PIE INKIEM

Esam pārvietojušies no Kolumbijas uz Peru, nonākot inku citadelē Cusco. Šodienas raksts būs par divām dienām, jo vakardienu pavadījam ceļā, un tas pats par sevi nav nekas aizraujošs. Ja nu vienīgi stresa līmenis celotāju vidū Covid ierobežojumu - drīzāk gan formalitāšu - dēļ. Jau vakar no paša rīta mums bija jānervozē, vai laikā saņemsim Covid testu rezultātus. Pieķēru sevi pie domas, ka galvenais uztraukums ir par paspēšanu saņemt rezultātu, nevis par to saturu. Laikam tomēr vakcinētam cilvēkam vairs stresa par Covid bīstamību nav, vairāk rūp celošanas raitums.
Peru mūs sagaidīja ar daudz stingrāku pieeju - Covid deklarācijas parbaudi, naksņošanas vietas noskaidrosanu un ta tālāk, prasību valkāt dubultu masku (2 maskas vienu virs otras). Statistiku neesmu petījis, bet jūtams, ka Peru sabiedrība ir stipri traumēta no pamdēmijas pieredzes līdz šim. Kaimiņvalsts Kolumbija bija pilnīgi relaksēta.
Šorīt beidzot sajūtamies inku garā un vidē, galva sajūt augstkalni - Cusco atrodas 3300 metrus augstu. Mēģināsim par to nedomāt, bet kustēsimies prātīgi. Vakardienas saruna ar taksometra vadītaju ir cerīga attiecībā pret mūsu plānu. Vaicāts par tūristu plūsmu, Dāvids skumji teica, ka tagad lidostā ielidojot 8-10 lidmasīnas dienā, bet agrāk bijušas 60-70. Varam tikai iedomāties, kāds ir Covid iespaids uz Cusco un apkārtnes ekonomiku. To vēl skatīsim dabā.
Gribam laicīgi norezervēt gājienu uz Machu Picchu templi, bet, kā jau Dienvidamerikā ierasts, saskaramies ar pārsteigumu - pilsētas centrs slēgts, jo notiek filmas uzņemšana, un visas iestādes, tai skaitā mūsu ieceretā ceļojumu aģentūra, ir ciet, jo nevar tām piekļūt.
Labi atkal, ka digitālā pasaule ir attīstījusies - izdevās veikt elektronisku rezervāciju uz 17. datumu. Jocīgi jau gan ir nezinamai firmai samaksāt prāvu depozītu, bet kas tad mums cits atliek? Pats uz Machu Picchu neaiziesi…
Tagad mums jāmaina plani, jo japaspēj apmeklēt svēto Titikakas ezeru līdz kapienam Machu Picchu. Izvelamies braukt ar autobusu uz Puno pilsētu Titikakas ezera krastā, kas solas būt 6-7 stundu brauciens. Dzīvē, protams, tās bija 9 stundas, pie kam autobuss ne tuvu nebija līdzigs tam modelim, kuru radīja mums biļesu ofisā. Pa ceļam vēl stundas stāvēšana ceļu remonta dēļ. Ceļu remonts braucējiem nozīmē to, ka visa satiksme stāv, un rindā gaidošie tiek izlaisti cauri 4 reizes dienā - 9.30, 12.30, 15.30 un 18.00. Mums paveicās, jo jāgaida bija tikai stundu. Nu, un tad vēl 40 km pirms Puno mums strauji lika mainīt autobusu, jo mūsējais “gatavojās saplīst”, tā vismaz mums teica.
Tā nu ap 22iem esam sasnieguši Puno pilsētu pie paša svetā ezera, viesnīcas bārs jau slēgts, un labi vien ir, jo laivu tūres ezerā sākoties ne vēlāk kā 7os no rīta. Ir atkal jauns smagums galvā, jo Titikakas ezers atrodas 3800 metrus vjl, toties ir arī lielas gaidas par rītdienas piedzīvojumiem.Read more

Šorīt, kad modos ap puksten sešiem, Zandiņa jau bija kaut kur projām. Izrādās, bija aizlikusies uz centrālo laukumu meklēt publisko wifi, jo kaut kur ir bijis rakstīts, ka jābūt. Wifi tomēr nav bijis, toties bijis skaists saullēkts.
Kad saule uzlēkusi, zem loga pamostas ēzelis un sāk bļaut. Tas laikam nozīmē, ka jāiet brokastīs. Senjoras Teodoras dēls mums servē pa pankūkai, uz galda maize, ievārījums un šķīstošā kafija, kura jau sāk iegaršoties. Jūtamies labi sagatavoti pārgājienam uz pilsētiņu, no kuras “ķersim colectivo”, lai dotos uz Juliaca pilsētu.
Gājiens sākas raiti, ir dzestrs, un apkārt viss šķiet interesants. Ceļa malā zvejnieku gimene ķidā foreles, kas šorīt izceltas no tīkliem. Strādā visi, kam vairāk par 5 gadiem, divi mazākie vēl netiek likti pie darba. Vecākā meita stāsta, ka studē tūrismu tepat Copachica institūtā, viņa mums labprāt demonstrē savas komunikācijas prasmes, pastastot, ka foreles tiek pārdotas restorāniem un arī eksportētas. Sirsnīgi un strādīgi cilvēki.
Ejam talāk pa ceļu gar ezera malu, un nonākam ciematā, kur iemītnieki sasēduši centrālajā laukumā uz sapulci, kopā kādi 20 ļaudis. Sapulci vada, mūsuprāt, pussalas domes deputāts. Vispirms dod vārdu kādam politiķim, kas saka kaislīgu aģitācijas runu, ko ļaudis uztver visai vienaldzīgi. Tad pats deputāts skaļā balsī iepazīstina klātesošos ar domes nesenajiem lēmumiem, izteiksmīgi lasot mapītē rūpīgi saliktos dokumentus. Runa ievelkas, un mēs nolemjam negaidīt tās beigas, bet gan doties tālāk.
Pa ceļam novērojam dažādas lauksaimniecības ainas: darbs gan ar kapli, gan iejūgtiem 2 vēršiem, gan ari ar modernu traktoru palienes pļavās. Vislielākās draudzenes mums ir cūkas, kas auklā piesietas ganās gar ceļa malām, tās ir sociāli aktīvas un labvelīgas, pie kam diezgan daudz runā. Ēzeļi ir klusi un antisociāli, aitas ir dažādu raksturu. Zeme šeit mālaina un smaga, pat tik mālaina, ka cilvēki ar lāpstu izveido ķieģeļus, nedaudz tos apkaltē saulē, un tad no šiem ķieģeļiem būvē ēkas. Tikai turīgakie spēj nopirkt ceplī dedzinātus ķieģeļus, un tādu nav daudz.
Saule ceļas augstāk, un iešana paliek ļoti grūta, tā, ka ieplānotajas 3-4 stundās neiekļaujamies.
Pilsētiņā nonākam noguruši, bet pilni iespaidiem. Redzams, ka pilsetiņas mērs ir liels sporta draugs, jo nomalē uzcelts milzīgs stadions, kas piestāvētu Rīgai, vai vismaz Tallinai, un centrā vēl vairāki sporta laukumi. Uz aci liekas, ka pilsētiņā ir ne vairāk kā 1000 iedzīvotāji.
Ieklīstam pusdienu bufetē pie centrālā laukuma, kur mūs pabaro par 60 eiro centiem katru un palaiž uz pilsētu. Nekavējoties uz blakus ielas saķeram “colectivo”, pamājam ardievas Titikakas ezeram, un stundas laikā sasniedzam Juliaca pilsētu. Pilsēta šķiet vienkārši briesmīga - putekļi, nekārtība, puspabeigtas ēkas, motorikšas krustām šķersām, visādi tirdzniecības boksi ielu malās. Šeit varētu kadu moderno vesternu uzņemt. Īsta tranzīta un tirdzniecības vieta, un mēs jau arī esam tranzītā uz Cusco.
Nu nekas, arī šādas pilsētas ir dzīves sastāvdaļa, meģināsim izbaudīt.Read more