Lago Nahuel Huapi

Bariloče esot Argentīnas vasaras galvaspilsēta, un to var labi redzēt uz ielām jau no rīta. Bet ne jau Bariloče pati par sevi ir tā, kas pievelk cilvēkus. Patiesībā tas ir milzīgais Nahuel Huapi ezers, kas "barojas" no apkārtējo ledāju kušanas, tas ir līdz 450 metru dziļš, dzidri zils un ar vairākām lielām salām. Peldēties gan laikam ezerā nesanāks, jo ūdens temperatūra tagad - pašā vasaras vidū - ir plus 5 grādi.

Šodienu sākam ar vakar nepaveikto: viegli kļūstam par Argentīnas mobilā operatora "Personal" klientiem, nopērkam un uzlādējam vietējā publiskā transporta karti. Viena lieta gan neizdodas: gribējām noīrēt auto uz 1 dienu, lai izbrauktu 200 km pa Septiņu ezeru maršrutu, kas, saskaņā ar Lonely Planet, katram jāpaveic, bet atklājām ka visā Bariločē un tās apkaimē nav nevienas brīvas nomas automašīnas. Un nebūšot līdz Janvāra beigām. Tā te ir.
Tad nu atpakaļ pie šodienas - nolemjam braukt ar 20to autobusu līdz galam, un tad redzēs. Galapunkts izrādas osta, no kurienes startē kuģītis uz divām ievērojamām Nahuel Huapi salām, ko nolemjam apmeklēt. Brauciens nav lēts, biļete maksā 50€ plus nodoklis, tas ilgst 4 stundas. Apmeklējam Viktorijas salu, kur apskates objekti ir milzīgie 150 gadus vecie koki, kuriem izmēra ziņā līdzīgus neesam redzējuši. Sarkankoks, priede, egle, milzīgas cipreses - Zandiņa vēlējās pie šiem kokiem nofotografēties, lai varētu priecāties par savu slaidumu. Relativitātes teorija strādā, skatīt bildi:))
Otra apmeklējuma vieta ir pussala, kurā atrodas Arrayanes nacionālais parks. Arrayanes izrādās koki ar spilgti oranžiem stumbriem, kuriem līdzīgu citur nav, tāpēc arī latvisko nosaukumu nevarēju atrast. Starp citu, uzzinājām, kā radies šis un citi Dienvidamerikas Nacionālie parki. Slaveni pētnieki, no kuriem zināmākais šaipusē ir Perito Moreno, pildījuši valdības uzdevumus. Tā kā valdībai nav bijis naudas, tad par samaksu pētnieki saņēmuši dāvanā zemi, ko savukārt novēlējuši sabiedrībai Nacionālo parku izveidei. Jauki cilvēki ar misijas apziņu.
Kad piestājam ostā, ir jau seši vakarā, un jādomā, kā tikt atpakaļ uz savu apmetnes vietu. Nolemjam, ka brauksim ar pirmo autobusu, kas nāks, un tad jau redzēs. Laime, ka nāk arkal 20tais un līdz ar to jautājumi izpaliek. Vēl tikai jāapmeklē veikals, jo esam nolēmuši šovakar ēst pašu (lasi: Zandiņas) gatavotus salātus. Beidzu rakstīt, jo tie jau ir galdā.Read more