklīgi, līdz atceramies, ka Rīgas lidostā jau arī nekur tālu neesam tikuši.
    Oaxaka mūs sagaida ar milzīgu karstumu un ļaužu pūļiem ielās kā no Zorro seriāla. Viss juku jukām, tirgotāji, tūristi, restorāni, bankas, baloni, baloži, un pie katra stūra viens vai vairāki apsargi. Šodien laikam algas diena, jo pie Santander bankas filiāles rindas gals pa durvīm ārā - cilvēki stāv rindā, lai pie bankas lodziņa saņemtu godam nopelnīto.
    Viesnīca mums liekas padevusies laba - koloniālā stila māja ar diviem iekšpagalmiem, čalojošu ūdeni un sirsnīgu servisu. Viesturs ir veiksmīgs naktsmītņu atradējs, uzticēsim viņam arī turpmāko pieturas vietu atrašanu.
    Pusdienās nolemjam iet uz meksikāņu īpašajam specialitatēm, pat, ja līdz galam nesaprotam, kas ēdienā slēpjas. Mana “enchillada con pollo” ir viduvēja, tāpat arī Zandiņas “tamales”, toties Lidijas “aguacate relleno con tuna” izrādās izcils. Nekad jau visi nevar būt uzvarētaji.
    Piedzeram meksikāņu alu Victoria, India un Corona, ko lejam ledainos kausos. Viens no mums (nojaušama iemesla deļ vardā nesaukšu) alu salej kausā par strauju, tas puto un kapj ara no kausa, par ko pats lējējs satarukuma skaļi iesaucas: “Putas, putas!”. Ja kāds no bloga lasītājiem nenojauš, ko tas šeit nozīmē, paskatiet spāņu vardnīcā...
    Read more

  • Day 4

    Hierve el agua (skaistie baseini)

    February 12, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 20 °C

    Mans mīļākais piedzīvojumu romānu autors, Dienvidafrikas rakstnieks Vilburs Smits, kad kļuva 80 gadus vecs, turpināja būt produktīvs. Lai sevi pārāk nenogurdinātu, viņš savus jaunos darbus sāka rakstīt kopā ar kādu jaunu autoru, un uz grāmatas vāka redzami divi autoru vārdi.
    Šorīt man ir slikta dūša un drudzis, līdz ar to šīsdienas notikumus atspoguļošu, bāzējoties uz ceļabiedru intervijām, veidojot bloga autoru kolektīvu.
    Esam pieteikuši tūri uz dabiskajiem sērūdens baseiniem Hierve de agua, kas atrodas augstāk kalnos, pusotras stundas brauciena attālumā. Uzreiz no paša rīta nesaprotu, cik slikti man būs, tāpēc dodos ceļā. Kļuva stipri sliktāk, un nācās noturēt “vemšanas pauzi”. Nevaru saprast, kas mani sabeidzis, ir aizdomas uz trim lietām: siltuma dūriens, Oaxakas sienāžu salāti vai tekila. Tekilu atmetu uzreiz, arī uz sienāžiem aizdomas mazas, jo esmu spējīgs par tiem padomāt bez tūlītējām sekām. Paliek diagnoze “karstuma dūriens”, kuru mēģinu izskaidrot mūsu pavadonei. Tomēr pēc acīm redzu, ka viņa kaut kam tādam nespēj noticēt. Šeit tādas kaites nav.
    Hierve de agua ir visai apmeklēta vieta ar putekļainu stāvlaukumu, švaki saslietām tirdzniecības būdām un maksas tualetēm. Mēs esam ieradušies paši pirmie, un kā tādi arī dodamies uz baseineim. To skaistumu aprakstīt nevar, tāpēc jāskata pievienotās bildes. Varu tik piebilst, ka “infinity pool” ideja smalkajās viesnīcas, kur baseina mala vizuāli pāriet kalnu ainavā, visdrīzāk radisies no šejienes. Žigli izpeldamies, un man ar to tad arī spēki galā, bet draugi veic sajūsmas pilnu pastaigu virs, ap un arī zem baseiniem, par ko man aizrautīgi stāsta pēc atgriešanās.
    Izlūdzos nekavējošu braukšanu mājās, la tiktu pie miera, bet tas nemaz nav tik viegli, jo tūres pavadone jūtas neizpildījusi uzdevumu, un aicina mūs uz citiem apskates objektiem. Tomēr esmu nelokāms, un ap diviem pecpusdienā varu ieņemt gultas režīmu.
    Par spīti briesmīgajam karstumam, Lidija dodas uz botānisko dārzu, kur gan iekšā netiek, jo iepriekš jāpiesaka tūre. Toties viņa atklājusi burvīgu Oaxakas centra daļu, ar mākslas saloniem, dizaina veikaliņiem un citām burvīgām vietiņām, par kuru ar sajusmu stāsta. Ir jau idejas par bāriem vakaram, un pasūtīts arī restorāns.
    Šo izpriecu garām laist negribas, lai arī par saviem spēkiem neesmu pārliecināts. No viesnīcas dzirdu, ka pilsētā atgriezusies dzīvība - pūtēju orķestris sāk spēlēt vakara maršu, droši vien tālāk sekos dejas un uguns skulptūru vicināšana pa gaisu. Cilvēki šeit prot iepriecināt sevi un pilsētas viesus.
    Read more

  • Day 5

    Arbol del Tule (resnākais koks pasaulē)

    February 13, 2020 in Mexico ⋅ ☁️ 24 °C

    Šodien viss labi, veselība atgriezusies, nakts mierīga un rīts skaists. Plānā acteku tempļa Monte Alban apmeklējums, botāniskais dārzs un tad pārlidojums uz Huatulco, kas ir jau gandrīz Klusā okeāna krastā.
    Brokastu nav un nebūs, jo jāsteidzas uz templi, pirms tur saradušies visādi salašņas (tūristi no ASV un tamlīdzīgi). Mēs, protams, sevi pie šiem salašņām nepieskaitām, jo esam inteliģenti un mums ir dziļa vēsturiski arhitektoniska interese par pirmskoloniālo laikmetu. Neko darīt, lai arī gandrīz neko neesmu ēdis vakar, ar ēšanu nākas pagaidīt. Un tas izrādas pareizi - Maonte Alban templī esam pirmie apmeklētāji, pat cepuru un masku tirgotājs vēl nav atvēris savu būdu. Tiekam atalgoti ar plašuma sajūtu rīta saules staros. Monte Alban, lai arī pēc izmēra un vēsturiskās nozīmes atpaliek no Mehiko pievārtē redzētā Teotihuacan tempļa, apkārtējo kalnu ainavas dēļ šķiet daudz iespaidīgāks. Pilnīgi neticama šķiet arhitektonisko līniju precizitāte un baudamās proporcijas. (Nedomajiet, ka pēdejo teikumu es izgudroju pats. Tas ir Lidijas profesionālais vertējums).
    Pēc kādas stundas visi tie salašņas sāk nākt, un mums laiks doties projām, lai paspētu uz plkst. 11.00 tūri botāniskajā dārzā. Steigšus metamies uz viesnīcu, lai sakrāmētos un izvāktos no numuriem.
    Bitāniskais dārzs mūs sagada ar milzīgu burzmu. Izrādās, ne visi pilsētas viesi ir devušies uz Monte Alban templi, daži simti tūristu ir palikuši pilsētā, lai veiktu Botānikas tūri. Tas mums šķiet par traku, esam pieraduši pie vairāk telpas, tāpēc atkal nopukojamies par visādiem salašņām un dodamies projam.
    10 km attālajā Tules pilsētiņā atrodams resnākais koks pasaulē. Vakar mana vājuma dēļ neizdevās to apmeklēt, tad nolemjam to darīt šodien. Dzeltenais taksis par 200 peso (10€) ir gatavs vest uz jebkuru objektu, tai skaitā Tuli. Pusstundas laikā esam plāt.
    Tules koks (Arbol del Tule) ir ciprešu dzimtas īpatnis, kas tiek uzskatīts par vecāko (ap 2000 gadu) un resnāko (stumbra apkārtmērs 42m) koku pasaulē. It kā jau no viena celma izaug vairāki stumbri, tomēr speciāli veiktās DNS analīzes parāda, ka tas ir viens koks, un rekords var tikt reģistrēts. Koks tiešām ir iespaidīgs, bet to jums labak skatīt bildē.
    Interesanti redzet, kā ap Tules koku gadu gaitā izaugusi vesela tūrisma pilsētiņa - koks pa vidu, tam apkārt puķu dārzs, dārzam apkārt suvenīru un uzkodu būdiņas, aiz tām - saimniecības zona, kur skaistuma maz. Dzīve šeit ir praktiska.
    Tas arī mūsu Oaxakas apmeklējumā viss. Vēl atliek laiks garšīgām pusdienām restorānā Catedral, un tad dodamies uz lidostu. Dzeltenais taksis, atcerieties, uz lidostu par 200 peso drīkst vest, bet uzņemt pasažierus lidostā nedrīkst. Tas tiek īpaši uzraudzīts no policijas puses, modri sargājot tirgus sadales normas. Žigli lecam ārā un ļaujam šoferītim laisties, lai kārtības sargam nerastos aizdomas par pārkāpumu.
    Tagad startējam uz Huatulco, kur plānā ir īrēt auto, ar kuru apbraukāt Klusā okeāna piekrastes ciemus. Iespējams, drīz ēdīsim lielo krabi, vismaz par to jau domājam un runājam.
    Read more

  • Day 6

    Puerto de Angel (Enģeļa osta)

    February 14, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 30 °C

    Šodienas stāsts jāsāk tomēr no vakardienas, jo ietver sevī dzīves mācību. Plānojot nākamo etapu, jau bijām sapratuši, ka Klusā okeāna piekraste Huatulco lidostas rajonā ir visai mežonīga un bez labas infrastruktūras, tāpēc izšķīrāmies par auto īri. Izmantojot vienu no lielajiem pasaules autonomas portāliem CarRentals.com, norezervēju auto uz 4 dienām, lai mēs būtu labi aprīkoti piekrastes ciemu apceļošanai. Izvēle krita uz zināmu zīmolu “Europcar”, tāpēc biju mierīgs līdz brīdim, kad sapratu, ka Europcar Meksikā nav gluži tas pats, kas Europcar Eiropā. Puisis man laipni paskaidroja, ka manis izvelētā un apmaksātā apdrošināšana nav spēkā, un tāpēc jāņem Europcar piedāvātā, tādējādi būtiski sadārdzinot visu pakalpojumu. Ko darīt - sāpīgi, bet visi trumpji viņu rokās, vakars jau satumst, un tālāk tikšanai variantu nav.
    Beigās somēr izdevās nokaulēt līdz tādam variantam, kas jau šķita finansiāli pieklājīgs, un sitām saujā. Tomēr mācība palika - svešās zemēs labāk pakalpojumu pirkt no paša piegādātāja, ne starpnieka, pie kam piegādatāja reputācijai ir nozīme.
    Puerto Anhel un citas okeāna piekrastes pilsētiņas ir pavisam jaunas, šo apgabalu sev atklāja hipiju kustība savos ziedu laikos. Mežonīgi skaists krasts, dažas skaistas villas, brīžiem haotiska apbūve un ifrastruktūras nekādas. Tas viss liecina par īpaši hipsterīgu vidi un pašregulējošos sabiedrību. Piemēram, taksists Luiss, kurš mūs veda no vakariņām, noteikti nebija skaidra prātā, visu laiku skaļi smejās, un ar savu 20 gadīgo auto, kam vienīgais lukturis pa bedrēm raustījās, ar milimetra precizitāti apbrauca pa ceļmalu klīstošos suņus..
    Sī diena sākas ar to, ka beidzot gaismā ieraugām, kur esam nokļuvuši, un skats no loga uz lejā bangojošo okeānu ir lielisks. Viesnīcas atsauksmēs kāds tūrists raksta, ka pa sava numura logu redzējis okeanā vali. Nospriežam, kas šī vīzija labi iederas apreibinošajā vidē, ko vakar manījām. Tā smejamies pie brokastu galda, līdz lejā ūdenī parādās valis, ko bailīgi bet ziņkārīgi aplenc vaļa vērotāju laiviņas. No augšas redzams, ka valim pietiktu ar vienu astes vēzienu, lai kādas pāris laiviņas aizsūtītu uz leju tuvāk okeana dibenam. Tomer nekas tads nenotiek, visi draugi šķiras mierīgi.
    Karstums ir briesmīgs, tapēc dodamies uz pludmali. Uzreiz jūtams, ka mēs nepārprotami izskatāmies pēc “naudas slaukšanas objektiem”, pludmalē visi skrien mums kaut ko piedāvāt, pieņemam pludmales krēslus un saulessargu no meitenes Marisol, kura mums skrējusi pretī vai puskilometru. Uzskatām, ka viņa mūs kā klientus ar savu centību godam pelnījusi.
    Tuepat pie pludmales ir zvejnieku osta, kur no rīta zvejas atbraukušas kādas 20 laivas, tāpēc pusdienās pludmales ēstuvē dabūjam šorīt ķertu Klusā okeāna zivi, tai pievienojam grilētu astoņkāji. Cenas šeit priekš šāda svaiguma un izpildījuma kvalitātes nav augstas. Vakarā mums viesnīcas puisis, kurš apsaimnieko so franču investoram piederošo vidēja izmēra villu, sola pagatavot garneles sviestā. Skatāmies uz to cerīgi, nopirkām pat šeit, Puerto Angelo veikalā, vīnu Valentīna dienas vakariņām.
    Pēcpusdienā šai apkārtnē beidzās internets, tāpēc veicām korekcijas savā darbībā, proti, bija bankā jāmaina uz Meksikas peso līdzpaņemtās ASV dolāru rezerves. Ar to viss šeit stingri - limits 300$ vienai personai, jāuzrāda arī pase. Acīmredzami, nekur vairs pasaulē pelēkā nauda viegli negrozās. Manuprāt, tas tikai uz labu.
    Interneta nestabilitātes sakarā nezinu arī, kad izdosies jums šodienas stāstu nodot lasīšanai. Ņemiet par labu, kad sanāks.
    Read more

  • Day 7

    San Augustín - playa Mazunte

    February 15, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 32 °C

    Šorīt ar prieku secinu, ka savu stāstu varu jums nosūtīt, jo internets mūsu ciemā atgriezies. Klīst baumas, ka kāds celtnieks bija pārrāvis vienīgo kabeli, tādēļ visa Port Angel apkārtne uz dienu bija atgiezusies 50 gadus atpakaļ.
    Šorīt visu, kas ar mums notiek, es latviski sauktu par “čakarēšanos”. Pirmkārt, jānopērk autobusa biļete parītdienu braucienam uz Tuxtlu Gutierrez, kas ir mūsu nākamā pietura. Uz Tuxtlu ceļojums ilgst 8-9 stundas, un mums pieņemamā diennakts stundā ir tikai viens reiss. Izdādās, ar Eiropā izdotu maksājumu karti tas nemaz nav tik vienkārši, autorizācija apraujas vairākas reizes, nauda te bloķējas, te atbloķējas. Pēc kādas stundas pūļu pirkums tomēr izdodas.
    Otrkārt, mums jāmaina mājvieta, kas sestdienas dienā izrādās sarežģīts uzdevums. Visa “hipsteru piekraste” ir pilna ar viesiem, Booking.com neko nesola. Nākas izmantot veco laiku metodi - staigāt pa viesnīcam un prasīt naktsmājas. Līdz pusdienlaikam esam tikuši pie kaut kāda risinājuma - esam 2 dažādās viesnicās, lai arī tikia 50 metrus šķirti. Varbūt arī labi nedaudz atdalīties no nešķiramajiem ceļabiedriem.
    Piedzīvojumu šodien nav daudz - karstums milzīgs, okeānā ūdens temperatūra, domājams, ap 30 grādiem, un viļņi šeit lielāki kā Port Angel pludmalē. Viesnīcā pie durvīm piesista 7 punktu drošas peldēšanās instrukcija, cik nu peldēšanās okeānā droša var būt. Katrs no mums šodien vismaz vienu reizi dabū no kājām notriecošu belzienu ar vilni tā, ka pasaule apkārt sagriežas. Ir jābūt mierīgam un uzmanīgam.
    Pagaidām visas pazīmes rāda, ka ūdenī ieiešanas reižu skaits sakritīs ar no ūdens iznākšanas reižu skaitu, un varēsim visi turpināt ceļu. Pēcpusdienā staigājam pa apmēram kilometru garo pludmali un vērojam vidi un cilvēkus. Viens jaunu cilvēku pāris, piemēram, rūpīgi apziež viens otru ar tumšas krāsas smiltīm vietā, kur avotiņš ienes liedagā augsnes un citu organisko vielu elementus. Izskatas svaigi iemīlējušies, un ieziešanās laikam ir labs veids kā ne mirkli nezaudēt saskares iespēju. Tad abi iet ūdenī skaloties, un pēc tam smērējas atkal...
    Pilsētiņas ielās savukārt daudzi turas pie 70to gadu hipiju stila - ir slaidi (varbūt pat kārni), gariem, nesukātiem matiem, puķainās drēbēs.
    Mums šovakar pēdējais vakars pie Klusā okeāna, tapēc meklēsim vietu, kur pasniedz lielo krabi. Kopējais ēdiena vērtējums šāds: garneles un astoņkāji šeit ir izcili, iespejams, labakie pasaulē, zivis ir labas, bet mūsu gaumei Eiropā ir ēstas labākas.
    Par dzērieniem: Jūtam pienākumu glābt Corona alus zīmolu no globālā vīrusa tam nodarītās skādes, karstajā saulē tas līst iekšā ka ūdens. Esam arī pozitīvi pārsteigti par meksikāņu vīniem, kuri darīti no slavenām Ziemeļitālijas vīnogām Nebbiolo un Barbera, un neko daudz neatpaliek no mātes zemē radītajiem.
    Ceram, ka krabis mūs gaida.
    Read more

  • Day 8

    Ceļā uz Chiapa de Corzo

    February 16, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 25 °C

    Tomēr jāsāk ar vakardienu. Krabi nedabūjām, jo Playa San Augustín atrodas parāk tālu no zvejnieku ostas, bet krabis paliek ostas ciematiņā. Cerējām, ka vakarā kļūs vēsāks, jo mūsu naktsmītne atrodas 50 metrus no okeāna, taču ap 10 vakarā tajā vēl valdīja pilnīga tveice. Ieslēdzu visus 4 istabā esošos ventilatorus, un gulēt devāmies tādā kā rūpnīcas ceha troksnī. Ap pulksten diviem visi ventilatori kūla nu jau vēso nakts gaisu tā, ka likās, ziema atnākusi. Tas patika.
    Rīts sākas ar peldi okeānā (Neimaņiem saullēktā, slinkuma māktajiem Ozoliem nedaudz pēc), ūdens uz brīdi kļuvis siltāks par āra gaisu. Pludmalē dažādi hipijveidīgie cilvēki izpilda visādus sportiska veida rituālus gan jogas stilā, gan pusmilitāri, gan atgādinot Padomju pionieru kolektīvos lēcienus. Galvenais, ka visiem ir labi un mierīgs prāts.
    Šodienas loģistikas uzdevums ir tikt līdz Chiapas apriņķa mazpilsētai Chiapa de Corzo. Lai to paveiktu, mums jānodod auto, jāiesēžas tālsatiksmes autobusā, kas mūs veiksmes gadījumā pulksten 22.45 izlaidīs pilsētā Tuxtla, no kuras kaut kā tiksim uz līdz galamērķim. Auto mums jānodod vai nu lidostā, kur to ņēmam, vai arī Huatulco pilsētas Europcar ofisā. Ofiss artodas vai nu Santa Maria de Huatulco, vai Bahia de Huatulco, autobusa biļetē rakstīts, ka mēs iekāpjam Santa Maria de Huatulco. Bet tur nav autoostas. Starp abām Huatulco kilometri 30. Nolemjam braukt uz Bahia de Huatulco vispirms. Izrādās pareizi - gan autonoma, gan autobusu stacija atrodas tur, pie kam gandrīz blakus.
    Veiksmīgā lēmuma rezultātā iegūstam stundu brīva laika, lai atrastu un apēstu ilgi meklēto krabi. Bahia de Huatulco izrādas esam plaša profila ostas pilsēta - no zvejnieku laivām līdz pat milzu kruīza kuģiem. Tā kā kruīza kuģis nebija ieradies, vairāki simti restorānu galdiņu bija tukši, un abi (likās, ka vairāk šodien krodzinieku rīcībā šīs sugas pārstāvju nav) krabji tiek mums.
    ADO transporta firmas autostacija izceļas ar savu moderno izskatu, tīrību un kārtību, tadi paši ir arī autobusi tajā. Pēc iekāpšanas notiek Latīņamerikā raksturīgā visu pasažieru videofiksācija, tā tiek atkārtota pēc katras apstāšanās. Nekas gan par pasažieru apdraudējumu neliecina, bet, iespējams, iemesls šādai drošības procedūrai ir.
    Pats brauciens notiek caur “visīstākajiem Meksikas dienvidiem” - caur putekļainiem ciemiem, kas izceļas ar mazām, saslietām tirdzniecības vietām, autoservisiem “šrotu” vidū, futbola laukumiem un uzkodu vietām. Ziemas sezona, kas liek lapu kokiem nomest lapas arī šajā siltajā zemē, ļauj mums saskatīt vairāk nekā tas būtu mūžzaļajos tropos, tai skaitā arī lielu daudzumu plēves maisiņu un plastmasas atkritumu.
    Drīz satumst, un mūsu buss piestāj pie apšaubāma izskata ceļmalas ēstuves, izsludinot 30 minūšu pārtraukumu. Pēc brīža piestāj vēl viens buss, un mēs saprotam, ka šī ir “obligātā” ieturēšanās vieta mūsu maršrutā. Ēka nestāv ADO autostacijām ne tuvu izskata un higiēnas ziņā, bet tradīcija un ekonomiskais pamatojums, acīmredzami ir stipri. Pēc šīs pieturas nenotiek arī pasažieru videofiksācija - ja šeit kāds pazūd vai uzrodas, tad tas uz labu.
    Pulksten 23.45 laimīgi ierodamies Chiapa de Corzo.
    Read more

  • Day 9

    Cañon del Sumidero

    February 17, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 28 °C

    Sākšu ar kašķīgām lietām: naktī koda odi, kuri šeit ir tik sīki, ka tos nevar lāga nosist. Tamdēļ nācās gulēt pie aizvērta loga. Kad to no rīta atveram, istabā parādās tāda kā sērūdens smaka. Nospriežam, ka šis laikam ir ārstnieciskais SPA. Vēlāk gan noskaidrojas, ka gar pašu logu tek upīte, kuru bērnībā ar puikām mēs būtu skaidri nokristījuši par Sūdupīti.
    Ātri top skaidrs, ka Chiapa del Corzo galvenā vieta ir līdz pat 250 metru dziļais Sumideiro kanjons, kuru ieskauj kilometru augstas klintis. Sākot no desmitiem rītā, visi pilsētiņas viesi tad arī dodas to skatīt. Visiem līdzi arī mēs, kā jau kārtīgiem salašņām pienākas.
    Laika prognoze sola līdz +36, un tās pamatotību var manīt jau 10os no rīta. Mūs nostāda rindā, uzvelk glābšanas vestes un tad liek gaidīt veselu stundu, jo neesam pamanījušies iereģistrēties pirms dažām lielajām grupām. Karstums pieņemas, laivinieks nesteidzas mūs vizināt, kļūstam jau nedaudz nīgri.
    Kanjons patiesībā ir upe ar diezgan spēcīgu straumi un apšaubāmu ekoloģisko stāvokli, tajā peld visādi aizdomīgi priekšmeti, un ūdens krāsa ir drīzāk brūna nekā zila. Pievienotajās fotogrāfijās skaidi redzama iPhone spēja uzlabot ūdens tīrību un ainavas kvalitāti.
    Karstums joprojām pieņemas spēkā, un 3 suņi, lai izvairītos no ģīboņa, dodas garā peldējumā pāri upei un atpakaļ, tik ausis vien ārā.
    Beidzot tiekam vesti iekšā kanjonā, un skati tiešām ir aizraujoši, aprakstīt grūti, tāpēc skatiet foto. Nosaukšu tikai redzētos objektus: klintis, alas, 1 krokodils, 1 elektrostacija, 1 Svētās Jaunavas skulptūra, 2000 putnu, 3000 plastmasas pudeļu un 2 atspirdzinošo dzērienu tirgotāji, pie kuru laivas obligāti jāpiestāj, nežēlīgos saules staros jāstāv ūdens klāja vidū, kamēr visi mūsu ekskursijas laivas dalībnieki iepērkas, un mūsu “kapteinis” saņem savu peļņas daļu. Atgriežamies tā izkarsuši un apsviluši, ka pašiem bail uz sevi paskatīties.
    Saprotam, ka šajā pilsētiņā visu esam apguvuši, atliek tikai pusdienu tiesa. Trāpam labā pusdienu restorānā, jebkuram draugam varu rekomendēt “garneļu tostu”, ko mēs ar Zandiņu šeit atklājam. Lidija ir uzticīga garneļu kokteilim, Viesturs šodien visu dienu vēlas būt atšķirīgs, tāpēc izvēlas kaut ko maksimāli tālu no garneles, un tas ir liellops. Mēs esam acīmredzami “slaukšanas objekti” šai restorānā, pat marimbistu ansamblis sāk spēlēt trijos pēcpusdienā mums par godu. Kad to novērtējam ar dzeramnaudu, pie mums steidzas kādi 3-4 aproču un kaklarotu tirgotāji. Laiks laisties lapās.
    Dodamies ceļā uz 60 km attālo un par 1500 metriem augstak esošo San Cristobal pilsētu. Interesanti, ka 4 cilvēkiem taksis izmaksa par 20% letāk nekā autobuss. Braucam pa maksas autostrādi, kas taisnā līnija stiepjas augšup gar kalnu grēdas malu, smagie auto rēc, dūmo un attīsta ātrumu ap 40 km/h. Priekšā smaga avārija - kāds mačo, liekas, būdams kunga prātā, taranējis pretim braucošo busu. Policists tam atlauzis rokas uz muguras, saslēdzis rokudzelžos un sēdina trafarētajā Federālās policijas mašīnā. Tipiska seriālu aina. Labi, ka visi iesaistītie palikuši dzīvi.
    Rīt skatīsim, kas vēl interesants notiek ap San Cristobal.
    Read more

  • Day 10

    San Juan Chamula

    February 18, 2020 in Mexico ⋅ ☀️ 22 °C

    Can Cristobal izrādās skaistākā no Meksikas pilsētām, kuras esam redzējuši. Šeit saplūst labi koptas koloniālā stila celtnes ar vietējo iezemiešu kultūrai raksturīgajām košajām krāsām. Esam maiju teritorijā, un šīs cilts pēcteču īpatsvars pilsētā ir ļoti liels. Līdz ar to ari attiecīgi sejas panti, uzvedība, tirgošanās kultūra un citas iezīmes. Esam 2200 metrus virs jūras līmeņa, un klimatu tas ietekmē būtiski. Saule ir “asa”, bet nav karsta, temperatūra dienā 22-23 grādi, turpretī, tiklīdz saule noriet, iestājas dzestrums, un drīz vien temperatūra nokrīt zem 10 grādiem. Katrā ziņā mums šāds klimats ir vieglāk panesams kā okeāna piekrastes tveice.
    Pēc palēna rīta cēliena pilsētas centrā dodamies uz San Cristobal tirgus pusi, lai atrastu “colectivo” jeb koplietošanas busiņu ceļam uz Chamula ciematu. Visa sabiedriskā transporta sistēma šeit sastāv no milzum garas balti zaļu busiņu rindas, kas saplūst pie galvenā tirgus un tad kā gara čūska vijas tam cauri, pēc tam sadaloties dažādos virzienos. “Colectivo” koncepts paredz, ka busiņš noteikta vietā gaida uz noteiktu galamērķi braukt vēlošos pasažierus līdz piekāpj pilns, un tad dodas ceļā. Parasti piepildīšanās laiks ir 10-15 minūtes, kas šai apvidū vispār nav nekāds laika patēriņš. Jāteic gan, ka busiņš drīzāk domāts vidējā maiju auguma cilvēkiem, un man jāsēž ar nodurtu galvu, jo izslieties nav kur. Pārējie pasažieri ir vietējie maiju pēcteči, kas sarunājas savā valodā.
    Chamula ciematā 99% iedzīvotāji ir vietajās izcelsmes, un šis ciemats ir reģionālas nozīmes svētvieta. Ciemata centrā atrodas San Juan Chamula baznīca, kas celta 16. gadsimtā, pēc formas atgādina katoļu baznīcu, bet nokrāsota košās maiju krāsās. Interesanti, ka ļaudis izmano baznīcu saviem lūgšanu rituāliem, kas pēc satura ir tikai daļēji saistīti ar kristietību. Sazīmējam krustu mešanu un lūgšanas ritmu, bet tomēr svarīgakais rituāla punkts ir gaiļa upurēsana.
    Baznīcā atļauts ieiet, bet fotografēt un filmēt nav brīv. Dodamies iekšā. Pati baznīca pilna dūmakas, jo deg tūkstoš sveču. Klona grīda noklāta ar sausu zāli, un tās sēž lūdzēju ģimenes, tām priekšā no zāles atbrīvotā laukumiņā deg vairākas sveču rindas. Skatāmies, ka vecākā ģimenes sieviete skaita lūgšanas, tad virs svecēm pavicina dzīvu gaili, tad ar gaili noglauda pārējos ģimenes lcekļus un turpina lūgšanu. Tā atkārto vairākas reizes līdz gaili piespiež sev priekšā pie grīdas, uzspiež krieso roku gailim virsū tā, ka “aizspiežas ciet” kāda gaiļa dzīvībai svarīga funkcija, un mājputns pēc pāris minūtem mirst. Upurēšana ir notikusi, un lūgšana ir cauri. Gaili iestūķē melnā plēves maisiņā, un mēs ta arī neuzzinām, kas ar to tālāk notiek.
    Dodamies ārā no baznīcas, bet jūtamies nedaudz tā kā transā, vai nu no sveču dūmiem, vai arī no rituāla skata. “Colectivo” busiņš turpat pie baznīcas laukuma mūs laipni gaida, un 20 minūšu laikā atgriežamies San Cristobal tirgus apkaimē.
    Liekas, ka šodienas augstākais punkts jau sasniegts, tāpēc atlikušo daļu plānojam veltīt suvenīru iegādei un citām muļķībām.
    Read more