No somos Americanos

Pašlaik sēžu Činandegas pilsētas tirgus laukumā uz soliņa un gaidu, kad pēc stundas aties mūsu autobuss uz Nikaragvas galējo ziemeļu punktu Potosi. Esam jau ieņēmuši autobusā vietu, bet tur iekšā sēdēt nav iespējams karstuma dēļ, tāpēc sadalījām dežūras – viens tvīkst iekšā un sargā vietu, pārējie divi tup ārpusē. Jāsaka arī, ka šeit neviens ar klēpjdatoriem nav redzams, tā kā esmu apbrīnas vērta parādība.
Pagājušajā naktī Tramps iebruka Venecuēlā, un tamdēļ esam nedaudz uztraukušies, vai šeit mēs netiekam uztverti kā amerikāņi. Tas nebūtu labi, tā izskatās. No rīta braucām ar taksīti no nakts apmetnes uz Leonas pilsētu. Taksis jau mūsu stilam skaitās kā slikta gaume, bet šorīt lāga citu variantu nebija. Lai kaut kā kompensētu šo stila nepilnību, uzsāku sarunas ar taksistu par dzīvi, darbu, amerikāņiem un vēl šo to. Interesanti, ka viņš bija dzirdējis par Trampa operāciju un dabiski to nosodīja. Tomēr par amerikāņiem sliktu izteikties vairījās, jo viņi tomēr ienesot naudu. Domājam, kur vēl mēs kaut ko līdzīgu esam dzirdējuši un par kuru nāciju?
Vēl taksistam stāstu, ka Leonas pilsētā uz ielas vakar pastaigājās pilnīgi pliks vīrs – turp un atpakaļ gar savu māju. Mūsu vedējs to tūliņ atpazina, sacīdams “Ā, Resnais. Viņam draugs pirms laika iesita ar nūju pa galvu, tagad viņš tāds jocīgs palicis.”
Šo rakstīdams skatos, ka mūsu autobusam uz jumta pamazām tiek krāmēti spaiņi un maisi – cilvēki vedīs mājās pilsētā iepirkto, vai arī atvesto un nepārdoto. Mazā uzņēmējdarbība šeit ir ļoti acīmredzama – katrs rūpējas par savu iztikšanu, kā prazdams.
Mūsu šodienas galamērķis ir tik nomaļš, ka pat Booking com platforma nevar palīdzēt, naktsvietu nācās rezervēt kā vecos laikos, zvanot pa tālruni. Jāsaka arī, ka saimnieks rezervāciju veica, neprasot nekādas garantijas, pat ne manu vārdu. Īstenībā jau arī, kāda jēga – atbrauksim, tad labi, neatbrauksim, tad nekā.
Tikko atjēdzos, ka neesmu neko par vakardienu uzrakstījis, tāpēc pieminēšu tagad pāris epizodes. Dienu pavadījām ceļā no viena Klusā okeāna piekrastes ciemata uz nākošo. Kā parasti, ap pusdienlaiku sākām interesēties par naktsguļas vietu. Lieku reizi pārliecinājos, ka “kāds no augšas” mūs noklausās. Pie naktsmāju rezervācijas uzstāju, ka gribu viesnīcu ar bāriņu un izvirzu to kā obligāto priekšnoteikumu. Rezultāts bija, ka mūsu istabiņa bija kā maza kastīte iebūvēta pludmales bāra un restorāna telpā, laikam domāta tādiem viesiem, kas pēc kroga tālāk vairs nespēj tikt. Katrā ziņā, bāra iespēja acīmredzami man tika dota. Tomēr, lai arī palagi bija tīri, mēs nolēmām, ka iepriekšējā pieredze vienā istabiņā ar Rafu bija daudz jaukāka. Tomēr, nav labuma bez ļaunuma, liekās, ka Rafa bija mazgājies ar mūsu šampūnu, jo mati viņam līdz pleciem, un šampūna mums maz palicis. Kas to beigās var pateikt, kā labāk – dzīvot bārā, vai dzīvot ar Rafu, kas tērē mūsu šampūnu…
Vislabāk laikam, ka varam ceļot, kur patīk, un ka te neviens nešauj. Rīt sūtīšu jums ziņu atkal.Read more