El Misti un parasta svētdiena

Normāla aklimatizācija ir tad, kad tu katru nākamo dienu sasniedz jaunu augstumu.
Mūsu plāniņš šodien ir pietuvoties El Misti vulkānam tik tuvu, cik vien tas ar sabiedrisko transportu iespējams, un tad vēl paieties ar kājām. Tā nu secinām, ka jādodas ar “collectivo” (sabiedrisko mikrobusu) uz ciematu, kas saucas Chiguata.
Pa ceļam uz busiņa starta punktu ejam garām Arekipas centrāltirgum, kas svētdienā liekas tāds klusāks, tomēr pāris lietas pievērš uzmanību. Paviljona malā atrodas gara rinda ar tropisko augļu sulas stendiem, kur cilvēki vienkārši veselām ģimenēm nāk dzert sulu. Kamēr es to sulas paradīzi pētu, man viens padzīvojis kungs aktīvi sāk pardot “baby blue” krāsas pusgarās apakšbikses. Vai viņš patiešām domā, ka es tās varētu nopirkt?
Busiņš uz Chiguata stāv vientuļš uz stūra un gaida pasažierus. Tie sarodas visdažādākie - gan piknikā braucēji, gan arī Chiguatas iedzīvotāji. Pēc apmēram stundas rāpšanās augšup pa serpentīnu esam galā, un El Misti vulkāns jau liekas krietni sasniedzmāks. Zinatāji saka, ka kādās 3 dienās no šejienes to varot pieveikt.
Mēs gan tikai kādas pāris stundas parāpjamies vulkanam tuvāk, bet bauda milzīga, jo ainava mainās ik pa 10 minūtēm. Galapunktā parunājamies ar vulkānu, apēdam pa auglim, un pa citu taku dodamies atpakaļ.
Chiguatā mūs laipni gaida vietējais brīvdabas restorāns: sen nepļauts zālājs, pašķiebusies nojume, vairākas vietējās kompānijas pie apkrautiem galdiem, sentimentāla latino mūzika, 7 suņi un viens kaķis. Es teiktu, burvīgs ieskats peruāņu svētdienas dzīvē.
Ēdiena porcijas izskatās milzīgas, tāpēc tēmējam uz foreli, kas vismaz nav trekna. Forele ir ļoti garšīga, vienīgi mums porcijas atnes dažādos laikos, un Zandiņai kauns, ka es aiz nepacietības ar pirkstiem ēdu no viņas šķīvja.
Tā nu ap četriem pēcpusdIenā Chiguatas galvenaiss laukums jeb Plaza de Armas - šādi sauc katra Dienvidamerikas sevi cienošas apdzīvotas vietas centrālo laukumu - sāk tukšoties. Tirgotāji novāc galdiņus, tusētāji sāk skatīties uz māju pusi, un mēs gaidām busiņu atpakaļ uz Arekipu, kuru mums sola pilnīgi tūdaļ.
El Misti jau tinas dūmakā, un mēs gaidām krietnu pusstundu, līdz busiņš pienāk. Tas ir apmēram 20 vietīgs Hyundai markas mikrobuss, kurā palikušas vēl dažas stāvvietas. Vēlāk izrādās, ka Hyundai inženieri, iespējams, radījuši gumijas virsbūvi, jo pa ceļam iekāpj vēl kādi 30 pasažieri. Redzams, ka buss ir ģimenes uzņēmums, kura kungs stūrē, bet kundze stingri un laipni sablīvē pasažierus vairākos slāņos. Tā, lai visi tiek mājās, un arī naudiņa garām nepaslīd.
Beigās vēl mēs dabūjam vērtīgu padomu, uz kādu transportu jāpārsēžas, lai tiktu līdz viesnīcai, un, kad mūsu šoferītis to pamana, tad piebloķē otru busu pie ietves, lai mēs varam parkāpt uz to. Burvīgs serviss.
Tā nu esam dienu piepildījuši ar vērtīgu piedzīvojumu.Read more