Reset search
Ecuador&Colombia 2017
  • Ainars Ozols

Ecuador&Colombia 2017

A 18-day adventure by Ainars Read more
FollowInsightsCalendarShareShareBucket list
Newest first
  • Trip start
    July 8, 2017
    Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Quito y mas

    July 8, 2017 in Ecuador ⋅ ⛅ 14 °C

    7/8. JŪLIJS CAUR PARĪZI JOPROJĀM ĒRTI - PRIEKS ATKAL REDZĒT COTOPAXI - GRIBAS UZ KALNIEM

    Ir žēl izbraukt no Latvijas jūlijā, liedzot sev tās dažas jaukās vasaras dienas, kas mums parasti ir atvēlētas. Šogad žēluma sajūtas nav. Vakarā pirms projām braukšanas bija tik vēss, ka likās - naktī būs salna. Salnas tomēr nebija, bet jaka noderēja.
    Šoreiz braucam trijatā ar Zandiņu un Eļuku, plānojam pavadīt 2 nedēļas kopā ar Ziemeļekvadoras un Dienvidkolumbijas kalniem un lagūnām. Eļuks pēc tam vēl paliks divas nedēļas "volunteering" jeb brīvprātīgajā darbā ar Ekvadoras bērniem.
    Lieku reizi esmu pārliecinājies, ka visērtāk uz Dienvidameriku ir braukt caur Parīzi. Tā arī šoreiz - 7.25 izlidojam no Rīgas, 3 stundas pa vidu Parīzē, bet 18.40 jau piezemējamies Bogotā. Turpinam ceļu jau tai pašā vakarā, un 22.00 jau ierodamies Quito - vienā no pasaules augstākajām galvaspilsētām, kur 2700 metru augstumā virs jūras līmeņa dzīvo 2 miljoni cilvēku.
    Lidojumā mums gadījās divi pārsteigumi. Pirmais - AirBaltic brokastīs pasniedza kruasānu. Pirmo reizi mūsu nacionālā aviokompānija man pasniedza kaut ko par brīvu. Otrais - AirFrance Airbus bija tik cienījama vecuma, ka katrs sēdeklis bija aprīkots ar pelnutrauku, tāds pats aprīkojums arī tualetēs. Interesanti, ka "digitālās izklaides centrs" bija izgatavots pirms kādam izgudrotājam USB ligzda vēl sapnī bija parādījusies, un katram pasažierim pienācās skatīties 10x10 cm ekrānā, kurā pat ar lasāmbrillēm neko nevarēja saskatīt. Toties ēdiens un vīns labi - kā jau pie frančiem.

    No rīta 7.00 sēžam agrās brokastīs viesnīcā Quito, ilgāk pagulēt nevar, jo Latvijā jau 3 pēcpusdienā. Pirms tam jau esmu iepzinies ar Aļonas Ostapenko Vimbldonas trešās uzvaras detaļām un nosmaidījis par franču līdzjutēju tvītiem, ka Vimbldonas organizaori Roland Garros čempionei liek spēlēt "otrās šķiras" kortā, kamēr centrālajā kortā spēlē britu viduvējības.
    Brokastīs kaitinu savas dāmas, bakstīdamies pa savu jauno viedpulksteni, ko Z&E man uzdāvināja dzimšanas dienā. Cenšos to sapārot ar telefonu, un tas izrādās piņķerīgi. Kā uzvaras sauciens un panākumu apliecinājums pēkšņi manā pulkstenī parādas Donalda Trampa tvīts. Urā!
    Nolemjam sākt pastaigu ar pacelšanos pār Quito ar trosu pacēlāju, kas uzved mūs līdz 3700 metru atzīmei. Plāns pamāt mūsu draugam Cotopaxi vulkānam, kas atrodas 40 km no Quito un ir 5900 m augsts, izdodas. Cotopaxi ir vēlīgs, izlien no mākoņiem, un mēs steigšus taisam grupveida selfiju - mēs 3 un Viņš.
    Pakāpjamies vēl drusku, bet tad nolemjam doties atpakaļ, jo organisms saka, ka esam par augstu priekš pirmās dienas, aklimatizācijai vajag dienas 3-4.
    Nākamais uzdevums ir kļūt par Ekvadoras mobilo operatoru klientiem, jo Latvijas operatora viesabonēšana ir fantastiski dārga, pa pāris nedēļām var notērēt 400 EUR kā nieku, tāda pieredze ir. Movistar operators ir draudzīgs, un mēs aprīkojam sevi ar 2 Ekvadoras pieslēgumiem.
    Pēcpusdienā vēl tikai pastaiga pa vecpilsētu un vakariņas restorānā. Garšu bagātība šeit ir liela, atliek tikai "trāpīt" uz īsto ēdienu. Parasti garneles ar dažādu garšvielu mērcēm ir droša izvēle.
    Pie vakariņām spriežam, ka viena diena lielpilsētā ir gana daudz, rīt dosimies ar autobusu uz Otavalo, ceram uz interesantiem ceļabiedriem un jaukiem skatiem.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Otavalo

    July 9, 2017 in Ecuador ⋅ ☀️ 21 °C

    9. JŪLIJS. UZ OTAVALO AR PRIEKU - PANAMERICANA IR IESPAIDĪGA - TĪTARS, AITA UN CITI ZVĒRI

    Svētdienas rīts Quito ir kluss un mierīgs. Mēs jau atkal augšā no pieciem: lasām, rakstam un krāmējamies. Labi, ka nekur nav jāsteidzas, varam brokastot lēni un plānot maršrutu.
    Ap desmitiem beidzot kustamies, ielas vēl tukšas, izņemot vienu, kurā notiek tautas velosacensības. Esam nolēmuši braukt ar trolejbusu uz Ziemeļu autosraciju Carcelen, no kurienes startē reisi uz 80 km tālo Otavalo. Esam gandarīti par Quito pavadīto dienu - Cotopaxi esam pamājuši, vecpilsēta izstaigāta, vienīgi Zandiņai viens pilsētas laukums ir pazudis. Es stipri turos pie uzskata, ka tāda laukuma Quito nemaz nav, bet līdz galam to tā arī neuzzinām.
    Autoostā viss notiek pēc labākajiem Ekvadoras autobusu satiksmes paraugiem - ar skaļu iekšā saukšanu un pēdējās minūtes burzmu. Autobusi pēc skata ir tik krāšņi kā pie mums spēļu zāles Fenikss. Acīmredzot šajā nozarē klientu pievilināšanai ar krāšņām spalvām ir liela nozīme. Ir vienkārši apbrīnojami, kā minūti pirms atiešanas busā sēž 5 pasažieri, bet pa vārtiem autobuss izbrauc jau pilns.
    Šofera palīgs palaiž neiztrūkstošo amerikāņu filmu pilnā balsī, un brauciens var sākties. Braucam pa Panamericana šoseju, kas kā starpvalstu infrastruktūras projekts šķērso kontinentu no ziemeļiem līdz dienvidiem. Šoseja ir svaigi uzlabota, tās kvalitāte ļoti laba, taču reljefs autobusam ir grūts, tāpat arī smagajiem vilcējiem. Skaistu ainavu pavadībā nonākam līdz Otavalo pilsētai, kas izrādas ne tikai skaistu vietējo iedzīvotāju rokdarbu tirgošanas vieta, bet arī liels dabas tūrisma centrs.
    Nolemjam iet kājām uz savu šīvakara viesnīcu, bet gājiens pārvēršas par vēja dzenātu putekļu rīšanu karstumā, un nieka 3 kilometri izrādās pagrūts uzdevums.
    Viesnīca mūs pārsteidz ar savu dizainu un jauko apkalpošanu. Viss izveidots Inku stilā, un arī personāls acīmredzami ir vietējās izcelsmes. Sastopam to, kas mums vislabāk vietējo cilšu pēctečos patīk: laipnības un lepnuma sintēze.
    Pēcpusdienu pavadam pastaigās ap Cascadas de Peguche ūdenskritumu, tās noslēdzam ar panorāmas kāpienu uz ciematu kalna galā. Šai ciematiņā, kura nosaukums mums palika nezināms, notiek vienkārša mazo zemnieku dzīve. Saimnieka lomu uzņēmies tītars, kurš komanē suņus, kuri savukārt apsargā aitas. Tāda ļembasta pavadīti kāpjam no kalna lejā, lai gatavotos vakariņām.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Laguna Mojanda

    July 10, 2017 in Ecuador ⋅ ⛅ 19 °C

    10. JŪLIJS. KALNI KĀDREIZ BIJUŠI CILVĒKI - LAGŪNA PIE LAGŪNAS - CIEMATA SVĒTKI UN NAPO

    Sensenos laikos kalni esot bijuši cilvēki. Šaipusē dzīvojis stiprais un strādīgais Ibabura, švītīgais skaistulis Fuya Fuya un daiļā Cotocatchi. Kungi esot abi ieskatījušies daiļavā, neviens nav gribējis piekāpties un sācies kautiņš. Abi esot spļāvuši uguni un mētājušies ar akmeņiem. Kur akmeņi krituši, palikušas dziļas bedres, kas pārvērtušās par skaistām lagūnām.
    Šo leģendu mums pastāstīja mūsu viesnīcas pārvaldnieks, Kichwa tautas dēls Markoss, kas veda mūs uz Mojanda lagūnu augšup pa Inku ceļu.
    Šis rīts sākas ar Aļonas Ostapenko spēli, kas, neskatoties uz līdzjutēju zobgalībām, notika Vimbldonas 12. kortā. Internets šeit nav ātrs, skatītājs var traks palikt, kad mačbumbas izspēlē bumba sastingst gaisā. Un mačbumbas bija astoņas...
    Brokastu kafija ir melna un garšīga, ar meitenēm sarunājam, ka mums sasmērēs maizītes un uzvedīs kalnā. Atkal uzsmaida veiksme - kalnā mūs ved stilīgais un inteliģentais Markoss, kas ar savu roku mums uzzīmē īpašo šodienas pastaigas karti.
    Sākums gan nav jautrs, jo mūsu uzdevums ir uzrāpties kalnā, kas stāvs kā siena. Pirmā kilometra pārvarēšana prasa 35 minūtes, toties atalgojumā skats uz Mojanda lagūnu un apkārtējām ielejām no 3900 metru augstuma.
    Tālāk jau reljefs drusku rāmāks un mēs dodamies lejup un ieslīpi, lai satiktos ar ceļu uz Laguna Negra, kas ir daudz mazāka, bet atrodas ļoti skaistā ielejā.
    Pēc 3 stundām Markoss mūs sagaida, un braucam uz viesnīcu, pa ceļam, kā jau tas pieņemts, paņemam sava džipa kravas kastē pasažieri no ceļmalas, jo autobusi šeit nekursē. Starp citām lietām vēl apspriežam, cik labs auto ir Lada Niva, kuru te netrūkst.
    Turpinām dienu ar pēcpusdienas pastaigu uz tuvējo Peguche ciematu, no kura visu laiku pāri ielejai skan mūzika. Kā izrādās, te notiek 3 dienu svētki ar karnevālu un Dejas karalienes noteikšanu. Masku parādē izceļas Donalds Tramps, kas šoreiz iet kopā ar Hilariju graujoši skaļas pūšamo instrumentu mūzikas pavadījumā.
    Pirms vakariņām nolemjam pavingrot un pastaipīties zālājā. To tik vien gaida rudais šīsmājas labradors Napo, kas man uzbrūk guļošam, jo izskatos pēc pieveicama rotaļu biedra.
    Rīt 20 gadīgā Ostapenko pret 37 gadīgo Venusu Viljamsu. Būs traki!    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Cotacatchi

    July 11, 2017 in Ecuador ⋅ ⛅ 20 °C

    11. JŪLIJS JAUNAS CEPURES UN UZ PRIEKŠU - COTACATCHI PĀRSPĒJ OTAVALO - LAGŪNA AR BURBUĻIEM

    Rītu sākam ar Aļonu, kura "pēc punktiem" skaisti zaudē Venusai. Manuprāt, ļoti noderīgs zaudējums - daudz būs ko analizēt un mācīties. Vakar aizmirsu pateikt, ko Kichwa valodā nozīmē Fuya Fuya kalna nosaukums - tas esot uzvaras sauciens. Latviski "Urā!", tenisistu valodā "Come on!".
    Tad nu apkrāvušies ar savām mugursomām ejam lejā uz Otavalo autoostu un spriežam, kura virsotne bija mūsu vakardienas mērķis, jo lielas un skaistas apkārt redzamas ir četras. Pasakaina vieta.
    Nonākam Otavalo tirgū, kas slavens ar to, ka šeit paši vietējie ražotāji tirgo savus izstrādājumus, kas tiešām ir kvalitatīvi. Neskatoties uz tā jau pilnajām somām, nopērkam Zandiņai šalli, bet Eļukam un man Panamas cepures. Šeit gan tās cepures tā nesauc, jo visiem skaidrs, ka tās radušās Ekvadorā. Eļuka iepriekšējo Ķīnā ražoto cepuri atstājam pārdevējai demonstrācijai kā "nekam nederīgu krāmu".
    Autobuss uz Cotacachi atkal ir izcils ar savu klientu savākšanas metodi un pasažieru dažādību, pusstundas brauciens maksā tikai 35 centus, izskatās, ka kopējais bruto ienākums no reisa ir ap 10 dolāriem. Mēs pēc skata stipri atšķiramies no visiem pārējiem, bet lielu interesi neizraisām.
    Cotacatchi mūs pārsteidz - te ir skaisti. Jauki sakoptas ieliņas, ziedošs centrālais laukums, vienā pusē stiprais Ibabura, otrā - skaistā Cotacachi. Abi mīlētāji blakus.
    Uz Cuicocha lagūnu dodamies ar taksīti pa asfaltētu ceļu līdz pašam galam. Šī lagūna ir slavenāka un tāpēc aprīkota ar tūrisma infrastruktūru, kas mums šķiet nedaudz garlaicīgi. Izdaram pareizo izvēli - braucienu ar laiviņu pa lagūnu. Maršruts ved pa šauru kanālu starp salām, tad apstājamies pie vienas no tām un vērojam, kā no ūdens ceļas ārā burbuļi- kā virtuves katlā, vienīgi ūdens vēss. Izrādas, ka lagūna atrodas uz darbojošās vulkāna, un mēs esam pašā krātera vidū. Lagūna esot izveidojusies pēc pirmā izvirduma, bet tad vulkāns cauri 180-200 metru dziļajam ūdenim izstūmis vēl 3 salas. Nav izslēgts, ka tam spēka vēl gana, lai radītu vēl kādu saliņu.
    Šoreiz esam rezervējuši pavisam nesen celtu, "garlaicīgu" reģipša un spīdīgu flīžu klātu viesnīcu ar Booking.com atsauksmi 9.2. Pastaigājot pa tuvākajām ieliņām, atklājam super skaistu koloniālā ēkā ierīkotu dizaina viesnīcu, ko izveidojusi ģimene no ASV. Domājam, kāpēc gan neizvēlējāmies šo? Risinājums ļoti vienkāršs - Booking.com atsauksmes rāda 7.2. Saprotams, ka tādu risku uzņemties nevarējām.
    Jāsaka gan godīgi, ka mūsu "flīžotajā" viesnīcā serviss izrādījās uz goda.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Apuela

    July 12, 2017 in Ecuador ⋅ ⛅ 25 °C

    12. JŪLIJS. IBABURA UN COTOCACHI PILNĀ KRĀŠŅUMĀ - AUTOBUSS DEBESĪS - HIPSTERU MĀJIŅA PIE INTAG UPES

    Šorīt mostamies tikai pusdeviņos, tātad jau pilnīgi esam pārslēgušies uz vietējo laika joslu. Pirmo reizi mums brokastīs ir Nescafe šķīstošā kafija, ko mums laipni piedāvā iemaisīt uzreiz karstā pienā. Es, pieklājīgs būdams, paklausu un mēģinu dzert, bet diez kas nav. Tādēļ nolemjam iet pasēdēt skaistajā amerikāņu viesnīcā pie kafijas. Ārā spoža saule, un abi lielie draugi Ibabura un Cotacachi ir pilnīgi bez mākoņu plīvura - tas gadoties visai reti. Spējam novērtēt. Amerikāņi mums pasniedz vietējo lepnumu - Intag ielejas (uz kuru šodien plānojam doties) kafiju, kas, diemžēl, pagatavota amerikāņu gaumē. Nu, nav jau nemaz slikta.
    Cotacachi autoostā cenšamies atrast busu uz Apuelu, kas mūsu plānā ir nākamais ciematiņš, bet bez lielām sekmēm. Mums tiek izskaidrots, ka jābrauc atpakaļ uz Otavalo un tad jāsāk no turienes.
    Tomēr iznāk nedaudz labāk, kādās krustcelēs kasieris mūs strauji izrauj ārā, pamāj citam autobusam, kas kustas perpendikulāri, un mēs atjēdzamies diezgan pilnā busā ar visām savām mugursomām. Uzzinām, ka esam jau taisnā ceļā uz Apuelu, un tas solas ilgt stundu un 40 minūtes.
    Brauciens atbilst Lonely Planet apzīmējumam "dramatic scenery" - vispirms augšup līdz 3500 metru atzīmei, tad strauji lejup līdz 1600, kur atrodas Apuela. Pirmo reizi pieredzam, ka autobuss kā lidmašīna brauc labu gabalu virs mākoņiem. Lejupbraucot kasieris dala plēves maisiņus, daži pasažieri labprāt tos paņem, tomēr masveida vemšanu nenovērojam.
    Apuelā var skaidri just klimata izmaiņu. Tie vēl nav tropi, bet siltums pieņemas spēkā ar katru metru, kad dodamies zemāk. Tomēr paliekam uzticīgi savai transporta politikai, taksi neņemam un uz savu viesu namu dodamies kājām. Solīto 3 kilometru vietā sanāk 5, bet tas nekas, jo ieraudzītais atsver visu - mūsu naktsmītne ir veca vasarnīca pašā Intag upes malā, kuru pārvalda māte un meita. Viņām ir itāļu izcelsme, Argentīnas pilsonība, globāls prāts un silta sirds.
    Sarunāties šeit grūti, jo 3 metrus no terases krāc upe, nu tāda kā Amata marta palos.
    Pēcpusdiena izvēršas laiska, draudzējamies ar saimnieces suņiem, izmazgājam kādu drēbes gabalu un aizejam uz tuvējo termālo baseinu pamērcēties.
    Vakariņas skaidri parāda šīs viesu mājas misiju. Viesi sēž pie kopēja galda: pāris no Ņujorkas (kungam ir Ekvadoras izcelsme), skotu puisis un meitene, kuri šeit strādā brīvprātīgā darbā, jaunā puiša vecāki, kuri atbraukuši no Skotijas ciemos un mēs - šīs mājas visu laiku viseksotiskākie viesi. Visi dzer vīnu un arvien skaļāk sarunājas krustu šķērsu. Saimniece-māte ir savā elementā, piesēžas pie vieniem, pie otriem un visur viņai ir labi. Dzirdu, kā Zandiņa ar viņu spriež par Pupuču lietu. Skaidri redzams sadalījums - vecā saimniece priecājas "līdz pēdējam viesim", bet jaunā rūpējas jau par nākamo dienu. Drīz par jaunu dienu sākam domāt arī mēs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Valle Intag 2

    July 13, 2017 in Ecuador ⋅ ☀️ 43 °C

    13.JŪLIJS. PEPE-SELFIJU IZGUDROTĀJS - KAFIJA KĀ VĪNS - AUGŠUP SVĒTAJĀ KALNĀ - KĀPĒC ŠAI VIETĀ IR LABI?

    Šorīt nolemjam vispirms doties uz Coffee Finca - kafijas fermu, kas atrodas pāri upītei kalnā. Pepe (José)) esot īpašs fermeris, jo agrāk bijis alpinists un uzkāpis pilnīgi viens pats visu kontinentu augstākajās virsotnēs. (Esmu ielāgojis, ka visi José (Hosē) ir Pepes.)
    Pepe mums arbrauc pretī ar bagiju un ved augšā pie sevis. Liekas, ka ne ar ko citu te augšā netiek, tomēr, kad esam galā, pamanu tur arī auto. Ieraugām ļoti stilīgu no bambusa un citiem viegliem materiāliem celtu māju, kur Pepe dzīvo kopā ar savu kundzi - rokmūziķi un dēliņu Juan Ignacio. Visi runā tekoši angliski un ir priecīgi mūs izvadāt pa savu saimniecību. Tie ir 10 akri apstādīti ar kafijas stādiem, kas prasa visu laiku rūpēties un ražas laikā dod darbu 40 vietējām ģimenēm. Interesanti, ka Pepe, kā jau plašuma un skaistuma cilvēks, vispirms nopircis zemi un tikai tad domājis, ko ar to darīt.
    Kafijas bizness ir skarbs, Pepe stāsta, ka ar 100 000$ gada apgrozījumu pašu iztikšanai knapi pietiekot. Visbriesmīgākais vārds viņa leksikā ir Nescafé, kas maitā visu pasauli ar sliktu kafiju. Bet toties labas kafijas garšai ir 1000 nianšu kā labam vīnam. Es laikam varu sajust kādas piecas no tām. Tā kā visu nēsājam līdzi uz muguras, līdzņemšanai nopērkam tikai vienu mazo paciņu lietošanai tādiem gadījumiem, ja brokastīs mums kāds piedāvās nīsto Nescafé.
    Kad fotografējamies plantācijā, uzzinam, ka Pepe, vientulīgi kāpdams kalnos pirms 20 gadiem, lai izpildītu savas saistības pret sponsoriem, fotografējis pats sevi kalnos ar lielo Canon kameru. Viņš uzskata, ka ir bijis pirmais selfiju autors pasaulē un ir lepns par to.
    Pēcpusdienā dodamies uz pirmsinku cilšu svēto kalnu. Pirms tam novācu uz sētas izkārto tīro veļu. Kad atnesu Eļukam viņas džinsus, redzu pārsteigtu seju - viņa džinsus neesot mazgājusi. Esmu skotu pārim, kas sēdēja sulītē uz soliņa, no deguna priekšas aiznesis viņu bikses.
    Svētā kalna virsotne atrodas 500 m virs galvas mūsu jaukajai naktsmītnei. Lai tur tiktu, jāveic 6 km līkums pa ceļu. Uz leju gan var nobraukt pa 800 m garu zip-line jeb trosi 43 sekundēs, bet no tā mums bail. Saimniece-māte Marga gan to esot paveikusi, bet tas laikam nav rādītāja priekš tādiem parastākiem cilvēkiem.
    Bijām brīdināti, ka svētvietu augšā pārvalda "alkatīgie brāļi", kuri pie iespējas apkrāpjot tūristus, tāpēc saņemam instruktāžu no Margas. Tur augšā skaistums tiešām neizturams - tu ej pa šauru kori un abās pusēs 500 metru dziļas zaļas ielejas, vienā no tām tek Intag upe, pretējā nogāzē liels ūdenskritums. Brāļi par pastaigu mums noplēš 9$, vienu iedodam pa virsu, bet vairāk nekam neļaujamies.
    Tik ilgi nostaigājamies, ka viesu namā uztraukums - sūta mums pretī auto, kas sastop mūs pēdējā kilometrā.
    Vakariņās otrreiz pārliecinamies, kāpēc šeit ir tik labi. Šī māja ir abu saimnieču dzīve, kādu viņas grib dzīvot, un mūs viņas vienkārši mīl.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Ierodamies Kolumbijā

    July 15, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 4 °C

    15.JŪLIJS PA TAISNO UZ KOLUMBIJAS ROBEŽU - SENAS ATMIŅAS NO SUVALKIEM - ARĪ LIELĀ PAN-AMERICA A ŠOSEJA VAR BŪT STINDZINOŠA - PASTO PĒRKONA NEGAISS

    No rīta Loinels kā Šveices pulkstenis 9.00 ir klāt ar auto. Mēs gan jau esam paspējuši pabrokastot, abi lielie kalni slienas pilnīgi skaidrās debesīs, ne ziņas no mākoņiem. Aiz prieka uztaisu panorāmas bildi ar abiem un savu ēnu, pievienoju foto šīsdienas aprakstam.
    Līdz Pan-Americana šosejai 5 minūšu brauciens, pa ceļam vēl uzzinam, ka uz Kolumbijas pusi no Cotocachi vairums iedzīvotāju ir melnādainie, kas ievesti no Āfrikas jau 16./17. gadsimtos, lai strādātu kokvilnas laukos. Biju pārsteigts, ka tas noticis vēl labu laiku pirms cukurniedru buma. Izrādās, kokvilnas lielejās klimats bijis par karstu priekš vietējo cilšu cilvēkiem, un tie vienkārši no karstuma miruši nost. Tad spāņi mirušo vietā ieveduši Afrikāņus.
    Autobuss izrādās pilns, sākumā esam spiesti stāvēt kājās, tad Ibarrā daži izkāpj un mums tiek ierādītas vietas. Pasažieru vidū daudz mazu bērnu, pat zīdaiņu, bet visi uzvedas klusi un ir ļoti pacietīgi. Pie mums tā nebūtu.
    Pierobežas pilsētā Tulcanā pārsēžamies taksī, kas 10 minūtēs aizved līdz robežpārejas punklam. Lonely planet raksta, ka šis ir vienīgais svešzemniekiem ieteiktais šķērsojums drošības apsvērumu dēļ. Ļembasts šeit milzīgs, rindas atgādina Suvalku robežpunktu uz Liruvas-Polojas robežas deviņdesmitajos. Tūtisti un biznesmeņi, balti un melni, lieli un maxi, ar auto un ar kājām, pa vidu vēl desu tirgotāji un naudas mijēji. Lai nu kā, divās stundās tiekam cauri. Jocīgi tik, ka ir tikai viena rinda, kurā stāv šķērsotāji abos virzienos. Patiesībā jau racionāls robežsargu cilvēkresursu izlietojums.
    Kolumbijas pusē vēl brauciens ar taxi 10 minūtes līdz pierobežas pilsētai Ipiales, no kurienes var sākt ceļot uz Kolumbijas vidieni ar busu. Esam jau tiktāl adaptējušies, ka nolemjam ēst Ipiales autoostas bufetē. Man liekas, ka Rīgā mēs to nedarītu, bet šeit ir citādi. Drošības labad tomēr izvēlamies desiņas, jo tās ir rūpniecisks produkts - it kā sliktāks sastāvs, bet arī mazāk risku. Tā mēs spriežam. Vēlāk izrādās, ka lēmums pareizs.
    Tālākais brauciens uz Pasto solas būs garlaicīgs - 2 stundas pa Pan-Americana šoseju. Patiesība izrādās daudz jaukāka - puse no ceļa notiek pa aizas malu, uzkāpjam līdz 3200 m un tad ilgi laižamies lejā.
    Kad tiekam galā, ir uzkrājies nogurums un nedaudz sapīkums, arī Pirmais iespaidz par Pasto nav diez kāds labais. Līdz centram, kur mūs gaida viesnīca, ir patālu, tāpēc trešo reizi šodien ņemam taksi. Tas ir nedaudz pret mūsu principiem, bet policists, kad jautājam ceļu, mūs pārliecina.
    Pasto ielas ir slapjas, likko stipri nolijis, bet sagaidīto vēsumu nejūtam.
    Viesnīcu esam izvēlējušies lētu, toties vecā koloniālstila mājā pašā centrā pretī Narañas apgabala policijas kantorim. Diemžēl, nevaru to nofotografēt, jo kādz amerikānis Booking.com atsauksmēs raksta, ka ticis arestēts par policijas kantora fotografēšanu no sava viesnīcas numura.
    Policisti sevi tiešām sargā vareni - visu laiku uz ielas 3-4 vīri ar kaujas šautenēm.
    Iekšpagalms pārklāts ar plasmasas jumtu, zem kura apsēžos rakstīt šodienas stāstu, bet nākas rakstīšanu pārtraukt, jo uznāk negaiss ar pērkonu un stipru lietu, bet plastmasas jumts tik stiprām lietusgāzēm nav domāts.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Starp Ibabura un Cotocachi

    July 15, 2017 in Ecuador ⋅ ⛅ 8 °C

    14.JŪLIJS. ATVADAS NO PACHECO - ATPAKAĻ PIE IBABURAS - PĒDĒJAIS VAKARS EKVADORĀ

    No rīta spīd spoža saule, tāpēc pamostos ap sešiem. Pēkšņi liekas, ka jāizskata darba epasti, lai nesakrājas par daudz. Tomēr to izrādas diezgan maz, jo gandrīz visi kolēģi dodas atpūtā. Jimena ir izcepusi mums pankūkas ar ogām - tik skaistas, ka žēl ēst, un klāt dod Pepes kafiju. Liekas, ka mēs jau te visus pazīstam, lai arī tikai 2 dienas pavadītas.
    Mēģinam saprast, kur pavadīsim nākamo nakti tā, lai no rīta būtu ērti šķērsot Kolumbijas robežu, līdz Jimena atceras, ka vakar bija iebraucis kāds zemnieks no Otavalo apkaimes, kam ir skaista viesu mājiņa. Mēs žigli piekrītam, zemnieks tiek sazvanīts un darījums nokārtots. Atkal viena iespēja nonākt īpašā vietā, kur pat Booking.com mūs neatvestu.
    Autobuss pēc saraksta iet garām 10.30, tomēr saimnieces brīdina, ka ir jauks laiks, un tādēļ autobuss var pienākt ātrāk. Jau 10.15 stāvam uz ceļa, ar mums brauc arī skotu pāris, bet abas saimnieces - Jimena un Marga - iznāk mūs pavadīt, notiek sirsnīgas sarunas, tai skaitā drusku aprunājam arī kaimiņus un viņu suņus.
    Autobuss priekšlaicīgi neatnāca, neatnāca arī laicīgi, bet 11.10 bija klāt - aptuveni pēc saraksta, ja vērtē pēc Ekvadoras laika.
    Atkal uzsākam ainaviski stindzinošo braucienu atpakaļ Otavalo virzienā, bet šoreiz mākoņu nav, tāpēc vairāk jūtamies kā autobusā nevis lidmašīnā. Interesanti vērot, kā vienā pieturā iekāpj sieviete ar ādas rokassomiņu un mačeti zaru ciršanai, bet citā - vīrs un sieva ar 3 pilniem maisiem ar kukurūzas vālītēm. Dzīve vienkārši notiek.
    Kad jau domājam esam galā, pēkšņi mūs pārdzen uz citu autobusu, steigā pārmetam arī mugursomas. Vēl pēc minūtēm 15 izkāpjam Otavalo autoostā, ņemam somas un ieraugām, ka tās autobusa bagāžniekā izvārtītas pa kaut ko līdzīgu zemes un mašīneļļas maisījumam. Pēc mazas dusmošanās nolemjam, ka tā ir ceļojuma sastāvdaļa.
    Otavalo mums ir 3 uzdevumi: ēšana, skaidra nauda no bankomāta un kukaiņu kodumu pretniezēšanas apstrādes līdzeklis. Viss izdodas smuki un varam zvanīt mūsu šīvakara saimniekam Lionelam, lai brauc mums pretī. Lionels atbrauc kopā ar savu četrgadīgo meitiņu Elianu, viņš izrādās Šveicietis, kurš jaunībā devies uz Ekvadoru strādāt un, kā jau tas bieži gadās, ieskatījies vietējā meitenē Katty. Tā viņš te palicis, un mēs braucam uz viņa fermu. Tā izrādās maza ekofermiņa brīnišķīgā vietā, kur mums tiek ierādīta maza mājiņa, kurai vienā logā redzams Ibabura, bet otrā Cotocachi. Vēlāk Lionels mums pastāsta kalnu leģendas turpinājumu - abiem lielajiem kalniem ir bērns Yana Urku (Kichwa valodā Melnais kalns), kas redzams no guļamistabas loga.
    Tā nu mēs te sēžam un brīnišķīgā ainavā vadām pēdējo vakaru Ekvadorā, lai rīt 9.00 startētu Kolumbijas virzienā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Uz ziemeļiem pa skarbo Pan-Americana

    July 16, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 30 °C

    16.JŪLIJS TĀLĀK UZ POPAYAN - ŠEIT IR BAILĪGĀK - CIUDAD BLANCA

    No rīta mostamies ar tādu varenu, ritmisku troksni, tādu kā armijas parādes skaņu ar bungām un soļošanu. Tas liekas jocīgi septiņos no rīta, bet, acīmredzot, notiek kāds armijas parādes mēģinājums. Vakar rakstīju par policistiem, šodien dzirdam armiju - vispār jāsaka, ka Kolumbijā militārpersonu klātbūtne manāma visu laiku. Var jau arī saprast - pilsoņu karš oficiāli beidzās tikai pagājušogad.
    Tā kā Pasto kā pilsēta mums ne sevišķi patīk, un laiku sola sliktu, jau vakar nolēmām braukt tālāk uz Popayan, kas solās būt arhitektoniski smuka un atrodas tuvu skaistam dabas rezervātam. Brauciens ilgst sešas stundas, bet, iespējams, tas arī racionālākais veids kā pavadīt svētdienu, kad visās tūristu vietās apmeklētāju ļoti daudz.
    Lonely Planet vēsta, ka vēl pirms 5 gadiem šajā maršrutā bijušas biežas laupīšanas, arī pašlaik naktīs autobusi braucot rindā drošības apsvērumu dēļ. Rūpes par drošību jūtam arī mēs: vispirms, pērkot biļeti, rūpīgi tiek pierakstīti mūsu pasu dati, tad pirms brauciena sākšanas visi pasažieri autobusā tiek nofilmēti. Pēc 3 stundu ceļa apstājamies, busā iekāp kāds vīrs un atkal visus uzņem video ar kameru. Drusku tā kā bailīgi paliek.
    Lai arī brucam nedaudz lejup, Andu ieleju skati ir skarbi un daiļi, ielejas šķiet kādu kilometru dziļas, un Pan-Americana vijas gar pašu kraujas malu stundas garumā.
    Popayanā iebraucam pulksten piecos pēcpusdienā, uzreiz jūtams, ka te ir silti, klimats maigs un patīkams. Popayan tiek uzskatīta par otro skaistāko koloniālās arhitektūras pilsētu Kolumbijā aiz Kartagenas, kas ir slavena Karibu piekrastes kūrvieta. Tiešām - visas fasādes baltas, ēkas stilīgas un labi saglabātas, centrālais laukums dižojas ar simtgadīgiem kokiem. Iesim tagad vakara pastaigā, droši vien, ka patiks.
    Pirmo nedēļu esam pavadījuši ļoti daudzveidīgi, psiholiģiskais nogurums uzkrājies, tāpēc norunājam būt īpaši uzmanīgi cits pret citu sadzīves jautājumos. Mana mamma mēdza stāstīt stāstu no skolas pieredzes: Skolotāja saka trešajai klasei: "Es tagad uz brīdi iziešu, bet jums katram tikmēr jāpieskata viens cilvēks". Klasē izceļas ļembasts, katrs vēlas kādu pieskatīt, bet skolotāja smejas un turpina: "Jūsu uzdevums ir pieskatīt katram sevi". Tā darīt nolemjam arī mēs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Puracé vulkāns un dzīve ap to

    July 17, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 28 °C

    17.JŪLIJS BRAUKSIM KALNOS UZ LABU LAIMI - DIVAS STUNDAS AR ZAĻO BUSIŅU - PIEDZIMT PAR GOVI PURACÉ NOGĀZĒS - CUEVA DEL VINO SKAN DAUDZSOLOŠI

    Šorīt brokastīs noskaidrojas, ka mums nav vienota dienas plāna. Zandiņa nemaz nezin, ka mēs ar Eļuku esam norunājuši braukt uz Puracé nacionālo parku, kur slejas septiņi vulkāni, un Puracé ir augstākais no tiem. Pa ceļam uz autoostu drusku apmaldāmies, un divi laipni policisti palīdz mums atrast ceļu, pie reizes brīdinot, ka manas staigājamās nūjas izskatās dārgas, un pastāv risks, ka kāds cits tās varētu gribēt.
    Noķert vajadzīgo busiņu nemaz nav tik viegli, jo, uz mūsu iecerēto vietu iet kādi četri reisi dienā. Busiņš izrādās daudz pieredzējis, un mūsu brauciens to apliecina. Kādu stundu braucam pa asfaltētu, bet ļoti līkumotu kalnu ceļu, tad asfalts beidzas, un busiņam ir ko turēt. Divās stundās pārvaram 2000 m augstuma starpību.
    Tad pēkšņi šoferis paziņo, ka mums laiks izkāpt, es painteresējos, kad viņš brauks atbakaļ, bet saņemu atbildi, ka šodien ne. Krustcelēs, kur izkāpjam, kāds vīrs šķiro tikko noraktus kartupeļus un zin stāstīt, ka pēdējais autobuss uz Popayan iet garām trijos pēcpusdienā, uz to arī domājam tēmēt.
    Sākam kāpt augšup, un redzētais atbilst aprakstam līdz sasniedzam ieeju nacionālajā parkā, kur mūs sagaida trīs gausi strādnieki un ēstuves saimniece, kas mūs padzirda ar kafiju, Eļuks izvēlas kokas tēju. Puracé uzkāpt mums nav laika, bet pakāpties augstāk gribas gan.
    Atrodam ceļu augšup caur govju aplokiem, lai redzētu Puracé ainavu. Nolemjam izpētīt, kāda dzīve šai apkārtnē ir govīm. Šeit ir skarbi, pūš auksts vējš un drusku smidzina lietus. Zāle ir pa pusei sausa un ciņi ir stiprā vēja izplucināti, tāpēc secinām, ka piedzimt par govi šeit nozīmē augt stiprai.
    Lai paspētu uz autobusu, kāpjam lejup tā, ka tiekam atpakaļ krustcelēs pulksten 2.15. Satiekam atkal onkuli ar kartupeļiem, noskaidrojas arī, ka no blakus mājiņas namamātes improvizētā kioskā var nopirkt alu un čipšus. Tā te pavadam stundu, vērodami, kā iet dzīve un veidodami attiecības ar cilvēkiem ap mums. Pulksten 3.25 no autobusa ne vēsts, sākam drusku uztraukties. Pēc brīža piestāj Toyota Hylux džips, kam pāri kravaskastei uzvilkts tents, un aicina mūs sēsties iekšā. Paveram tentu, un tur jau sēž seši cilvēki. Liekas neiespējami, bet atpakaļ jātiek. Pirmo ceļa gabalu braucu ar vienu kāju pāri aizmugures bortam, tad 2 sievietes izkāpj un paliek plašāk. Tas gan uz brīdi, jo jau tuvāk pilsētai atkal stājamies, un man blakus iespiežas sieviete ar 3 traukiem silta ēdiena, ko ved uz lielās šosejas pārdošanai. Tā kā viņas kungs paliek stāvus uz kāpšļa, tad divus plastmasas traukus ar siltu pārtiku turam mēs ar Zandiņu. Sieviete saka, ka tas ir viņas darbs katru dienu.
    Īsi pirms iebraukšanas pilsētā šoferis apstājas un savāc samaksu - 70% no autobusa biļetes cenas. Esam atbraukuši stundas laikā un apdzinuši visus transporta līdzekļus, kas mums pabrauca garām, kamēr gaidījām krustcelēs.
    Tā esam mājās jau ap pieciem pēcpusdienā un varam gatavoties vakariņām. Mūsu viesnīcas restorāns ir izslavēts, pat Lonely Planet to iesaka, tāpēc brokastu laikā jau rezervējām galdiņu ar skatu uz debesīm. Pamanīju arī, ka viens restorāna stūris nosaukts par "La Cueva del Vino" jeb vīna alu, ceru uz plašu Dienvidamerikas vīnu izvēli. Salud!    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Silvia - īstais tirgus

    July 18, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 27 °C

    18.JŪLIJS. BRAUCAM UZ SILVIA - KO CILVĒKIEM NOZĪMĒ TIRGUS - APAVU TĪRĪTĀJS IR CIENĪJAMS AMATS

    Šovakar par rakstīšanas vietu izvēlos Popayan centrālo laukumu, lai tas man kalpo par iedvesmu. Pirmā šīsdienas stāstam pievienotā bilde rāda, kas man pašlaik acu priekšā.
    Bet nu - par visu pēc kārtas. No vakardienas potenciāli cēlajām vakariņām Čiks vien iznāca, jo restorānam gribējās izlikties smalkākam nekā tas patiesībā ir. Tā bieži gadās, bet paredzēt to ir grūti.
    No rīta ejam brokastīs jau 7.15, jo jāveic plānotais brauciens uz pilsētiņu Silvia, kas ir šo novadu apdzīvojošās Guambiano tautas tirgus vieta. Otrdienās Silviā iebrauc apkārtējo ciemu iedzīvotāji ar apmēram 50 gadus veciem atvērta ripa autobusiem (chiva), kam uz jumta saliktas pārdodamās preces. Vairums ir tērpušies koši zilos tautastērpos, visi ir tīri, glīti un lepni. Šeit tik tiešām var aptvert tirgus dienas nozīmi - tā ir teju vienīgā iespēja socializēties ar tautiešiem no citiem ciemiem, un tas tiek darīts pilnā sparā.
    Esam brīdināti, ka Guambiano cilvēki ir lepni un viņiem nepatīk būt par fotomodeļiem. Es pat drīzāk teiktu, ka viņi ir kautrīgi, tomēr ar vienu grupiņu no "stundu attālā ciema kalnos" saruna izdodas un tieku izvaicāts par dzīvi Eiropā.
    Tirgo šeit visu: augļus, dārzeņus, krāmus, lētus apģērbus, arī skaistus Guambiano sieviešu darinājumus. Pārdošana nav uzbāzīga, liekas, ka pieklājība un pieticība ir viens no šejieniešu tikumiem. Toties transporta līdzekļi ir izkrāsoti kā greznas rotas un rodas iespaids, ka ciema šoferis caurām dienām to vien dara kā apglezno savu chivu.
    Ap pulksten divpadsmitiem uz chivu jumtiem tiek krāmēti un nostiprināti pirkumi, kas tiek pārsegti ar brezenta segu, un kompānija var sākt doties mājup. Pa ceļam ar skaļu pīpināšanu tiek izsaukti veikalos, frizētavās un kafejnīcās aizķērušies ceļabiedri. Pēc brīža uz centrālās ielas paliek tikai mašīneļļas tērcītes, un mēs spriežam, cik tālu tāds eļļu tecinošs spēkrats var aizbraukt.
    Nu arī mums laiks ieturēt pusdienas un meklēt kompāniju Comotors Cauca, lai tiktu uz Popayan. Tas nav grūti, jo centrālajā laukumā stāv minibusiņi un tiklīdz visas vietas pilnas, tā aiziet. Tā ap četriem pēcpusdienā esam atpakaļ Popayan.
    Pirmā nodarbe šeit ir ekskursija pa augļu un dārzeņu lielveikalu, kur plauktos meklējam zaļā veidā visu, ko esam šonedēļ ēduši, un tas izrādas interesants piedzīvojums. Pēc tam nolemjam izmantot apavu spodrinātāja pakalpojumus, jo mūsu zābaki ir pagalam nobristi. Esam pārsteigti, cik cienījami un profesionāli cilvēki to šeit dara - Popayan apavu spodrināšana nav nekāda diedelnieku vai dzērāju nodarbe. Kvalitāte ir lieliska, un arī cena cienījama - 10 000 peso jeb 3 € par pāri.
    Ar to arī šīsdienas darbi galā, rīt brauksim uz dienvidiem Pasto virzienā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Īstā kolumbiešu viesmīlība

    July 19, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 14 °C

    19.JŪLIJS DIENA AR TRANS-IPIALES - TĀ TIK IR UZŅEMŠANA - ISTABA STARP ŠOSEJU UN ŪDENSKRITUMU

    Jau no paša sākuma ir diezgan skaidrs, ka šī diena paies garlaicīgi, jo mums paredzēts sešu stundu brauciens no Popayan atpakaļ uz Pasto pa jau zināmu maršrutu. Šoreiz esam gudri un jau iepriekš noprasam, vai brauksim ar lielo autobusu, jo sešas stundas mazajā busiņā neliekas kārdinoši. Jā, viss kārtībā, un lielais Trans Ipiales buss, kas ceļā jau no Bogotas, piebrauc pie mūsu platformas. Pirms vēl kāpjam iekšā, salonā ielec policists ar narkotiku meklētāju suni, un pēc brīža jau redzam, ka tiek rūpīgi pārmeklēts kāds tumšādains puisis, kas, acīmredzot, paticis sunim. Tomēr vēlāk konstatējam, ka puisim ļauts turpināt ceļu.
    Mūsu šīvakara saimniece Ardiana mūs rūpīgi instruējusi ar Airbnb palīdzību, ka no autobusa jāizkaāpj 19 km pirms pasto. Man liekas, ka skaidrāks par skaidru, bet autobusa šoferi lāga nesaprot. Zvanam Adrianai, viņa liek mūs izlaist ciemata centrā un sūta vīru pakaļ.
    Un tad tikai viss sākas - tik neizsakāmu prieku par savu ierašanos neesam vēl redzējuši, kungs, runādamies ar mums, 8 kilometru laikā divreiz gandrīz avarē. Mājās mūs sagaida ģimenes draugi, visi metas runāties un mūs apskatīt.
    Saimnieku sauc Eyner, un viņš ir tik priecīgs, ka esmu tikpat kā viņa vārdabrālis. Uzzinām, ka rīt ir Kolumbijas neatkarības diena, mājās būs ģimenes svētki, un visi kopā kāps tuvējā kalna virsotnē. Saimnieki aicina mūs pievienoties, un mēs ne varam, nedz arī gribam atteikt. Līdz ar to no plānoto divu lagūnu apskates laika paliks tikai vienai, bet tas nekas.
    Māja ir iebūvēta stāvā nogāzē starp Pan-Americana šoseju un kalnu, mums tiek piešķirts trešais stāvs ar stikla jumtu un lieliem logiem. Līdz šosejai ir 20 metri, bet līdz "privātajam" ūdenskritumam 3 metri. Mēģinam jau laicīgi pierast pie trokšņiem, bet diez vai izdosies. Nakts rādīs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    KOLUMBIJAI 207 gadi

    July 20, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 21 °C

    20.JŪLIJS ŠODIEN KOLUMBIJAS NEATKARĪBAS DIENA - VĒL VIENA SKAISTA VIESU MĀJA KALNĀ - SVĒTKU PUSDIENAS - NEAIZMIRSTAMAIS KALNĀKĀPIENS

    Šodien viss ir daudz un traki, lai arī rīts iesākās mierīgi. Einers mums pagatavojis jaukas kolumbiešu brokastis - ceptas olas, siers un arepa (kukurūzas plācenis). Mierīgi paēdam un ejam staigāt, bet Einers mums piesaka būt atpakaļ uz divpadsmitiem, kad svētku pusdienas būs gatavas. Katlā uz grila garšvielās jau vārās vesela vista - sākums svētku zupai. Nosolamies būt laicīgi un dodamies pastaigā.
    Pēc kāda pusstundas kāpiena kalnā, kas mums tagad ir nieks, ieraugam tādu kā kempingu ar mājiņām, bet no tā pretim mums izbrauc pelēks fords. Lēnām ripina, tad piestāj, izkāpj kundze un metas ar mums runāties, auto sāk lēnām ripot, bet kundze tik nosaka, ka bremzes švaki tur. Tad gan iekāpj atpakaļ un pagriež fordu šķērsām ceļam, lai neripo tālāk. Aleksandra izrādas šīs vietas saimniece, un viņa grib mums visu parādīt. Viņa ir dizainere, kas nesen pametusi Pasto, lai veidotu šo īpašo kempingu ar izcilu skatu un izpaustos mājiņu dizainā. Izskatās izcili skaisti, bet noteikti tas ir nerentabls pasākums.
    Izskatam visu, bet vairāk laika arī nav, jo Einers piekodinājis divpadsmitos būt atpakaļ.
    Nekas gan nav nokavēts, jo viesu pirmā porcija ierodas vienos, bet beidzamā tikai pusdivos. Izrādas, ka viesi ir Adrianas drudzene Sandra ar radiem, kas ir ļoti ieinteresēti visu redzēt, jo Sandra ir šo māju nopirkusi, bet Adriana un Einers pārvācas uz Kali.
    Pusdienās pasniegtā kolumbiešu zupa ir izcila, sarunas raisās labi, lai arī alkoholu nelietojam. Jāteic gan, ka Kolumbijas 1810. gadā izcīnītā neatkarība pieminēta netiek, vairāk tiekam apskatīti un izvaicāti mēs.
    Savākšanās pastaigai notiek kā seriālos, līdz beidzot pirms trijiem esam gatavi doties kalnā. Tā kā ir jau vēls, pirmo gabalu veiksim ar auto. Kad sasēžamies, jākāpj atkal ārā, jo salonā jūtams nepatīkams aromāts. Kāds ir iekāpis suņa mēslā - tie izrādamies mēs ar Eļuku. Mazgājam zābakus un beidzot varam braukt.
    Pēc brīža pastaigas sākuma punkts ir sasniegts un kāpiens sākas. Einers iet pa priekšu, vicinādams mačeti, ko aizņēmies no pakalnē dzīvojoša zemnieka. Skati paveras brīnišķīgi: Galeras vulkāns, kas joprojām ir aktīvs, Pasto lidlauks uz klints kores un daudz, daudz citu kalnu. Mūsu maršruts ir drosmīgs - pāriet pāri šīspuses augstākajam kalnam līdz upei un arpakaļ. Lejā kāpiens izskatās grūts, jo takas nav. Einers sparīgi izcērt ceļu ar mačeti līdz piekūst un secina, ka tālāk netiksim. Griežamies atpakaļ, un labi vien ir, jo tumsa drīz būs klāt.
    Atpakaļ braucot divreiz gandrīz avarējam, jo jādzied karaoke diskam līdzi salsa un jāvicinās ar abām rokām. Beigās tomēr laimīgi finišējam mājās, diena ir izdevusies. Rīt ceram tikt līdz Laguna Verde - pēdējam šī ceļojuma lielajam objektam.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Viszaļākā lagūna pasaulē

    July 21, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 14 °C

    21.JŪLIJS RĪTA CĒLIENS AR EINERU - LĪDZ LAGŪNAI TĀLU - IESPĒJAMS, SKAISTĀKAIS SKATSVPASAULĒ - VAKARA ATKLĀJUMI

    No rīta Einers mūs sagaida ar brokastīm, jo, kā runāts, viņš mūs vedīs līdz Pasto autoostai, lai mēs varētu beidzot tikt uz Laguna verde jeb Zaļo lagūnu. Kā jau iepriekš teicu, vienu no divām apskatei paredzētajām lagūnām mums nācāis atmest, lai piedalītos vakardienas svinībās.
    Einera braukšanas stils nav mainījies, vienīgi mēs bijām cerējuši uz tukšāku ceļu septiņos no rīta, bet cerības nepiepildās. Toties mēs sākam jau pie manevriem pierast.
    Ceļam uz Tuquerres - Zaļajai lagūnai tuvāko pilsētu un Kolumbijas visaugstāk kalnā esošo provinces centru - tiekam burtiski saķerti un ierauti busiņā. Vēl bez mums te ir trīs kukurūzas maisi, divi mazi bērni, mamma un onkulis. Ceļš ilgst pusotru stundu un ir ļoti ainavisks, tas beidzas apbrīnojami haotiskā un trokšņainā pilsētā, kur, mūsu busiņam apstājoties, pa durvīm ielaužas 3 galvas, kas sauc: Laguna Verde, Laguna Verde!
    Nolemjam, ka uzvarējusi ir pati pirmā galva, un pamājam. Puisis aicina sekot uz savu auto, kas atrodas kādu gabaliņu nostāk un nav apzīmēts kā taksometrs. Es jūtos labi, bet manas dāmas saka, ka pusstundu garajā ceļā domājušas, vai mūs neved kaut kur sadalīt gabalos un pārdot orgānu tirgotājiem.
    Laimīgi esam galā 3700 metru augstumā, no kurienes tālāk dodas tikai cilvēki, zirgi un pa kādam sunim. Līdz lagūnai 6 kilometri un vēl 300 metru augstuma starpība, kas šajā augstumā nav gluži nieks. Ceļš paiet ātri, jo liekas, ka ejam pa pasaules jumtu - visapkārt ainavas kādu 30 km attālumā, pie kam debesis pilnīgi skaidras. Lagūna atrodas Azufral vulkāna krāterī, kad esam sasnieguši krātera malu, līdz tai vēl jānokāpj.
    Jau no augšas skats neliek vilties, lagūnas ūdens sēra piemaisījumi liek tai izskatīties gaiši zaļai, pie kam tā viegli burbuļo, jo karstais gaiss no apakšsas spiežas cauri ūdenim. Lejā kāpiens ir grūts, jo stāvais krasts sastāv no slidenas melnzemes, bet par augšup kāpšanu vispār bail domāt.
    Toties tuvskats ļauj vēl ieraudzīt divas karstas upītes, kā arī pāris geizerus lagūnas krastā. Baudam klusumu un ainavu, līdz viens apmeklētājs iedarbina dronu un palaiž virs lagūnas, un tas nu nepavisam nav klusi, liekas, ka kāds laiž ar ūdensmoci pa zaļo ūdeni. Man nepatika.
    Sākam kāpt atpakaļ ārā no krātera, pārbaudot savu fizisko formu, un tā izrādas pietiekama. No krātera malas, pirms tam vēl paejot sānis pa taciņu, uzņemam, iespējams, skaistāko selfiju ar lagūnu un kūpošu vulkānu Cumbal fonā. Taciņa aizvijas tālāk, un redzam pa to nākam divus puišus, no kuriem lielākais nes 20 litru degvielas kannu, bet mazākais - desmitlitrinieci. Acīmredzot, pa šo taciņu var atnākt no Ekvadoras, kur degviela stipri lētāka. Domāju, ka nesiens ilgst vismaz divas stundas, atliek vien minēt, cik ir peļņa. Skarbi.
    Atpakaļ čeļš paiet identiski rīta pieredzei, tikai kukurūzas maisu vietā busiņā ieraušas milzīga melnādaina kokosa plāceņu tirgotāja ar visu bļodu.
    Atpakaļ pie Einera un Adrianas esam jau tumsā, bet neviena mājās nav, tāpēc esam spiesti kāpt pāri sētai. Esot aizkavējušies pie notāra, jo pabeiguši mājas pārdošanu un rīt 6.00 braucot projām, bet mēs varot gulēt, cik gribam. Brokastis būšot uz plīts.
    Viss ir jauki, līdz, mēģinot reģistrēties rītdienas lidojumam uz Bogotu, ieraugu sarakstā divas Elīnas un nevienu Aināru. Izrādās, pērkot daudzās biļetes, esmu kļūdījies. Zvanām pārvadātājam - kompānijai Avianca - bet viņi nevar palīdzēt, jo biļetes pirktas Opodo portālā, bet tiem Londonā nakts klusums.
    Gan jau atrisināsim - rīts gudrāks par vakaru, tomēr miegā laizdamies, redzu sevi autobusā 12 stundu braucienā uz Bogotu.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Misija - izglītība

    July 22, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 17 °C

    22.JŪLIJS UZ BOGOTU VARĒSIM LIDOT VISI - DIENA AR SKOLAS DIREKTORU - UZ LIDOSTU PĒC "KOLUMBIJAS LAIKA" -

    Einers un Adriana sešos nav aizbraukuši, vēl septiņos rosās pa māju un stāsta man, ka Karloss - mājas pircējas Sandras dēls- aizvedīs mani uz lidostu un palīdzēs nokārtot vārda maiņu. Un, ka brokastis ir uz plīts.
    Tas ir cerīgi, un mēs ar Karlosu dodamies ceļā nekavējoties.
    Lidostā mums veicas labi, biļeti apmainam, vienīgi tas aizņem daudz laika. Toties komisija nav jāmaksā. Pie reizes arī reģistrējamies lidojumam.
    Atpakaļ braucot, runājam par politiku un ekonomiku, saruna vēršas plaši, jo Karlosam ir laba izglītība un laba angļu valoda.
    Laikam Karlosam mūsu saruna iet pie sirds, un viņš uzaicina mūs visus trīs aizvest uz Pasto centru, bet pēc tam izvēlas ar mums pavadīt visu dienu. Viņam ir tik daudz, ko mums pastāstīt par savu ģimeni un darbu.
    Karloss (Carlos Alberto Peña Montenegro) ir 30 gadus vecs, pēc izglītības inženieris, pēc aicinājuma - jauniešu izglītības entuziasts un Kolumbijas patriots. Ģimenei pieder privāta skola, kas nodarbojas ar jauniešu sagatavošanu iestājeksāmeniem valsts ģimnāzijās un augstskolās, un Karloss ir skolas direktors un sava tēva - skolas dibinātāja - darba turpinātājs. Var saprast, ka tēvs ir bijis kaut kas līdzīgs latviešu Krišjānim Valdemāram, milzīga autoritāte.
    Disciplīna skolā ir dzelžaina, jo Karloss uzskata, ka tikai tā var sasniegt rezultātu, un viņš pats ir uzrakstījis kārtības noteikumus uz 16 lapām. Noteikumi paredz, ka, piemēram, skolniekiem nedrīkst veidoties attiecības (un runa nav par intīmām attiecībām, viekārši puiši ar meitenēm nedrīkst draudzēties), nedrīkst lietot telefonus un citas ierīces, brīvajā laikā nedrīkst apmeklēt bārus/diskotēkas utt. Klasēs puiši un meitenes mācās atsevišķi.
    Par noteikumu pārkāpumu sods ir 50 algebras uzdevumi.
    Pats Karloss jūtas kā misionārs, viņš braukā pa pilsētu un vēro, vai audzēkņi neatrodas aizliegtās vietās, viens mūsu klātbūtnē tika pieķerts mācību laikā uz ielas.
    Sākam diskutēt par tik stingras kārtības plusiem un mīnusiem, bet Karloss ir pārliecināts, ka šai laikā un vietā tas ir visefektīvākais veids, kā izglītot jaunatni. Un patiesībā viņš šos jauniešus mīl.
    Pusdienas ēdam pie Karlosa dzīvoklī, kur rosās mājsaimniece Karmensita, kura pagatavo mums vistu ar rīsiem, un saņem pelnītu atzinību. Vispār novērojam, cik sirsnīgi un pieklājīgi turīgie kolumbieši izturas pret saviem strādniekiem un palīgiem. Paralēli pusdienām spēlējam galda spēli un skatamies latviešu Dziesmu un deju svētkus, ir jautri.
    Karloss uzstāj, ka vedīs mūs uz lidostu pats, tik pa ceļam vēl jāiebrauc skolā un jāsaskaita, cik audzēkņi nobastojuši sestdienas pēcpusdienu. Tas paņem diezgan daudz laika, un mēs jau uztraucamies, vai paspēsim uz lidmašīnu.
    No stundām aizlaidušies četri, un Karloss nekavējoties zvana vecākiem. Laika mums atlicis pavisam maz, un ar savu pieredzi saprotam, ka solītajās 30 minūtēs līdz lidostai netiksim. Ar kājas tirpinošiem apdzīšanas manevriem, pēc katra no kuriem Karloss pārmet krustu, ceļš aizņem 45 minūtes, un ar to ir gana labi, lai paspētu.
    Sirsnīgi atvadāmies un sākam ceļu uz Bogotu, lai arī pašā galvaspilsētā iegriezties šoreiz nesanāks. Esam režervējuši diezgan smalku viesnīcu pie El Dorado lidostas, vakariņojam glaunā restorānā, kur ēdiens garšo viduvēji, bet cenas gandrīz kā Eiropā, un spriežam, ka daudz labāk bija pie vienkāršajiem un sirsnīgajiem kolumbiešiem viesu mājās. Esam iepazinušies ar 5 dažādiem, bet ļoti jaukiem cilvēkiem šai pasaules pusē, un sakām paldies amerikāņiu kompānijām Google un Facebook, par to, ka mums ir rīki attiecību turpināšanai.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017Ainars Ozols

    Mājās

    July 24, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 11 °C

    23/24. JŪLIJS MĀJUPCEĻŠ UN EPILOGS

    Paēdam mūsu smalkajā Habitel viesnīcā brokastis, cik daudz un ilgi vien varam, lai pietiek enerģijas ceļam.
    Plāns sekojošs: Eļuks uz Quito pavadīt divas nedēļas ar Ekvadoras bēniem, mēs ar Zandiņu caur Parīzi uz mājām. Kopā dodamies uz El Dorado lidostu un tur vēl nejauši satiekam mūsu vakardienas drauga Karlosa māsu Stefāniju, kura bruc uz Kankūnu atpūsties.
    Eļuks lido pirmais, un mēs, gaidīdami savu reisu, saņemam jau ziņu, par veiksmīgu ieršanos Ekvadorā. Kavēdami laiku, vēl iepērkam suvenīrus, un es iegādājos ar rokām darinātu īstu Panamas cepuri smalkā kastē, ko noteikti būs izaicinājums smuki atvest līdz Rīgai.
    AirFrance atkal atgādina par savu floti - 30 gadus veca lidmašīna ar pelnutraukiem. Turklāt vēl reģistrējoties piedāvā vietas pēdējā, 47ajā rindā. Ja gribi tālāk no astes un tualetes - maksā 30€. Man liekas, tā ir klaji nesmuka prakse. Vienīgais uzjautinājums - mūs apkalpojošā stjuarte, acīmredzami, agrāk piederējusi pie cita dzimuma, un ir ļoti lepna par sevi.
    Parīzē bez aizķeršanās - jaunais AirBaltic lielais Bombardier mūs uzņem laipni.

    Mums atkal ir patiess prieks, ka esam sasnieguši jaunu ceļošanas līmeni - tikuši vēl daudz tuvāk Dienvidamerikas cilvēkiem un dzīvesveidam. Nezinām, kad un kur brauksim atkal, bet šoreiz esam daudziem apsolījuši atgriezties, un pret saviem solījumiem apsolamies izturēties atbildīgi.

    Paldies visiem bloga lasītājiem, kā arī īpašs paldies Zandiņai par bildēm. Arī es mēģināju dažus foto uzņemt, bet Eļuks diezgan pamatoti ar smaidu jautāja, vai es tos taisos publicēt. Tad es sapratu.
    Ar nepacietību gaidīšu ierosinājumus uzlabojumiem, tai skaitā arī kritiku, jo skaidri apzinos, ka atrodos literārās jaunrades agrīnā posmā.    Read more

    See translation
    Trip end
    July 25, 2017
  • 2025© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Help Center
  • Legal notice