Reset search
VjetnamaVjetnama
SatelliteEdit route

Vjetnama

January 2024
Socialisma valsts skaistā daba u.c. Read more
  • 9footprints
  • 1countries
  • 14days
  • 71photos
  • 0videos
  • 1.8kkilometers
Follow Calendar Share Bucket list
Date ascending
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 2

    Ilgais ceļš

    January 3 in Vietnam ⋅ ☁️ 20 °C

    Ceļojuma mērķi esam izvēlējušies tā, lai pēc iespējas autentiskāk piedzīvotu kādas Āzijas valsts apmeklējumu. Vismaz tā mēs domājām pirms pusgada, tagad esam gatavi novērtēt, vai sociālistiskā Vjetnama spēs mums to sniegt. Šoreiz braucam piecatā, jo arī Elīna kā tāda kārtīga Vācijas konservatīvā darba tirgus pārstāve ir atardusi iespēju doties atvaļinājuma ceļojumā. Turpceļš nav viegls, jo pa ceļam mums gadās visādas loģistikas ķibeles.
    Pēc lieliskas Jaungada sagaiidīšanas Stambulā, būdami jau ceļā uz lidostu, uzzinām, ka mūsu divos naktī paredzētais reiss uz Hanoju pārcelts uz 7.30 nākamajā rītā. Manā dzīvē pirmo reizi sanāk nakti pārlaist lidostā uz grīdas. Paklājs, lai arī sākumā liekas daudzsološi ērts, beigās izrādas briesmīgi ciets. Neskatoties uz to, kādas 3-4 stundas izdodas nogulēt.
    Tālāk gan lidojums norisinās bez starpgadījumiem, līdz nonākam Hanojas lidostā, kur Zandiņai jāsaņem speciāls atbalsts vīzas iegūšanā, jo parasā kārtībā nebijām paspējuši to noformēt. Jāsaka gan, ka ar vīzām pārsteigumi nebeidzas, jo Lidijai, kā izrādās, vīza izsniegta uz 2025. gadu. Par nieka 180 ASV dolāriem viņai tomēr izdodas problēmu atrisināt. Man kā bijušajam padomju pilsonim piezogas sajūta, ka tā vīzu darīšana šeit organizēta ka tāda bodīte: viss sarežģits līdz tādai pakapei, lai ceļotājs pieļautu kādu neprecizitāti, bet amatpesonas tā rezultātā iegūtu iespēju tikt pie personīga labuma.
    Lai nu kā, ap desmitiem vakarā esam nonākuši viesnīcā, un spēki arī ir galā.
    Nākamais pārbaudījums no rīta ir tikt pie vietējās naudiņas un tad doties kruīzā pa skaisto 2000 salu arhipelāgu Halong bay. Pa ceļam uz prāmi secinām, ka Vjetnnama acīmredzami ir sociālisma citadele, un arī darbs ar tūristiem grupās par to liecina. Desmitiem autobusu pirms nonākšanas Halong bay piestāj mākslīgo pērļu darbnīcā, un viesi apgūst obligāto programmu. Tālāk piestātnē kuģīši atbildīgi rindojas pēc ranga, lai dotos standarta maršrutā pa arhipelāgu.
    Gids mums uzsver, ka Vjetnama ir draudzīga valsts pret visiem, pat pret bijušajiem kolonisteim francūžiem, karotājiem amerikāņiem un mūžsenajiem naidniekiem ķiniešiem. Sev par pārsteigumu novēroju, ka varu izlasīt ceļazīmes un citus uzrakstus, līdz man “pielec”, ka šeit rakstība ir ar latīņu burtiem. Skatīsim tālāk, kāda vēl Eiropas ietekme būs pamanāma.
    Tā kā Vjetnamā pašlaik ir ziema, laiks ir ļoti mērens - ap 20 grādiem, un debesis klāj viegli mākoņi. Tas mums šķiet pavisam ērti, varam labi justies gan uz kuģa, gan arī ūdenī.
    Mūsu kruīza kuģa nosaukums ir La Pandora, un uz tā ir vieta 25 pasažieriem. Ļoti labs apjoms, lai laikā saorganizētos uz aktivitatēm. Koncepts ir tāds, ka pie kuģa ir pietauvota mazāka laiva, ar kuru viesus izvadā un kajakošanu, peldēšanu un skaistuma apskates punktiem. Tam visam esam gatavi,    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 3

    Halong bay - skaistums prasa upurus

    January 4 in Vietnam ⋅ ☁️ 23 °C

    Šorīt jau sešos no rīta sākas rosība, pie kam sagadījies ir tā, ka mūsu kajītes skaļrunī kļūdas pēc notiek tiešā translācija no grupas vadītāja istabas. Izklausās, ka viņš ir jautrs cilvēks - brīžiem uzdzied, brīžiem pie sevis kaut ko murmina.
    Loģistika te ir sarežģita, līcī uz enkura stāv kāds desmits kruīza kuģu, notiek produktu piegāde un mainīšanās ar pasažieriem. Vienas apmaiņas rezultātā nonākam vieni paši uz tāda vidēja izmēra kuģīša, un mums līdzi iedod 5 dvieļus, bet gandrīz nekādus paskaidrojumus par sagaidāmo. Lidija izdara slēdzienu, ka esam acīmredzami apčakarēti. Tomēr tā nav - Vjetnamas valdības organizētā tūristu apkalpošana ir nedaudz jocīga, taču par krāpšanu to nosaukt nevar. Pēc nepilnas stundas brauciena mums pievienojas armijas formā tērpts gids un apgalvo, ka vadās mūs pa Viet Hai salu, uz kuras atrodas sens ciemats. Gida vārdu nevar saprast, tāpat nevar saprast gandrīz neko no viņa brīvi plūstošās angļu valodas. Vienīgais, ko saprotu, ka viņš savā militārajā karjerā piedalījies karā ar Ķīnu, tagad ir 62 gadus vecs un demobilizēts.
    Uz Viet Hai ciematu ved betonēts celiņš, kas no abām pusēm apsprausts ar sarkanajiem Vjetnamas karogiem, pa to varam braukt vai nu ar velosipēdu, vai arī ar golfa laukumam piemērotiem elektromobiļiem. Mēs, protams, izvēlamies velo opciju.
    Viet Hai ciemats manā pasaulē atgādina krievu Potjomkina ciemu - gar betona celiņu sabūvētas betona mājiņas, kurās ļoti maz kas atgādina tradicionālo vjetnamiešu dzīvi. Kaut kādā mērā tas ir ļoti interesanti, ja uz to skatās kā savas sociālistiskās valsts demonstrēšanas konceptu. Vienīgā obligātā atrakcija izrādās kāju masāža ar zivīm - jāapsēžas uz baseina malas un jāļauj, lai specializētas zivtiņas skrubina kāju pēdas. Ne visi to grib un var izturēt, jo ļoti kut un ir arī nedaudz bailīgi.
    Saprotam arī, ka kārtība ir obligāta, ko gidam grūti noturēt, ja darīšana ir ar brīvdomātajiem eiropiešiem. Vajadzības spiests, gids rekvizē manu velosipēdu, lai noķertu un atgrieztu pie grupas noklīdušu franču pāri.
    Ap pusdienlaiku salas apmeklējums ir galā, esam atpakaļ uz sava šīsdienas kuģīša, lai saņemtu nākamos obligātos tūrisma produktus - pusdienas, kam seko stundu gara kajakošana pa līci. Ozolu ģimene nolemj protestēt kārtībai un kajakos nekāpt. Nekas ļauns nenotiek, varam pasauļoties uz kuģa un noklausīties, kā mūsu militarais gids piebļauj visu līci, palīdzēdams saviem klientiem.
    Tā nu vakars klāt, laiks loģistikas vingrinājumam, lai nogādātu mūs uz mūsu īsto kruīza kuģi Pandora, un šis vingrinājums izdodas nevainojami.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 4

    Hanojas skudrupūznis

    January 5 in Vietnam ⋅ ⛅ 22 °C

    Šis rīts sākas jau pulksten sešos. Ātri jāapēd brokastu zupa, lai varētu doties uz klinšu alām. Jā, tiešām zupa tiek pasniegta brokastīs - vjetnamiešu Pho zupa, kas diezgan līdzīga tai, ko varam ēst Skolas ielas 12. mājas pagrabiņā.
    6.45 starts ar pārbraucamo laivu uz piestātni, no kuras visi parkāpj airu laivās, lai izbrauktu cauri klints alai un nonāktu klusā lagūnā. Pēc tam atpakaļ.
    Mums nav paveicies, jo mūsu airētāja klepo un taupa spēkus, tāpēc izbraucam pašu īsāko iespējamo maršrutu. Skaisti jau bija (skat pievienoto video), bet sajūta atkal kā konveijerī.
    Hanong bay arhipelāgs gan šorīt lielisks - siltā un vieglā migliņā tīts, mierīgs un meditatīvs.
    Ar to arī mūsu kruīzs ir galā, dodamies atpakaļ uz 150 km tālo Hanoju, lai nonāktu Viestura vēstuļu draudzenes, viesnīcnieces Lili aprūpē. Esam atpakaļ taja pašā viesnīcā, taču šoreiz mums tiek piešķirts Viesturam solītais penthauss ar skatu uz Hanojas jumtiem. No šejienes skaidri redzams, ka Hanojā, gluži tāpat kā 90to gadu Rīgā katrai mājai kāds centies uz jumta piebūvēt kādu papildus platībiņu komerciālā nolūkā. Par dažām piebūvēm stipri jābrīnas, kā tās nekrīt zemē.
    Tagad laiks Vjetnamas masāžai, ko šeit piedāva tik pat aktīvi ka Taizemē - uz mūsu ielas SPA saloni redzam ik pa 10 metriem. Pieļaujam kļūdu, ieiedami četratā vienā SPA. Saimnieki klientus neatraida, neskatoties uz ierobežoto kapacitāti, kā rezultātā mēs ar Zandiņu tiekam masēti uz gultām divvietīgā viesnīcas numuriņā. Virsma nav ļoti ērta, bet masāža ir ok. Eļukam un Lidijai viss bijis perfekti, bet Viesturs ka pašdefinēts ērglis klejo vienatnē - viņš barā uz SPA jau nu nenāks.
    Tagad galvenais izaicinājums, pastaigā dodoties netikt sabrauktiem. Te viss kā skudru pūznī, pat T-kreklus šeit tirgo ar uzrakstu: zaļš - go, dzeltens - go, sarkans - go. Neveins negaida.
    Interesanti, ka alus bārā, kur pieejamas kādas 10 alus šķirnes, katru alus zīmolu uz vietas pārstāv produkta menedžeris, kurš, censdamies pārbļaut konkurenci, iesaka savu alu. Pircējam tiešām grūti izvēlēties īsto. Bez alus, protams, nepaliekam, neskatoties uz grūtībām.
    Ar to arī dienas aprakstāmo daļu beidzu, rīt būs jauni piedzīvojumi Hanojā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 5

    Visa diena skudrupūznī

    January 6 in Vietnam ⋅ ☁️ 24 °C

    Šo dienu, kā nolemts iepriekš, veltām Hanojai. Esmu nolēmis doties uz kara muzeju, jo mani interesē Vjetnamas oficiālais stāsts par 30 gadus ilgušo karu. Noskaidrojas, ka šodien es esmu vientuļi lidojošais ērglis, jo nevienu citu kara muzejs neinteresēja. Tad nu pēc brokastīm šķiramies - es eju uz muzeju, pārējie uz franču koloniālisma pieminekļiem un vēl kaut kur.
    Muzejs, kā jau kata muzejam pieklājas, atrodas Aizsardzības ministrijas aprūpē. Biļešu kasē sēž divas virsnieces - kapteine un majore, pie ieejas biļetes kontrolē vēl viena majore. Kad tieku iekšā, tad gan viss mierīgi, nekāda speciāla uzraudzība netiek veikta.
    Viss ekspozīcijas stāsts veidots kā Vjetnamas cīņa par neatkarību, kas kļuva iespējama II pasaules kara beigu rezultātā. Domās velku paralēles ar Latvijas neatkarības cīņām pēc I pasaules kara, tās par laimi ilga tikai pāris gadus. Lai arī Rietumu pasaule stāsta par zaudēto cīņu pret komunismu Vjetnamā, muzeja stāstā komunisms netiek minēts, runa ir par vjetnamiešu apvienošanu, nacionālas valsts izveidi un neatkarības ideju. Par komunisma simbolu klātbūtni liecina tikai sarkanie karogi ar sirpi un āmuru ik uz stūra. Aizdomājos par to, ka varbūt sarkanie simboli bija vjetnamiešu obligātā nodeva kara sponsoriem - Padomju Savienībai, bet valsts iekārtas ideja bija cita. To laikam līdz galam neizpratīšu, be ar Vjetnamas oficiālo stāstu iepazīties bija vērtīgi.
    Gribēdams satikt ceļabiedrus, dodos uz franču koloniālisma pērļu kvartālu, kur redzamā operas ēka un lepnākā viesnīca patiešām izceļas ar savu majestātiskumu, tomēr iet iekšā un dzert kafiju no dārgiem porcelāna traukiem negribas - autentiskāk Hanojā šķiet dzert limonādi no bundžas parkā uz soliņa, ko arī paveicu.
    Mani draugi pa tam lāgam sūta ziņu, ka pusdieno pa glauno smalkas viesnīcas restorānā, kurp arī es dodos. Izrādās, viņiem bijusi kontrastu meklēšanas tūre - gājiens gar Hanojas-Saigonas delzceļa malu, kur kafejnīcas galdiņi novietoti 50 cm no sliedēm, pa kurām garām brauc īsts vilciens, iestrēgšana pārpildītā ielu tirdzniecības kvartālā, un tad beigās pieczaigžņu restorāns. Tā te ir.
    Pēcpusdienā nolemjam atkal izmasēties, jo vakardienas pieredze ļauj šodien justies spriganākiem. Beigās tomēr liekas, ka “paēdušai pelei milti rūgti”, jo pēcmasāžas apspriedē secinām, ka nav bijis tik labi kā vakar.
    Rīt metīsim Hanojai mieru, jo priekšā lidojums dienvidaustrumiem, tuvāk pie siltas jūras. Tā mēs ceram.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 7

    Xuan Dai Bay

    January 8 in Vietnam ⋅ ⛅ 24 °C

    Esam nonākši Vjetnamas dienvidos pēc pusotras stundas pārlidojuma ar Vjetnamas aviolīniju reisu. Kamēr es pētīju Kara muzeju, mani draugi jau bija izvēlējušies viesnīcu pie jūras 1000 km attālumā no Hanojas. Ļo jauka izvēle, tik nebija pamanījuši, ka līcī pie viesnīcas nevar peldēties. Tas izrādās tiešām burvīgi (vismaz, man tā liekas), jo līcī notiek aktīva zivkopība, no krasta redzamas dažāda izmēra laivas un zvejas ierīces, arī gliemežu audzēšanas būri.
    No laivām visiespaidīgākā šķiet tāda pilnīgi apaļa plastmasas bļoda pusotru metru diametrā, ko zvejnieks vada ar vienu auklā piesietu airi, imitējot dzenskrūves kustības. Tā bļoda iet uz priekšu līgani un žigli.
    Vēlāk saprotam, ka šeit ir vairāki Dienvidķīnas jūras līči, kas visi piesātināti ar zvejnieku uzpariktēm, kuras savienotas ar dambjiem un laipām.
    Jau vakar vakarā sapratām, ka te jābūt autentiskai jūras virtuvei, un tādu arī atradām vienā piekrastes nojumē. Tur plastmasas vannās mūs gaidīja dažādi zvēri, un mēs ar Google translate palīdzību veicām pasūtījumu. Ēdām 3 veidu gliemežus, ieskaitot ļoti kvalitatīvas austeres.
    Šodienu sākam ar secinājumu, ka laikam esam vieni paši šajā jaukajā kūrortā, vismaz brokastīs nevienu nesatiekam. Lielajā zālē notiek darbinieku sapulce, daži strādnieiki jauc nost skatuvi, kas šeit vēl palikusi vai nu no Jaunā gada svinībām, vai kādas privātas ballītes. Lai arī silda jauka un spoža saule, visās darbībās jaušama tāda kā “off-season” sajūta. Man kā cilvēkam, kurš vienmēr cenšas doties pret plūsmu, viss šķiet loti jauki - saņemam daudz uzmanības un lielas atlaides.
    Viesnīca mums uzsauc taksometru līdz tuvākajai pludmalei. Ceļš ved cauri ciematam, kur 5 kilometrus braucam kādu pusstundu. Pa ceļam gadās viss: bedres, vistas, mopēdi, ceļa remonts, suņi un arī rūpniecības preču veikali. Beigās nonākam vēl vienā pilnīgi tukšā kurortā ar lielisku līča pludmali, kurā ūdens pienāk pa taisno no jūras, nešķērsojot gliemežu būrus.
    Kreisajā pusē no mums atrodas aktīvs zvejnieku ciemats, pie tā pludmalē redzams simtiem apaļo airējamo bļodu un gliemežu būru. Kad tuvojamies, piedzīvojam stipru smaku un milzīgu netīrību, tomēr pacietīgi izlaipojam cauri, lai tiktu līdz klints malai, kas iezīmē ciemata beigas. Nedaudz virs mūsu galvām klints terasē tiek veidota svētvieta. Pagaidām uzstādītas 4 ģipša figūras: Buda, Ho Ši Mins, bruņurupucis un nezināma dzīvnieka ragi, taču svētvietas ierīkošana turpinās.
    Pa to laiku sācies neciešams karstums, un mēs atrodam bāru, kur, kā jau gaidīts, priekšā sēž Lidija un Viesturs ar aukstu alu. Viss jauki.
    Viesturs ir jau sarunājis vešanu uz zvejnieku restorānu pie otra līča, kas esot īpaši labs. Patiešām, tur mums par godu tiek upurēts 1,3 kg smags krabis, un mēs nojaušam, ka tas visai īpašnieku ģimenei ir notikums. Uz mums šis notikums atsaucas tā, ka jāsāk meklēt bankomāts. Protams, Eiropas cenās tas būtu nieks, bet Vjetnamā krabja cena ap 60€ kilogramā ir “platīna līmenis”.
    Vakarā ar Lidiju dodamies kājām uz pilsētiņu atjaunot Dongu krājumus, bet Google solītajā vietā bankomātu neatrodam. Lidija daudz laiku risinājuma meklēšanai netērē - pēc 5 minūtēm atrodu sevi kā pasažieri uz mopēda, ķivere man galvā, un mēs braucam uz banku. Lidiju redzu braucam uz otra mopēda, kuru vada, man liekas, vietējais policists.
    Tagad gan diena ir galā, maks pilns, prāts mierīgs un jūra satumsusi. Līdz rītam!    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 8

    Kāzu ūdenskritums un karstā saule

    January 9 in Vietnam ⋅ ⛅ 27 °C

    Šorīt daži bija plānojuši celties uz saullēktu. Manā pieredzē šis nodoms liecina par to, ka ceļojums ir iegājis brieduma fāzē, ceļotāji ir atpūtušies un gatavi ieguldīt sevi jaunu iespaidu iegūšanā.
    Es tādam ieguldījumam esmu par slinku, bet varu teikt godīgi, ka saule šodien ir spoža un karsta. Mūsu plāns ir aizbraukt uz kādus 7-8 kilometrus attālo ūdenskritumu, un tad nākt kājām gar upi atpakaļ. Tā arī darām. Pirmais secinājums: taksists saparatis, ka mūs jāslauc, cik var, jo noplēš kādus 15 Eiro, kas ir jau tuvu majās pierastajām cenām. Daudz tādu kā mēs šeit nav, tāpēc arī jāpaņem, kamēr esam.
    Bijām gatavojušies uz džungļu mežonīgo skaistumu, bet atrodam tādu kā kāzu foto brīvdabas salonu ar skupltūrām, lapenēm, puķu dobēm utt. Pats ūdenskritums gan arī ir diezgan glīts, apmēram tāds, kas kalpojis par prototipu Disnejlendas parkos iebūvētajiem.
    Parka apskate nav gara, sākam savu pārgājienu zem karstas saules, drīz nonākdami ceļu remonta zonā starp rīsu laukiem. Iedvesmojusies no redzētā, Lidija mums apsola rīt brokastu lekciju par rīskopības jautājumiem.
    Tālāk ejam, turpinādami iepazīt vjetnamiešu dzīvesstilu. Katrā majā, piemēram, ir ruds suns, noteikti ir vismaz viens mopēds un viens vai vairāki šūpuļtīkli. Satiekam meitenītes sarkanos pionieru kaklautiņos, kuras brauc uz skolu ar elektromocīti. Vienā ciematiņā pie elektrības staba piestiprinātais rupors atskaņo vietējās radiostacijas saturu, tā mēs domājam. Varbūt arī ko citu.
    Nebeidzam arī brīnīties par to, ko tik vien nevar pārvadāt ar mopēdu. Novērojam, ka pārvadāts tiek ēdamais, lopiem sapļauta zāle, ledus restorāniem, dzīvojamās istabas bufete, krāsas spaiņi, bambusa kārtis, lielgabarīta darbarīki, mājdzīvnieki un vēl šis tas.
    Tā priecādamies par sadzīves ainiņām, nonākam līdz upmalai, kur Google mums sola zivju restorānu, kas arī drīz atrodas. Restorānā vietas kādiem 100 viesiem, bet mēs esam vienīgie. Kad palūdzam alu, mums uzreiz atnes kasti ar Tiger alus bundžām un noliek pie galda kājas. Tas laikam mūsu spēju novērtējums.
    Alus iepriecināti, pa pusei apzinati, pa puse ne - pasūtām gliemežu kolekciju uzkodām, kas izrādās ļoti ēdami.
    Kafiju nolemjam dzert vēl citā vietā, kur arkal esam vienīgie, lai gan vietas šeit 200 viesiem. Nez, kad viņi te nāk?
    Vjetnamiešu kafija ar kondensēto pienu un ledu ir izcila, iesaku visiem pamēģināt!
    Tā nu mēs te šodien caur cepšanos saulē un gastronomiskām izvirtībām baudām Vjetnamu pilnīgā izlaidībā, jo vakarā vēl plānojam doties uz sev jau zināmo nojumi jūras krastā ēst lielu zivi.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 9

    Starp jūru un dīķi

    January 10 in Vietnam ⋅ ⛅ 26 °C

    Šorīt nolemjam atkārtot pludmales braucienu, tikai uz citu vietu, taču nav nemaz tik vienkārši - mums ziņo, ka izvēlētajā pludmalē saimnieko kāda smalka viesnīca, un apmeklētājus no malas tā nepieņem. Mūsu apņēmību gan tas nemazina, un mēs dodamies iecerētajā virzienā, lai pētītu jūru un liedagu blakus mūsu negribētājiem.
    Zivsaimniecība šodien norisinās īpaši aktīvi - katrā no piejūras baseiniem kaut kas notiek: tīkli tiek cilāti augšup-lejup, cilvēki kreisē apkārt apaļajās bļodās, daži brien pa dubļiem un vāc grozos gliemežus. Uzzinu, ka visvairāk uzmanības prasa austeres, jo tām ritmiski jāmaina vide no ūdens uz sausumu un atkal atpakaļ - lai trenētu gliemežnīcas atvēršanas muskuli. Tas muskulis faktiski arī ir tā austere, kuru ēdam. Okeānā šo darbu dara paisums un bēgums, bet baseinos tas ir cilvēku uzdevums.
    Pēc pāris stundu klīšanas pa pludmali un ciematu nonākam kārtējā zivju resorānā. Izlaidība nenormāla - atkal ēdam austeres, tādas milzīgi lielas par 40 centiem gabalā. Kaut kas nereāls. Arī alu mums atnes pilnu kasti, tā laikam tas pieklājas. Taisnības labad jāpiebilst, ka alus gan ir tikai 4 grādus stiprs, karstumā daudz no ūdens neatšķiras.
    Pēc brīža labā noskaņojumā dodamies tālāk cauri ciematam, līdz uzdzirdam tādu uzmundrinošu reklāmas saukli skaļrunī, kas virzās mums arvien tuvāk. Drīz arī ieraugām mūsu šīsdienas galveno varoni - suņu ķērājs uz mopēda būrī ved saķertu suni, ko draudzīgi un skaļi mēģina pārdot. Kā redzams, sociālisma valstī Vjetnamā mazais bizness nav aizliegts, un, droši vien, pēc saķertiem suņiem ir pieprasījums, citādi, kā gan suņu ķērājs iztiktu?
    Šodien aizvadām savu pēdējo dienu Vjetnamas dienvidos, un rīt plānojam atgriezties Hanojā. Man ļoti gribas apmeklēt Ho Ši Mina mauzoleju, bet liekas, ka domubiedru šajā dēkā man nebūs.
    Sākam jau kārtot domas uz māju pusi, lai arī tik daudz vēl jāapskata.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 11

    Ninh binh- senā galvaspilsēta

    January 12 in Vietnam ⋅ 🌧 20 °C

    Esam atgriezušies Hanojā, un šorīt jau septiņos no rīta dodamies ceļā uz seno Vjetnamas galvaspilsētu Ninbīnu, kas dibināta 968. gadā. Šis galamērķis ir viena no Top 3 tūristu iecienītākajām vietām, tāpēc nav cita varianta kā ņemt privātu tūri gida pavadībā. Whatsapp saziņā Lidija ar gidiem koķetēja vakar vai visu dienu, tāpēc neesam droši, kāda būs šīrīta tikšanās, un ko par to domās Viesturs.
    Atbrauca puisis vārdā Kens, pēc skata 25 gadus vecs un ļoti sirsnīgs. Viesturs uzreiz ieņēma vietu Kenam blakus uz priekšējā sēdekļa, un tūre varēja sākties.
    Manuprāt, mums atkal uzsmaidījusi veiksme, jo laika apstākļi ir īpaši sliki, līdz ar to mums nav sagaidāma tikšanās ar ļaužu pūļiem. Par laika apstākļiem parunājam vairāk, pastāstam, cik grādu pašlaik Latvijā un uzzinām, ka Vjetnamā bērni neiet uz skolu, ja temperatūra nokrīt zem plus 10.
    Pēc pāris stundu brauciena un piestāšanas obligātajā suvenīru veikalā esam sasnieguši galamērķi. Pēc Kena ieteikuma dodamies uz laivu tūri, kamēr nav vēl liela rinda saskrējusi. Patiešām - braucienam pa pasaku upi gatavas stāv 2000 četrvietīgas laivas, bet rindai uz braukšanu izveidots ap 100 metru garš koridors. Rindas nav, un esam uzreiz laivā iekšā.
    Airētāja ir pieredzējusi sieviete vjetnamiešu cepurē, kura profesionāli izkliedz bāzes klidzienus: photo, beautiful, monkey utt. Mēs ar Viesturu piepalīdzam airēt, un viņa brīžiem bļauj Tempo - tad mēs saprotam, ka jāpiedod gāze. Kad gatavojamies piestāt jau pie trešā upmalas tempļa, uznāk apjausma, ka laiviniece patiesībā saka “Templ”, norādīdama uz apskates objektu.
    Vispār daba un vide man šeit ļoti atgādina inku svēto pilsētu Machu pichu - tādi paši zaļi pasaku kalni, vienīgi šeit papildus nāk pazemes tuneļi, kas izbraucami ar laivām. Tuneļos laivinieces uzsaucieni pamīšus mainās no “beautiful” uz “bend down”, jo jāsarga galva no atsišanas pret klinti.
    Apmeklētāji šeit pārsvarā izskatās pēc eiropiešiem, redzam arī Indijas pārstāvjus, bet paši vjetnamieši, liekas, šeit neierodas uz atpūtu. Liekas, ka esam tikuši pa priekšu tūristu autobusiem, līdz ar to pusdienas paēdam raiti, un dodamies kāpt tempļa kalnā, lai apskatītu visu apkārtni. Prieks, ka joprojām maz cilvēku, bet pašai kāpšanai izradās maza jēga, jo iekāpjam tieši mākonī, no kura uz leju neko redzēt nevar. Kens mūs nofotografē un apsola iemontēt vakardienas bildē, jo Iphone tagad to viegli pieļauj. Uzticamies viņam.
    Tālāk ieejam burvīgā ielejā, kas agrāk kalpojusi kā cietums, jo tajā dzīvojis tīģeris, kuram par ēsmu iesūtījuši noziedzniekus. Runā, ka laiks pirms sprieduma izpildīšanas cietumā bijis ļoti īss, taču pirmsnāves aina pavērusies skaista.
    Beidzamais objekts šodien ir pati Ninbīnas pilsēta ar saviem restaurētajiem tempļiem un budisma simboliem. Interesanti, ka mūsdienās Budam kā ziedojumu priekšā sakrauj ne tikai augļus, bet arī minerālūdeni un alu skaistās piramīdās. Es arī ievēroju, kādu alus zīmolu Buda patērē, un nolemju šovakar dzert to pašu.
    Šādas apņemšanās vadīts ar nepacietību gaidu atgriešanos mūslaiku galvaspilsētā Hanojā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVjetnama
    Day 13

    Streetfood ar Michelin zvaigzni

    January 14 in Vietnam ⋅ ☁️ 22 °C

    Pēdējie piedzīvojumi Vjetnamā iezīmējas ar raibu raibiem Hanojas iespaidiem. Tagad jau pilnīgi haotiskā mopēdu kustība šķiet pierasta, jo esam ieguvuši sapratni - mopēdisti vadās nevis pēc braucamrīku, bet gan pēc gājēju noteikumiem un ētikas normām. Pa visu laiku esam redzējuši tikai vienu motobraucēju dusmīgi lamājamies, un arī tad iemesls bija, šķiet, tirgošanās ētika nevis braukšanas kultūra.
    Vakar, kā jau plānots, devos uz vjetnamiešu tēva Ho Ši Mina mauzoleju, Elīna nolēma man pievienoties. Pirms tam biju izlasījis, ka rinda ir milzīgi gara, bet kustas gana ātri, un ka īsās biksēs pie vadoņa iet drīkst. Mauzolejs atrodas milzīga parka vidū, pa ceļam uz to sastapām arī Ļeņina pieminekli. Pie vieniem no vārtiem pievienojāmies eiropeiska izskata ļaužu bariņam, un, kā vēlāk izrādījās, bijām iesprukuši kaut kādā ārkārtas rindā, līdz ar to pēc 10 minūtēm atjēdzāmies jau pie paša iebalzamētā Vadoņa. Ho Ši Mins gulēja rāmi, rokas kārtīgi salicis virs palaga, tā ka labi varēja redzēt ļoti kvalitatīvo manikīru. Pēc 30 sekundēm viss bija cauri, un mēs jau bijām parkā pie otras ēkas - Vadoņa muzeja, kurš izrādījās ļoti līdzīgs Rīgas kongresu namam gan kopskatā, gan arī interjerā. Iekšpusē muzejam varēja redzēt diezgan tradicionālu ekspozīciju - Vadoņa bildes un Vjetnamas komunistiskās partijas uzsaukumus tautai. Kopumā gan palika iespaids, ka sociālisms Vjetnamā dzīvo plakātos, bet dabā kapitālisms sen jau sabiedrības dzīvi ir pārņēmis.
    Šodien ir pēdējā diena, un mēs nolemjam taisīt lielo kopējo pastaigu pa pilsētu, apmeklēt tirgu suvenīru iegādes nolūkā un vēl visādi nosist laiku līdz lidmašīnai. Tirgus tuvumā vesela iela veltīta ķīniešu jaunajam gadam, viss sarkanās lampās, pūķa attēlos, visādām mantiņām apkārts. Dizainiski diezgan skaisti, bet viss mudž kā skudru pūznī. Turpat netālu redzam arī apbedīšanas biroju, kur bēru viesi ietur mielastu turpat uz ietves pie katafalka. Gids Kens mums aizvakar pastāstīja, ka apbedīšanas tradīcija šeit ir komplicēta - nelaiķi aprok zemē uz kādiem 3-4 gadiem, ļauj miesai sapūt, tad kaulus izrok, saliek urnā un iebetonē īstaja ilgtermiņa kapenē.
    Un tagad vēl viens šausmu stāsts: šodien beidzot iegūstu apstiprinājumu tam, ka vjetnamieši tomēr ēd suņus. Vienā no ielas malas restorāniem pamanu sakrautus uz galda tādus kā grilētus piena sivēnus, bet ar lieliem un stipriem zobiem. Sīkāk ieskatoties, redzams, ka tie patiešām ir pa diviem ar auklu kopā sasieti brūni grilēti suņi, un veči turpat blakus pie galdiņiem ar suņu gabaliem mielojas. Vispār, tas skats eiropietim nav acij ļoti tīkams, tāpēc šodienas raksta titulbildei šo skatu neizvēlējos, bet interesenti galerijā var to apskatīt.
    Paši priekš sevis gan nejauši atrodam izcilu pēdējās maltītes vietu - ar Michelin zvaigzni rotātu resorānu, kas pasniedz tikai vienu ēdienu - zaļumos ceptu karpu ar garšvielām par 7€ no personas. Iespējams, draudzīgakā cena Michelin restorānu pasaulē.
    Ar to tad arī mūsu Vjetnamas ceļojums ir galā, dodamies uz viesnīcu pēc somām un tad jau nododam sevi Turkish Airlines aprūpei.
    Rīt 11os no rīta ceram būt Rīgā.    Read more

    See translation
  • 2024© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Blog
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Support
  • Legal notice
  • English