Pērtiķu bara pārvaldības nianses

Šis rīts man sākas ar video sapulci mūsu apmetnes vietas kafejnīcā – tas sanāk ļoti patīkams piedzīvojums, jo rīts uzaust jau ap pulksten sešiem, bet pulksten astoņos, kad Latvijā ir jau četri pēcpusdienā, klimats šeit ir visjaukākais.
Pēc pulksten desmitiem sākas tas nepanesamais karstums, bet mēs dodamies iekšā mežā satikt šeit mītošo pērtiķu baru (vai arī ģimeni – kā uz to skatās). Uzzinām, ka bara vadonis Pačo ir 36 gadus vecs, un daudz laka valdīšanai viņam nav atlicis. Lai nodrošinātu savu varu līdz mūža galam, Pačo visiem jaundzimušajiem pērtiķu zēniem nokožot sēkliniekus, lai tie neizaugtu par viņa konkurentiem. Tomēr tagad, sava mūža izskaņā, Pačo esot atstājis neskartus divus zēnus kā potenciālos troņmantiniekus. Pēc Pačo nāves tad šiem diviem būs jācīnās uz dzīvību un nāvi par troni. Zaudētājs ies bojā. Klausoties šo stāstu domāju, cik tālu, vai arī netālu cilvēku sabiedrība no pērtiķu bara likumiem ir attālinājusies…
Praktiskajā saskarsmē pērtīķīši ir jauki, tie ir iemācījušies paņemt no cilvēka rokas banāna gabalu, bet pērtiķīte Marija iemanījusies bezbailīgi uzkāpt cilvēkā kā kokā, ja tas tura banānu virs galvas. Bezbailīgā Zandiņa šo atrakciju izmēģina (sk. video) mums par prieku.
Saprotam, ka šajā mežā dzīvo ne tikai pērtiķi, ceļa malās ir tāda kā slīkšņa, kurā saskatām vispirms vienu krokodilu, tad vēl vienu. Tos mums parāda pavadonis, jo paši jau nebūtu tos briesmoņus pamanījuši – tie guļ rāmā ūdenī kā koka zari un gaida kādu zivi, piepeldam par tuvu. Pavadonis smejas, ka krokodili devušies makšķerēt.
Pa tam laikam apmetnē sākusies liela rosība, jo uz savu īpašumu atlidojis pats saimnieks ar privāto lidmašīnu. Izrādās, viņam te ir savs privātais lidlauks, un viņš arī pats pilotējot savu lidmašīnu. Acīmredzot, šis kungs ir kāds vietējais oligarhs, jo pamanām, ka īpašuma drošības uzlabošanai šeit ir nobāzējusies arī nacionālās policijas vienība. Viss te notiek ar vērienu, bet mums tas tikai par labu nāk, jo pakalpojuma kvalitāte ir augstā līmenī.
Pēcpusdienā vēl atlicis izbrauciens ar laivu uz Pajarito salu, kas sākumā šķiet pavisam jocīgs. Braucam kādu pusstundu, tad mūs izlaiž krastā pie milzīga smilšu laukuma, kas gan pēc skata, gan karstuma atgādina tuksnesi. Dodamies pastaigā, domādami, ko gan mēs šeit sadarīsim. Sākam pētīt tūkstošus lielāku un mazāku krabju alu, redzam, ka pāri tuksnesim gājis liels pārnadzis, vēl atklājam visādas sīkdzīvības pazīmes. Tad pēkšņi pamanām, ka maza ūdens tērcīte sāk tecēt no zemākās vietas tuksnesī iekšā. Kamēr to apspriežam, ir jau izveidojusies upīte, tad ezeriņš. Ir sācies paisums, un smilšu tuksnesis apbrīnojamā ātrumā pietek pilns ar ūdeni no visām pusēm. Pēc kādas stundas dodamies projām, un, atpakaļ paskatoties redzam, ka tuksnesis kļuvis par okeāna sastāvdaļu. Skatoties, kā okeāns ar savu spēku nāk virsū, piedzīvojām tādu nenovēršamības sajūtu, kas ilgi paliks atmiņā.
Rīt dosimies uz no okeāna projām uz Salvadoras skaistākā vulkāna Santa Ana pusi, lai raudzītu, kādas vulkāniskās pastaigas mums pieejamas.Read more