Ecuador&Colombia 2017

17.JŪLIJS BRAUKSIM KALNOS UZ LABU LAIMI - DIVAS STUNDAS AR ZAĻO BUSIŅU - PIEDZIMT PAR GOVI PURACÉ NOGĀZĒS - CUEVA DEL VINO SKAN DAUDZSOLOŠI

Šorīt brokastīs noskaidrojas, ka mums nav vienota dienas plāna. Zandiņa nemaz nezin, ka mēs ar Eļuku esam norunājuši braukt uz Puracé nacionālo parku, kur slejas septiņi vulkāni, un Puracé ir augstākais no tiem. Pa ceļam uz autoostu drusku apmaldāmies, un divi laipni policisti palīdz mums atrast ceļu, pie reizes brīdinot, ka manas staigājamās nūjas izskatās dārgas, un pastāv risks, ka kāds cits tās varētu gribēt.
Noķert vajadzīgo busiņu nemaz nav tik viegli, jo, uz mūsu iecerēto vietu iet kādi četri reisi dienā. Busiņš izrādās daudz pieredzējis, un mūsu brauciens to apliecina. Kādu stundu braucam pa asfaltētu, bet ļoti līkumotu kalnu ceļu, tad asfalts beidzas, un busiņam ir ko turēt. Divās stundās pārvaram 2000 m augstuma starpību.
Tad pēkšņi šoferis paziņo, ka mums laiks izkāpt, es painteresējos, kad viņš brauks atbakaļ, bet saņemu atbildi, ka šodien ne. Krustcelēs, kur izkāpjam, kāds vīrs šķiro tikko noraktus kartupeļus un zin stāstīt, ka pēdējais autobuss uz Popayan iet garām trijos pēcpusdienā, uz to arī domājam tēmēt.
Sākam kāpt augšup, un redzētais atbilst aprakstam līdz sasniedzam ieeju nacionālajā parkā, kur mūs sagaida trīs gausi strādnieki un ēstuves saimniece, kas mūs padzirda ar kafiju, Eļuks izvēlas kokas tēju. Puracé uzkāpt mums nav laika, bet pakāpties augstāk gribas gan.
Atrodam ceļu augšup caur govju aplokiem, lai redzētu Puracé ainavu. Nolemjam izpētīt, kāda dzīve šai apkārtnē ir govīm. Šeit ir skarbi, pūš auksts vējš un drusku smidzina lietus. Zāle ir pa pusei sausa un ciņi ir stiprā vēja izplucināti, tāpēc secinām, ka piedzimt par govi šeit nozīmē augt stiprai.
Lai paspētu uz autobusu, kāpjam lejup tā, ka tiekam atpakaļ krustcelēs pulksten 2.15. Satiekam atkal onkuli ar kartupeļiem, noskaidrojas arī, ka no blakus mājiņas namamātes improvizētā kioskā var nopirkt alu un čipšus. Tā te pavadam stundu, vērodami, kā iet dzīve un veidodami attiecības ar cilvēkiem ap mums. Pulksten 3.25 no autobusa ne vēsts, sākam drusku uztraukties. Pēc brīža piestāj Toyota Hylux džips, kam pāri kravaskastei uzvilkts tents, un aicina mūs sēsties iekšā. Paveram tentu, un tur jau sēž seši cilvēki. Liekas neiespējami, bet atpakaļ jātiek. Pirmo ceļa gabalu braucu ar vienu kāju pāri aizmugures bortam, tad 2 sievietes izkāpj un paliek plašāk. Tas gan uz brīdi, jo jau tuvāk pilsētai atkal stājamies, un man blakus iespiežas sieviete ar 3 traukiem silta ēdiena, ko ved uz lielās šosejas pārdošanai. Tā kā viņas kungs paliek stāvus uz kāpšļa, tad divus plastmasas traukus ar siltu pārtiku turam mēs ar Zandiņu. Sieviete saka, ka tas ir viņas darbs katru dienu.
Īsi pirms iebraukšanas pilsētā šoferis apstājas un savāc samaksu - 70% no autobusa biļetes cenas. Esam atbraukuši stundas laikā un apdzinuši visus transporta līdzekļus, kas mums pabrauca garām, kamēr gaidījām krustcelēs.
Tā esam mājās jau ap pieciem pēcpusdienā un varam gatavoties vakariņām. Mūsu viesnīcas restorāns ir izslavēts, pat Lonely Planet to iesaka, tāpēc brokastu laikā jau rezervējām galdiņu ar skatu uz debesīm. Pamanīju arī, ka viens restorāna stūris nosaukts par "La Cueva del Vino" jeb vīna alu, ceru uz plašu Dienvidamerikas vīnu izvēli. Salud!Read more