San Antonio de Cali

Pēc vakardienas vakariņām un Adrianas nesenā laika stāstu uzklausīšanas, miegs nāk labi, lai arī pirms tam nelikās ticami, ka tādā troksnī iespējams gulēt. Piektdienas vakarā iela zem logiem vienkārši mutuļo, un liekas, ka motociklisti, kuri te spieto kā lapsenes pie pūžņa, sacenšas trokšņa radīšanā. Logi karstuma dēļ jātur vaļā, bet arī no aizvērtiem būtu maza jēga, jo tie šeit ir tādi, kā pie mums Depo nopērkamo ķīniešu siltumnīcu stikli. Kā jau rakstīju iepriekš - īstā Dienvidamerika.
No rīta pildām solīto un dodamies uz San Antonio kalnu, kur Adriana sestdieas pasākuma ietvaros tirgo Kali sieviešu biedrības gatavotos bio pārtikas produktus. Tā mums goda lieta - pagaršot un uzslavēt sāļo dārzeņu maisījumu un citus labumus. Interesanti, ka pulksten desmitos vēl viss tukšs, cilvēki parasti ierodoties tikai pēc vienpadsmitiem.
Tā nu mēs staigājam pa skaistāko pilsētas daļu un spriežam, vai pie katra loga un durvīm redzamās restes ir iknakts nepieciešamība, vai arī tikai vēstures mantojums. Katra ziņā, noteikumi atļauj automašīnām naktī pie sarkanās gaismas turpināt kustību, lai apstājoties nekristu par upuriem ielu laupītājiem. (Pievienoju bildi ar līgavu un sunīti aiz drošām restēm).
Mēs gan staigājot nekādu apdraudējumu nejūtam. Meklējot suvenīru tirgotavas, burtiski uzduramies divām tumšādainām kundzēm gados, kuras mums laipni parāda virzienu, un arī pastāsta, ka kopš bērnības dzīvo mājiņā šai parka malā, kur uz sētas lieliem burtiem uzrakstīts: “Lūdzu, šeit nečurāt”. Parka stūris un sienu apgleznojumi ir skaisti, un es lūdzu iespēju ar kundzēm kopā nofotografēties, kam viņas priecigi piekrīt.
Tikko nonākam suvenīru tirdzniecības ielā, tā sākas stiprs negaiss. Interesanti, ka norvēģu meteoportāls Yr.no šo negaisu prognozē ar minūtes precizitāti. Mums nekas cits neatliek, kā sēdēt stundu zem jumtiņa un pārlaist negaisu. Pa šo laiku es atrodu zemē mobilo telefonu, ko atdodu tādam kungam, kurš atgādina vietējo kartībnieku. Kungs, savukārt, klauvē pie visām tuvējām durvīm un vaicā pēc telefona īpašnieka. Kad neviens nepiesakās, telefons paliek kārtībnieka drošā glabāšanā. Pa šo laiku arī redzu taksometru, kuram no vadītāja durvīm izkārusies bikšu stara ar tai pievienotu kurpi, parunājos ar saimnieci, pie kuras durvīm parlaižu negaisu, sakaitinu viņas suni un noveroju apkārtējo bodnieku rosību, izmantojot lietderīgi negaisa radīto ūdens plūsmu pa slīpo ielu. Pretējā saimniece, piemēram, izgrūž uz ielas skalošanai plastmasas krēslu.
Zandiņa no sākuma lepni tup pretējā ielas pusē, bet, kad negaisa epicentrs nonāk tieši virs mums, pārskrien baidīties pie manis.
Tā laiski pavadām otro dienu Kali, un pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz savu mitekli krāmēties atpakaļceļam uz Bogotu. Somas, kurās nebija paredzēta vieta nekam liekam, tomēr ir uzbriedušas, jo Zandiņa, protams ir iegadājusies visādus iedvesmojošus pupu un vēl citu dārzaugu izstrādājumus, un Adriana mums iedāvina pašlietu sveci. Katrā ziņā, Kali lidostā tikai mūsu skaisto un naivo acu dēļ mūsu somas tiek kvalificētas kā rokas bagāža. Air Baltic to nekādā gadījumā nepieļautu.
Rīt pēdējā diena Bogotā, un tad ceļš uz mājsēdi varēs sākties.Read more