12. diena Taagepera - Hummuli 28.6 km

Mana psihe ir traumēta.
Pie tāda secinājuma nonācu pēc pagājušās nakts. Pārāk jau nu daudz šo divpadsmit dienu laikā maršruts ved pa galveno automaģistrāļu jeb valsts nozīmes autoceļu malu. Transporta kustība nepārtraukta. Vairums pretīm braucošie vadītāji, īpaši smago auto, ir saprotoši un apbrauc mani pat izbraucot pretējā joslā, protams, ja to atļauj satiksme. Bet ir arī tādi, kuri gatavi uzbraukt labās kājas (tā tuvāk brauktuvei) mazajam pirkstiņam pat ne centimetru nepiespiežoties vidus līnijai. Kas atliek man? Tik vien kā prognozēt pretīm braucošā rīcību un savlaicīgi piespiesties grāvjmalei. Un tā gandrīz katru dienu, mūžīgs troksnis, vēju virpuļi un patstāvīgs saspringtums. Tāds, lūk, bija nepieciešams ievads, lai pastāstītu, kas notika naktī. Sapņoju. Soļoju gar autoceļa malu. Redzu, ka pretīmbraucošais negrasās mainīt savu trajektoriju, atliek man pakāpties vairāk pa kreisi un grāvja pusi. Labi, ka patraucēja pie guļvietas novietotais krēsls, citādi es attaptos "grāvī", nu, tas ir uz grīdas. Punkts.
Dienu sāku pirms sešiem, ar domu, ka garajā ceļā varēšu vairāk atpūsties. Rīts krietni vēsāks kā iepriekšējie. Sākums, kā vienmēr, daudzsološs. Arī pa mazākas nozīmes asfaltētajiem ceļiem, tur viss kārtībā un saprotami. Bet posma pēdējā trešdaļa atkal maģistrāle. Punkts.
Naktsmājas šovakar muižā. Sanāca gan neliels misēklis ar atrašanu. Zvanu, ka esmu ieradies, bet ... izrādās, ka tā ir vecā adrese, pie kuras ēkss stāvu. Misēklis gan ātri atrisinājās, atlika nedaudz pagaidīt un mani jau kā kungu vieglajā automašīnā nogādāja muižā nekas cits, ka pati direktore. Šonakt esmu "atbildīgs" par visu muižu. Varu gulēt, kur vien vēlos, variantu daudz. Vēl gan neesmu izlēmis, jo katra guļvieta savādāka, katra telpa citiem mērķiem.Read more