Inku galvaspilsēta Cusco

Esam pārvietojušies no Kolumbijas uz Peru, nonākot inku citadelē Cusco. Šodienas raksts būs par divām dienām, jo vakardienu pavadījam ceļā, un tas pats par sevi nav nekas aizraujošs. Ja nu vienīgi stresa līmenis celotāju vidū Covid ierobežojumu - drīzāk gan formalitāšu - dēļ. Jau vakar no paša rīta mums bija jānervozē, vai laikā saņemsim Covid testu rezultātus. Pieķēru sevi pie domas, ka galvenais uztraukums ir par paspēšanu saņemt rezultātu, nevis par to saturu. Laikam tomēr vakcinētam cilvēkam vairs stresa par Covid bīstamību nav, vairāk rūp celošanas raitums.
Peru mūs sagaidīja ar daudz stingrāku pieeju - Covid deklarācijas parbaudi, naksņošanas vietas noskaidrosanu un ta tālāk, prasību valkāt dubultu masku (2 maskas vienu virs otras). Statistiku neesmu petījis, bet jūtams, ka Peru sabiedrība ir stipri traumēta no pamdēmijas pieredzes līdz šim. Kaimiņvalsts Kolumbija bija pilnīgi relaksēta.
Šorīt beidzot sajūtamies inku garā un vidē, galva sajūt augstkalni - Cusco atrodas 3300 metrus augstu. Mēģināsim par to nedomāt, bet kustēsimies prātīgi. Vakardienas saruna ar taksometra vadītaju ir cerīga attiecībā pret mūsu plānu. Vaicāts par tūristu plūsmu, Dāvids skumji teica, ka tagad lidostā ielidojot 8-10 lidmasīnas dienā, bet agrāk bijušas 60-70. Varam tikai iedomāties, kāds ir Covid iespaids uz Cusco un apkārtnes ekonomiku. To vēl skatīsim dabā.
Gribam laicīgi norezervēt gājienu uz Machu Picchu templi, bet, kā jau Dienvidamerikā ierasts, saskaramies ar pārsteigumu - pilsētas centrs slēgts, jo notiek filmas uzņemšana, un visas iestādes, tai skaitā mūsu ieceretā ceļojumu aģentūra, ir ciet, jo nevar tām piekļūt.
Labi atkal, ka digitālā pasaule ir attīstījusies - izdevās veikt elektronisku rezervāciju uz 17. datumu. Jocīgi jau gan ir nezinamai firmai samaksāt prāvu depozītu, bet kas tad mums cits atliek? Pats uz Machu Picchu neaiziesi…
Tagad mums jāmaina plani, jo japaspēj apmeklēt svēto Titikakas ezeru līdz kapienam Machu Picchu. Izvelamies braukt ar autobusu uz Puno pilsētu Titikakas ezera krastā, kas solas būt 6-7 stundu brauciens. Dzīvē, protams, tās bija 9 stundas, pie kam autobuss ne tuvu nebija līdzigs tam modelim, kuru radīja mums biļesu ofisā. Pa ceļam vēl stundas stāvēšana ceļu remonta dēļ. Ceļu remonts braucējiem nozīmē to, ka visa satiksme stāv, un rindā gaidošie tiek izlaisti cauri 4 reizes dienā - 9.30, 12.30, 15.30 un 18.00. Mums paveicās, jo jāgaida bija tikai stundu. Nu, un tad vēl 40 km pirms Puno mums strauji lika mainīt autobusu, jo mūsējais “gatavojās saplīst”, tā vismaz mums teica.
Tā nu ap 22iem esam sasnieguši Puno pilsētu pie paša svetā ezera, viesnīcas bārs jau slēgts, un labi vien ir, jo laivu tūres ezerā sākoties ne vēlāk kā 7os no rīta. Ir atkal jauns smagums galvā, jo Titikakas ezers atrodas 3800 metrus vjl, toties ir arī lielas gaidas par rītdienas piedzīvojumiem.Read more