Bitcoin transakcija un krokodilu līcis

No rīta viss bija ļoti jauki, tikai pazudušas bija mūsu izžautās drēbes. Kā izrādās, mūsu viesnīcas kafejnīca ir visai populāra brokastu vieta, un mēs vakarā savu veļu bijām izkāruši kafejnīcas brīvdabas teritorijā. Darbinieki bija šo postu novērsuši, pārkarot veļu noliktavā, un nemaz uz mums nedusmojās. Vispār ļaudis šeit ir ļoti atbildīgi, un dusmošanās uz klientiem nešķiet iedomājama.
Tagad dārza terase ir brīva, un arī mēs varam brokastot, ar prieku secinot, ka šeit tiek pasniegta, iespējams, labākā kafija visā Latīņamerikā. Mūsu brokastošanas laikā garām ļepato trusis, kurš pazūd zem terases grīdas. Tā viņš te patstāvīgi dzīvojot jau pusotru gadu, zina stāstīt darbiniece.
Pēc brokastīm notiek mans dienas galvenais notikums – maksāšana ar Bitkoiniem par viesnīcu. Izrādās, šādus maksājumus pieņem pats īpašnieks ar savu mobilo aplikāciju. Darbinieces viņu jau bija sagatavojušas darījumam, saimnieks ierodas priecīgs un ziņkārīgs. Viņš ir ļoti runīgs, liels Bitkoinu fans un ari saviļņots par šo notikumu, jo, liekas, ka esmu pirmais Bitkoinos maksājošais Eiropas klients. Darījuma satraukumā aizmirsu saimnieka vārdu, tomēr paspēju viņu nofotografēt pie restorāna durvīm ar Bitcoin uzlīmi (sk. pievienoto foto).
Tagad varam doteis tālāk, ceļā uz autoostu, ejot cauri tirgum jūtam, ka amerikāņus tauta mīl arvien mazāk, daži pat atļaujas nikni uzsaukt kaut ko mums aiz muguras. Domājam, kāds karogs būtu jāpiesprauž pie somas, lai mūs par amerikāņiem šeit neuzskatītu.
Šodien esam ceļā uz Jilihisco līci, jo šeit, upes grīvai līdzīga okeāna līča krastos ir milzīgas mangrovju birzis, kas esot lieliska pērtiķu un putnu vērošanas vieta. Lai tur nokļūtu, atkal kādas 3 stundas veicu sabiedriskā transporta padziļinātu izpēti lietotāja lomā. Pirmo reizi braucam autobusā, kas jaunāks par mani, bet tas izrādās visšvakākais – ar skaļu blīkšķi pārplīst riepa. Kādu brīdi vēl lēnā gaitā turpinām ceļu, bet tad šoferis ieskāpina busu kaut kādos vārtos, kas laikam ir pneimoserviss. Uz sētas stāv rakstīts “Dunlop”, un četri veči metas darboties ap cietušo riteni (sk. video), kamēr pasažieri mierīgi sēž karstajā salonā. Eiropā šāds efektīvs remonts nebūtu iedomājams, jo liekas nedroši, taču ir savs labums – pēc stundas ceturkšņa mierīgi turpinām ceļu.
Pēc brīža pārsēžamies jau ierasti cienījama vecuma busā, un tas bez starpgadījumiem mūs nogādā Puerto el Triunfo ostā. Tālāk veicam “tumšo kaulēšanos” ar laivinieku, lai tiktu līdz savai šīvakara apmetnei. Kaulēšanos saucu par tumšu, jo nav ne jausmas, cik būtu normāla cena. Laivinieks saka savu cenu, es prasu veikala pārdevējai, vai tas ir ok, viņa, protams piekrīt laiviniekam. Beigās Zandiņai Perplexity AI apstiprina, ka 30 dolāri no cilvēka ir ok, un mēs salīgstam par 90.
Brauciens ilgst kādas 30 minūtes, redzams, ka šeit noteik aktīva navigācija, taču nenotiek nekādas izklaides ar cilvēka tiešu atrašanos ūdenī, jo līcis esot krokodiliem bagāts.
Tagad esam nonākuši tādā “Dieva ausī”, kur viss kluss un mierīgs, mēs nakšņosim mājiņā “uz vistas kājas” palmu birzī, pašlaik ir pulksten septiņi vakarā, apkārt nav ne gaismas, ne kustības. Tiksmies atkal rīt!Read more