Laguna de los Tres

Viena no manām dzīves autoritātēm Edvīns reiz stāstīja par savu Norvēģijas ceļojumu kopā ar kundzi Diānu. Edvīns bija nolēmis uzkāpt skaistā virsotnē, bet tas bija prasījis milzu piepūli. "Es saņēmu visus savus fiziskos un garīgos spēkus dūrē un to paveicu", viņš stāstīja. Kad vaicājām, kur tad Diāna tai laikā bija, Edvīns īsi piebilda: "Diāna arī uznāca līdzi".
Zandiņa arī uznāca līdzi, un mēs esam uzkāpuši skaistākās takas augstākajā punktā "Laguna de los Tres", kas atrodas Fitz Roy un vēl divu Andu virsotņu pašā pakājē. Vērtīgākais ir tas, ka jāpārkāpj pāri kalnam, kas vizuāli nošķir mūsu "parasto" pasauli un Fitz Roy "burvju pasauli". Vismaz man tā izskatās, jo šī virsotne visu nedēļu likusies kā tāda sapņu ķēniņa pils.
Dienas sākums gan iznāk tāds lēns, jo jāsakārto praktiskas lietas: jānopērk aurobusa biļete uz rītdienu, jānodod mazgāšanai veļa un jāmēģina atrast vieta, kur izdotos augšupielādēt ceļojuma aprakstu par iepriekšējām dienām. Viss izdodas.
Pastaigā dodamies tikai ap vieniem, un tas izrādas ļoti labi, jo iecerētā taka beigās ir ļoti stāva un šaura, un pēcpusdienā tajā ir mazāk kāpēju. Lai arī liekas, ka šis nu ir maksimums, ko parasts cilvēks, nebūdams alpīnists, spēj paveikt (500 metru augstuma starpība pusotrā kilometrā), esam pārsteigti, cik daudz dažāda vecuma un ķermeņa uzbūves cilvēku to paveic. Un ir interesanti redzēt, kā cilvēki cits citu uzmundrina. Zandiņa, lejup kāpjot saka, ka tur augšā redzējusi vienu, kas izskatījies pat lempīgāks par mani. Tas, droši vien, arī uzmundrināšanai.
Fitz Roy pasaulē laiks ir jauks, un daudzi viesi vienkārši sasēdušies uz akmeņiem un bauda ainavu. Novērojam, ka ap 50 cilvēku sastājušies stingrā rindā un gluži kā fotožurnālisti futbola spēles laikā pavērsuši jaudīgus fotoobjektīvus uz mērķi. Mērķis ir Fitz Roy virsotne, ko aizsedz mākonis. Jānoķer moments, kad mākonis izšķīst, un virsotne kļūst kaila. Tas notiek 10 minūšu laikā pēc mūsu ierašanās, un visi steidz knipsēt, jo gaidījuši jau vairākas stundas. Mums atkal veicas.
Tagad nu atliek paklanīties virsotnei un doties atkal lejā. Mājupceļā redzam, ka mākonis Fitz Roy ir pametis, un mums ir iespēja virsotnei pamāt vēl reizes desmit no dažādām vietām.
Vakarā esam nolēmuši vēl pēdējo reizi apēst Patagonijas jēra gabalu, un dodamies uz restorānu "Oveja negra' jeb Melnā avs, pa ceļam nejauši satiekot meiteni Ievu, kura vienkārši devusies projām no Rīgas, lai kādu laiku dzīvotu un strādātu Patagonijā. Vienkārši pārtraukusi karjeru Rīgā, lai pabūtu vismaz 6 mēnešus šeit. Īsts "mileniālis".
"Melnajā avī" visi rij nenormāli, uz katra galdiņa ir gaļas kalns, un mēs spriežam, cik jērus El Chalten dienā notiesā. Arī mēs ļaujamies psihozei un paņemam katrs pa pilnai porcijai, lai arī iepriekš bijām ņēmuši porciju uz pusēm. Nekas cits neatlika, beigās gremošanas veicināšanas nolūkā jāņem glāze viskija, pieveicam arī to.Read more