Capachico pussala

Šorīt, kad modos ap puksten sešiem, Zandiņa jau bija kaut kur projām. Izrādās, bija aizlikusies uz centrālo laukumu meklēt publisko wifi, jo kaut kur ir bijis rakstīts, ka jābūt. Wifi tomēr nav bijis, toties bijis skaists saullēkts.
Kad saule uzlēkusi, zem loga pamostas ēzelis un sāk bļaut. Tas laikam nozīmē, ka jāiet brokastīs. Senjoras Teodoras dēls mums servē pa pankūkai, uz galda maize, ievārījums un šķīstošā kafija, kura jau sāk iegaršoties. Jūtamies labi sagatavoti pārgājienam uz pilsētiņu, no kuras “ķersim colectivo”, lai dotos uz Juliaca pilsētu.
Gājiens sākas raiti, ir dzestrs, un apkārt viss šķiet interesants. Ceļa malā zvejnieku gimene ķidā foreles, kas šorīt izceltas no tīkliem. Strādā visi, kam vairāk par 5 gadiem, divi mazākie vēl netiek likti pie darba. Vecākā meita stāsta, ka studē tūrismu tepat Copachica institūtā, viņa mums labprāt demonstrē savas komunikācijas prasmes, pastastot, ka foreles tiek pārdotas restorāniem un arī eksportētas. Sirsnīgi un strādīgi cilvēki.
Ejam talāk pa ceļu gar ezera malu, un nonākam ciematā, kur iemītnieki sasēduši centrālajā laukumā uz sapulci, kopā kādi 20 ļaudis. Sapulci vada, mūsuprāt, pussalas domes deputāts. Vispirms dod vārdu kādam politiķim, kas saka kaislīgu aģitācijas runu, ko ļaudis uztver visai vienaldzīgi. Tad pats deputāts skaļā balsī iepazīstina klātesošos ar domes nesenajiem lēmumiem, izteiksmīgi lasot mapītē rūpīgi saliktos dokumentus. Runa ievelkas, un mēs nolemjam negaidīt tās beigas, bet gan doties tālāk.
Pa ceļam novērojam dažādas lauksaimniecības ainas: darbs gan ar kapli, gan iejūgtiem 2 vēršiem, gan ari ar modernu traktoru palienes pļavās. Vislielākās draudzenes mums ir cūkas, kas auklā piesietas ganās gar ceļa malām, tās ir sociāli aktīvas un labvelīgas, pie kam diezgan daudz runā. Ēzeļi ir klusi un antisociāli, aitas ir dažādu raksturu. Zeme šeit mālaina un smaga, pat tik mālaina, ka cilvēki ar lāpstu izveido ķieģeļus, nedaudz tos apkaltē saulē, un tad no šiem ķieģeļiem būvē ēkas. Tikai turīgakie spēj nopirkt ceplī dedzinātus ķieģeļus, un tādu nav daudz.
Saule ceļas augstāk, un iešana paliek ļoti grūta, tā, ka ieplānotajas 3-4 stundās neiekļaujamies.
Pilsētiņā nonākam noguruši, bet pilni iespaidiem. Redzams, ka pilsetiņas mērs ir liels sporta draugs, jo nomalē uzcelts milzīgs stadions, kas piestāvētu Rīgai, vai vismaz Tallinai, un centrā vēl vairāki sporta laukumi. Uz aci liekas, ka pilsētiņā ir ne vairāk kā 1000 iedzīvotāji.
Ieklīstam pusdienu bufetē pie centrālā laukuma, kur mūs pabaro par 60 eiro centiem katru un palaiž uz pilsētu. Nekavējoties uz blakus ielas saķeram “colectivo”, pamājam ardievas Titikakas ezeram, un stundas laikā sasniedzam Juliaca pilsētu. Pilsēta šķiet vienkārši briesmīga - putekļi, nekārtība, puspabeigtas ēkas, motorikšas krustām šķersām, visādi tirdzniecības boksi ielu malās. Šeit varētu kadu moderno vesternu uzņemt. Īsta tranzīta un tirdzniecības vieta, un mēs jau arī esam tranzītā uz Cusco.
Nu nekas, arī šādas pilsētas ir dzīves sastāvdaļa, meģināsim izbaudīt.Read more