Reset search
Vēlreiz pie inkiemVēlreiz pie inkiem
SatelliteEdit route

Vēlreiz pie inkiem

April - May 2023
A 16-day adventure by Ainars Read more
  • 11footprints
  • 3countries
  • 16days
  • 95photos
  • 10videos
  • 57.0kkilometers
  • 42.4kkilometers
Follow Calendar Share Bucket list
Date ascending
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 1

    Radio Lima un “fusion” gastronomija

    April 29, 2023 in Peru ⋅ ☀️ 22 °C

    Agrā bērnībā mums lauku mājā bija pagājušā gadsimta 50-to gadu izlaiduma radio “Sakta”, kuram uz radioviļņu skalas bija lasāmi pasaules galvaspilsētu nosaukumi. Skaidri arceros, ka bija tur rakstīts “Lima”, bet, saprotams, ka uz tās vietas uzgriežot bultiņu, nekas neskanēja. Kā man gribējās dzirdēt Limas radio! Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka tālu un eksotiski. Vēl šodien nav skaidrs, kāpēc Padmju cilvēks bija jākaitina ar Limas uzrakstu uz radioaparāta paneļa.
    Limā ieradāmies vakar vēlā pēcpusdienā, un, gudri ceļotāji būdami, par spīti nogurumam aizmukām no “Taxi oficial” mafijas, kura, okupējusi lidostas priekšu, rāda kaut kādas apliecības un ved cilvēkus uz 10-15 km tālo Limu par 60 ASV dolāriem. Mēs aizbraucām ar parasto taksīti par 12. He-he. Un taksītī skanēja Limas radio - deju mūzika. Uzreiz jau kļuva labi.
    Šodien metamies tālākā ceļā uz Arekipu, kura cīnās ar galvaspilsēu Limu par Peru gastronomijas kroni. Limas gastronomiskā ikona ir jūras zivju seviče, ko vakar jau paspējām notiesāt.
    Arekipa, savukārt, ir slavena ar upes zivju seviči, un arī lepojas ar kalnu apvidiem raksturīgo lamas steiku, kā arī mazo žurkas izmēra cūciņu (guinea pig jeb cuya) cepeti.
    Arekipa atrodas 2600 metrus virs jūras līmeņa, un esam izlēmuši to izmantot aklimatizācijai pirm došanās augstāk Bolīvijas virzienā. Visiespaidīgākais skats ir uz vulkānu El Misti un vulkānu puduri El Chachani, kuru pakājē pilsēta atrodas. Augstums vulkāniem ir ap 6000 metriem, tāpēc pat tik netālu no ekvatora tiem ir sniega cepures.
    Jau Arekipas lidostā skaidri redzams, ka esam acīmredzami slaucami, jo lidmašīnā bijām vienīgie vizuāli eiropiešus atgādinošie eksemplāri. Nolemjam iespītēt visiem, un ejam no lidostas kājām uz tuvāko autobusu staciju. Laika mums daudz, pastaiga noder dibeniem, un skats uz vulkāniem paveras visa gājiena garumā. Pēc pāris kilometriem uzduramies putekļainai maģistrālei, uz kuras sastrēgumā stāv pulciņš minibusu. Sākumā mūsu gaita ir ātrāka par sastrēgumu, un mēs busiņus apdzenam. Saprotam gan, ka tā nebūs mūžīgi, tāpēc lecam vienā tādā, kurš sola mūs vest uz centru, iekšā.
    Bija jau piemirsies, cik burvīgs ir tāds brauciens ar “iekšā rāvēja” klaigāšanu, konfekšu reklamētāja un tirgotāja muzikālo uzstāšanos un kolorītajiem pasažieriem.
    Arekipas centrs izrādas tiešām koloniāli daiļš, daudzas ēkas glīti atjaunotas, un centrs mudž no dažādām ēstuvēm. Esam apmetušies viesnīcā Casa del Sol, kurai Booking.com vērtējums ir 9,4. Deviņi komats četri!!!
    Un jocīgākais, ka mums pagaidām liekas, ka tas atbilst patiesībai. Numuru un apkalpošanas kvalitāte ir lieliska.
    Vakaram jau norezervēts “fusion” stila restorāns (fusion stils ir vietējās un Eiropas gastronomijas mikslis super modernā veidā, kas radies Peru). Redzēsim, kā būs, bet pirms tam izstaigājam Santa Catalina klosteri, kas radīts jau 16. gadsmtā. Klosteris ir kā viduslaiku pilsēta, kurā, pateicoties nekaitīgajam klimatam, viss saglabajies nebojāts. Grūti saprast, kā te tik agri radās sieviešu klosteris, ja jau spāņu konkistadori tikai 16. gadsimta vidū šeit ienāca. Acīmredzot, kristietības tika virzīta šurp ļoti strauji, virzot šajā virzienā arī mūķenes.
    Rīt turpināsim aklimatizāciju, meklējot vēl ko interesantu Arekipas apkārtnē.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 2

    El Misti un parasta svētdiena

    April 30, 2023 in Peru ⋅ 🌙 16 °C

    Normāla aklimatizācija ir tad, kad tu katru nākamo dienu sasniedz jaunu augstumu.
    Mūsu plāniņš šodien ir pietuvoties El Misti vulkānam tik tuvu, cik vien tas ar sabiedrisko transportu iespējams, un tad vēl paieties ar kājām. Tā nu secinām, ka jādodas ar “collectivo” (sabiedrisko mikrobusu) uz ciematu, kas saucas Chiguata.
    Pa ceļam uz busiņa starta punktu ejam garām Arekipas centrāltirgum, kas svētdienā liekas tāds klusāks, tomēr pāris lietas pievērš uzmanību. Paviljona malā atrodas gara rinda ar tropisko augļu sulas stendiem, kur cilvēki vienkārši veselām ģimenēm nāk dzert sulu. Kamēr es to sulas paradīzi pētu, man viens padzīvojis kungs aktīvi sāk pardot “baby blue” krāsas pusgarās apakšbikses. Vai viņš patiešām domā, ka es tās varētu nopirkt?
    Busiņš uz Chiguata stāv vientuļš uz stūra un gaida pasažierus. Tie sarodas visdažādākie - gan piknikā braucēji, gan arī Chiguatas iedzīvotāji. Pēc apmēram stundas rāpšanās augšup pa serpentīnu esam galā, un El Misti vulkāns jau liekas krietni sasniedzmāks. Zinatāji saka, ka kādās 3 dienās no šejienes to varot pieveikt.
    Mēs gan tikai kādas pāris stundas parāpjamies vulkanam tuvāk, bet bauda milzīga, jo ainava mainās ik pa 10 minūtēm. Galapunktā parunājamies ar vulkānu, apēdam pa auglim, un pa citu taku dodamies atpakaļ.
    Chiguatā mūs laipni gaida vietējais brīvdabas restorāns: sen nepļauts zālājs, pašķiebusies nojume, vairākas vietējās kompānijas pie apkrautiem galdiem, sentimentāla latino mūzika, 7 suņi un viens kaķis. Es teiktu, burvīgs ieskats peruāņu svētdienas dzīvē.
    Ēdiena porcijas izskatās milzīgas, tāpēc tēmējam uz foreli, kas vismaz nav trekna. Forele ir ļoti garšīga, vienīgi mums porcijas atnes dažādos laikos, un Zandiņai kauns, ka es aiz nepacietības ar pirkstiem ēdu no viņas šķīvja.
    Tā nu ap četriem pēcpusdIenā Chiguatas galvenaiss laukums jeb Plaza de Armas - šādi sauc katra Dienvidamerikas sevi cienošas apdzīvotas vietas centrālo laukumu - sāk tukšoties. Tirgotāji novāc galdiņus, tusētāji sāk skatīties uz māju pusi, un mēs gaidām busiņu atpakaļ uz Arekipu, kuru mums sola pilnīgi tūdaļ.
    El Misti jau tinas dūmakā, un mēs gaidām krietnu pusstundu, līdz busiņš pienāk. Tas ir apmēram 20 vietīgs Hyundai markas mikrobuss, kurā palikušas vēl dažas stāvvietas. Vēlāk izrādās, ka Hyundai inženieri, iespējams, radījuši gumijas virsbūvi, jo pa ceļam iekāpj vēl kādi 30 pasažieri. Redzams, ka buss ir ģimenes uzņēmums, kura kungs stūrē, bet kundze stingri un laipni sablīvē pasažierus vairākos slāņos. Tā, lai visi tiek mājās, un arī naudiņa garām nepaslīd.
    Beigās vēl mēs dabūjam vērtīgu padomu, uz kādu transportu jāpārsēžas, lai tiktu līdz viesnīcai, un, kad mūsu šoferītis to pamana, tad piebloķē otru busu pie ietves, lai mēs varam parkāpt uz to. Burvīgs serviss.
    Tā nu esam dienu piepildījuši ar vērtīgu piedzīvojumu.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 3

    Lago Titikaka

    May 1, 2023 in Bolivia ⋅ 🌙 9 °C

    Šoreiz publicēju stāstu par divām dienām, jo vakar mums nemaz nebija interneta. Daudz visādu notikumu, stāstīšu visu pēc kārtas.
    Vakar ap 8iem no rīta pametām savu jauko Casa del Sol, devāmies uz autoostu kājām, jo visu dienu būs jāsēž autobusā. Pirms tam jāizvingrina dibens.
    Noskatāmies, ka Peru tagad mode suņus ģērbt mētelīšos, pie kam pašā Arekipas centrā tie ir smalka dizaina, ejot uz nomali kļūst vienkāršāki, bet pie autoostas suņi tērpjas savu saimnieku nolietotos t-kreklos.
    Autobusā visas vietas izpārdotas, publika visdažādākā, ieskaitot pašnominētus cirka māksliniekus ar mākslīgo spalvu virtenēm. Kopā pavadāmais laiks ceļā - 6 stundas, bet esam jau iemācījušies, ka tas nekad netiek ievērots.
    Brauciens bija ainaviski burvīgs, vēlreiz pietuvojāmies El Misti un citiem vulkāniem. Lai tiktu uz Titikakas ezera nogāzi, nācās pārvarēt 4500 m pāreju. Iedomājieties, tas ir gandrīz kā ar autobusu uzbraukt Monblānā.
    Pa ceļam redzējām vairākus ciematus, kas likās atrodamies absolūti vēja un saules varā, jo koki tik augstu neaug, un zāle ir saules izdedzināta. Tomēr arī tādos apstākļos cilvēki dzīvo un saimnieko.
    Pēc 5 stundu brauciena piestājām Huliakas autoostā. Huliakā jau pabijām pirms pusotra gada, un tā mums liekas briesmīgākā pilsēta pasaulē - viss netīrs, nekārtīgs, viens mudžeklis. Tomēr Huliakas autoostas tualeti Zandiņa novērtēja kā cerīgāku par autobusa būdiņu. Gadījās tā, ka viņa nebija projām ilgi, taču autobusa vadītājs arī nebija nekāds čamma, un es, sēdēdams savā 41. vietā, sajutu, ka buss sāk kustēties, bet 42. vieta tukša.
    Trauksmi sacelt nebija viegli, jo divstāvīgajam autobusam salons nav savienots ar šofera kabīni. Pirmā stāva pasažieri izrādījās izpalīdzīgi, un mēs visi sitām ar dūrēm pa plastmasas sienu. Šoferis tad mūsu signālu sadzirdēja, un Zandiņa varēja mūs noķert. Pēc tam viņa ilgi cīnījās pēc elpas.
    Galapunktā Puno mums laika bija maz, jo līdz tumsai bija jāsaķer mazais busiņs, ar kuru vēl stundā jātiek līdz Huli pilsētiņai, kur iecerētas naktsmājas.
    Ar naktsmājām beidzot izdevās piedzīvojums, jo Huli pilsētā nekā tāda, kur gribētos iet iekšā nebija, kā rezultātā rezervējām Dona Alberto māju kādus 5 km ārpusē. Problēma tik, ka neviens pilsētiņas taksists neņēmās šo vietu atrast. Vēlāk izrādījās, ka pamatoti. Domāju, ka oficiālas adreses Alberto mājai nav, jo tā vēl nav īsti uzcelta. Pats Alberto gan izrādījās ļoti laipns un ierādīja mums tādu kā dārza mājiņu, kura pa dienu saulē sasilst, bet pa nakti izmanto uzkrāto siltumu. Tādas pie mums sauc par pasīvajām mājām, bet šeit pie Inkiem tā tas vienkārši ir bijis vienmēr.
    Rīta sākas ar spožu sauli, Alberto mūs aicina brokastīs, cienā ar pašgatavotu “bio” omleti un siltu kvinojas tumi. Šis ir tas brīdis, kad sajūtam, ka atkal esam pietuvojušies inku dzīvesstilam. Blakus pagalmā cūka baro 6 sivēnus, pa ceļu iet cilvēki ar kapļiem, vienam vīram rokā sirpis. Alberto rāda viesu grāmatu, un redzu, ka šogad viņam bijuši tikai pārdesmit viesi: 30€ par nakti, kopā sanāk 600€ pa 4 mēnešiem. Bagāts no tā nepaliksi.
    Pulksten 8.30 saule jau pavisam silta, un mēs sākam ceļojumu uz Bolīviju. Šodienas ceļamērķis - kurortpilsētiņa Copacabana ar ezera pludmali, kas grib sevi dēvēt par slavenās Rio Copacabana pludmales jaunāko māsu.
    Esam nolēmuši ceļoti tik tuvu vietējam dzīvesstilam, cik iespējams. Braucam ar “colectivo”, tad kādu gabalu ejam kājām, bet karstajā saulē nogurstam. Visbeidzot sasniedzam Peru pierobežas pilsētiņu Yunguyo, abi sēžot vieglā auto bagāžniekā ar visām somām.
    Yunguyo laukumā notiek svētki, vietējās mērijas pārstāvji saka uzrunas, centrālā laukuma malā sastājušies pūtēju orķestra dalībnieki un dāmas tautastērpos, gatavojas kopējam defilē apkārt laukumam. To arī mēs gribam sagaidīt, taču nesanāk, jo mērijas runasvīri runā jau 45 minūtes un nemaz netaisās beigt.
    Promejot jautājam policistam, kas šie ir par svētkiem, un saņemam skaidru arbildi, ka 2. maija laukums svin savu dzimšanas dienu. Tā arī neviens īsti nezina ne to, kāpēc laukums nes šo vārdu, ne arī to, kura pēc skaita dzimšanas diena tā ir.
    Peru/Bolīvijas robežu šķērsojam kājām, tad gan spēki ir beigušies un atlikušo gabalu līdz Copacabana atkal paveicam ar “colectivo”.
    Šovakar vēl atlikusi saulrieta vērošana virs Tititkakas ezera un tad viss.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 5

    No Saules salas uz Miera pilsētu

    May 3, 2023 in Bolivia ⋅ ☀️ 16 °C

    Šorīt jābrauc ar kuģīti, jo katram Titikaka ezera apmekletājam noteikti jāpiedzīvo Isla del Sol jeb Saules sala, jo tieši tur ir piedzimusi pati Saule. Blakus ir arī Mēness sala, bet tā ir krietni mazāka. Ostā stāv kuģīšu armāda, bet motors rūc tikai vienam, jo tieši tik liels ir pieprasījums šorīt.
    Drusku nodusmojamies, ka mums tiek uzspiests tikai viens maršruts, un tas pats ar gidu, bet drīz atveram prātus un pieņemam. Gids mums pastāsta, ka patiesībā šeit saimnieko aimaru tauta, kas ir stipri senāki par inkiem un dzīvojuši šeit labu laiku pirms viņiem. Pie šīs tautas ari pieder vairums Bolīvijas iedzimto.
    Jāsaka godīgi, Saules sala atgādina parastu tūristu slauktuvi, gar takām visur suvenīru tirdzniecība, foto ar alpaku utt. Lai ari kā, skaisto ezera skatu dēļ ir vēts aizbraukt.
    Pēcpusdienā mums sākas ceļš uz galvaspilsētu Lapasu (Ciudad de nuestra Señora de la Paz - La Paz nozīmē “miers”). Copacabanas centrālajā laukumā busi uz galvaspilsētu kursē nepārtraukti: kā viens pilns, tā nākošajam durvis vaļā. Mūs ierauj kā pēdējos uz aizmugurējā sēdekļa, mugursomas iegrūž bagāžniekā tā, ka man pāris reizes iešaujas galvā doma, ka diezin vai tās vēl redzēsim.
    Kad sākam braukt, saprotu, ka šis, iespējams, ir gleznainākais maršruts pasaulē - braucam pa pussalu, kuras viena pusē ir Titikakas Peru daļa, bet otrā - Bolīvijas daļa. Ja es būtu motobaikeris, es savu bandu te noteikti atvestu.
    Tālāk seko pārcelšanās pāri ezera šaurumam, kas ir apmēram Daugavas platumā. Tur biznesa modelis šāds: tos, kuri neizskatās pēc iedzimtajiem, iztriec no busa uz gājēju maksas pārceltuvi, bet vietejie mierīgi pārceļas ar visu busu. Nav jau žēl - biļete maksā 2 bolivārus jeb kā dus 30 centus.
    Līdz ar tumsu iebraucam Lapasā, un arī tas ir apbrīnas vērts piedzīvojums, jo pilsēta atrodas nevis vienkārš ielejā, bet gan bedrē ar stāviem krastiem. Lai arī ir satumsis, Zandiņa negrib taksi un ņemas navigēt mūs kājām no tāda kā gadatirgus un autoostas krustojuma uz viesnīcu. Es eju no muguras un gaidu, kad viņai kads raus no rokām telefonu un bažījos, ka tik nesalauž pirkstu. Tomēr manas bažas veltas - viesnīcu laimīgi atrodam.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 7

    Kontrastu pilsētas

    May 5, 2023 in Bolivia ⋅ ⛅ 8 °C

    Lapasa pēc nosaukuma ir Miera pilsēta, bet pēc savas dabas tā izrādījās ņudzoša 2 miljonu iedzīvotāju metropole, kura “de jure” ir Bolīvijas galvaspilsēta, bet “de facto” šo godu zaudējusi Sukrei. Interesanti, ka Lapasā pilsētas ietvaros augstumu starpība ir 400 metri pa vertikāli. No centra izliekas, ka esi bļodā ar stāvām malām, kuras apdarinātas ar dažādiem mozaīkas klucīšiem.
    Esam pamanījuši arī, ka Bolīvija ir nabadzīga valsts, līdz ar to arī ielu kultūrai ir tendence to paradīt caur acīmredzami nekvalitatīvu un ļoti lētu preču tirgošanu uz segām visā centra ielu garumā, kā arī acīmredzamu vēlmi izmantot iespēju kādu apšmaukt. Es arī dažkārt mazās lietās tam ļaujos, lai nebūtu jāstrīdas. Tie kas mani pazīst, zina, ka tāds man dzīves piegājiens.
    Ir arī vairak klaiņojošu suņu, Peru tādus nemanījām.
    Mūsu Lapasas piedzīvošana nav apraksta vērta. Mūsu organismi piedzīvoja augstkalnes aklimatizacijas cikla grūto etapu, tapēc laiku veltījām vien saimnieciskām lietām: izmazgājām veļu, es kļuvu par Bolīvijas mobilā operatora Tigo klientu, pie kam mobilā interneta paketes cena šeit zema - 2,5 GB man izmaksāja 4 eiro. Domāju, ar to mums abiem pietiks līdz ceļojuma beigām. Pa vidu tam ik pa 15 minūtēm norīb skaļš petardes sprādziens, kas, kā noskaidroju, esot pašvaldību vēlēšanu kampaņas normāla sastāvdaļa.
    Šorīt agri lidojam uz “de facto” galvaspilsētu Sukri, kas izrādās 6 reizes mazāka, toties 36 reizes skaistāka un tīrāka par Lapasu. Sukre pazīstama ar savu koloniālo arhitektūru, universitatēm un tīrību. Uzreiz secinām, ka skaistums šeit ir vērtība, un tā bijis jau paaudzēm. Acīmredzami to veicina arī augstāks labklajības līmenis, lielais jauno un izglītoto cilvēku īpatsvars.
    Vienkārši izbaudām staigašanu pa ielām un parkiem, līdz nonākam Iezemiešu mākslas muzejā, kas izrādās ļoti kvalitatīvs etnogrāfiskās informācijas avots. Uzzinām, kādas ciltis ar kādam tradīcijam un krāsām šai reģionā dzīvojušas. Krāsas un mākslas motīvi atgādina inkus, tomēr tas nav viens un tas pats. Nospriežam, ka atšķiras arī izskats un saskarsmes kultūra. Piemēram, cilvēkiem šeit nav inkiem raksturīgo “lauzto” degunu, nav arī staltās stājas, kas balstīta augstaja pašapziņā. No tā arī ceļas uzbazīgāks serviss un arī agresīvaks piegājiens tirdzniecībā. Mazāk lepmuma, vairāk kustības, es teiktu.
    Dodamies uz autoostu, lai vēl šodien dasniegtu Potosi pilsētu, kas ir 3 stundu brauciena attālumā no Sukres. Tuvojoties autoostai, spriežam, ka Sukrē pat šajā tradicionāli netīrākajā rajona valda tīrība.
    Vajadzības spiests apmeklēju sabiedrisko tualeti. Kasiere ir ļoti stingra, viņa izvēlas mainīt labāk manu 100 bolivaru banknoti nekā laist mani uz mazo darīšanu par brīvu. Šeit japiebilst, ka apmeklējuma cena ir 1 bolivars.
    Nevaru noturēties nepadalījies ar tualetes pieredzi - šeit klasiska pasapkalpošanās: ūdens nolaižamās tvertnes nedarbojas, tapēc katram apmeklētajam pienākums ar bundžu pasmelt ūdeni no kopējas mucas un noskalot aiz sevis palikušo. Ja to neizdara, kasiere bļauj virsū.
    Autobusā uz Potosi esam iespiesti starp ģimenēm, kas runā, liekas, aimaru valodā, izskatās ļoti nabadzīgas, bet viedtelefoni ir visiem.
    Potosi pilsētu sasniedzam jau krēslā. Tā kā tā ir kalnraču pilsēta, arī izskats to liek manīt. Pilsēta atgādina milzīgu, ar ēkām piebūvētu grantsbedri, kurā necilu ēku vidū izceļas populista, expresidenta Evo Moralesa pilsētai davātais Olimpiskais peldbaseins.
    Ar to arī šī garā un kontrastainā diena galā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 8

    Neskati vīru no cepures

    May 6, 2023 in Bolivia ⋅ 🌬 10 °C

    Uzreiz sākšu ar atvainošanos Potosi pilsētai par salīdzinašanu ar grantsbedri, dzīvē viss izrādījās pavisam citādi.
    Viss sākās jau ar vakariņām, kad atklājām, ka resorāns iepretī mūsu salīdzinoši necilajai viesnīcai ir labakais, kuru šajā ceļojumā esam sastapuši. Izcila ne tikai forele, bet arī garneles. Garneles 4000 metru augstumā un izcilā kvalitātē!
    Potosi izrādās sudraba rakšanas vieta jau no 16. gadsimta, līdz ar to agrāk bijusi ļoti bagāta. Arī tagad pilsētas koloniālais centrs ir gana smalks, skaistu arhitektūru un bruģētām ieliņām.
    Bolīvieši ir traki uz maršēšanu pa ielām pūtēju orķestra pavadībā. Potosi, piemēram, šodien notiek veselas 3 šādas manifestācijas: protesta akcija pret pašvaldības piedāvāto pilsētas zonējumu, skolas jubilejai veltīts defilē un vācu biedrības organizetais emancipācijas gājiens. Troksnis visās malās. To mums pastāsta pilsētas lielakās baznīcas - Sv. Franciska katedrāles gids, kurš uzved mūs katrdrāles tornī un izrāda visu apkārtni, ieskaitot Cerro Rico kalnu, kurā rok sudrabu jau 500 gadus. Kalns ir tik liels, ka, izskatās, sudraba pietiks vēl 1000 gadiem.
    Brauciens uz Uyuni pilsētu šodienas pēcpusdienā ir īpaša apraksta vērts, to veltu saviem kolēģiem no satiksmes nozares.
    Zili melnais autobuss ar uzrakstu VIP plkst 14.00 jau mūs gaida pie 4. platformas. Atiešanas laiks pienāk, bet šofera vel nav. Stāv mazs pulciņš pasažieru, pie tiem pienāk dāma iezemiešu tērpā un iekasē 2 bolivarus no katra kā autoostas nodevu. Pa vidu darbam viņa koķetē ar mani, un arī iesper pa vēderu garām klīstošam sunim.
    Ar interesi vērojam turpat blakus darbībā tādu malkas zāģim lidzīgu aparātu, no kura vīrs spiež sulu no bambusa dzinumiem.
    Ap 14.05. atskrien šoferis ar kartona kasti padusē, uz steidzina visus kāpt busā. Pēkšņi sarodas liels bars braucēju, kuri spiežas autobusā iekšā, taču pulksten 14.10 autobuss sāk braukt projām no perona, jo beidzies autoostas atvēletais stāvēšanas laiks. Jau gaitā esot, tiek turpināta pasažieru uzņemšana. Līdzi tiem ielec arī dūšīgā dāma, kas uz perona nebija paspējusi iekasēt nodevu no visiem braucējiem. Aiz autoostas vartiem dāma izlec, bet uzreiz sākas cits tracis - vienas braucēju ģimenes viena locekle, izrādās, nav paspējusi uz jau tā par 10 minūtēm nokavēto atiešanas laiku. Pēc mazas bļaustīšanās tiek nolemts, ka autobuss brauks tik lēni, lai kavētāja ar taksometru varētu to noķert. Pēc minūtēm 15 kaut kur pie pilsētas robežas tas arī viņai izdodas.
    Tiklīdz esam nokomplektējušies, salona pārzinis kā amatpersona īsi informē par maršrutu un drošības jautājumiem, tad paķer savu somu un pusstundu tirgo pasažieriem kaut kādu smēri, kas esot brīnumlīdzeklis pret jebkurām sāpēm.
    Maršrutā ir arī pieturas, kurās viens pasažieris, laikam alu sadzēries, lec ārā mazās vajadzības spiests. Šoferis, lai izdarītu laika spiedienu, sāk lēnām ripināt, pirms čurātājs savu darīšanu pabeidzis, tā ka vainīgais ir spiests skriet un lēkt, lai nepaliktu grāvmalā. Tā tas notiek 2 reizes.
    Brauciens pamazām kļūst mierīgāks, un pēc 4 stundām, kā solīts, nokļūstam Uyuni pilsētā, kur rīt sāksim sāls tuksneša tūri.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 9

    Sālājs (Salar de Uyuni)

    May 7, 2023 in Bolivia ⋅ ☁️ 9 °C

    Beidzot tas brīdis ir klāt, kad redzēsim šī ceļojuma galveno mērķi - Uyuni sāls tuksnesi. Esmu pat izgudrojis tam latviski labskanīgu apzīmējumu - sālājs (spāniskais vārds ir “salar”). Domāju, ja jau var būt zālājs, tad var būt arī sālājs.
    Uyuni pilsēta ir patiešām klimatiski briesmīga vieta, kur auksts vējš dzenā putekļus un arī, diemžēl, plēves maisiņus.
    Mūsu sālāja tūrei izvēlējāmies kompāniju “Ruta verde”, kurai ir ļoti labas atsauksmes internetā, un arī interesants biznesa modelis. Īpašnieks mierīgi sēž birojā Niderlandē un no turienes visu vada. Speciāli izvēlējāmies spāniski runājošu gidu, lai arī par papildus samaksu bija pieejams arī angliskais variants. No rīta pie mums atbrauc mūsu gids Edsons, un varam doties ceļā. Edsons ir ap 30-35 gadus vecs iedzimtais ar labām manierēm un milzīgu 2001. gada izlaiduma Lexus džipu.
    Sākums ceļojumam liekas pabāls - uz turpat Ujuni nomalē esošo vilcienu kapsētu sabraukuši turpat 30 džipi ar ekskursantiem, visi kuļas pa smiltīm milzīgā vējā un mēģina fotografēties pie lokomotivju un vagonu vrakiem. Interesanti, ka šī vilcienu kapsēta ir vien kādus 30 gadus veca. Kā jau izejvielu biznesā notiek, apstājusies blakus pilsētā esošā raktuve, līdz ar to arī pati pilsēta, un vilcieni dīkstāvē vienkārši sarūsējuši.
    Dodamies vēlreiz cauri Uyuni pilsētai, un Edsons stāsta, ka tai dzīvību iepūtis Dakaras rallijs, kas no 2014. līdz 2018. gadam notika Čīlē un Bolīvijā. Maršruts gāja caur Uyuni, līdz ar to tika sabūvētas viesnīcas un kempingi.
    Sālājs sākumā atgādina aizsalušu kalnu ezeru, kas pārklāts ar sniegu. Īstenībā tas arī ir ezers, tikai ledus vietā to pārklāj sāls kārta. Tikai uzbraucot uz tā virsū, redzama sāls struktūra. Intuitīvi liekas, ka virsmai vajadzētu būt slidenai, bet tā nav, jo sāls ir raupja. Edsons pa balto virsmu vālē uz 90, un drīz nonākam sālāja vidienē pie salas, kas saucas Inka māja. Tur esot mēdzis apmesties kāds inku tirgonis. Esdons pats, tāpat kā vairums šejieniešu, ir kuečua tautas dēls, un ar to lepojas. Viņš mums turpat uz baltās sāls uzklājis pusdienu galdu, un mēs apspriežam dažādas vietējās tradīcijas, ieskaitot dzīvnieku upurēšanu dieviem.
    Inka mājas sala slienas kādu 100 metru augstumā, tā apaugusi ar lieliem kaktusiem, un pašā augšā tai ir galds, uz kura upurēti dzīvnieki un novietoti ziedojumi dieviem. Sālāja platība ir ap 10 tūkstoši m2, taču no salas augšas var dūmakā manīt to apskaujošos kalnus.
    Pēc vismaz 1000 fotogtāfiju uzņemšanas kāpjam lejā, un nu laiks doties uz sālāja otru malu. Pa vidu apstājamies vēl safotografēties, jo spriežam, ka laikam jau šeit sava mūžā vairs nenonāksim. Saule šeit ir tāda, ka pēc 5 minūšu fotosesijas bez cepures viss ģīmis deg, neskatoties uz pirms tam uzklāto 55nieku krēmu.
    Tālākais ceļš šodien aizved mūs uz Sanhuanas kapenēm, kur pēc senču tradīcijām nelaiķi apglabāti sēdus šūnakmenī izgrebtās alās, lai tie varētu skatīties lejup uz ieleju. Tagad šajās alās mierīgi atdusas kauli, ieskaitot arī galvaskausus. Neviens senčus te neaiztiek.
    Diena galā, un mēs apmetamies viesu mājā tepat, kapeņu pakājē.
    Interneta šeit nav, tāpēc būs jāīsina vakars ar sen aizmirstām metodēm. Par tām vēl spriedīsim. Izaicinājums laikam būs temperatūra iztabā, jo ārā naktī solās būt zem nulles, bet apkures mūsu numurā nav,    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 10

    Lagūnu diena

    May 8, 2023 in Bolivia ⋅ ☁️ 8 °C

    Lagūnas Dienvidamerikas iedzīvotājiem ir svētas, droši vien tapēc, ka Andu kalnu masīvā ūdens ne vienmēr un visur ir pieejams. Šodien plānots apmeklēt kādas 5 gabalas lagūnas, un, Edsona vārdiem, tās cita par citu esot skaistāka.
    Beidzot ir pienācis tas rīts, kad brokastīs jādzer šķīstošā kafija. Tā kā es jau biju sagatavojies, ka agri vai vēlu tas notiks, izdzēru 2 krūzītes. Vēl pirms došanās ceļā Zandiņa izlemj, ka grib drusku paelpot skābekli, jo neesot spēka. No skābekļa diez ko labāk nepaliek, tapēc nolemjam izmantot vietējo metodi - košļājam kokas lapas. Pašiem liekas, ka drusku palīdz.
    Esam uzbraukuši vēl augstāk, un mūs apņem ledains vējš, jo šajā ekvatora pusē sākas ziema. Atceros, ka pirms 8 gadiem bijām ļoti tuvu šai vietai, tikai Čīles pusē, tad bija decembris, un laiks bija krietni siltāks.
    Vispirms šķērsojam vēl vienu sālāju, kurš gan nav tik koši balts kā Uyuni, cauri tam kā taisna stīga stiepjas dzelzceļa līnija, pa kuru Bolīvijas izrakteņi nonāk Čīles ostās. Aukstais vējš ir tik stiprs, ka ārā grūti nostavēt, ātri lienam iekšā savā džipā.
    Apskatāmās lagūnas ir dažādās krāsās un neiegaumējamiem nosaukumiem, tāpēc necentīšos tās aprakstīt. Lai runā pievienotās bildes, kuras šoreiz tiešām iesaku visas apskatīt.
    Beidzot saprotam, kāpēc mums jabrauc ar tik varenu auto - pēkšņi starp akmeņu kalniem paveras šaurs koridors, kuru gadu tūkstošiem grauzis mazs strautiņš. Pa šo koridoru nonākam smilšu tuksnesī, kas esot apmēram tik pat liels kā Uyuni sālājs. Gribas visu sabildēt, bet vējš ir tāds, ka nevar gandrīz nemaz izturēt.
    Novērojam, ka šodien pa šo maršrutu brauc kādi padsmit džipi, un man jau liekas, ka tie pārējie man traucē izbaudīt Andu klusumu. Sezonas pīķī, domāju, ir kādas trīs reizes lielāks pieplūdums. Atkal nospriežam, ka esam gudri izvēlējusies ceļojuma laiku.
    Pēcpusdienā nonākam līdz tā sauktajam Salvadora Dalī tuksnesim, kur daba izveidojusi vides objektus gluži kā slavenā sirreālisma meistara darbos. Atkal, ciesdami no stiprā vēja, fotofrafējamies - šoreiz pie slavenā Akmens koka, klints veidojuma mežābeles izskatā. Nospriežam, ka bilde būs vērtīga, jo akmens koka stumbra apakšdaļa ir kļuvusi tieva un smilšu sagrauzta. Drīz tas varētu nokrist un cauri.
    Sagaidītā dienas kulminācija ir Laguna Colorada jeb krāsainā lagūna, kas ir lielākā lagūna šajā apvidū, un kuras ūdens spīd sarkanās krāsas dažādos toņos, bet to caurvij daudzas citas krāsas. Atkal iesaku skatīt bildi, vārdi šeit nepalīdzēs.
    Lagūnas ir slavena ar 3 falamingo šķirnēm, kuras pastavīgi to apdzīvo, un patiesi - redzami vairaki simti ja ne tūkstoši šo dekoratīvo putnu. Flamingo dabiskais stāvoklis ir ar galvu ūdenī un dibenu gaisā, bet esot viņu dzīvē arī romantiski mirkļi. Edsons mums stāsta, ka flamingo pāri pēc kāzām dzīvo kopā uzticīgi viens otram, līdz nāve tos šķir. Nezinu gan, ko dara jauni atraitņi, bet to nezina arī Edsons.
    Šonakt augstakā naktsguļa mūsu ceļojumā. Redzu, ka mītnes saimnieks uz galda noliek sarkanvīnu, nezinu, kā būs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 11

    Geizeri un vulkāniskie veidojumi

    May 9, 2023 in Bolivia ⋅ ☁️ 10 °C

    Šodien mēs beidzot esam nonākuši pie sapratnes, kā tie vulkāni te uguņojuši, un kas no tā visa pāri palikušā priecē mūsu acis.
    Brokastis jāēd jau 5.30, lai līdz rītausmai tiekam pie geizeriem. No gultas izkāpt nevar, jo istabā, kā jau minēju, apkures nav, bet arā ir krietni mīnusi. Labi, ka brokastu telpā ir gāzes lampa, kuru visgudrēm jau vakarā iemacījos iedarbināt.
    Tagad jau esam tik pat kā vietejie, un pec brokastīm košļājam kokas lapas, lai labāka sajūta. Elpceļus tās tiešām atbrīvo.
    Geizeru lauks atrodas 4900 metrus virs jūras līmeņa - pagaidām augstākais sasniegtais punkts. Šie geizeri izceļas ar milzīgu sutu, kas paceļas no seklām iedobēm zemes virsmā, kurās vārās tāda kā pelēka dārzeņu biezzupa. Man liekas, laba ilustrācija, ja gribas apskatīt, kā būs, ja pēc nāves gadīsies nokļūt ellē.
    Krietni pārsaluši, dodamies uz netālu esošajiem termālajiem baseiniem, kas kūp tur pat ielejā. Viss, it kā dienas komplekts piepildīts, taču pulkstenis rāda deviņus no rīta.
    Braucam tālāk uz Salvadora Dalī tuksnesi, taču nolemjam izlaist no maršruta Zaļo lagūnu. Iemesls: tā esot aizsalusi, un nemaz vairs neesot zaļa.
    Tā vietā pierunājam Edsonu aizvest mūs uz kādu mazāk populāru, bet tik pat skaistu vietu.
    Tās izrādās sarkanas klintis, kas veido dažādas vertikālas figūras, kurās katrs vērotājs pēc iztēles var atpazīt kādu dzīvnieku, cilvēku vai objektu. Zandiņa, piemēram, atpazina Brīvības pieminekļa Mildu. Laikam sāk gribēt uz mājām…
    Interesanti, ka šīs figūras radušās vulkānu izvirduma laikā, lavai iekrītot ūdenī un strauji sacietejot, gluži kā alvai laimes liešanas laikā. Bildēs labi redzams, cik augsts ir bijis ūdens līmenis ielejā.
    Par to vulkānisko skaistumu ir tā - tur, kur lava saskārusies ar ūdeni, vai arī aplipusi ap akmens bluķiem, veidojas Dalī figūras. Tā laikam ir tikai Dienvidamerikā.
    Ar to arī mūsu ceļojums ar Edsonu un viņa Lexus beidzas, atvadāmies sirsnīgi, jo sirsnīgi, jo viņš jauks kuečua tautas dēls.
    Mūsu atlikušais ceļojuma laiks kļūst saspringts, tāpēc rītrītam esam izvēlējusies lidojumu uz Lapasu. Pēc tam parīt no rīta ar autobusu uz Arekipu, tad vēl lidojums uz Limu. Tas viss 3 dienās jāiespēj.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsVēlreiz pie inkiem
    Day 13

    Miera pilsēta La Paz (Lapasa) - no jauna

    May 11, 2023 in Peru ⋅ ☁️ 21 °C

    Tagad mums sākas garš, jo garš mājupceļš - no Uyuni plašumiem līdz par Rīgai tas aizņems 4 dienas. Trešdien no paša rīta vēlreiz ierodamies Lapasā, šoreiz jau dienas gaismā un pie labas veselības esam. Tā kā pilsēta pēdējos gados strauji augusi, tad lidosta atrodas pašā pilsētā. Līdz ar to atkal varam spītēt taksistiem un doties no lidostas uz pilsētu kājām. Redzams, ka tādi neesam vienīgie, jo gar ielas malu izveidots zaļš, no mākslīgā zalāja veidots gājēju celiņš.
    Esam nolēmuši izmantot unikālo gaisa vagoniņu sistēmu, kas izveidota pirms 7 gadiem un aptver visus pilsētas rajonus. Par to izlasīju “Lonely planet”, kur arī pilsetas viesu drošības sajūtas vairošanai norādīts, ka projektu realizejusi austriešu kalnu kurortu aprīkošanas sabiedrība Doppelmayr.
    Pieredze tiešām unikāla. Faktiski trosu sistēma darbojas kā metro tīkls, tikiai braucējiem vizuālais baudījums nāk bonusā. Te, protams, lielu lomu spēlē tas, ka pilsēta ir kā liela bļoda ar 400 metru augstām malām. Var arī redzēt, ka pilsēta lepojas ar šo sistēmu un stipri rūpējas, uzturēdama to tīru un skaistu. Protams, nezinu projekta ekonomisko pusi. Lai arī pasaules medijos pēdējā laikā daudz rakstīts par Bolīvijas ekonomikas krahu, praktiskaja dzīvē problēmas neredz. ASV dolāra kurss nedēļas laika ir stabils, un dolārs maiņas punktos ir nopērkams. Nedēļa gan nav ilgs laika periods ekonomikas vērošanai.
    Braukājot vagoniņā, es jau gara acīm redzēju, ka arī Rīgā neizbūvētais metro varētu pārvērsties skaistos gaisa vagoniņos, kas slīd pa, piemēram, Brīvības ielas virsu kādu 10 metru augstumā.
    Mēs kā mazi bērni pavadām kādas 3 stundas, vizinādamies ar vagoniņiem virs visiem Lapasas rajoniem, un secinām, ka, lai arī Bolīvija ir nabadzīga valsts, tās galvaspilsētas ekonomiskā jauda ir milzīga, un arī pilsētā skaistumam ir atvēlēta vieta.
    Nākamajā rītā mums agrais brauciens ar atgriešanos Peru, kas no loģistikas viedokļa izradās ļoti raibs.
    Esmu internetā nopircis autobusa biļetes no Lapasas uz Arekipu (Peru), reisu izpilda kompānija Vicuña Travel. Labā ziņa ir, ka mūsu pirkumu autoostā atzīst - esam ierakstīti kopējā kladē, vārdi gan neprecīzi minēti, bet atpazīt var.
    Tagad mums sāk skaidrot brauciena struktūru: vispirms ar mikroautobusu brauksim līdz robežai, tad kājām šķersosim robežu, un tur mūs gaidīs lielais autobuss, kas, kā vēlāk izrādīsies, nav nekādā sakarā ar Vicuña Travel. Bet līdz tam vēl jātiek.
    Robežas pilsēta Desaguadero ir īsts sirotāju un kontrabandistu midzenis. Cilvēki un mantas tiek vadātas ar velorikšām, visapkārt klīst kaut kādas amatpersonas visdažādākajās formās. Interesanti, ka Bolīvijas robežsargam uz galda kā darba informāciju redzu personu sarakstu, kas aizņem pusotru lapu A4 formātā, un kas rakstīta ar zilu pildspalvu. Tas man atgādina pāris gadus veco pieredzi uz Argentīnas/Čīles robežas, kur robežsargs bija apbruņots ar rūtiņu kladi un dienesta zirgu.
    Kad mēs beidzot tiekam pāri uz Peru, izrādās, ka ar motorikšu mums jābrauc pāris kilometrus līdz autoostai, kurā atkal neko nevar saprast. Labi, ka mums apkārt grozās Vicuña Travel aģente, kura mūs iestumj autobusā, kas iet uz Limu ar pieturu Arekipā.
    Kad pirku biļeti, bija solīts ceļā pavadīt 8 stundas, tagad sanāks 13.
    Autobuss mums piedāvā visus iespējamos jaukumus - skaļu video filmu koplietošanas ekrānos, nemitīgu pasažieru bļaustīšanos, vietu mainīšanu, somu un bērnu staipīšanu apkārt utt. Esam pilnīgi iekļauti kultūru dažādībā, un mūsu tolerance tiek pārbaudīta.
    Saprotams, ka tiekam galā.
    Mums vēl atliek pamāt ardievas Titikakas ezeram un pārcelties pāri 4500 metru augstajai pārejai, lai nonāktu Arekipas vulkāniem apskautajās ielejās, taču savu iemīļoto El Misti vulkānu vairs neredzam, jo kļuvis tumšs.
    Rīt no rīta lidojums uz Peru galvaspilsētu Limu.    Read more

    See translation
  • 2024© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Blog
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Support
  • Legal notice
  • English