Ierodamies Kolumbijā

15.JŪLIJS PA TAISNO UZ KOLUMBIJAS ROBEŽU - SENAS ATMIŅAS NO SUVALKIEM - ARĪ LIELĀ PAN-AMERICA A ŠOSEJA VAR BŪT STINDZINOŠA - PASTO PĒRKONA NEGAISS

No rīta Loinels kā Šveices pulkstenis 9.00 ir klāt ar auto. Mēs gan jau esam paspējuši pabrokastot, abi lielie kalni slienas pilnīgi skaidrās debesīs, ne ziņas no mākoņiem. Aiz prieka uztaisu panorāmas bildi ar abiem un savu ēnu, pievienoju foto šīsdienas aprakstam.
Līdz Pan-Americana šosejai 5 minūšu brauciens, pa ceļam vēl uzzinam, ka uz Kolumbijas pusi no Cotocachi vairums iedzīvotāju ir melnādainie, kas ievesti no Āfrikas jau 16./17. gadsimtos, lai strādātu kokvilnas laukos. Biju pārsteigts, ka tas noticis vēl labu laiku pirms cukurniedru buma. Izrādās, kokvilnas lielejās klimats bijis par karstu priekš vietējo cilšu cilvēkiem, un tie vienkārši no karstuma miruši nost. Tad spāņi mirušo vietā ieveduši Afrikāņus.
Autobuss izrādās pilns, sākumā esam spiesti stāvēt kājās, tad Ibarrā daži izkāpj un mums tiek ierādītas vietas. Pasažieru vidū daudz mazu bērnu, pat zīdaiņu, bet visi uzvedas klusi un ir ļoti pacietīgi. Pie mums tā nebūtu.
Pierobežas pilsētā Tulcanā pārsēžamies taksī, kas 10 minūtēs aizved līdz robežpārejas punklam. Lonely planet raksta, ka šis ir vienīgais svešzemniekiem ieteiktais šķērsojums drošības apsvērumu dēļ. Ļembasts šeit milzīgs, rindas atgādina Suvalku robežpunktu uz Liruvas-Polojas robežas deviņdesmitajos. Tūtisti un biznesmeņi, balti un melni, lieli un maxi, ar auto un ar kājām, pa vidu vēl desu tirgotāji un naudas mijēji. Lai nu kā, divās stundās tiekam cauri. Jocīgi tik, ka ir tikai viena rinda, kurā stāv šķērsotāji abos virzienos. Patiesībā jau racionāls robežsargu cilvēkresursu izlietojums.
Kolumbijas pusē vēl brauciens ar taxi 10 minūtes līdz pierobežas pilsētai Ipiales, no kurienes var sākt ceļot uz Kolumbijas vidieni ar busu. Esam jau tiktāl adaptējušies, ka nolemjam ēst Ipiales autoostas bufetē. Man liekas, ka Rīgā mēs to nedarītu, bet šeit ir citādi. Drošības labad tomēr izvēlamies desiņas, jo tās ir rūpniecisks produkts - it kā sliktāks sastāvs, bet arī mazāk risku. Tā mēs spriežam. Vēlāk izrādās, ka lēmums pareizs.
Tālākais brauciens uz Pasto solas būs garlaicīgs - 2 stundas pa Pan-Americana šoseju. Patiesība izrādās daudz jaukāka - puse no ceļa notiek pa aizas malu, uzkāpjam līdz 3200 m un tad ilgi laižamies lejā.
Kad tiekam galā, ir uzkrājies nogurums un nedaudz sapīkums, arī Pirmais iespaidz par Pasto nav diez kāds labais. Līdz centram, kur mūs gaida viesnīca, ir patālu, tāpēc trešo reizi šodien ņemam taksi. Tas ir nedaudz pret mūsu principiem, bet policists, kad jautājam ceļu, mūs pārliecina.
Pasto ielas ir slapjas, likko stipri nolijis, bet sagaidīto vēsumu nejūtam.
Viesnīcu esam izvēlējušies lētu, toties vecā koloniālstila mājā pašā centrā pretī Narañas apgabala policijas kantorim. Diemžēl, nevaru to nofotografēt, jo kādz amerikānis Booking.com atsauksmēs raksta, ka ticis arestēts par policijas kantora fotografēšanu no sava viesnīcas numura.
Policisti sevi tiešām sargā vareni - visu laiku uz ielas 3-4 vīri ar kaujas šautenēm.
Iekšpagalms pārklāts ar plasmasas jumtu, zem kura apsēžos rakstīt šodienas stāstu, bet nākas rakstīšanu pārtraukt, jo uznāk negaiss ar pērkonu un stipru lietu, bet plastmasas jumts tik stiprām lietusgāzēm nav domāts.Read more