Streetfood ar Michelin zvaigzni

Pēdējie piedzīvojumi Vjetnamā iezīmējas ar raibu raibiem Hanojas iespaidiem. Tagad jau pilnīgi haotiskā mopēdu kustība šķiet pierasta, jo esam ieguvuši sapratni - mopēdisti vadās nevis pēc braucamrīku, bet gan pēc gājēju noteikumiem un ētikas normām. Pa visu laiku esam redzējuši tikai vienu motobraucēju dusmīgi lamājamies, un arī tad iemesls bija, šķiet, tirgošanās ētika nevis braukšanas kultūra.
Vakar, kā jau plānots, devos uz vjetnamiešu tēva Ho Ši Mina mauzoleju, Elīna nolēma man pievienoties. Pirms tam biju izlasījis, ka rinda ir milzīgi gara, bet kustas gana ātri, un ka īsās biksēs pie vadoņa iet drīkst. Mauzolejs atrodas milzīga parka vidū, pa ceļam uz to sastapām arī Ļeņina pieminekli. Pie vieniem no vārtiem pievienojāmies eiropeiska izskata ļaužu bariņam, un, kā vēlāk izrādījās, bijām iesprukuši kaut kādā ārkārtas rindā, līdz ar to pēc 10 minūtēm atjēdzāmies jau pie paša iebalzamētā Vadoņa. Ho Ši Mins gulēja rāmi, rokas kārtīgi salicis virs palaga, tā ka labi varēja redzēt ļoti kvalitatīvo manikīru. Pēc 30 sekundēm viss bija cauri, un mēs jau bijām parkā pie otras ēkas - Vadoņa muzeja, kurš izrādījās ļoti līdzīgs Rīgas kongresu namam gan kopskatā, gan arī interjerā. Iekšpusē muzejam varēja redzēt diezgan tradicionālu ekspozīciju - Vadoņa bildes un Vjetnamas komunistiskās partijas uzsaukumus tautai. Kopumā gan palika iespaids, ka sociālisms Vjetnamā dzīvo plakātos, bet dabā kapitālisms sen jau sabiedrības dzīvi ir pārņēmis.
Šodien ir pēdējā diena, un mēs nolemjam taisīt lielo kopējo pastaigu pa pilsētu, apmeklēt tirgu suvenīru iegādes nolūkā un vēl visādi nosist laiku līdz lidmašīnai. Tirgus tuvumā vesela iela veltīta ķīniešu jaunajam gadam, viss sarkanās lampās, pūķa attēlos, visādām mantiņām apkārts. Dizainiski diezgan skaisti, bet viss mudž kā skudru pūznī. Turpat netālu redzam arī apbedīšanas biroju, kur bēru viesi ietur mielastu turpat uz ietves pie katafalka. Gids Kens mums aizvakar pastāstīja, ka apbedīšanas tradīcija šeit ir komplicēta - nelaiķi aprok zemē uz kādiem 3-4 gadiem, ļauj miesai sapūt, tad kaulus izrok, saliek urnā un iebetonē īstaja ilgtermiņa kapenē.
Un tagad vēl viens šausmu stāsts: šodien beidzot iegūstu apstiprinājumu tam, ka vjetnamieši tomēr ēd suņus. Vienā no ielas malas restorāniem pamanu sakrautus uz galda tādus kā grilētus piena sivēnus, bet ar lieliem un stipriem zobiem. Sīkāk ieskatoties, redzams, ka tie patiešām ir pa diviem ar auklu kopā sasieti brūni grilēti suņi, un veči turpat blakus pie galdiņiem ar suņu gabaliem mielojas. Vispār, tas skats eiropietim nav acij ļoti tīkams, tāpēc šodienas raksta titulbildei šo skatu neizvēlējos, bet interesenti galerijā var to apskatīt.
Paši priekš sevis gan nejauši atrodam izcilu pēdējās maltītes vietu - ar Michelin zvaigzni rotātu resorānu, kas pasniedz tikai vienu ēdienu - zaļumos ceptu karpu ar garšvielām par 7€ no personas. Iespējams, draudzīgakā cena Michelin restorānu pasaulē.
Ar to tad arī mūsu Vjetnamas ceļojums ir galā, dodamies uz viesnīcu pēc somām un tad jau nododam sevi Turkish Airlines aprūpei.
Rīt 11os no rīta ceram būt Rīgā.Read more