La valle sagrada

Rakstu par divām dienām reizē, jo vakar bija tikai braukšana no briesmīgās Juliacas uz jauko Cusco. Juliacas viesnīcu vakaros aizslēdz ar tādām restēm kā filmās par meksikāņu cietumiem, jo, kā skaidroja administrators, pa naktīm apkārt klīst bandas, kuras laupīšanas nolūkā ielaužas visur, kur spēj. Gandrīz vai negribejās vakara pīpi kūpināt, bet, tā kā gulēt ejam ap deviņiem, bandīti vēl apgaitu nebija iesākuši.
Brauciens ar autobusu pēc saraksta bija paredzēts 6 stundas garš, dabā izrādījās 9 stundas. Pie tā jau esam pieraduši. Toties pati braukšana bija kolorīta. Vispirms jau sapratām, ka šis reiss ir specializējies uz laku cilvēku nogādāšanu Cusco, un daudziem mērķis bija savas produkcijas nogādāšana uz tirgu. Netālu no mums bija novietota kaste ar cāļiem, lielās paunas un maisi bija atvesti ar ratiem un iestumti bagāžas nodalījumā. Turpat salonā aiz mums notika ciema pārstāvju sapulce, kurā viens bija tāds kā sludinatājs, skaļi bļāva visu laiku. Un tas viss notika 2-stāvu Neoplan markas autobusā. Kad kāpām ārā, sapratām, ka mūsu somas ir saspiestas zem kartupeļu, pupu un zirņu maisiem, turklāt kārtīgi pastumdītas pa smilšaino klāju. Biju nodomājis, ka ar šo mugursomu manam mūžam vajadzētu pietikt, bet tagad sāku svārstīties.
Šodien nolemjam apmeklēt inku “svēto ieleju” jeb “valle sagrada”, lai fiziski un morāli sagatavotos rītdienas gājienam uz Machu Pichu templi. Kā parasti, braucām ar “colectivo” busiņu, kur publika lēkā iekšā-ārā, un 60 km distance tiek veikta 2 stundās. Izkāpjam uz svētās ielejas kraujas malas, un tad caur Salinare de Mara sāls raktuvi plānojam nokāpt lejā līdz svētās ielejas lielākajam ciematam Urubamba. Protams, ka iet pa putekļainu ceļu nav manā stilā, tapēc pierunāju Zandiņu iet gar aitām, kas ganās uz lauka. Tas izrādās pavisam nepareizs lēmums, jo aitu baram ir dusmīga gane, kura mūs izlamā ļoti skaļi un tādā dialektā, ka nevaram saprast, vai mums uzrīdīs suņus, vai suņi esam mēs.
Maras sāls raktuves izrādās daudz iespaidīgākas nekā varētu iedomaties (sk. foto), milzīga nogāze noklāta ar dabīgām sāls vannām, caur kurām maza upīte skalo sāli. Tālāk visa sāls savākšana un sabēršana maisos ir roku darbs, kas izskatās kā no 19. gadsimta. Nav saprotama produkta konkurētspeja, bet darbs raktuvēs notiek. Tālāk no sāls raktuvēm ejam vēl zemāk līdz Urubambai, tur saķeram nejaušu “colectivo”, kas mūs aizved līdz autobusu terminālam.
Varam teikt, ka svetā ieleja mūs ir pieņēmusi, un rītdienas ceļš uz Machu Pichu ir vaļā. Pašā vakarā vēl ceļojumu aģentūrā satiekam savus pargājiena biedrus, kuri izskatās mūsu Elīnas vecuma, un arī saņemam no gida Havi instrukcijas. Būs ko turēt līdzi jauniešiem.
Tagad 4 dienas būsim ārpus interneta, telefoniem un citām 21. gadsimta lietām, nākamo rakstu nosūtīšu ne agrāk kā ceturtdien. Tad būsim jau pavisam citi - inku dievu svētīti - cilvēki.Read more