Viszaļākā lagūna pasaulē

21.JŪLIJS RĪTA CĒLIENS AR EINERU - LĪDZ LAGŪNAI TĀLU - IESPĒJAMS, SKAISTĀKAIS SKATSVPASAULĒ - VAKARA ATKLĀJUMI

No rīta Einers mūs sagaida ar brokastīm, jo, kā runāts, viņš mūs vedīs līdz Pasto autoostai, lai mēs varētu beidzot tikt uz Laguna verde jeb Zaļo lagūnu. Kā jau iepriekš teicu, vienu no divām apskatei paredzētajām lagūnām mums nācāis atmest, lai piedalītos vakardienas svinībās.
Einera braukšanas stils nav mainījies, vienīgi mēs bijām cerējuši uz tukšāku ceļu septiņos no rīta, bet cerības nepiepildās. Toties mēs sākam jau pie manevriem pierast.
Ceļam uz Tuquerres - Zaļajai lagūnai tuvāko pilsētu un Kolumbijas visaugstāk kalnā esošo provinces centru - tiekam burtiski saķerti un ierauti busiņā. Vēl bez mums te ir trīs kukurūzas maisi, divi mazi bērni, mamma un onkulis. Ceļš ilgst pusotru stundu un ir ļoti ainavisks, tas beidzas apbrīnojami haotiskā un trokšņainā pilsētā, kur, mūsu busiņam apstājoties, pa durvīm ielaužas 3 galvas, kas sauc: Laguna Verde, Laguna Verde!
Nolemjam, ka uzvarējusi ir pati pirmā galva, un pamājam. Puisis aicina sekot uz savu auto, kas atrodas kādu gabaliņu nostāk un nav apzīmēts kā taksometrs. Es jūtos labi, bet manas dāmas saka, ka pusstundu garajā ceļā domājušas, vai mūs neved kaut kur sadalīt gabalos un pārdot orgānu tirgotājiem.
Laimīgi esam galā 3700 metru augstumā, no kurienes tālāk dodas tikai cilvēki, zirgi un pa kādam sunim. Līdz lagūnai 6 kilometri un vēl 300 metru augstuma starpība, kas šajā augstumā nav gluži nieks. Ceļš paiet ātri, jo liekas, ka ejam pa pasaules jumtu - visapkārt ainavas kādu 30 km attālumā, pie kam debesis pilnīgi skaidras. Lagūna atrodas Azufral vulkāna krāterī, kad esam sasnieguši krātera malu, līdz tai vēl jānokāpj.
Jau no augšas skats neliek vilties, lagūnas ūdens sēra piemaisījumi liek tai izskatīties gaiši zaļai, pie kam tā viegli burbuļo, jo karstais gaiss no apakšsas spiežas cauri ūdenim. Lejā kāpiens ir grūts, jo stāvais krasts sastāv no slidenas melnzemes, bet par augšup kāpšanu vispār bail domāt.
Toties tuvskats ļauj vēl ieraudzīt divas karstas upītes, kā arī pāris geizerus lagūnas krastā. Baudam klusumu un ainavu, līdz viens apmeklētājs iedarbina dronu un palaiž virs lagūnas, un tas nu nepavisam nav klusi, liekas, ka kāds laiž ar ūdensmoci pa zaļo ūdeni. Man nepatika.
Sākam kāpt atpakaļ ārā no krātera, pārbaudot savu fizisko formu, un tā izrādas pietiekama. No krātera malas, pirms tam vēl paejot sānis pa taciņu, uzņemam, iespējams, skaistāko selfiju ar lagūnu un kūpošu vulkānu Cumbal fonā. Taciņa aizvijas tālāk, un redzam pa to nākam divus puišus, no kuriem lielākais nes 20 litru degvielas kannu, bet mazākais - desmitlitrinieci. Acīmredzot, pa šo taciņu var atnākt no Ekvadoras, kur degviela stipri lētāka. Domāju, ka nesiens ilgst vismaz divas stundas, atliek vien minēt, cik ir peļņa. Skarbi.
Atpakaļ čeļš paiet identiski rīta pieredzei, tikai kukurūzas maisu vietā busiņā ieraušas milzīga melnādaina kokosa plāceņu tirgotāja ar visu bļodu.
Atpakaļ pie Einera un Adrianas esam jau tumsā, bet neviena mājās nav, tāpēc esam spiesti kāpt pāri sētai. Esot aizkavējušies pie notāra, jo pabeiguši mājas pārdošanu un rīt 6.00 braucot projām, bet mēs varot gulēt, cik gribam. Brokastis būšot uz plīts.
Viss ir jauki, līdz, mēģinot reģistrēties rītdienas lidojumam uz Bogotu, ieraugu sarakstā divas Elīnas un nevienu Aināru. Izrādās, pērkot daudzās biļetes, esmu kļūdījies. Zvanām pārvadātājam - kompānijai Avianca - bet viņi nevar palīdzēt, jo biļetes pirktas Opodo portālā, bet tiem Londonā nakts klusums.
Gan jau atrisināsim - rīts gudrāks par vakaru, tomēr miegā laizdamies, redzu sevi autobusā 12 stundu braucienā uz Bogotu.Read more