Starp Ibabura un Cotocachi

14.JŪLIJS. ATVADAS NO PACHECO - ATPAKAĻ PIE IBABURAS - PĒDĒJAIS VAKARS EKVADORĀ

No rīta spīd spoža saule, tāpēc pamostos ap sešiem. Pēkšņi liekas, ka jāizskata darba epasti, lai nesakrājas par daudz. Tomēr to izrādas diezgan maz, jo gandrīz visi kolēģi dodas atpūtā. Jimena ir izcepusi mums pankūkas ar ogām - tik skaistas, ka žēl ēst, un klāt dod Pepes kafiju. Liekas, ka mēs jau te visus pazīstam, lai arī tikai 2 dienas pavadītas.
Mēģinam saprast, kur pavadīsim nākamo nakti tā, lai no rīta būtu ērti šķērsot Kolumbijas robežu, līdz Jimena atceras, ka vakar bija iebraucis kāds zemnieks no Otavalo apkaimes, kam ir skaista viesu mājiņa. Mēs žigli piekrītam, zemnieks tiek sazvanīts un darījums nokārtots. Atkal viena iespēja nonākt īpašā vietā, kur pat Booking.com mūs neatvestu.
Autobuss pēc saraksta iet garām 10.30, tomēr saimnieces brīdina, ka ir jauks laiks, un tādēļ autobuss var pienākt ātrāk. Jau 10.15 stāvam uz ceļa, ar mums brauc arī skotu pāris, bet abas saimnieces - Jimena un Marga - iznāk mūs pavadīt, notiek sirsnīgas sarunas, tai skaitā drusku aprunājam arī kaimiņus un viņu suņus.
Autobuss priekšlaicīgi neatnāca, neatnāca arī laicīgi, bet 11.10 bija klāt - aptuveni pēc saraksta, ja vērtē pēc Ekvadoras laika.
Atkal uzsākam ainaviski stindzinošo braucienu atpakaļ Otavalo virzienā, bet šoreiz mākoņu nav, tāpēc vairāk jūtamies kā autobusā nevis lidmašīnā. Interesanti vērot, kā vienā pieturā iekāpj sieviete ar ādas rokassomiņu un mačeti zaru ciršanai, bet citā - vīrs un sieva ar 3 pilniem maisiem ar kukurūzas vālītēm. Dzīve vienkārši notiek.
Kad jau domājam esam galā, pēkšņi mūs pārdzen uz citu autobusu, steigā pārmetam arī mugursomas. Vēl pēc minūtēm 15 izkāpjam Otavalo autoostā, ņemam somas un ieraugām, ka tās autobusa bagāžniekā izvārtītas pa kaut ko līdzīgu zemes un mašīneļļas maisījumam. Pēc mazas dusmošanās nolemjam, ka tā ir ceļojuma sastāvdaļa.
Otavalo mums ir 3 uzdevumi: ēšana, skaidra nauda no bankomāta un kukaiņu kodumu pretniezēšanas apstrādes līdzeklis. Viss izdodas smuki un varam zvanīt mūsu šīvakara saimniekam Lionelam, lai brauc mums pretī. Lionels atbrauc kopā ar savu četrgadīgo meitiņu Elianu, viņš izrādās Šveicietis, kurš jaunībā devies uz Ekvadoru strādāt un, kā jau tas bieži gadās, ieskatījies vietējā meitenē Katty. Tā viņš te palicis, un mēs braucam uz viņa fermu. Tā izrādās maza ekofermiņa brīnišķīgā vietā, kur mums tiek ierādīta maza mājiņa, kurai vienā logā redzams Ibabura, bet otrā Cotocachi. Vēlāk Lionels mums pastāsta kalnu leģendas turpinājumu - abiem lielajiem kalniem ir bērns Yana Urku (Kichwa valodā Melnais kalns), kas redzams no guļamistabas loga.
Tā nu mēs te sēžam un brīnišķīgā ainavā vadām pēdējo vakaru Ekvadorā, lai rīt 9.00 startētu Kolumbijas virzienā.Read more