Nabaga vīra paradīze

Šodien mums iecerēts lielākais loģistikas vingrinājums - Kostarikas robežās šķērsošana un arī nonākšana līdz Klusā okeāna dabas parkam, par kura burvību pagaidām tikai nojaušam.
Sākums izdodas ļoti labs, pirmā iesēšnās un pirmā pārsēšanās uz nākamo busu norisinās raiti, tik otrā busiņa šoferis mēģina kompensēt savu neizdevušos bērnības sapni kļūt par sacīkšu braucēju. Tomēr liekas, ka šādas šosejas sacīkstes viņš jau uzvarējis desmitiem reižu, un arī šoreiz incidenta iestāšanās varbūtība šķiet maza.
Kad nonākam pie robežas, sākas gaidītās atrakcijas. Lai izkļūtu no Panamas, mums jādabū pasē zīmogs. Jau pirms kontrolpunkta uzrodas nelūgts pavadonis, kas uzreiz uzņemas “jumta” lomu, rādīdams mums ceļu. Kad nonākam pie klientu apkalpošanas telpas, mūs iekšā laiž tikai pa vienam, jo telpā notiek no valsts izraidāmo noziedznieku reģistrācija, tie stāv rokudzelžos pie lodziņiem un pilda formalitātes. Ārpusē vēl redzami vairāki tādi rokudzelžos saslēgti indivīdi policijas busiņā. Acīmredzot, no valsts tiek birokrātiski pareizi izraidīta kāda banda. Tādu kā mēs - bez rokudzelžiem - šeit ir mazākums.
Kad esam dabūjuši Panamas zīmogu pasē, mūsu “jumts’mēģina mūs iestumt sagrabēžušā taksometrā, lai brauktu pēc Kostarikas zīmoga, jo Kostarikas kontrolpunkts atrodas tālāk aiz kādus 5 km platas neitrālās joslas. Ļoti negribīgi un bažīgi padodamies piedāvājumam, jo neredzam alternatīvu. Drošības pēc iešķiebju 1 dolāru arī “jumtam”. Taksists izrādās godīgs vīrs, un es viņu pierunāju mainīt sākotnējo norunu, un pēc Kostarikas zīmola saņemšanas vest mūs nevis atpakaļu uz robežas tusiņu, bet gan uz tuvējo pilsētu. Kopēje zudumi no procesa ir 25 dolāri taksistam, 1 dolārs “jumtam” un 4 āboli, kurus mums atņēma Kostarikas robežsargs. Lūdzām atļauju tos steigā apēst, bet amatpersona mūsu lūgumu noraidīja.
Pec stundas sagaidām nākamo autobusu, kas ved mūs tālāk kādus 100 km uz Palmar pilsētu. Baruciens ir karsts un slapjš, pa logiem iekšā autobusā līst lietus, bet ciet tos aizvērt nav vēlams, jo var nosmakt. Pie izdevības, kad lietus mazinās, šoferītis brauc ar atvērtām aizmugurējām durvīm, lai kaut cik varētu elpot.
Palmarā uzreiz saņemam vietējo iedzīvotāju atbalstu nākamā un pēdējā busa atrašanā, kas ved mūs uz Sierpi - tranzīta pilsētiņu pie upes, pa kuru tālāk jau ar laivām cilvēki dodas uz savām mājām, darbu vai atpūtas vietām. Esam oaspējuši noķērt pēdējo “colectivo” laivu pulksten 16.00, un īsi pirms iekāpšanas rezervējam okeāna krasta viesnīcu ar jauku nosaukumu “Poor man’s paradise”. Brauciens pa upi ilgst stundu, kuras laikā vismaz 50 minūtes līst stiprs lietus. Pēdējie kilometri tiek veikti jau pa okeāna ūdeņiem, un laiva, kas nebūt nav nekāds okeāna klases kuģis, piestāj krastmalā. Tā kā nav piestātnes, visiem jālec ūdenī, lai tiktu krastā, turklāt 2 apkalpes locekļiu laivu cenšas noturēt tā, lai viļņi to neievelk atpakaļ okeānā.
Visi veiksmīgi izkāpj, tikia ne mēs, jo mūsu apmetne izrādās vēl stipri tālāk esam, un kapteiņa palīgs kautrīgi lūdz mums piemest vēl 15 dolārus. Dolāru nav žēl, tik bažīgi rēķinu, ka mums knapi pietiks naudas atpakaļceļam, jo ar skaidru naudu neesmu apgādājies. Palmar pilsētā noskopojos, jo banka prasīja 11% komisiju par naudas izņemšanu. Tādas ir tās bankas…
Pa šo laiku jau ir satumsis, un viļņi pieņēmušies spēkā. Visi baidāmies no okeāna un nezināmā, līdz pēc kādām 10-15 minūtēm sasniedzam savu līci, kur piestāšana izrādās ispējama pēris kilometrus aiz “Poor man’s paradise” veiusnīcas, jo tādu kārtību nosaka okeāna spēks. Tā nu lecam ārā viļņos un turam virs galvas zābakus un digitālās ierīces, lai kaur cik sveikā tiktu krastā, kur mums pretī par laimi atnācis viesnīcas pārstāvis, jo viņam laikam bija aizdomas, ka kāds atbrauks. Tā kā rezervāciju veicām pēdējā brīdī, viņi varēja arī to laikus nepamanīt…
Beigās viss izrādās labi, viesnīca pieņem arī maksājumu kartes, un komisija par darījumi ir tkai 13%, bet tagad tas jau liekas pieņemami. Novērtējam Elona Maska Starlink, bez kura, acīmredzot, digitālie pakalpojumi šēit nebūtu iespējami.
Pēc vakariņām spriežam, ka ļoti gribētos ieraudzit dzīvnieku, kas saucas SLIŅĶIS, un tas šeit esot sastopams. Nevaram arī saprast, kas šo lēno dzīvnieku paglābj no iznīcības, un nolemjam, ka sliņķis visdrīzāk ir ļoti negaršīgs. Ar to arī šīs dienas spēki ir galā.Read more