Santa Ana

Vakardien neko jums neuzrakstīju, jo praktiski visu dienu braucām ar vairākiem autobusiem uz vulkānu Santa Ana. Šis vulkāns, iespējams, ir visskaistākais un populārākais visā Centrālamerikā, bet man par populārajām vietām vienmēr ir divējādas sajūtas, jo prātā nāk Imanta Ziedoņa epifānija “Leksim bedrē”. It kā jau gribas to skaistumu redzēt, taču negribas iet ļaužu plūsmā kā uz gadatirgu. Kā labs kompromiss, mūsuprāt, ir sataisīšanās uz pašu vārtu atvēršanu astoņos no rīta, lai tiktu pirmajā tūrē, kamēr vēl tukšs.
Tāpēc vakar arī ieradāmies naktsmītnē pie pašiem nacionālā parka vārtiem 1700 metru augstumā, kur mūs pārsteidza negaidīts aukstums. Pati mājiņa, kā jau Latīņamerikas kalnos pieņemts, ir bez apkures – pa dienu saulē piesilst, pa nakti atdziest. Tā arī bija – ap diviem naktī zobs uz zoba neturējās.
No rīta toties esam pirmajā grupā, kas kāpj augšup. Paldies Dievam, lai mēs ar Zandiņu atkal nebūtu pilnīgi dinozauri, grupai pievienojas divi ķīniešu izcelsmes amerikāņi vecumā virs sešdesmit. Tas arī nosaka kustības tempu, un mūsu klusās bažas par pārlieku noguršanu tiek ātri slāpētas – kāpjam augšup pastaigas tempā, un pēc pāris stundām sasniedzam Santa Anas vulkāna krāteri. Pēdējais izvirdums šeit bijis 2005. gadā, tāpēc krātera malas izskatās ļoti svaigas, atsedzot dažādus minerālus visdažādākajās krāsās, bet pašā krātera vidū ir zaļa sērūdens lagūna. Skats tiešām unikāls.
Pa ceļam uz Santa Anas virsotni aplūkojam Izalco vulkānu, kurš it tik skaisti regulārs kā tāds apgāzts trekteris, un uzzinām, ka tas ir “piedzimis” tikai 17. gadsimtā. Pilnīgi neticami, ka tikai pirms 400 gadiem uz Zemes varēja izaugt 2000 metrus augsta pumpa…
Lejā kāpšana man iet grūtāk, jo sāk sāpēt beigtā mugura, taču galīgi nepanesami nav, un pēc četru stundu kopēja piedzīvojuma varam teikt, ka Santa Anas vulkānu esam pieskaitījuši savam apgūto objektu sarakstam.
Tālākais šodienas piedzīvojums veidojas visai garlaicīgs un nomokošs, jo internets kalna pakājē nestrādā, līdz ar to neko nevar paveikt dienas turpināšanai. Sanāk pa vecai modei lūgt vienu vietējo zinātāju piezvanīt taksim, lai aizved mūs uz kādu apmetnes vietu tuvējā Koatepeka vulkāniskā ezera krastā. Visa šī procedūra aizņem kādas četras stundas, līdz nonākam hostelī Captain Morgan, kas stāv uz pāļiem virs ezera ūdens. Kā jau esam pieraduši šajā braucienā – nav super komforts, toties ir interesanti. Nelaime tik, ka tualete tālu no istabiņas, bet gan jau kaut kā…
Vēl tik jāpiebilst, ka imigrācijas jautājumiem Salvadorā tiek pievērsta milzu uzmanība. Piemēram, pašā Santa Ana virsotnē uzrāpušies divi policisti prasa mūsu grupas pavadonei atšifrēt visus grupas dalībniekus pēc pilsonības, vēlāk kalna pakājē redzam, ka piebrauc imigrācijas policijas auto un ilgi kaut ko runājas ar tūrisma firmu pārstāvjiem. Tagad arī hostelī dzirdam, ka pie reģistrācijas iestājusies trauksme, jo esot saņemti kaut kādi jautājumi no imigrācijas policijas. Interesantas tendences pasaulē, kas liek domāt, cik ilgi vēl varēsim tik brīvi un nepiespiesti ceļot.Read more