Ap Barú vulkānu

Šorīt jau agri saprotam, kāpēc Manuels mums neieteica vulkānā kāpšanas mēģinājumu. Tepat lejā, upītes krastā mēģinām pārvarēt šauru akmeņu joslu, un tā izrādas slidena kā ziepju gabals. Tādi šeit ir akmeņi pēc 16 dienu lietavām.
Līdz ar to koriģējam savu ambīciju līmeni, un izvēlamies 4 stundu gājienu pa kafijas plantācijām un govju ganībām.
Visiem šodien ir veļas diena, jo, acīmredzot, beidzot spīd saule, un veļai ir iespēja izžūt. Tā žūst visur - uz sētas, uz akmeņiem, kokos un arī šķūnīšos, dažkārt vienkārši zālājā. Govju aplokā atrodam mandarīnu koku, taču augļu degustācija nesniedz gaidīto baudījumu. No Latvijas pieredzes zinām, ka mežāboli mēdz būt sīvi vai skābi. Tāpat ir arī ar mežmandarīniem, tie nav nemaz garšīgi.
Ar to incidenti nebeidzas - miklā taka brīžiem jāpārvar, lēkājot pa akmeņiem, la nesaslapinātu kājas. Pirms mums tā ir darījušas arī govis, aiz sevis atstājot izkritumus, no kuriem daži ir akmeņu krāsā. Nedrīkst tos sajaukt ar akmeņiem, taču vienā lēcienā man tā gadījās. Sanāca sūdi…
Pēc kādām pāris stundām saule tā
uzkarst, ka vairs nav kur dēties, tik jāmeklē kāda ēnaina vieta.
Šoreiz tā ir kāda sena kafijaa ferma ar viesnīcu un restorānu kalna galā.
Pie pusdienām mums pasniedz īpašu vietējo kafiju, kuru pagatavo klienta acu priekšā - 19 grami kafijas tiek 3 minūtes filtrēti caur papīra filtru. Lai viss būtu precīzi, to lietu dara uz svariņiem, kuri aprīkoti ar pulksteni.
Pēc pusdienām gribam vēl atrast ūdenskritumus, kuri kartē apzīmēti kā “pazudušie”, taču nepaspējam arī mēs tos atrast, jo nobīstamies no lietus mākoņiem un pērkona ducināšanas. Pa stāvo ceļu brauc viens mazs maršruta busiņš, kuru saķeram un vairs vaļā nelaižam.
Tā nu diena galā, bet gaidīto Barù vilkāna smaili tā arī neieraugām. Jābrauc būs vēlreiz.Read more