Kur palika diena?

Thai aviokompānijas lielisko mārketinga saukli pamanu kāpjot lidmašīnā uz Manilu, Filipīnās: Smooth as silk un lidojums arī ir diezgan gluds, ne pārāk garš ar lieliskās stjuartes eksotiski skaistas rozā un violetos tērpos steigšus atnes pusdienas. Šoreiz pusdienas gaisā izskatās un arī ir ļoti gardas - vista ar rīsiem, izcili garneļu salāti ar nūdelēm un kad liekas, ka labā vairs nevar būt - salātos sajutu čili un kinzu - garšu eksplozija mutē (labā nozīmē). Un vel maigi vēss augļains desertiņš,mmm!
Tuvojoties Manilai, pamanīju, ka pa kreiso logu ir redzams saulriets un sāku rēķināt un secinu, ka esmu redzējusi divus saulrietus pēdējo 16 stundu laikā.
Ap nolaišanās laiku jau sāku taisīties, taču pamanu, ka mēs riņķojam ap lidostu, tiešām nevarējām saprast iemeslus. Man blakus sēdēja vīrietis ar tumšāku ādaskrāsu un mazliet neparasti likās tas, ka vienu brīdi viņš savu viedtālruni ielika kabatā un nomainīja to pret podziņtelefonu, ko aktīvi sāka spaidīt. Dīvaini un mazliet sirreāli tas likās tādēļ, ka brīži, kad viņš nospieda podziņu savā telefonā sakrita ar mirkļiem, kad lidmašīnā kaut kas notika, piemēram, pēkšņi lidmašīnas salonā sāka skanēt mūzika, lai gan visu lidojumu līdz šim salonā valdīja klusums. Mūzika, protams, mani iepriecināja, taču blakussēdētājam nospiežot nākošo podziņu telefonā, lidmašīnas salonā parādijās dīvaini trokšņi, pēc tam “ar telefona podziņas spiedienu” tika izlaistas šasijas, pēc tam iebīdītas atpakaļ uc dīvaini trokšņi. Mazliet piezagās sajūta kā Matriksā un mēs ar draudzeni bijām ieplētušas acis no izbrīna un stresu mazinājām ar pārsmiešanos. Taču bija arī pozitīvi aspekti šajā ilgajā riņkošanā virs lidostas, piemēram, tas, ka lai arī pēdējo 16 stundu laikā biju redzējusi divus saulrietus, kas skaidri apliecināja to, ka viss neiespējamais kļūst iespējams, riņķojot virs lidostas, lidmašīna ik pa brīdim nolaidās zemāk, kur varēja saskatīt jau pilsētas gaismas tumšā vakara krēslā, taču paceļoties augstāk nokļuvām tuvāk debesjumam un atkal vērojām saulrietu gaišzilā novakarē. Piebildīšu, ka tas notika kādas trīs reizes un sajūtu līmeni tas bija kaut kas starp Matriksa filmu un ceļošanu laikā. Taču manas pārdomas kādā brīdī pātrauca pilots, kura balsī caur skaļruņiem bija jūtama priecīga noskaņa sakot, lai apkalpe sagatavojās lidmašīnas nolaišanās. Es viegli nosmīnēju un nodomāju, ka ne tikai apkalpe, bet arī pasažieri gan jau ir sen pārgatavojušies, lai beidzot nosēstos! Bijām priecīgas, ka tikām lejā. Pirmās sajūtas izkāpjot Manilā - silts, tumšs vakars un gaisā jūtams neierastu smaržu kokteilis un daudz, daudz cilvēku. Bijām laimīgas redzot, ka pa bagžas lenti pirmās slīd pretī tieši mūsu somas un saskumām, kad no astoņiem grupas biedriem , bagāža neatnāca trijiem. Nokārtojām formalitātes un pasūtījām busiņu braucienam uz viesnīcu, mums piesteidzās izmanīgs vietējais kungs, kurš stādījās priekšā kā takšu firmas menedžeris un apsolija 12 vietīgu busiņu 8 cilvēkiem braucienam uz 8 km attālumā esošo viesnīcu par 40 eur. Ņemot vērā, ka tas sanāk 5 eur no cilvēka, piekritām, neieslīgstot kaulēšanās pasaulē. Menedžeris gan bija mazliet pārreķinājies, jo atbrauca 7 vietīgs busiņš, taču tā kā bijām saguruši pēc garajiem lidojumiem un taisnības cīnītāju lomas bija atstātas citviet, ātri sapratām, ka jāpielāgojas situācijai un viens no mums upurējās un sēdēja kopā bagāžas nodalījumā ar somām. Pārejie bijām priecīgi, jo mūsu somas tika pieskatītas. Iečekojāmies viesnīcā un aizgājām līdz tuvējam krodziņam, kurā vietējo ēdienu izvēle bija plašum plaša sàkot no zivīm, jūras veltēm un gaļas ēdieniem, beidzot ar nebeidzamām nūdeļu variācijām. Tā kā biju ļoti labi paēdusi uz lidmašīnas klāja, nolēmu nobaudīt kokteili, kas pirmais iekrita acīs. Vizuāli ļoti skaists - violets ar nezināmas izcelsmes garšu kombināciju - gards, pasalds, skābens un vēss, 10 balles, cena ari ļoti iepriecinoša 240 vietējās naudiņas pesso, kas ir mazliet virs 3 eur! Nu ko viena bilde no viesnīcas jumta un esmu absolūti gatava naktsmieram, pat ja Latvijā šobrīd ir tikai pēcpusdiena.Read more