Jaungads sērfotāju gaumē

Uber taksītis ierodas laicīgi, agrajā rīta stundā pat vienmēr pārpildītās Mehiko ielas neliedz satiksmei kustēties raiti, un mēs esam lidostā jau pulksten 6.15 – divarpus stundas pirms reisa uz Managvu.
Aeromexico turpina mūs iepriecināt, jo, atšķirība no Eiropas kompānijām, mierīgi atļauj kā rokas bagāžu pārvadāt mūsu tūristu mugursomas, kas vēlāk izrādīsies svarīgs laika ietaupījums. Lidojam pāris stundas, un pa logu redzama īsta Centrālamerikas vulkānu izlase, kurus Zandiņa medī ar savu fotokameru.
Pēc skaistā lidojuma atgriežamies realitātē, Nikaragva mums atgādina par savu ierēdniecisko nekārtību uz robežas, kuru piedzīvojām jau pirms gada. Jau lidmašīnā paklausīgi aizpildām iebraukšanas deklarācijas formu (vienu uz ģimeni, kā pavēlēts). Uzreiz pēc izkāpšanas lidostas gaiteni aizšķērso nikna ierēdne un paziņo, ka deklarācija jāaizpilda katram iebraucējam, bet lieku formu viņai neesot – lai ejot atpakaļ uz lidmašīnu un prasot tur. Sacīts, darīts – deleģētie ģimeņu pārstāvji auļo atpakaļ pēc papīrīšiem. Tālāk, kad sasniedzam īstos emigrācijas ierēdņus pie lodziņiem, saprotam, ka tiek prasīts tikai viens papīrītis no ģimenes. Pēc rūpīgas mūsu izpētes dabūjam zīmogus pasē un ejam uz izeju, taču ceļā atkal viena dāma pieprasa tos pašus papīrīšus no katra. Pa tam lāgam savu papīrīti jau esmu pazaudējis, laikam atstāju to pie imigrācijas lodziņa. Par laimi šī dāmas uzmanību novērš viena cita amatpersona, un viņa nepamana, ka mums uz trijiem tikai divi papīrīši palikuši. Tas viss ir uzjautrinoši pie nosacījuma, ka nav steigas. Mums steiga nedaudz ir, jo jāpaspēj uz autobusu 13.00 no Managvas Austrumu tirgus pieturas, un palikušas tikai 50 minūtes. Sarunājam, ka daudz ar taksistu kaulēties nav laika, ja par 20 dolāriem vedīs, tad uzreiz piekritīsim. Taksists sāk ar 30, bet pie 20 nonākam ātri, un varam doties ceļā.
12.49 ierodamies autobusa starta vietā, konduktors mūs ātri ierauj iekšā, un 12.51 buss jau sāk ceļu, jo ir gana pilns. No tā varam mācīties, ka novirzes no punktualitātes šeit iespējamas uz abām pusēm. Ceļš uz okeāna piekrastes ciematiņu El Transito izstiepjas divarpus stundu garumā, jo dzeltenais autobuss, kas noteikti gados vecāks par mani (sk. video), veic pasta un citas sociālās funkcijas – tiek nodotas un pieņemtas paciņas un realizēti naudas pārvedumi vārda vistiešākajā nozīmē.
Pēcpusdienā nonākam mūsu apmešanās vietā “Nimbu Surfhouse”, kas, kā jau nosaukums liecina, ir sērfotāju hostelis, kurā mēs ar Zandiņu uzreiz sajūtamies kā dinozauri. Uzreiz noskaidrojas, ka mūsu numurā dzīvo arī sērfošanas treneris Rafa. Rezervējot nebiju sapratis, ka esmu pasūtījis nevis visu četrvietīgo numuru, bet gan tikai 3 vietas tajā. Jāteic godīgi, ka ģimenei pierašana pie šīs situācijas prasīja zināmu piepūli un nedaudz laika…
Rafa gan mūs traucē visai maz, jo šeit ap māju ir daudz šupuļtīklu, soliņu un citu atpūšanās vietu, tā ka varam mierīgi sagatavoties Jaungada svinībām. Pirms tam jau esmu piekritis kopā ar citiem šīs vietas viesiem doties uz bāru “Niños”, lai ieturētu maltīti, rūpīgi aizpildījis Google veidlapu, norādot, ka vēlos itāļu stila vakariņas. Uz vietas izrādās, ka ir 3 veida sviestmaizes dabūjamas – ar šķiņķi, ar sieru un vegānā – katram viesim divas pusmaizītes. Tas ar lielu atrāvienu ir pieticīgākais vecgada vakara galds manā pieredzē.
Ap pulksten deviņiem, kad bārā turpinās aktīvas dejas un sarunas, sajūtam, ka mūs spēki ir galā, jo Latvijā jau ir četri no rīta.
Ap vienpadsmitiem dodamies pie miera, un šis sanāk ne tikai no ēšanas viedokļa trūcīgākais, bet arī īsākais Vecgada vakars mūžā, taču par tā kopējo kvalitāti sūdzēties nevaram un negribam, jo kompānija ir laba un okeāna viļņu skaņa ļoti relaksējoša.Read more