Lidmašīna Latvijas krāsās
February 18 in Latvia ⋅ ☁️ -7 °C
Ierados lidostā un jutu sevī satraukumu, jo ceļš ir tāls un galamērķis 9000 km attālumā, ceļoju kopā ar labāko draudzeni un esmu darba, universitātes pienākumu ielenkumā, bet plānoju drīzumā pilnīgi ļauties piedzīvojumiem un atpūsties no sirds. Esmu iepriecināta, ka sēdvietas ir ērtas un mums paveicās divatā dalīt trīs sēdvietas, kas ir pavisam jauki. Lidosim ar lidmašīnu Latvijas krāsās. Laikam esmu gatava vīna glāzei.Read more
Saulriets
February 18 in Austria ⋅ 🌙 4 °C
Iepriecinošs saulriets, kad pēc mākoņainas dienas ir tikai skriets, bez steigas izbaudīt saulrietu, ir tiešām fantastiski
Kur palika nakts?
February 19 in Thailand ⋅ ☀️ 33 °C
No Vīnes uz Bangkoku gandrīz 11 stundu lidojums. Lidmašīna ērta, vakariņās 10km augstumā vista bija beigusies, bet pasta ar dārzeņiem bija visai garda. Noskatījos filmu un likās, ka būs jāskaita stundas līdz galamērķim, taču mazliet pagulēju un kopumā lidojuma stundas pagāja ātri un pavisam drīz jau nenogurstošās Austrian Air stjuartes piedāvāja brokastis tieši manā gaumē - omleti ar šampinjoniem. Pie omletes dzēru kafiju, jo man šķita, ka tā vislabāk sader ar omleti, bet iespējas bija visādas - sākot ar aliem un vīniem un pat nespēju iztēloties ar ko beidzot. Dažādām gaumēm piemēroties laikam mūsdienās ir izaicinoši. Ielidojot Bangkokā man pārsteigums, ka šeit ir jau pusdienas laiks, taču, pēc manas saprašanas, tikko bija vakars, tas nozīmē, ka nakts kaut kur pazuda. Otrs pārsteigums, ka ārā ir plus 30 grādi, tas nozīmē - gandrīz 50 grādu starpību ar Latviju, kur vēl pirms pāris dienām bija -20. Jāsāk pierast pie vasarīgāka laika un saules. Bija jāsoļo uz galveno termināli, lai izdrukātu boarding pass trešajām lidojumam, lai pavisam drīz kāptu Thai Airways un sasniegtu mūsu pirmo galamērķi Filipīnu galvaspilsētu Manilu.Read more
Kur palika diena?
February 19 on the Philippines ⋅ ☁️ 24 °C
Thai aviokompānijas lielisko mārketinga saukli pamanu kāpjot lidmašīnā uz Manilu, Filipīnās: Smooth as silk un lidojums arī ir diezgan gluds, ne pārāk garš ar lieliskās stjuartes eksotiski skaistas rozā un violetos tērpos steigšus atnes pusdienas. Šoreiz pusdienas gaisā izskatās un arī ir ļoti gardas - vista ar rīsiem, izcili garneļu salāti ar nūdelēm un kad liekas, ka labā vairs nevar būt - salātos sajutu čili un kinzu - garšu eksplozija mutē (labā nozīmē). Un vel maigi vēss augļains desertiņš,mmm!
Tuvojoties Manilai, pamanīju, ka pa kreiso logu ir redzams saulriets un sāku rēķināt un secinu, ka esmu redzējusi divus saulrietus pēdējo 16 stundu laikā.
Ap nolaišanās laiku jau sāku taisīties, taču pamanu, ka mēs riņķojam ap lidostu, tiešām nevarējām saprast iemeslus. Man blakus sēdēja vīrietis ar tumšāku ādaskrāsu un mazliet neparasti likās tas, ka vienu brīdi viņš savu viedtālruni ielika kabatā un nomainīja to pret podziņtelefonu, ko aktīvi sāka spaidīt. Dīvaini un mazliet sirreāli tas likās tādēļ, ka brīži, kad viņš nospieda podziņu savā telefonā sakrita ar mirkļiem, kad lidmašīnā kaut kas notika, piemēram, pēkšņi lidmašīnas salonā sāka skanēt mūzika, lai gan visu lidojumu līdz šim salonā valdīja klusums. Mūzika, protams, mani iepriecināja, taču blakussēdētājam nospiežot nākošo podziņu telefonā, lidmašīnas salonā parādijās dīvaini trokšņi, pēc tam “ar telefona podziņas spiedienu” tika izlaistas šasijas, pēc tam iebīdītas atpakaļ uc dīvaini trokšņi. Mazliet piezagās sajūta kā Matriksā un mēs ar draudzeni bijām ieplētušas acis no izbrīna un stresu mazinājām ar pārsmiešanos. Taču bija arī pozitīvi aspekti šajā ilgajā riņkošanā virs lidostas, piemēram, tas, ka lai arī pēdējo 16 stundu laikā biju redzējusi divus saulrietus, kas skaidri apliecināja to, ka viss neiespējamais kļūst iespējams, riņķojot virs lidostas, lidmašīna ik pa brīdim nolaidās zemāk, kur varēja saskatīt jau pilsētas gaismas tumšā vakara krēslā, taču paceļoties augstāk nokļuvām tuvāk debesjumam un atkal vērojām saulrietu gaišzilā novakarē. Piebildīšu, ka tas notika kādas trīs reizes un sajūtu līmeni tas bija kaut kas starp Matriksa filmu un ceļošanu laikā. Taču manas pārdomas kādā brīdī pātrauca pilots, kura balsī caur skaļruņiem bija jūtama priecīga noskaņa sakot, lai apkalpe sagatavojās lidmašīnas nolaišanās. Es viegli nosmīnēju un nodomāju, ka ne tikai apkalpe, bet arī pasažieri gan jau ir sen pārgatavojušies, lai beidzot nosēstos! Bijām priecīgas, ka tikām lejā. Pirmās sajūtas izkāpjot Manilā - silts, tumšs vakars un gaisā jūtams neierastu smaržu kokteilis un daudz, daudz cilvēku. Bijām laimīgas redzot, ka pa bagžas lenti pirmās slīd pretī tieši mūsu somas un saskumām, kad no astoņiem grupas biedriem , bagāža neatnāca trijiem. Nokārtojām formalitātes un pasūtījām busiņu braucienam uz viesnīcu, mums piesteidzās izmanīgs vietējais kungs, kurš stādījās priekšā kā takšu firmas menedžeris un apsolija 12 vietīgu busiņu 8 cilvēkiem braucienam uz 8 km attālumā esošo viesnīcu par 40 eur. Ņemot vērā, ka tas sanāk 5 eur no cilvēka, piekritām, neieslīgstot kaulēšanās pasaulē. Menedžeris gan bija mazliet pārreķinājies, jo atbrauca 7 vietīgs busiņš, taču tā kā bijām saguruši pēc garajiem lidojumiem un taisnības cīnītāju lomas bija atstātas citviet, ātri sapratām, ka jāpielāgojas situācijai un viens no mums upurējās un sēdēja kopā bagāžas nodalījumā ar somām. Pārejie bijām priecīgi, jo mūsu somas tika pieskatītas. Iečekojāmies viesnīcā un aizgājām līdz tuvējam krodziņam, kurā vietējo ēdienu izvēle bija plašum plaša sàkot no zivīm, jūras veltēm un gaļas ēdieniem, beidzot ar nebeidzamām nūdeļu variācijām. Tā kā biju ļoti labi paēdusi uz lidmašīnas klāja, nolēmu nobaudīt kokteili, kas pirmais iekrita acīs. Vizuāli ļoti skaists - violets ar nezināmas izcelsmes garšu kombināciju - gards, pasalds, skābens un vēss, 10 balles, cena ari ļoti iepriecinoša 240 vietējās naudiņas pesso, kas ir mazliet virs 3 eur! Nu ko viena bilde no viesnīcas jumta un esmu absolūti gatava naktsmieram, pat ja Latvijā šobrīd ir tikai pēcpusdiena.Read more
Atkal uz lidostu?
February 20 on the Philippines ⋅ ☁️ 28 °C
Šorīt pamodos pulksten sešos no rīta pēc vietējā laika, gulēju ļoti labi, neskatoties uz to, ka esam citā laika joslā, kā arī to, ka aiz viesnīcas loga ir ļoti aktīva iela, kurā, pa kuru nepārtraukti brauc un pīpina dažādi transporta līdzekļi.
Viesnīcas brokastis bija uz jumta terases un es pirmo reizi brokastīs ēdu vistas zupu, kas bija ļoti garda. Pēc tam viesmīlis atnesa ari omleti un es nevareju atturēties arī no tās. Jāsaka godīgi, kafija bija pārsteidzoši laba un nemaz negaršoja pēc vājas skābas melnās tējas, kā Āzijā mēdz būt. Pa istabiņas logu jau pulksten pusseptiņos ir jau uzaususi gaisma un sajūta kā pusdienas laikā, aiz loga redzami kontrasti - debesskrāpji ar helihopteru nolaišanās platformām un būdiņas, pie kurām nereti ārpusē uz ielas redzams kāds aizmidzis garāmgājējs. Esam gatavas ceļam, lai no lielpilsētas vides dotos tuvāk dabai - uz Cebu salu, mūs gaida iekšzemes lidojums ar Cebu passific!Read more
Nebeidzamais ceļš
February 20 on the Philippines ⋅ ☁️ 28 °C
Uzreiz pēc brokastīm devāmies uz lidostu, lai ar iekšzemes reisu dotos uz Cebu salu - no lielpilsētas tuvāk dabai. Jāatzīst, ka mazliet nožēloju, ka paēdu tik sātīgas brokastis viesnīcā, jo lidostā bija vairāki vilinoši stendi, kur bija iespēja nobaudīt vietējos brokastu gardumus - kaut ko līdzīgu belašiem ar dārzeņu un gaļas pildījumiem, kā arī daudz dažādas vietējās smalkmaizītes ar ievārījumiem un kanēli, taču tas viss šoreiz izpaliek, jo pulksten astoņos no rīta ēst pusdienas man ir par agru. Stāvot rindā uz iekāpšanu lidmašīnā blakus esošais vīrietis mani uzrunā, sakot, ka sen nav redzējis gaišādainus cilvēkus, tā iesākas mūsu saruna par ādaskrāsām mītnes zemēm, sarunas laikā secinu, ka viņš ir no Austrālijas, pieredzējis Filipīnu apceļotājs, tādēļ dalās iespaidos par labākajiem apskates objektiem, un ņemot vērā to, ka mūsu ceļojums tikai sākās, šī informācija ir ļoti noderīga. Īpaši viņš sarunas laikā izcēla divas obligātās lietas Filipīnu apceļošanai - vienmēr esot jābūt līdzi tualetes papīram un caurejas zālēm. Pagaidām vēl šo priekšmetu nepieciešamību neesam izjutušas, taču esam pateicīgas par ieteikumiem.
Iekāpjot vietējā reisa lidmašīnā, esmu patīkami pārsteigta, ka tā nav pārāk maza un arī logi arī nav atverami, tā ka trakākās ekspektācijas nav piepildījušās un esam gatavas pusotras stundas ilgajam lidojumam uz Cebu salu.
Lidojums paiet viegli un ātri, taču tā ir mūsu pārbrauciena īsākā un vieglākā daļa, jo tālāk kāpjam busiņā un dodamies uz pilsētiņu vārdā Oslob, kur jau nākošajā dienā esam paredzējušas peldēties ar vaļhaizivīm. Taču ceļš uz Oslob izvēršas kolorīts, jo plānoto divu stundu vietā braucam piecas. Autoceļš līkumo cauri gan apdzīvotām vietām, gan asiem pagriezieniem kalnainos ceļos, kā arī burtiski braucam cauri apskates objektiem un tūristu pielietām ielām. Viens no ceļuma biedriem šoferītim tiešā tekstā palūdz piestāt alkohola veikalā, jo ceļš esot pārāk garš, lai brauktu skaidrā prātā. Un kopš tās pieturas, mūsu sarunas busiņā kļūst jautrākas, balsis skaļākas un nepieciešamība pēc apstāšanās pauzēm - arvien biežāka. Jāsaka godīgi, ka filipīniešu rums ir diezgan baudāms - garšo pēc saulē uzsilušas tējas ar karameļu notīm un kaklu sildošu efektu. Kad pēc piecām stundām sasniedzam Oslob, ārā ir jau vakars, iebraucam vienīgajā lielveikalā, jo dažiem ceļojuma biedriem bagāža joprojām nav atlidojusi, taču nepieciešamība pēc kādas jaunas drēbju un apakšveļas kārtas, kļūst arvien aktuālāka. Pēc veikala dodamies vakariņot, tieku pie apakšdelma izmēra tunča steika, kas manai gaumei ir mazliet par sālītu un pārceptu, bet kopumā paēsts ir, varam doties pie miera uzreiz pēc dušas izmantošanas, kas arī izvēršas par stāsta cienīgu notikumu. Izrādās, ka dušā ir tik zems ūdens spiediens, ka jāsarunā ar citiem viesnīcas viesiem, lai nepārklājas dušu apmeklējumi. Kā arī sāk spilgti iezīmēties kanalizācijas problēmas, par ko liecina pie poda jau savlaicīgi novietotais ūdens spainis ar ķipīti ūdens smelšanai. Daudz par to nesūrojos, jau pēc 21iem dodos gulēt. Rīt četros no rīta jāizbrauc no viesnīcas, lai paspētu uz mums rezervēto vaļhaizivju apskates laiku.Read more
Vaļhaizivis
February 21 on the Philippines ⋅ ☁️ 29 °C
Mūsu rīts sākas pulksten 03:45, paspēju izlekt no gultas, izmazgāt zobus, kaut ko uzvilkt un paķert līdzi jau iepriekšējā vakarā sagatavoto somu, kurā man ir līdzi ūdens kurpes, snorkelēšanas brilles un elpošanas caurulīte, kā arī peldkostīms un sauļošanās aizsargrkrēms, jo ceru, ka beidzot tas viss būs noderīgs, vēlos peldēties okeānā.
Jau 04:00 lecam auto un dodamies uz galamērķi 20 minūšu brauciena attālumā, kur mums paredzēta rīta pelde ar vaļhaizivīm. Iekāpjot mašīnā ir piķa melna tumsa, uztaisot pirmo selfiju, ar draudzeni secinām, ka izskatāmies mazliet pēc aziātēm, nu vismaz pēc šaurajām acīm šajā agrajā rīta stundā. Ceļš ir līkumains un satiksme ļoti aktīva, nespēju izsekot līdzi ne pagriezienu, līkumu skaitam, ne arī tam, cik ilgi braucam, taču vienā brīdī mūsu šoferītis Kevins saka, ka šeit vakarnakt bija liels negadījums un pēc nepilnas sekundes strauji sabremzē un pārliecinoši saka, ka esam klāt. Izkāpojot no mašīnas, apjaušam negadījuma apmērus - kravas automobilis nav izņēmis līkumu, apkritis uz sāniem un viegli ieslīdejis ēkas sienā zem restorāna terases. Blakus automobīlim mētājas no kravas nodalījuma izkritušie maisi ar minerālmēsliem. Rīta šoks ir noķerts, tālāk dodamies pēc vaļhaizivju peldes biļetēm. Neskatoties uz to, ka esam ieradušies ļoti agri, sastājusies jau vismaz 500m rinda ar citiem peldēt gribētājiem. Ejam uz rindas galu un jo vairāk ejam, jo vairāk pārsteigta esmu: tūristu rinda stāv uz ceļa braucamās daļas, kam abās pusēs ir suvenīru kioski, ēstūži, tējas un kafijas stendi. Stāvam rindā stundu, ap sešiem rītā dabūjam savas peldēšanās biļetes ar rindas numuru W150, ar ko mums ir rezervēta pelde uz plkst. 09:00, līdz ar to mums ir brīvas trīs stundas un mums ir laiks smelties iespaidus. Jūtos pavisam aizmigusi, taču nolemjam “kaut kur piesēst”. Atrodam mazītiņu kafejnīcu Alice, kur nolemjam paēst brokastis. Šeit ir metāla termotraukos ceptas un vārītas olas, desiņas, vistas sautējums, dažādos veidos pagatavoti rīsi, kalmāri, kā ari tvaicēti dārzeņi ar garšaugiem. Smaržo labi un arī kafejnīcas saimniecei, kura dzenā vismaz 6 darbinieku komandu, ir uzticams un profesionāls skats un izskatās, ka vismaz kaut kādas higiēnas prasības šeit tiek ievērotas. Lai gan ir mazliet bailīgi ēst šis mazītiņās kafejnīcas ēdienu, lai neiedzīvotos vedergraizēs, tomēr nolemjam riskēt. Kad tiekam līdz ēšanai, nekur neredzam piederumus, vaicājām, kur varētu dabūt dakšiņu? Saimniece atbildot, parāda ar roku uz galda vidū esoša termosa pusi. Izrādās, ka paceļot tā vāku, tajā ir karstā ūdenī iemērktas dakšiņas un karotes. Paēdam, papļāpājām un vērojam apkārtni, cilvēki ienāk, paēd un gaida savu peldēšanas kārtu, pie kafejnīcas ir ceļš, pa kuru brauc vieglie un smagie auto un ir sajūta tāda, it kā mēs ēstu šosejas vidū. Šķiet, ka viss bodīšu un kafejnīciņu klāsts šeit ir tikai tādēļ, ka vaļhaizivīm patīk šī piekraste, savukārt tūristu vēlme pēc vaļhaizivju apskates, ir neremdināma. Pie mūsu galdiņa piesēžas glīts, gara auguma eiropeiska vizuālā skata vīrietis un uzsākot sarunu, kas visai ātri attīstās līdz labai humorīgai, satīristiskai un smieklu pilnai sarunai, secinām, ka viņš ir no Vācijas, dzimis Izraēlā, ļoti labi orientējas Eiropas kartē, zina, kur ir Rīga, bijis Rīgā komandējumā, kā arī viņam tāpat kā mums šķiet ļoti dīvaini, ka Filipīnās galda piederumu komplekts ir dakšiņa un karote nevis dakšiņa un nazis. Brīdī, kad mūsu sarunas un smiekli sit augstu vilni, pa ceļu skrien mūsu grupasbiedre un sauc mūs uz peldi - šķiet, ka rinda sākusi iet ātrāk un izskatās, ka peldēt varēsim 7os nevis 9os, paķeram somas, novēlam labu apetīti mūsu brokastu biedram un sajūsminātas skrienam uz tikšanās vietu.
Spraucamies garām tūkstošiem tūristu pa to pašu ielu, kur iepriekš stāvējām rindā agrā rīta stundā piķa melnā tumsā. Kad tiekam lidz mūsu tikšanās vietai, tiekam nosēdināti drošības instrukcijai, kur galvenais, ko piefiksēju, ka nedrīkst pieskarties vaļhaizivīm un man uz ādas nedrīkst būt sauļošanās aizsargkrēms, lai nekaitētu vaļhaizivju jūtīgajām maņām. Uzzinu arī to, ka vaļhaizivis ir vienīgā haizivs suga, kas nav plēsīga, ēd tikai planktonu, sasniedz vaļa izmērus un cilvēki tai īpaši neinteresē, taču tās arī no cilvēkiem nevairās. Pēc drošības instrukcijas, mums tiek ierādītas plānām dēļu sieniņām darinātas pārģērbtuvītes bez durvīm, kur uzvilkt peldkostīmus un peldbikses. Meklējot brīvu pārģērbtuvīti nākas redzēt dažādus skatus - cits tajās ģērbjās, cits nokārto dabiskās vajadzības, cits iemaldījies un nesaprot, kas īsti jādara. Cenšos disociēties no visa iepriekš redzētā, atrodu brīvu stūri, ātri pārģērbjos un skrienu pie savējiem. Drēbes, dvieļus un apavus vīrieši aiznes uz mašīnām, mēs esam ekipējušās peldkostīmos, peldēšanas kurpēs, no Latvijas līdzi paņemtajās ūdens brillēs, ūdensizturīgās filmēšanas ierīcēm rokās, gaidam, kad varēsim beidzot tikt ūdenī. Pa šo laiku ir jau uzlēkusi saule un mēs esam piekrastē un gaidam, kad izsauks mūsu biļešu numurus, lai sēstos laivās un dotos uz vietu, kur redzamas vaļhaizivis. Lai gan ir ļoti agrs rīts apmēram septiņi, saule pie debesīm jau ir gandrīz zenītā un sākam just divas lietas - ka tā svilina ādu (mums nav uzklātu spf krēmu, jo klausījām instrukcijas) un ka sāk slāpt. Nav saprotams, cik ilgi vel būs jāgaida, tādēļ pēc 10 minūšu stāvēšanas, ierosinu doties stāvēt kaut kur ēnā un noskaidrot, cik ilgi vel jāgaida. Tā kā mūsu maki ar naudām ir mašīnās, nevienam nav naudas, nevaram nopirkt ūdeni, sarunājām ar vietējiem ūdeni “dzer tagad, maksā vēlāk”. Ēnā gaidām vēl vismaz stundu un tad beidzot ap astoņiem rītā, izsauc mūsu biļeti, ieģērbj mūs visus drošības vestēs un sasēdina airu laivās ar dziļāku centrālo nodalījumu un līdzsvara noturēšanas labad piebūvētām papildus interesanta paskata konstrukcijām sānos. Četri vietējie kungi airējas ļoti sparīgi kādas 20 minūtes, līdz beidzot mums tiek paziņots, ka varam kāpt ūdenī. Visiem, kuri prot prasmīgi peldēt, tiek atļauts novilkt drošības vestes, es sevi pieskaitu pie prasmīgiem peldētājiem, tādēļ metu nost vesti un lecu 15 metrus dziļajā dzidrajā ūdenī. Kādu brīdi cenšos noorientēties viļņos, uzlieku ūdensbrilles un paskatoties ūdenī, man aiz sajūsmas aizsitas elpa: zem manis ir vesela zemūdens pasaule: krāsainas zivtiņas, dzidrais ūdens šūpojas viļņos, saules stari laužas cauri ūdenim, spēlējoties ar krāsām, okeāna dibenā redzu baltas smiltis un tieši zem manis ūdens dzīlēs redzu 4 nirējus, kuru izelpotais gaiss pārvēršas skaistos ūdens burbuļos un no dzelmes dejojot vijas augšup. Kamēr vērojot dzelmi un izbaudu katru sekundes simtdaļu, jūtu, ka mans sajūsminātais smaids ir kļuvis pārāk plašs un starp lupām un elpošanas cauruli pa spraugu mana mute strauji piepildās ar sālsūdeni. Ātri izbāžu galvu no ūdens, izklepojos, uzstādu savu elpošanas cauruli un metos atkal vērot zemūdens pasauli. Nepaiet 10 minūtes, kad dzirdu kliedzienus, izbažu galvu no ūdens un redzu, ka airētājs kliedz un rāda uz labo pusi, kur esot vaļhaizivs, ātri bāžu galvu zem ūdens un tik tiešām: manas acis sastopas ar gigantisku vaļhaizivi, kas graciozi peld manā virzienā līgani vēzējot asti, tā pagriežas un nopeld gar mani pa perfektu trajektoriju un es varu izbaudīt visu: gan neparasto skatu: tās milzīgo autobusa lieluma ķermeni tumši pelēkā krāsā ar gaišiem punktiņiem, gan tās acu skatienu, gan ūdens straumi, kas veidojas no šī milža papeldēšanas man garām rokas stiepiena attāumā, gan protams, visas ķermeniskās reakcijas: simpātiskās nervu sistēmas aktivizāciju uz milisekundi: sastingu, visas manas maņas palika tik asas, lai būtu gatavībā bēgt vai cīnīties, taču vaļhaizivij draudzīgi papeldot man garām, pilnībā atslābu.Read more
Prāmis & lietus
February 22 on the Philippines ⋅ 🌧 27 °C
Šorīt diena sākās plkst.04:30, jo jau 05:00 izbraucam, lai paspētu uz prāmi, jo turpmākās pāris naktis esam iecerējušas pavadīt citā salā - Siquijor, kurā esot skaistākās pludmales un gardākie augļi. Uz ostu mūs ved šoferītis Kevins, kuru jau iepazinām vakar, tādēļ, lai gan ir ļoti agrs rīts, šorīt sarunas raisās viegli un skaram arī dziļākās tēmas par laikapstākļiem un ģeogrāfiju. Pa ceļam Kevins izstāsta to, ka viņam ir divi bērni - 9 un 4 gadus veci un tas ir apzināts lēmums, jo daudzbērnu ģimeni, kas šeit ļoti izplatīti, viņš nevarētu uzturēt, jo bērniem vēlas nodrošinat labu dzīvi un izglītību. Filipīnās jebkāda izglītība ir maksas, uzdodam jautājumu par Kevina atalgojumu un viņš atbild, ka 200-300 pesso, mēs pārrēķinam eiro (4-4,50 eur) un saprotam, ka tā nevar būt, raisoties sarunai saprotam, ka atalgojumu viņš bija domājis dienai nevis mēnesim, jo mēnesis ir pārāk garš nogriezinis, viņi, filipīnieši dzīvojot no dienas uz dienu, noskaidrojām, ka Kevins ir nobažījies, jo rīsi, kas ir ģimenes pamatuzturs, esot palikuši dārgāki un to cena sastādot jau gandrīz 1 pesso kilogramā (0,015 eur), taču Kevins par dzīvi nesūkstās, viņš dara jebkuru darbu, lai nodrošinātu ģimeni. Mēs divās dienās esam Kevinu iepazinuši, viņš ir sirsnīgs, centīgs, uz katra stūra viņam ir draugi, ar kuriem visu var sarunāt - sākot no autostāvvietas un beidzot ar ūdeni un pērļu pārdevējiem. Sirsnīgās sarunās esam atbraukuši līdz ostai, šķiramies no Kevina kā ģimenes locekļa, atstājam viņam un ģimenei viesnīcas līdzi dotās brokastu omletes un iedodam labu dzeramnaudu, par ko viņa acis iezogas pateicības asaras.
Kāpjam uz prāmja, pacietīgi gaidām tā attiešanu, divu stundu vietā kuģojam četras, laiks ir vējains, lietains un arī ūdens virsma nav rāma, jūtu, ka mani šūpo. Prāmja tualetēs nav wc papīra, pie kā jau bijām pieraduši, taču ir vēl viena “inovācija”, šeit nav arī izlietnes roku nomazgāšanai. No Latvijas līdzi paņemtās dezficejošās mitrās salvetes šeit ir zelta vērtē, kā arī ir slavas uznāciens dezinficejošajam šķidrumam, kas lieti noder, lai notīrītu rokas vai krēslu. Pēc ierašanās Siquijor salā, izīrējam motorollerus, bailīgi kāpju virsū un stūrēju, šī ir mana pirmā pieredze pie stūres motorollerim, dodamies uz Kinamangan ūdenskrituma apskati, bija iespēja tajā uzrāpties un nolekt aptuveni no 10 metru augstuma, taču es to izvēlējos nedarīt, kā arī nelecu ar tarzāna virvi - paskatījos no malas un sapratu, ka šis šoreiz nav priekš manis. Tālāk devāmies iedzert vēsu augļu sulu uz vietējā veikala terases kopā ar iedzīvotājiem un devāmies peldēties okeānā, kas arī apmākušās dienā ir superīgi. Paēdām vakariņas turpat piektastē, sagaidījām saulrietu, kas starp mākoņiem bija redzams kā šaura oranža gaismas strēle un mūsu diena bija noslēgusies.Read more
Plīst kurpes un šķīst asinis
February 23 on the Philippines ⋅ ☁️ 27 °C
Diena sākas ar brīnumskaistām zilām debesīm un saule jau plskt. 08:00 cepina kā Latvijas jūlijā. Esmu sasmērējusies ar SPF 50 sauļošanās krēmu no galvas lidz kājām, jo visa diena paredzēta uz motorollera, tad nu pēc brokastu omletes lecam uz rolleriem un dodamies uz pirmo apskates objektu, kas ir aptuveni pusstundas brauciena attālumā. Šodien uz rollera jūtos drošāk, jo nu jau stūrēju otro dienu, ceļi, pa kuriem stūrēju, sākumā ir asfaltēti un likumaini, vēlāk ceļa segums paliek arvien ekstrēmāks - asfaltu nomaina dubļainas takas un brauciena laikā aizvien vairāk nākas līkumot, sākumā baidos no līkumiem un prims katra līkuma kārtīgi samazinu ātrumu, vēlāk jau komfortabli jutos braucot 30km/h ātrumā, vēlāk jau - 45km/h, bet ātrāk gan nebraucu, jo ķiverei nav aizsargstikls un lai gan man ir saules brilles, ik pa brīdim izbīstos no kāda insekta sitiena pa ķiveri, saulesbrillēm vai seju. Braucam deviņi motorolleri rindā, taču ik pa laikam distance palielinās. Pamatīgi izbīstos, kad vienā no dubļainajiem līkumiem, rolleris, kurš brauc man priekšā, neizņem līkumu, nokrīt uz sāniem un abi pasažieri ielido džunglīgā ceļmalā. Es piestāju, abi žigli izlec no zaļumiem, uzsauc, ka viss ok, lecam uz rolleriem un stūrējams tālāk. Pēc pieredzētà skata, braucu dubultuzmanīgi. Drīz jau esam atbraukuši pie alām - plaukstās jūtu pamatīgu saspringumu no rollera stūres turēšanas. Pārģerbjamies peldkostīmos, mums izsniedz ķiveres ar lukturīšiem un tiekam brīdināti, ka dažos alas posmos būs nepieciešams pieliekties, kopumā ala esot 2km gara un vietējie saka, ka tā ir one way - pēc manas saprašanas, tas nozīmē, ka ieeja tajā būs no vienas puses un izeja - otrā pusē. Drīz secinām, ka viens rolleris (ar mani draudzeni) ir pazudis, lai gan pirmais un pēdējais, ir atbraucis. Ātri saprotam, ka jābrauc meklēt, jo ceļā bija daudz līkumu, krustojumu un vietas, kur nogriezt nepareizi. Vīrieši izpēta karti, lec uz rolleriem, lai dotos ceļā, taču jau pēc trīs minūtēm visi kopā ar manu draudzeni ir laimīgi atgriezušies, jo draudzene prasījusi vietējai policijai palīdzību ar ceļa norādēm, kas laipni palīdzējuši. Pēc pārģērbšanās peldkostīmos aiz aizslietnīša mazā ģērbtuvītē, kurā ir pilns ar vietējo iedzīvi un kaut kas līdzīgs elektrosadales skapjiem, precīzāk - nosvilušiem vadu mučkuļiem), esam gatavi kāpt alās. Dodamies 10 minūšu gājienā pa pastāvu nogāzi - dubļainu taciņu, kur ik pa brīdim paslīdot, pieķeros pie koka zariem, iepriekš cenšoties paskatīties, vai uz koka zara nav kāds insekts, čūska vai rāpulis. Pēdējo stāvo kāpienu alas ieejā kāpjam lejup pa slidenām metāla kāpnēm, kur katru soli cenšos likt ļoti apzināti, lai nepaslīdētu ar savām ūdens kurpēm, kurām ir reljefota gumijas zole. Lai iekļūtu alā, visiem jāpietupjas un jāiet zosu gājienā. Alas ieejā tiekam sadalīti 3 cilvēku grupiņās uz katru mini grupiņu - viens gids. Pēc kādiem 100 metriem zosu gājiena jau sāk jau smelgt augšstilbu muskuļi un nodomāju, ka kāpiens alās būs līdz vērtīgs kardiotreniņam. Kopumā ala ir skaista, tajā ir daudz kristālu, mazu ezeriņu, kuriem peldam un brienam cauri, izvairoties no zem ūdens paslēptiem asiem akmeņiem. Ik pa brīdim jāšķērso mazi ūdenskritumiņi, upītes, jālien tupus un rāpus un šad tad jāizspraucas cauri pavisam šaurai alas spraudziņai, kur mana lokanība un muskuļu spēks rokās un kājās lieti noder. Ejot saprotu ķiveres noderīgumu, jo aptuveni reizi 5-10 minūtēs ar galvu uzsitos pie alas griestiem esošajos akmeņos. Aptuveni alas viducī jūtu, ka starp kāju pirkstiem sāk berzēties smiltis un akmeņi, nolemju, ka jāiztīra ūdens kurpes, lai neuzberžu tulznas. Liels bija mans pārsteigums, izvelkot kājas no ūdens, un redzot, ka abu ūdens kurpju pirkstgali ir iziruši pa vīlēm un no kurpēm ārā redzami abu manu kāju pirksti. Ātri saprotu, ka tālāk iet ar šādiem apaviem nevarēšu un saku mūsu mini grupiņas gidei, ka man ir kurpju problēma. Gide saka, ka šeit alā citu kurpju viņai nav, es prasu, kāds ir risinājums, man piedāvā mēģināt iet tālāk, uz manu jautājumu, vai tas ir droši, saņemu atbildi, ka nav gan. Pa to laiku, man ir piesteidzies viens vīrietis, kurš laipni piedāvā man savus 42.izmēra krokšus, pats plānojot tālāk doties basām kājām. La gan man ir 39.izmērs, esmu gatava mēģināt doties tālāk viņa kurpēs. Savukārt, viņš varonīgi ceļu turpina basām kājām par spīti asajiem akmeņiem uz katra soļa. Man liekas, ka drīz jau vajadzētu būt izejai no alas, taču sasniedzot plašāko alas telpu - tiekam informēti, ka šī ir alas dziļākā telpa un pēc mazas foto pauzes, dosimies atpakaļ pa to pašu ceļu. Mēs esam mazā neizpratnē, jo visi atceramies, ka pie ieejas gidi teica, ka ala ir “one way”, tiekam informēti, ka tas nozīmē, ka alas ieejas sākumpunkts sakrīt ar beigu punktu. Nu tā kā alā neviens palikt nevēlas, lai cik skaisti tur būtu, uzsākam atpakaļceļu uz alas izeju pa to pašu distanci. Kad sasniedzam alas izejas punktu, visi atviegloti nopūšamies, vēl tikai kāpiens augšup pa metāla kāpnēm un gājiens pa dubļu taciņu. Tā kā esam dubļaini un kārtīgi iesvīduši, insektiem mēs liekamies pievilcīgi, tādēļ pieliekam soli, lai ātrāk atgrieztos ģērbtuvē un pirms tam ceram uz kādu ūdens šalti dubļu nomazgāšanai. Tiekam informēti, ka dušas būs un kad tiekam līdz ģērbtuvēm, mūs pieved pie ūdens mucas, kurā ir ķipītis ūdens smelšanai un caurule, kuras ventili atgriežot tek smalka ūdens strūkliņa. Esam laimīgi par jebkādu “dušu”, skalojam dubļus viens no otra ķermeņiem un pēc pārģērbšanās elektrosadales tipa pārģērbtuvītē, piefiksēju, ka esmu pazaudējusi savas saules brilles. Eju uz koka recepcijas nojumīti, kurā notika biļešu iegāde un laimīgā kārtā manas saules brilles, kopā ar vēl dažām citām saulesbrillēm, mani gaida. Esmu priecīga, ka atgūstu saules brilles un vēl pilnai laimei vēlos atrast labierīcības. Vaicāju virzienu un man tiek izskaidrots, ka jāiet tur tālāk aiz darbnīcas un vistu kūts. Paeju garām darbnīcai un vistu kūtij un redzu būdiņas galā mazas koka durtiņas, paverot tās redzu, ka tā varētu būt tualete, tās uz salām visas ir kolorītas, bet šajā īpaši ir tas, ka ūdens spainī jau ierastā ķipīša vietā ir citrondzeltena ķivere ūdens pasmelšanai. Kopumā alas mums visiem patika, vienīgi secinām, ka sākotnējais gidu brīdinājums, ka “būs dažviet jāpieliecas” vairāk ir attiecināms uz filipīniešu augumiem, kas pārsvarā nepārsniedz 1,5-1,6m, mūsu augumiem precīzāk brīdinājums varētu skanēt, ka “dažviet būs iespēja iztaisnoties”.
Lecam uz rolleriem un dodamies uz nākošo apskates objektu - skatu torni - augstāko objektu Siquijor salā.
Uzkāpjam skatu tornī, apskatam salas no augšpuses, uzņemam pāris bildes un lecam uz rolleriem un tālāk dodamies uz tauriņu dārzu, kurš ir pilns ar dažāda izmēra tauriņiem un krāšņiem ziediem, mirklis atpūtas skaistā vidē, vēroju tauriņu dejas, gide mums stāsta par tauriņiem un piefiksēju to, ka dažu tauriņu dzīve ilgst mēnesi, taču citu šķirņu tauriņi dzīvo tikai vienu dienu.
Tālāk dodamies paēst pusdienvakariņas, pasūtu vistu ar dārzeņiem, lielas porcijas cena svārstās no 2-4 Eur, kā arī šodien man gribas desertu, tādēļ pasūtu - Holo holo augļu un saldējuma kokteili. Liels ir mans pārsteigums, kad man atnes augļu saldejuma kokteili nevis glāzē, kā esmu iecerējusi, bet gan plastmasas bļodiņā, uz kuras ir multeņu stila mīlīgs tīģerītis un mans kokteilis izskatās pēc sorberta tipa ledainām dažādu krāsu bumbiņām, sagrieztām banānu un mango šķēlēm, kas dekorētas ar želejas konfektēm un brokastu pārslām. Garša interesanta, bet manu vēlmi pēc salduma pilnībā apmierina.
Drīz jau būs saulriets un nolemjam to sagaidīt pludmalē, atrodam brīnumskaistu pludmales bāru ļoti nopriecājos, kad dzērienu kartē ieraugu prosecco, ar meitenēm nolemjam pasūtīt veselu pudeli ledusspainī un malkojam to veroties dievīgā saulrietā.
Pēc tam paēdam vakariņas un lecam uz rolleriem, lai ar nakts tumsu ierastos naktsmītnē. Satiksme ir diezgan intensīva un man nepavisam nepatīk braukt pa tumsu ar rolleri. Jābrauc aptuveni divdesmit minūtes, pa ceļam ir vismaz četri remontdarbu stadijà esoši ceļa posmi un visu laiku jāpārkārtojas pa joslām. Jūtu saspringumu plaukstās, taču dikti nopriecājos, kad ieraugu mūsu naktsmītnes izkārtni. Parādu pagriezienu, apstàdinu rolleri, iestumju to pārkingā, taču saņemu aizrādījumu no blakus esošās bodes darbinieces, kura uzstāj, ka mans rolleris jāpārvieto metru tālāk. Labi, piekrītu, pie darbiņu to vēlreiz, izdzēsu to ārā no stāvvietas un pastumju metru uz priekšu un novietojot, tas sasveras, es satraukumā piespiežu gāzi, tas uzkrīt man virsū, nobrāžu labo ceļgalu un apakšstilba sānus. Uz brīdi ļoti pie sevis dusmojos un domāju, vai varētu būt vēl nejēdzīgāk, kā nobrāzt kāju pie naktsmītnes, kad visi ceļi, neceļi, līkumi un pagriezieni izbraukti. Un brīdī, kad draudzene mani mīļi apskauj, es saprotu, ka varēja gan būt nejedzīgāk un daudz, daudz nejēdzigāk, ja būtu kritusi kaut kur pa ceļam kādā līkumā vai asā pagriezienā. Naktsmītnē dezinficēju brūci, no līdzbraucejiem dabūju plāksteri un pateicībā, ka viss notika tieši šādi, aizmiegu saldā miegā..Read more
Tuktuks izkonkurē rolleri
February 24 on the Philippines ⋅ ⛅ 29 °C
Rīts sākas plkst.7:30 un tas ir daudz mierīgāks nekā vakardienas rīts, jo abas ar draudzeni esam nolēmušas mest mieru braukšanai ar rolleriem, tā vietā pasūtot tuktuku, tādu kā pieaugušo trīsriteni, kuram izveidots korpuss gandrīz kā mopēdu blakusvāģiem, ar ko pārvadāt 1-2 Eiropas izmēra pasažierus un neskaitāmos daudzumos vietējos pasažierus. Pēc gardām brokastīm, lecam tuktukā, līdzi paņēmušas žurnālu un iespējams pāris liekas mantas, jo beidzot varam izbaudīt to, ka varam tuktukā ielikt somu un tā nav jātur visas dienas garumā uz muguras, kā tas ir, braucot ar rolleri. Pa ceļam palasīt žurnālu, un nejust plaukstās saspringumu no iekrampēšanās motorollera stūrē, jūtās kā liela ekstra.
Pirmā apskates vieta - koks, ko dēvē par Lazi Balete Tree vai Enchanted Balete Tree.
Tas ir vairāk nekā 400 gadus vecs milzīgs vīģes dzimtas koks ar iespaidīgām gaisa saknēm. Vietējā folklorā baletes koki tiek uzskatīti par mistiskiem – ar saikni ar gariem un dabas enerģiju. Filipīnās baletes koki tiek uzskatīti par robežvietām starp redzamo un neredzamo pasauli. Tautas ticējumos tajos var mājot dabas gari – engkantos. Pie šī koka ir arī neliels dabīgs baseins ar zivtiņām (fish spa), kur tūristi mēdz iemērkt kājas, bet man šoreiz negribas. Apeju apkārt kokam, pieskaros tam un nodomāju, cik gan daudz Tu esi redzējis te stāvot 400 gadus. Cik paaudzes, cik stāstus, cik vētru un saullēktu tas ir pieredzējis. Tā gaisa saknes, kas krīt lejup kā aizkari, rada sajūtu, ka ieej citā laikā.
Pēc koka apskates, nopērku dažus suvenīrus un kāpjam tuktukā, lai dotos tālāk.
Jau pavisam drīz sasniedzam nākošo galamērķi - Sambulawan pazemes upi, kas izgrebusi savu ceļu alā. Pārģērbjamies peldkostīmos kolorītā pārģērbtuvē, kas pie reizes pilda arī wc funkciju (ar ūdens spaini un ķipīti blakus podam, protams). Patiesībā vienīgais ģērbtuves elements tajā ir metāla plaukts, kas stabilitātei, ir piesiets ar kurpju šņori.
Lai piekļūtu pazemes upei, ir jāiet pa pilnīgi vientuļu pļavas taku, kur nekas neliecina, ka tūdeļ te būs kāds skaists apskates objekts, jākāpj lejup pa stāvām metāla kāpnēm. Blakus tām mētājas iepriekšējo kāpņu konstrukcijas, prasam gidam, kas notika, vai Eiropiešu tūristi bija par smagu, viņš smejot stāsta, ka nē - kāpnes esot nopostījis cunami rezultātā ūdens daudzuma palielinājums un notikusi koka nogāšanās ar visām kāpnēm. Pati upe ir ļoti skaista, vietām tajā iespējams pārvietoties peldus, vietām tupus, vietām ejot, taču izejot un uz peldot šo upi rodas sajūta, ka varētu tā būt garāka, jo lai gan man brūce uz ceļa ļoti smeldz cauri plāksterim, mani mierina gida stāstītais fakts, ka šis ūdens esot supertīrs, caurplūstošs, turklāt - ūdenskrituma ūdens, arī pēc skata ļoti dzidrs un tīrs. Man nav nevienas bildes telefonā no šīs alas, laikam to vienkārši izbaudīju esot mirklī.
Tālāk braucam labu laiciņu ar tuktuku uz Cambugahay ūdens kritumu, kāpjam lejā pa augstiem akmeņu pakāpieniem līdz sasniedzam to - patiesībā, ūdens kritums nav pārāk augsts un tajā ir vairākas peldvietiņas, kā ari iespēja lēkt ar tarzāna virvi no dažādiem augstumiem. Es ieklausos sevī un šoreiz nelecu, baudu ūdenskritumu peldoties, pastaigājoties un atpūšoties uz bambusa laipas, šeit pavadām divas stundas un tā ir ļoti laba miera pauze dienas dinamiskajā ritmā. Tālāk kājām augšup pa neskaitāmiem pakāpieniem, lai sestos tuktukā un dotos tālāk uz Sanagdoong pludmali. Tajā man ļoti gribas ēst, tādēļ ar draudzeni paēdam svaigi ceptu zivi ar rīsiem un gurķu limonādi, tad dodamies peldēties, snorkelēt un ķert skaistākos kadrus. Šeit ir iespēja lēkt jūrā no 10 metru klints platformas, taču es to nedaru, jo man neprasās. Baudu pievakares burvību pludmalē.
Vēlāk ar Tuktuku aizbraucām uz vietējo klubiņu Coco Rico pabaudīt dejas, kā ari pagaršot vietējo rumu un tekilu.Read more
Šūpojos un salstu
February 25 on the Philippines ⋅ ☁️ 29 °C
Šodiena sākas vēlāk kā ierasts, jo mūsu prāmis, ar ko esam paredzējušas braukt no Siquijor salas uz Cebu salu, attiet plkst.14:00, ostā ir jābūt stundu agrāk, līdz ar to plkst.12:00 jāizrakstās no viesnīcas. No rīta pamostos ap plkst.08iem un esmu priecīga, ka nekur nav agri jāskrien. Draudzene dodas uz masāžu, es nesteidzīgi ieeju dušā, sakrāmēju lielo un mazo mugursomu un jūtu, ka man tāds kā tremolo, drebulis jeb trauksmei līdzīga sajūta pielavās. Vēl līdz izbraukšanai ir divas stundas laiks, tādēļ nolemju pagulēt un izlaist brokastis, kurās bijām iecerējušas doties pēc draudzenes masāžas. Guļu gultā un veros griestos. Pamanu rozeti griestos. Tas man šķiet ļoti neparasti. Apsveru dažādus variantus, kādēļ gan griestos izbūvēt rozeti, bet īpaši gudràka netieku. Straujiem soļiem pienāk plkst 12 un es saprotu, ka man vispār nav spēka, draudzene nes manu somu uz busiņu un 30 minūšu ceļš ostai man liekas, ka velkas veselu mūžību. Sasniedzam ostu, līdz prāmim vēl ir stunda, nolemju pagulēt uzgaidāmajā telpā uz krēsliem, pat brīdinājuma zīme ar aizliegumu gulēt, mani neattur. Nolieku mugursomu zem galvas spilvena vietā un uzreiz aizmiegu.
Pēc stundas pamožos un ir laiks kāpt uz prāmja. Lielo mugursomu panest nespēju, palūdzu vīrietim palīdzību un viņš laipni man izpalīdz ar somas nogādi līdz prāmim. Izstāvam rindu uz drošības kontroli, pēc tam rindu uz bagāžas nodošanu. Un pēkšņi vīrietis, kurš laipni piekritis nest manu mugursomu, atceras, ka aizmirsis savu somu drošības kontrolē, viņš skrien tai pakaļ un par laimi viss beidzas veiksmīgi, viņš dabū atpakaļ savu somu un mēs visi veiksmīgi tās nododam prāmja bagāžā. Tad stāvam rindu uz iziešanu no ostas uz prāmja sadaļu. Beidzot izejam no ostas un ieraugām mūsu transporta līdzekli - tas nemaz nav līdzīgs visiem iepriekšējiem, ar ko esam braukuši šī ceļojuma laikā - šis vairāk līdzinās lielai slēgtai ātrlaivai. Stāvam garum garā rindā uz iekāpšanu, saule cepina tik intensīvi, ka liekas tā izkodīs caurumu uz kailās ādas. Iekāpšana transporta līdzeklī notiek pa šauru laipiņu, uz kuras stāv biļešu pārbaudītājs ar lietussargu, iespējams, ka tas viņu mazliet pasargā no saules.
Uzkāpjot uz prāmja, pārsteidz divas lietas - telpā ir ļoti auksts un krēsli ir miniatūri. Izvelku no mazās mugursomas treniņtērpa jaku ar kapuci un šalli, uzvelku mugurā, Treniņtērpā bikses iedodu draudzenei, viņa tās izmanto kā šalli, lai nenosaltu. Apsēžamies sēdvietās. Man šķiet dīvaini, ka tās paredzētas tūristu pārvadāšanai, taču pēc izmēra vairāk ir atbilstošas vietējiem iedzīvotājiem, kuru augums nepārsniedz 1,50-1,60m. Krēsla galvas atbalsta spilventiņš “ērti” ieguļas nevis zem manas galvas, bet gan starp lāpstiņām.
Mums ir jākuģo 6 stundas. Cenšos iemigt, lai laiks paiet ātrāk. Ir ļoti auksti. Aizliegt neizdodas. Ir jau pēcpusdienā, bet man joprojām apetītes nav. Draudzene man paņēmusi no brokastu restorāna sviestmaizes ar tunci un šķiņķi, bet apetītes nav.
Vēl pēc pāris stundām, atrodu somas kabatā no Rīgas lidostas maltītes rupjmaizes šķēlīti. Apēdu to. Atrodu somā mammas līdzi iedoto žurnālu, atveru, izlasu interviju ar Radio Skonto balsi Ritu Paulu, tā mani aizkustina un nomierina. Uz brīdi aizmiegu un beidzot sasniedzam Cebu. Izkāpjot krastā, vēlamies pēc iespējas ātrāk saņemt bagāžu un nokļūt viesnīcā. Kuģa apkalpe diezgan brutālā veidā izmētā somas, saņēmam savas, dodamies cauri uzbāzīgu vietējo pūlim, kuri katrs piedàvā savus pakalpojumus. Tiekam cauri, iekāpjam auto un nu jau naksnīgā pilsētā iečekojamies viesnīcā un laiks naktsmieram.Read more
Laižam uz El Nido
February 26 on the Philippines ⋅ ⛅ 29 °C
Rīts sākas ar gatavošanos lidojumam uz citu salu, proti, plānojam doties tuvāk dabai - no Cebu uz Porto Princesa, lai pēcāk ar busiņu sasniegtu El Nido kūrortu - pludmaļu pilsētu.
Dodamies ar taksi uz lidostu, pa ceļam vēroju pilsētu un pamanu vietējo garāžiņu ar daudz instrumentiem.
Ierodoties lidostā, mūs sagaida no koka izgatavots kuģis kā lidostas dekors. Neierasti ir atvērtā tipa lidosta. Man sagribas brokastis, dodamies apēst Ramen zupu. Mūsu lidojums kavē 1,5 st, tādēļ, kad ierodamies Porto Princesa, esam mazliet saguruši. Sagaidam savas bagāžas somas un dodamies meklēt busiņu, ar ko ieplānots brauciens līdz El Nido. Satiekamies stāvvietā ar busiņa vadītāju un busiņu pašu un saprotam, ka busiņam ietilpība pietiek vai nu pasažieriem vai bagāžai, bet ne abiem. Bagāžas nodalījums šim busiņam neeksistē. Konstruktīvā sarunā tiek piedāvāts risinājums piesiet bagāžu uz busiņa jumta un tā arī notiek, bagāža tiek piesieta un 5 stundu brauciens var sākties! Ar dažām wc un uzkodu pauzēm nu jau nakts melnumā sasniedzam El Nido, iečekojāmies viesnīcā, secinu, ka mūsu nunuriņā nav segu, tādēļ dodos uz recepciju pakaļ, laipnā recepcijas dāma atbildot norāda, ka diemžēl tās nav pieejamas, es pieklājīgi aicinu pameklēt vēlreiz, pēc vēlreizējas pārmeklēšanas, tiek atrasts viens plediņš un divi palagi, ar to būs pietiekami. Man pēc braukšanas busā jr mazliet drebulis un iesnas, tādēļ agri dodos čučēt un iemiegu saldā miegā. Pirms miega es jūtu mazu niķiti sevī, man prasās vairāk komforta, esmu mazliet pikta, ka numuriņā nav neviena normāla plaukta, kur nolikt mugursomu, tā, lai varu to atvērt, bet iespējams garais ceļš un iesnas mani ir nogurdinājušas. Un rīt jau atkal būs jauna diena.Read more
El Nido laivu stāsti
February 27 on the Philippines ⋅ ⛅ 29 °C
Rīts sākas plkst.07:30, patiesībā, ap šo laiku klimats ir visjaukākais, saules glāsti vēl nav dedzinoši, taču ir pietiekami silts, lai visplānakajā iespējamajā apģērbā dotos brokastot kaut kur piekrastē. Ap pusdienas laiku būs daudz karstāk, esmu novērojusi, ka gadījumos, ja debesis skaidras, tad karstums ir “vieglāks”, jo gaiss - sausāks, taču, ja debesjumu klāj mākoņi un “taisās uz lietu”, tad mēdz būt pamatīga sutoņa, gluži kā lauku pirtiņā.
Iedzeru espresso, gaidu, kamēr gatavojas mans olu kultenis un pa restorāniņa logu vēroju piekrasti. Piekrastei, kā izrādās, šeit ir dažādas funkcijas, ik pa brīdim, pa to pārvietojas motorolleri un tuktuki, pastaigājas tūristi, kā arī veiklie vietējie dažādu labumu pārdevēji no piekrastes ieliecas pa restorāniņa logu, lai katrs piedāvātu savu preču klāstu - gan pērles, gan rotas, gan mobilo ierīču ūdens necaurulaidīgos maciņus, kā arī ūdens necaurlaidīgas somas. Ņemot vērā to, ka plānojam gan šodien, gan vēl pāris reizes ceļojuma ietvaros pavadīt laivās, ļaujos funkcionālam kārdinājumam un, nokaulējusi 5 litru ūdens necaurlaidīgas somas cenu uz 300 pesso (kas ir aptuveni 4 eur), to nopērku sev zilganzaļā tonī.
Brokastojot redzu, ka sākas rosība piekrastes laivu zonā, tajā viena pie otras rindā stāv koka laivas un gatavojas uzņemt pasažierus. Arī mēs pēc 30 minūtēm kāpsim uz vienas no tām. Vēroju vienādās konstrukcijas koka un bambusa laivas ar sānu atsvariem un iedomājos, ka nekur citur pasaulē šādas konstrukcijas laivas neesmu redzējusi. Mazliet parakņājos internetā un noskaidroju, ka šo laivu veidu sauc bangka - tās ir koka laivas ar sānu atsvariem, kas nodrošina vieglu konstrukciju un stabilitāti viļņos. Šo laivu dizains ir vairāk nekā 4000 gadu sens un tajos laikos bija revolucionārs - tās ļāva migrēt pāri okeānu viļņiem, sasniegt jaunus galamērķus un nodrošināja stabilitāti bez smaguma.
Šobrīd joprojām identiskas konstrukciju laivas (papildinātas ar motoru) pilda zvejošanas un tūristu pārvadāšanas funkcijas.
Plkst.8:45 bruņojušās ar saules krēmiem, cepurēm un garpiedurkņu krekliem, kāpjam uz laivas, ar ko plānots visas dienas garumā braukt apskatīt un izbaudīt vairākas pludmales, snorkelēšanas vietas un baudīt atpūtu uz ūdens.
Diena paiet ļoti ātri un aizraujoši, vien sākumā izbrīna tas, ka laiva apstājās nevis piekrastē, kādu gabaliņu nostāk, tādejādi, lai tiktu pludmalē ir vienkārši jāpeld. Lieti noder ūdens necaurlaidīgā soma. Vienā no klinšainām lagūnām braucam ar kajakiem un tas izvēršas par elpu aizraujoši skaistu piedzīvojumu - zaļi zils ūdens, airi, klusums, tikai mēs un daba.
Pa ceļam no viena apskates objekts uz otru, vēroju apkārtni. Vērojot laivas apkalpi, redzu, cik sinhroni visi darbojas, gan laivas braukšanas laikā, gan pieturpunktu navigešanā noenkurošanā. Man šķiet, ka viņi saprotas bez vārdiem, it kā jūra un okeāns būtu ne tikai pārvietošanās ceļš, bet arī daļa no vietējo identitātes. Redzu, cik ļoti, katrā savā kustībā, vietējie uzticas laivai, viens otram, jūrai un izskatās, ka arī - pašai dzīvei. Skatoties uz augumā mazo, ņipro, rosīgo filipīniešu laivas apkalpes acīs, dažbrīd man pavīd sajūta, ka laivas vadīšana ir iekodēta viņu DNS. It kā viņiem būtu kaut kāda mistiska saikne ar senčiem, kuri “lasīja okeānu kā karti”, vēroja viļņu virzienus, analizēja mākoņu formas, sekoja putnu migrācijai un, protams, lasīja zvaigznes. Šķiet, ka jura savā varenībā tik ļoti izkopusi vietējo paļaušanos uz dzīvi. Jo kontrolēt viļņus, taču ir bezjēdzīgi, vai ne?Read more
Lio beach un garšu baudas
February 28 on the Philippines ⋅ ☀️ 29 °C
Šodienas pēcpusdienas plānā mums ir mērot garu ceļa gabalu aptuveni 6 stundas ar autobusu no El Nido uz Port Barton, pilsētiņu ar zvejniecības vēsturi, brauksim tajā pašā busiņā ar nu jau tradicionāli uz jumta sakrauto bagāžu. Ilgais brauciens pa līkumainajiem ceļiem nemaz mani nesajūsmina, tādēļ dienas pirmo daļu nolemjam laiskoties pludmalē. Izlasu atsauksmes vairākām tuvumā esošām pludmalēm un izvēlos Lio beach, lielisko skatu, komfortablo restorāniņu, pludmales krēslu, šūpoļu un estētiskā mola dēļ.
Paēdam brokastis, es izvēlos angļu brokastu versiju - olas, bekonu, pupiņas, tomātus, sēnes. Porcija ir tik liela, ka paņemam līdzi aptuveni pusi no porcijas.
Uz Lio beach mums ar draudzeni pievienojas vēl četri cilvēki un mana atbildība par pludmales izvēli kļūst nu jau jūtama, ļoti ceru, ka tā tiešām būs tāda, kā aprakstos, ko salasījos.
Draudzene atrod tuktuku, kas par aptuveni 2 EUR mūs sola aizvizināt uz 15 minūšu brauciena attālumā esošo pludmali. Šeit tuktuks ir savādāks kā citās salās, kur tas bija kā liels trīsritenis ar iespēju pasažieriem sēdēt aizmugurē. Šīs vietas īpatnība ir tāda, ka braucamrīka pamatā ir mopēds, kuram piemetināta tāda kā blakusvāģa konstrukcija ar jumtu, ir miniatūras sēdvietas pasažieriem, taču nav ne durvju, ne logu, tādēļ brauciena laikā noturēšanās transporta līdzeklī, ir katra paša pasažiera atbildība. Mēs nolemjam braukt trijatā un es sēžu ar muguru braukšanas virzienam un visu laiku ar roku turos pie konstrukcijas rāmja, lai kādā līkumā neizripotu ārā.
Ierodamies pludmalē un tā ir fantastiska - baltas smiltis, palmas, sauļošanās krēsli, restorāniņi, mols, viss, ko var vēlēties laiskai pusdienai pludmalē.
Aizeju uz molu, aizeju līdz pašam galam, kur mola konstrukcijas sastopas ar jūras dzelmi. Lai gan saule cepina ļoti intensīvi, ainava mani ir piesaistījusi. Brīdī, kad stāvu mola tālākajā punktā un veros tālumā, redzu sēžamies lidmašīnu pavisam netālu, dažus kilometrus no manis, izrādās, tuvumā ir El Nido lidosta. Skats no mola mazliet maģisks: molu apskalo zili zaļš ūdens un tālumā redzamas vien dažas mazas saliņas un klintis gluži kā no Avatara filmas. Mazliet rodas sajūta, kā stāvot uz pasaules malas.
Laiskojamies pludmalē, peldamies, fotogrāfejamies un runājam par dzīvi un stundas skrien nemanot. Ja pavisam drīz mums jādodas prom no šī paradīzes nostūra un jākāpj autobusā, taču pavisam noteikti vēlamies paēst. Atrodu perfektu vietiņu, kur ir svaigas austeres un baltvīns (!), šī ir pirmā vieta Filipīnās, kur iespējams iedzert baltvīnu, pārsvarā visur citur ir iespējams nobaudīt filpīniešu tradicionālo rumu un dažādus alus. Aprunājos ar austeru pārdevējiem par to svaigumu, jo tomēr pludmalē ir ļoti karsts un pirms tāla brauciena autobusā man negribētos iedzīvoties vēdera problēmās. Austeru pārdevēja mani pārliecina, ka tās ir svaigas, šorīt vestas krastā, kā arī šī šķirne esot gaļīga un garda. Riskējam un paņemam 12 austeres uz četriem, vienas austeres cena - 50 pesso, kas ir apmēram 70 EUR centi. Pārdevēja nav melojusi - austeres ir dievīgas, ātri izlemjam, ka ņemsim vēl un vīrietis mums atnes vēl 35 austeres. Šeit tās pasniedz nevis ar citronu kā Latvijā, bet svaigu kumkuvatu, kam ir mazliet saldeni skābi rūgta garša un tas lieliski papildina austeres. Mēs butu tās austeres ēduši vēl, bet grupasbiedrs saka, ka vairāk par 10 vienā reizē neesot labi, varot pārdozēt austerēs esošos mikroelementus, tādēļ paklausīgi pieturamies šim limitam. Es pasūtu arī grillētus astoņkāja taistekņus, ko atnes ar debešķīgiem apceptiem tumšajiem rīsiem un ķiploka pārsliņām.
Visi ar šo pludmali un ēdienu esam tik apmierināti, ka pilnīgi murrāt gribas, izpeldejušies, nosauļojušies, pavadījuši laiku lieliskā kompānijā, vēl tikai pilnai laimei pirms iesēšanās busiņā trūkst duša, jā, tās Filipīnu pludmalēs ir retums. Dodamies atpakaļ ar tādu pašu braucamrīku, kā atbraucām šurp, tas ātri līkumo cauri El Nido ieliņām un jau pēc 15 minūtēm esam izbraukšanas sākupunktā. No mūsu bijušās viesnīcas jau esam izrakstījušies un nav brīvu numuriņu, lai varētu izmantot dušu, taču milzīgs ir prieks, ka dabūjam iespēju ieiet blakus viesnīcas dārza dušiņā un vairs netraucē tas, ka dušā ir tikai aukstais ūdens, ģērbtuvei nav durvju un duša ir virs poda. Drīz esam visi nodušojušies un dodamies ceļā. Pēc aptuveni stundas brauciena apstājāmies, lai vērotu skaistu saulrietu. Pēc vairāku stundu braukšanas ar busiņu, sasniedzam Port Barton, ierodamies naktsmītnē piķa melnumā, pa ceļam uz savu numuriņu, pamanu ļoti skaisti ziedu, tad dodos gulēt un šī diena ir noslēgusiesRead more
Tik skaisti, ka aizmirstu elpot
March 1 on the Philippines ⋅ ⛅ 30 °C
Rītu iesāku ar pastaigu cauri Port Barton pilsētai, tā sastāv no dažām mazām ieliņām un aptuveni kilomentru garu pludmales zonu-ostu, kur pacietīgi rindās sastājušās laiviņas un gaida savus klientus. Centrālā ieeja pludmalē līdzinās pusiesāktai ēkai - betona kluči salikti improvizētu pakāpienu funkcijas nodrošināšanai, katrs pakāpiens citā augstumā un es iesmeju, ka uz šo pludmali laikam jānāk tikai skaidrā. Paēdam brokastis, šorīt paņemu augļu plati un smūtija bļodu, augļi šeit ir ļoti garšīgi, īpaši jau mango un ananāsi. Uzzinu, ka Port Barton apkārtnē esot skaistākie koraļļu rifi Filipīnās, ko es ļoti vēlos redzēt. Lēnām brokastojot, uz vienas no laivām sāk skanēt Bermudu divstūra dziesma skaidrā latviešu valodā. Tas uzreiz paceļ garastāvokli un jūtos gaidīta uz laivas!
Pavisam drīz kāpjam uz laivas, lai uz tās uzkāptu, ir jāizbrien līdz ceļiem ūdenī, tādēļ lieti noder gumijas čības. Mums šodien paredzētas sešas pieturas un esmu patīkami satraukta par plānoto piedzīvojumu. Braucot ar laivu, fonā skan latviešu dziesmas un mēs dziedam līdzi, izbaudu katru sekundi - sauli, vēju, siltā ūdens šļakstus un laivas maigo viļņošanos.
Pirmā pietura ir vismaz pāris kilometrus no krasta un mana pirmā doma, vai tiešām būs uz piekrasti jādodas peldus, tomēr izrādās, ka nē, šeit vērosim jūras zvaigznes. Jūras viducī ir iespēja izkāpt no laivas un ūdens dziļums ir apmēram līdz celim. Mēs ejam labu gabaliņu un sajūtas ir diezgan episkas - es stāvu seklumā, bet piekraste ir tālu prom no manis. Kamēr aprodu ar šo sajūtu, pamanu pirmo jūras zvaigzni - tā ir pavisam neparasta - dzeltenīgi brūnīga un vairāk atgādina vaska sveci vai marcipāna figūriņu nevis zemūdens iemītnieku, ir ļoti interesanti tās vērot, saņemu instrukcijas, ka jāstaigā uzmanīgi, lai neuzkāptu tām virsū, kā arī tās nedrīkst aiztikt, ja šodien lietots sauļošanās krēms, kā arī tās nedrīkst izcelt virs ūdens, jo tad tās mirstot. Tā kā visi esam lietojuši sauļošanās krēmu, skatāmies uz jūras zvaigznēm tikai ar acīm.
Nākošā pietura ir snorkelēšanas pietura jeb laivas apstāšanās pie koraļļu rifa, kur ar acu masku un elpošanas caurulīti ir iespēja apskatīt zemūdens pasauli peldot - galvenokārt koraļļus un dažnedažādas zivis. Velku snorkelēšanas masku, lecu ūdenī un baudu zemūdens pasauli - tā ir tik krāšņa un klusa, tā mani sajūsmina.
Kad atgriežamies laivā, redzu, ka laivas apkalpes komandā esošie trīs draudzīgie filipīnieši jau iekurinājuši laivas malā uzmontēto grillu un sāk smaržot pēc ēdiena, kas liek saprast, ka drīz klāt jau pusdienas laiks.
Pēc brīža piestājam salā - ar baltām smiltīm, palmām, šūpolēm un iespēju pa klinšu taciņu doties 10 min pastaigā uz pavisam vientuļu pludmali. Mēs ar draudzeni laiskojamies saulē, šūpojamies šūpolēs un pavisam drīz laivas puiši nes ēdienu un klājam improvizētu galdu piknika veidā. Pamanu apkārt skraidām vienu gaili. Neierasti redzēt gaili pludmalē. Ieturam pusdienas pie okeāna, viss garšo fantastiski labi, īsti nevar saprast, vai laivas apkalpe ir speciālisti laivošanas jomā vai arī šefpavāri, ēdiens ir tik gards, ka esmu pārliecināta, ka restorāniem būtu vērts pie šiem puišiem pamācīties gatavot. Mums tiek pasniegts grillēts tuncis, cūkgaļa, vistas gaļa, nūdeles ar dārzeņiem, rīsi, baklažāna salāti, saldo kartupeļu sautējums, dārzeņi un sajūsmas saucienus izsauc augļu plate, kas noformēta mākslinieciski. Augļu platē, kā jau ierasts, mani favorīti ir mango un ananāsi, arī banāni - tie šeit garšo un izskatās citādi - to mīkstums ir rozīgs un tekstūra sulīgāka un saldāka.
Pēc pusdienām, dodamies īsā pārgājienā pa klinšaino taciņu uz apslēptu pludmali, kurā nav neviens cits cilvēks, izņemot mūs. Mums seko pludmales suņi, it kā rādot ceļu, it kā pieskatot mūs. Gailis gan palika iepriekšējā pludmalē. Prieks vērot suņu prieku lēkājot pa viļņiem un peldoties, un man gribas darīt to pašu.
Pēc laiciņa mums jādodas tālāk ar laivu, un nākošā pieturvieta ir snorkelēšanas pauze 2-3 metrus dziļā piekrastes zonā Turtle bay jeb Bruņurupuču līcis, kur it kā bieži varot novērot jūras bruņurupučus. Iespējamība ieraudzīt jūras bruņurupuci brīvā dabā, manuprāt ir maza, bet tas nemazina manu entuziasmu doties snorkelēt. Kādu brītiņu peldam un uzmanīgi vērojam apkārtni un tad pēkšņi es ieraugu bruņurupuci, kas mierīgi dzelmē ēd jūras zāles. Es vēroju to ainu un nespēju noticēt, ka es to piedzīvoju nevis skatos televizorā. Aiz sajūsmas man gribas spiegt un iekniebt sev, lai pārbaudītu, ka nesapņoju. Pēc brīža es jūtu, ka sāku klepot, jo mana sajūsmas pilnā seja ar plašo smaidu ir atslābinājusi lūpas un pa caurulīti gaisa vietā man mutē ieplūdis sāļais ūdens. Ātri uznirstu virs ūdens, izklepojos un turpinu bruņurupuča vērošanu. Redzu, ka viņš majestātiski grauž jūraszāles un par mani neliekas ne zinis. Brīdi vēroju viņa aktivitātes un pēkšņi viņš izlemj uznirt ūdens virspusē, pabāž savu galvu virs ūdens it kā novērtējot laikapstākļus un atkal nonirst dzelmē. Esmu tādā sajūsmā no šī skaistuma, ka aizmirstu elpot, tikai vienā brīdī saprotu, ka jau labu laiku esmu aizturējusi elpu un man trūkst gaisa, tad atsāku elpot, lēnām un mierīgi ar skatienu pavadu bruņurupuci uz vietu, kur ir leknākas jūraszāles, kurās viņš iecērt savu knābim līdzīgo muti un … pamanu, ka blakus bruņurupucim ir pērle. Parādu to draudzenei un ātri nolemjam, ka mēģināsim nirt tai pakaļ. Vairākkārtīgi mēģinot, draudzene izceļ “pērli” no jūras dzīlēm un saprotam, ka tas ir plastmasas auskars pērles formā. Iznesam to no ūdens un nogādājam miskastē.
Ar bruņurupuču apskati un vēl vienu snorkelēšanas pauzi koraļļu rifos, mūsu laivu brauciena diena noslēdzas.
Pēc dušas dodamies vakariņās, pasūtu mango smūtiju un tas izskatās tik dzeltens kā pati saule un garšo tik saldi kā vasaras medus.
Pēc vakariņām ejam pastaigā gar piekrasti. Mēs ar draudzeni un vel divām sievietēm un vērojam skaisto naksnīgo ainavu - no vienas puses viļņu šļaksti, paisums - ļoti šaura pludmales strēle ar kādu palmu ik pa brīdim, un otrā pusē restorāniņi, dzīvā muzika, kņada. Laiks ātri aiziet sievišķīgās pļāpās, tad paskatos uz augšu un redzu tur miljoniem zvaigžņu un pilnmēnesi. Un ar šo pastaigu šī diena noslēdzas.Read more
Nelabums un māju sajūta
March 2 on the Philippines ⋅ ☁️ 29 °C
Brokastojam šorīt pludmalē zem tamborētiem lietussargiem, sēžu pufā, manas pēdas spēlējas ar baltajās smiltīs, jūtu maigus rīta saules glāstus un vieglu, siltu vēju uz sava ķermeņa. Un vienlaikus sajūtu… piezogamies māju sajūtu. Šis fantastiskais ceļojums jau rit trešo nedēļu un parasti man māju sajūta piezogas pēc 7-10 dienām, šoreiz - daudz vēlāk. Protams, sajūtu pastiprina arī tuvajos austrumos notiekošais un šīs politiskās intrigas un drošības jautājumi ieplūst arī mūsu ikdienā, jo vairākiem grupas biedriem ir atpakaļ ceļa biļetes caur Dubaiju, Abu dabi, Omānu, kur šobrīd vai nu vienkārši nav droši vai arī papildus tam - atcelti lidojumi.
Šodien plānā rīta rosme un pārgājiens, taču pēc rīta rosmes un brokastīm, man atnāca sajūta, ka man negribās iet šodien nekādā pārgājienā, jo gaiss ļoti sutīgs, mitrs un vienkārši nav pārgājiena sajūtas. Kad grupas biedri izdomāja, ka jāņem laivas taksis uz pārgājiena sākumu, man bija tāda skaidra sajūta - nē, laivā es šodien nekāpšu.
Aizgāju uz hoteli, iekāpu gultā, lai mazliet atpūstos un man sākās caureja, uzsitās auksti, tad karsti sviedri, jūtu, ka arī temperatūra ir mazliet paaugstināta. Man piezadzies īsts nelabums. Cik svētīgi, ka nedevos pārgājienā. Nezinu, vai kaut kas slikts apēsts vai nervu sistēma stresu noķērusi, bet ir svētīgi ļaut ķermenim atpūsties, īpaši brīžos, kad ķermenis norauj rokasbremzi.
Pašā vakarā draudzene mani pierunā, ka ir kaut kas jāuzēd, apēdu banānu un kanēļa bulciņu.
Ar to šī diena ir noslēgusies.Read more
Pazemes upe
March 3 on the Philippines ⋅ ☁️ 28 °C
Šodienas plānā ir doties no Port Barton uz Porto Princesa un pa ceļam apskatīt Unesco mantojumu Underground river- pazemes upi - Puerto Princesa Subterranean River National Park.
Plāns ir izlaist brokastis un uzsākt ceļu jau sešos no rīta nu jau gandrīz par ģimenes locekli kļuvušajā busiņā ar mūsu bagāžu uz jumta. Novēroju, ka katru reizi, kad mūsu pārbraucienam nepieciešama bagāžas piestiprināšana uz jumta, šoferītis ir izdomājis kādu inovatīvu metodi. Pirmajā reizē atsaitēm izmantoja parastu aukliņu, vēlāk jau izmantoja biezāku un izturīgāku auklu, taču šoreiz līdzi ir paņemts arī tumši zaļš plēves gabals, ko plānots uzklāt bagāžai, ja nu gadījumā pa ceļam uznāk lietus.
Es nolieku savu mugursomu pie busiņa un aizskatos ielas ainavā: lec saule, dzied gaiļi un aust jaunas dienas rīts. Pēc brīža visi lecam busiņā un līkojumam kādas stundas trīs pa ceļiem un neceļiem. Un vienā brīdī es atceros ainu ar savu mugursomu, ko es noliku pie busiņa. Un es neesmu pārliecināta, vai mana soma ir uzcelta uz busiņa jumta vai tomēr palikusi tur, kur es to noliku. Es skaidri zinu, ka es uz jumta to neuzcēlu. Bet loģiski domājot, kādam to vajadzēja pamanīt un uzcelt. Braucot tālāk, es kādas desmit minūtes domāju par paļaušanos un kontroli. Paļaušanos uz to, ka kāds padeva šoferim manu somu un tā šobrīd ir uz busiņa jumta. Vai kontrolēt situāciju - likt busiņam apstāties un pārbaudīt somas esamību. Kamēr slīgstu pārdomās, klāt brokastu vieta, izkāpjot no busiņa, uzmetu skatu uz busiņa jumta un apjaušu, ka šoferīša inovācija - lietus plēve man nepalīdzēs identificēt manas somas esamību uz jumta. Laimīgā kārtā vel kādam steidzami vajag no jumta somas izņemt krēmu pret pārsauļošanās sāpēm un tad nu mēs divatā lūdzam šoferīti noņemt no jumta bagāžas lietus plēvi. Laimīgā kārtā, ieraugu, ka mana soma ir uz jumta un uzelpoju gaisu vieglā nopūtā. Brokastu vieta ir jauka, bet man vēderā vēl nav stabila sajūta īstai maltītei, tādēļ apēdu līdpaņemto bulciņu. Par savu somu uz jumta gan es nopriecājos, jo tajā ir daži suvenīri, ko esmu iegādājusies mīļajiem un, protams, visas līdzi paņemtās drēbes, ja somas uz jumta nebūtu, tas saržģītu turpmākās dienas. Tādēļ nopriecājos un braucam tālāk.
Pēc braukšanas kolorītajā busiņā vēl kādu laiku, beidzot esam klāt. Pilsētiņas centrālā iela ir krāšņi izdekorēta ar krāsainām lentītēm un es nodomāju, ka te izskatās līdzīgi kā filmās par Tibetu. Ainavā paveras augsti klinšaini kalni un piekrastē vērojams bēgums. Kāpjam motorlaivās, lai mērotu 15 minūšu braucienu uz ieeju alā. Nu jau ierastās filipīniešu laivas, šeit atšķiras ar to, ka ir izdekorētas ar krāsainām lentītēm. Pa ūdens ceļu tuvojamies kalnu grēdai un pēc neilga brīža jau esam klāt. Pēc izkāpšanas no laivas, mūs sagaida pastaiga cauri džunglīgam apvidum, kur brīvā dabā izdodas ieraudzīt lielos zirnekļus, pērtiķīšus, kā arī divus milzīgus varānus, kas nekustīgu pozu ieņēmuši, majestātiski gozējas saulē. Izejot cauri džunglītim, nonākam elektrizējoši zaļas krāsas ūdens tilpnes krastā, uzvelkam ķiveres un sēžamies airu laivā, ar ko laivosim cauri alai. Mums iedod arī audiogidus - austiņas, kurās visu laivošanas laiku stāsta faktus par šo vietu. Uzzināju, ka Puerto Princesa pazemes upe ir viens no iespaidīgākajiem dabas brīnumiem Filipīnās un iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir apmēram 8 km gara pazemes upe, kas plūst cauri milzīgai kaļķakmens alu sistēmai un ietek tieši jūrā, mēs ar laivu navigējām aptuveni 4 km garu upes posmu, kas ir drošs laivošanai, tajā ir pietiekoši gaiss elpošanai un griesti ir pietiekami augsti, lai netraumētos. Ar laiviņu slīdējām dziļi alā, kur gaisma pamazām pazuda un apkārt palika tikai klusums, ūdens šļaksti no airiem un milzīgas akmens velves virs galvas, kas atklājās pateicoties gida luktura gaismas stariem. Stalaktīti un stalagmīti veidoja neparastas formas – dažviet kā katedrāles griestus, citviet kā dzīvniekus un skulptūras. Brīžiem virs mums čivināja bezdelīgas un lidoja sikspārņi. Visa pieredze bija ļoti mierīga un nedaudz mistiska – it kā uz brīdi nonāktu citā pasaulē zem zemes, man bija sajūta, ka daba šeit tūkstošiem gadu lēnām un pacietīgi ir veidojusi kaut ko patiesi unikālu. Atgriežoties virszemē gribējās paklusēt, pabūt mirklī, domas bija rimušas un laiks - mazliet apstājies.
Pēc tam devāmies pusdienās, kur apēdu dažas rīsu nūdeles un vistas gabaliņu, apetītes man joprojām nav un tā kā vel priekšā ceļš busiņā, daudz neriskēju ēst.
Turpinājām ceļu uz mūsu naktsmītni, pa ceļam iebraucot tauriņu dārzā, kur redzēju tauriņus, kaķlāci, skorpionus un filipīniešu cilšu koncertu.
Tad devāmies uz mūsu naktsmītni, kas bija mājīga kotedžiņa un tik ļoti patīkami pārsteidza, jo bija silts ūden dušā, kokvilnas dvieļi, wc telpa un kondicionieris, kas funkcionēja, laba gultas veļa un kā ķirsītis uz kūciņas - baseins! Reizēm laimei vajag tik maz! Izlēmām peldēties, kamēr čokurojās pirksti, nodušoties, paēst vakariņas un izbaudīt naktsmieru. Ar to šī diena noslēdzas.Read more
Kontrasti Manilā
March 4 on the Philippines ⋅ ☀️ 33 °C
Diena sākās ar izčekosanos no naktsmītnes Puerto Princesa un braucienu uz lidostu, lai lidotu uz Manilu. Mazliet skumīgi atvadīties no Palavanas salas mierīgā ritma. Lidostā brokastīs vafeles, kafija un dažas steigā nopirktas suvenīru lietas – tāds neliels noslēguma rituāls šai salas daļai. Un tad – jauns karstuma rekords manā ceļošanas pieredzē. Uz lidlauka katram pasažierim iedod saulessargu, lai varētu izstāvēt rindu uz iekāpšanu lidmašīnā.
Lidojums uz Manilu paiet ātri. Pēc iekārtošanās viesnīcā – pusstunda atvilkt elpu un dodamies pilsētā. Manila ir Filipīnu galvaspilsēta ar apmēram 15 miljoniem iedzīvotāju, viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām pasaulē. Tajā vienlaikus sadzīvo debesskrāpji, koloniālās ēkas, tirdzniecības centri un milzīgi nabadzības rajoni. Kontrasti šeit ir tik spēcīgi, ka reizēm šķiet – vienā ielā redzu vairāk nekā dažās valstīs kopā. Plāns – doties uz vecpilsētu ar vietējo transportu – Jeepney. Tie radušies pēc Otrā pasaules kara, kad amerikāņu armija Filipīnās atstāja vecos džipus. Vietējie tos pagarināja, uzlika jumtu, krāsainas dekorācijas un soliņus kravas kastē – tā radās šis ikoniskais transports. Mēs atrodam savu jeepney. Godīgi sakot – tāda kā grabaža ar soliņiem kravas kastē. Pirmā doma – kāpēc man tajā jākāpj. Bet labi.. Iekāpjam. Pabraucam kādus 2 km. Šoferis paziņo – tālāk nebrauks. Jāpārsēžas. Izkāpjam uz kādas lielākas ielas un saucam taksi. Kamēr gaidām taksi, pamanu sievieti ielas vidū. Viņa sēž uz ielas apmales ar apsaitētu, traumētu kāju. Ik pa laikam viņa tupus un klibodama tupus rāpus šķērso sešas joslas ar tādu izmisumu acīs… ka man paliek fiziski grūti skatīties. Tajā skatienā bija kaut kas līdzīgs vēlmei pēc pestīšanas. Varbūt arī pilnīgam bezspēkam. Es nezinu. Tā bija viena no tām ainām, kuras paliek galvā ilgi. Vēlāk lai kaut nedaudz savāktos, iemuku baznīcā. Bet pat tur īsti mieru neatradu. Noliku spilgti rozā svecīti pateicībā un laba vēlējumos visiem saviem mīļajiem. Tālāk devāmies uz Binondo – vienu no vecākajiem ķīniešu kvartāliem pasaulē. Tur paēdu salātus, kas bija… nu tā, ļoti piparoti un vienlaikus bezgaršīgi. Restorāna wc izrādījās otrajā stāvā, kur jāiet cauri restorāna ofisam. Un tur pie sienas – skaistas gleznas ar zirgiem. Kaut kādā ziņā tas bija ļoti simboliski – skaistums un haoss vienā telpā. Tādas arī ir Manilas sajūtas. Vakarā viens grupas biedrs bija atradis vietu ar lieliskām atsauksmēm – Ring bar. Dodamies turp deviņi cilvēki vienā taksī sēžot viens otram klēpjos, braucam 40 minūtes. Ierodamies. Un tur… galdiņu vidū boksa rings, kur plānotas punduru boksa cīņas. Lai tur sēdētu, obligāti jāpasūta dzēriens. Paņēmu kolu bundžā – jo Manilā mēdz sazāļot dzērienus. Nosēdēju tur kādas 15 minūtes. Skatījos, kā punduri ringā dejo, gaidot cīņu sākumu. Manas sajūtas bija ļoti sarežģītas – kaut kas starp neizpratni, žēlumu, diskomfortu un sajūtu, ka tas ir ārpus manas vērtību skalas. Pirmā asociācija – kā cirkā izklaidēt publiku, kas met naudu. Ar draudzeni aizgājām prom. Vēlāk jau naksnīgajās ielās gribējās ēst, tāpēc iegājām citā restorānā. Izrādās – ASV 50. gadu fetiša vieta. Viss kā vecā filmā – Merilina, Elviss, plakāti, figūras, oficiantu apģērbs. Apsēžamies pie galdiņa.
Pagriežu galvu pa kreisi un ieraugu Čakiju. Tas pats šausmu filmas tēls – slepkavnieciskā lelle - manas bērnības lielākās bailes. Kad beidzot tikām viesnīcā no visa šī bardaka, es vienkārši stāvēju dušā un gribēju to visu aizskalot. Pulkstenis tuvojās pusnaktij, iestājas 5.marts, manai draudzenei dzimšanas diena. Mēs skatījāmies senas bildes, sazvanījāmies ar saviem mīļajiem un tajā brīdī jutāmies tik ļoti pateicīgas, par to, kas mums ir un to, ka nav jādzīvo Manilā.Read more
Labi, ka neaizbraucām uz vulkānu
March 5 on the Philippines ⋅ ☀️ 32 °C
Šodien mums brīva diena Manilā, turklāt draudzenei dzimšanas diena. Tāpēc ļāvu jubilārei izvēlēties dienas aktivitāti – braukt dienas ekskursijā uz vulkānu Taal Volcano vai pavadīt dienu spa viesnīcā pie baseiniem. Izvēle krita par labu spa. Un šodien sapratu – cik ļoti pareiza tā bija. Pamodos jau sešos no rīta ar pamatīgu caureju. Tajā brīdī vienīgā doma bija: ja mēs tagad būtu ceļā uz vulkānu vai kāptu pa takām tropu karstumā… tas būtu diezgan dramatisks piedzīvojums. Tāpēc vienkārši ļāvu sev gulēt līdz pusdienlaikam. Ķermenis pats prasīja mieru.
Ap divpadsmitiem ar taksi devos uz spa viesnīcu, kur pārējie grupas biedri jau peldējās, sauļojās un baudīja lēnu dienu. Pa ceļam uz baseinu pamanīju uzrakstu pie lifta, kas vēstīja brīdinājumu nelietot zemestrīces gadījumos. Jutu šausmas iedomājoties vien, bet šeit tā mēdz būt realitāte.
Arī es pievienojos mierīgajam ritmam – baseini, silts gaiss, saule, bez lieliem plāniem. Tiesa gan, mana diena ritēja ar ļoti regulāriem apmeklējumiem labierīcībās. Tropu ceļojumu klasika.
Vakarā visi devās vakariņās, bet man vairs nebija spēka. Paliku numuriņā un vienkārši pagulēju. Reizēm ceļojumā svarīgāk par visu ir vienkārši atgūt spēkus. Jo jau pavisam drīz – īsi pēc pusnakts – sākas mājupceļš. Nakts lidojums uz Seoul, Dienvidkorejā. Ar cerību, ka līdz tam mans puncis būs izlēmis beigt protestu.Read more
Sveika, Dienvidkoreja
March 6 in South Korea ⋅ 🌬 3 °C
Īsi pēc pusnakts sākas mūsu mājupceļš – lidojums no Manilas uz Seoulu, Dienvidkorejā.
Nododam bagāžu un piedzīvoju nelielu pārsteigumu – mana mugursoma sver 12 kg. Kā tas iespējams, ja atbraucu ar 7 kg un nopirku vien dažus suvenīrus un pāris žāvētu mango paciņas? Vienīgais loģiskais izskaidrojums – tropu mitrums. Izskatās, ka drēbes vienkārši piesūkušās ar gaisu, mitrumu un Filipīnu klimatu. Protams, lidostā nopērkam vēl dažas mango paciņas. Jo kā gan bez tām. Staigājot pa lidostu, vairākās vietās pamanu norādes uz reisiem uz Sydney. Un tajā brīdī mani pārņem nostaļģija. Pirms 13 gadiem mēs ar to pašu draudzeni devāmies lielajā Austrālijas ceļojumā. Neticami, cik tuvu tagad esam tai pasaules malai un cik daudz laika ir pagājis un cik dzīvē daudz notikumi ir notikuši.
Sēžam pie vārtiem un gaidām iekāpšanu…
Un pēkšņi paziņojums: reiss aizkavēts uz nenoteiktu laiku. Man uzreiz galvā sāk skriet visādi scenāriji. Pat sāku googlēt, vai tik Tuvo Austrumu krīze nav kaut kādā veidā iesaistījusi arī Seulu. Neko neatrodu. Bet tās 15 minūtes neziņā šķiet garas. Un tad beidzot – paziņojums, ka iekāpšana tomēr sāksies. Mēs ar draudzeni paskatāmies viena uz otru un saprotam – mājupceļš tiešām ir sācies. Ceļojums bija fantastisks, piedzīvojumiem pilns, bet šajā brīdī es ļoti ilgojos pēc mājām un saviem mīļajiem. Tomēr pats lidojums izrādās sarežģīts. Tas ir tikai trīs stundas garš, bet lielāko lidojuma laika daļu ir viegla turbulence. Man parasti lidmašīnās nekad nepaliek slikti, bet šoreiz jūtos ļoti dizzy, plus pēdējo reizi ēsts bija gandrīz pirms 30 stundām. Aizeju pie stjuartēm. Un tur atkal sajūtu to, cik pasaule patiesībā ir droša un pilna ar palīdzīgiem cilvēkiem. Viņas mani aizved uz lidmašīnas aizmuguri pie tualetēm, uz tādu kā “magic vietu”, kur vismazāk jūt turbulenci, un aicina apsēsties uz grīdas. Iedod tabletes pret nelabumu, pēc tam vienu pēc otras kumelīšu tējas, vēlāk fenheļa tēju, kas patiešām nomierina manu nelabumu un vēderu. Tur nosēžu ilgi Un tajā brīdī jūtu tikai vienu – milzīgu pateicību. Pateicību par viņu rūpēm, par cilvēku laipnību un par to, ka ceļojot bieži satieku pilnīgi svešus cilvēkus, kuri palīdz tieši tad, kad visvairāk vajag.
Pēc turbulenta un diezgan izaicinoša lidojuma beidzot nolaižamies Korejā, milzīgajā Incheon International Airport – un tas mūs patiešām pārsteidz.
Lidosta ir milzīga, mūsdienīga, ļoti gaiša un perfekti organizēta. Pēc Manilas haosa tā šķiet gandrīz kā cita planēta. Atrodam brīvus, ļoti ērtus krēslus, un es… momentā aizmiegu. Trīs stundas bez pārtraukuma. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs pēc negulētās nakts un vēdera piedzīvojumiem.
Kad pamostos, dodamies kaut ko apēst. Nolēmu riskēt un ēst un pasūtu griķu nūdeles. Kad tās atnes… izrādās, tās ir aukstas, un blakus ir buljons pilns ar ledus gabaliņiem. Sojas buljons ar ledu – interesanta pieredze. Draudzenes nūdeļu zupa, savukārt, ir karsta un tik asa, ka viņai burtiski dedzina lūpas. Mēs paskatāmies viena uz otru un smejamies – grūti pateikt, kurai no mums šoreiz “paveicies” vairāk ar ēdiena izvēli.
Pēc tam dodamies uz lidostas veikaliem un iepērkamies Korejas kosmētikas veikalos. Korejas kosmētika pasaulē ir ārkārtīgi populāra – tā ir slavena ar maigām, ādu kopjošām formulām, dabīgām sastāvdaļām, fermentētiem ekstraktiem un ļoti attīstītu ādas kopšanas filozofiju, šie produkti bieži tiek uzskatīti par vieniem no labākajiem ādas mitrināšanai, barošanai un ādas struktūras uzlabošanai. Drīz vien pienāk arī nākamais lielais posms mūsu mājupceļā. 14 stundu lidojums uz Frankfurti. Vēl viens garš lidojums pāri kontinentiem – un mēs būsim jau daudz tuvāk mājām.Read more
Eiropa - nu jau kā mājās
March 7 in Germany ⋅ ⛅ 19 °C
Nākamais lielais posms mūsu mājupceļā – 14 stundu lidojums no Seoulas uz Frankfurti ar Lufthansa.
Šis ir viens no tiem lidojumiem, kuros patiešām sajūtu, cik liela ir pasaule. Lidojām pāri milzīgām teritorijām – sākumā virs Āzijas, pēc tam virs Eiropas. Maršruts veda pāri vai garām tādām valstīm kā Dienvidkoreja, Ķīna, Mongolija, Kazahstāna, Kaukāza reģiona valstis un tālāk uz Eiropu līdz Vācijai. Interesanti bija redzēt arī to, kā aviācija šobrīd apzināti izvairās no konfliktu zonām. Lidojuma maršruts met lielu loku, apejot konfliktu zonu valstu gaisa telpas. Lidojums bija gluds, mierīgs un ļoti garš.
Vairākas reizes pagulēju, klausījos anti jet lag mūziku, kas palīdzēja ķermenim mazliet nomierināties. Mēģināju skatīties filmu, bet kaut kā neiepatikās – dažreiz vienkārši nav tā noskaņojuma. Toties sēdvietas ekrānā varēja vērot lidmašīnas trīs kameru tiešraidi – skatu no lidmašīnas deguna, apakšas un astes. Tas bija pārsteidzoši aizraujoši, īpaši vienā brīdī. Kad rietēja saule. No 12 km augstuma tas izskatās pavisam citādi nekā uz zemes. Tur augšā saulriets ir ievērojami ilgāks, jo lidmašīna atrodas virs lielākās daļas atmosfēras un redzesloks ir daudz plašāks. Saule “slīd” gar horizontu lēnāk, un mēs faktiski sekojam līdzi Zemes rotācijai. Ja uz zemes saulriets parasti ilgst ap 5–10 minūtēm, tad lidmašīnā tas var stiepties 30 minūtes vai pat ilgāk. Es sēdēju un skatījos, kā debesis pamazām maina krāsas – no zeltaini oranžas uz rozā un pēc tam tumši violetu. Tas bija viens no tiem klusajiem ceļojuma mirkļiem, kad vienkārši skatos un jūtu milzīgu mieru un paļaušanos. Un tad nāca tas brīdis, kas garajos lidojumos vienmēr šķiet gandrīz simbolisks. Kad līdz galamērķim bija palikušas vairs tikai 5 stundas. Un, lai cik absurdi tas skanētu, tajā brīdī tiešām likās – nu jau mēs gandrīz esam klāt.
Frankfurktes lidostā mums bija ļoti maz laika, ātriem soļiem devāmies cauri lidostai, visām pārbaudēm ar lielajiem un smagajiem kosmētikas maisiem, ko sapirku Korejā, līdz beidzot paspējām uz Rīgas reisu, sēdējām avārijas izejas rindā, bija ērti kājām un lai gan reiss likās pavisam īss, tomēr patīkami! Rīgas lidostā mūs sagaidīja mīļie ar skaistu plakātu. Un beidzot bijām mājās.Read more
