Vaļhaizivis

Mūsu rīts sākas pulksten 03:45, paspēju izlekt no gultas, izmazgāt zobus, kaut ko uzvilkt un paķert līdzi jau iepriekšējā vakarā sagatavoto somu, kurā man ir līdzi ūdens kurpes, snorkelēšanas brilles un elpošanas caurulīte, kā arī peldkostīms un sauļošanās aizsargrkrēms, jo ceru, ka beidzot tas viss būs noderīgs, vēlos peldēties okeānā.
Jau 04:00 lecam auto un dodamies uz galamērķi 20 minūšu brauciena attālumā, kur mums paredzēta rīta pelde ar vaļhaizivīm. Iekāpjot mašīnā ir piķa melna tumsa, uztaisot pirmo selfiju, ar draudzeni secinām, ka izskatāmies mazliet pēc aziātēm, nu vismaz pēc šaurajām acīm šajā agrajā rīta stundā. Ceļš ir līkumains un satiksme ļoti aktīva, nespēju izsekot līdzi ne pagriezienu, līkumu skaitam, ne arī tam, cik ilgi braucam, taču vienā brīdī mūsu šoferītis Kevins saka, ka šeit vakarnakt bija liels negadījums un pēc nepilnas sekundes strauji sabremzē un pārliecinoši saka, ka esam klāt. Izkāpojot no mašīnas, apjaušam negadījuma apmērus - kravas automobilis nav izņēmis līkumu, apkritis uz sāniem un viegli ieslīdejis ēkas sienā zem restorāna terases. Blakus automobīlim mētājas no kravas nodalījuma izkritušie maisi ar minerālmēsliem. Rīta šoks ir noķerts, tālāk dodamies pēc vaļhaizivju peldes biļetēm. Neskatoties uz to, ka esam ieradušies ļoti agri, sastājusies jau vismaz 500m rinda ar citiem peldēt gribētājiem. Ejam uz rindas galu un jo vairāk ejam, jo vairāk pārsteigta esmu: tūristu rinda stāv uz ceļa braucamās daļas, kam abās pusēs ir suvenīru kioski, ēstūži, tējas un kafijas stendi. Stāvam rindā stundu, ap sešiem rītā dabūjam savas peldēšanās biļetes ar rindas numuru W150, ar ko mums ir rezervēta pelde uz plkst. 09:00, līdz ar to mums ir brīvas trīs stundas un mums ir laiks smelties iespaidus. Jūtos pavisam aizmigusi, taču nolemjam “kaut kur piesēst”. Atrodam mazītiņu kafejnīcu Alice, kur nolemjam paēst brokastis. Šeit ir metāla termotraukos ceptas un vārītas olas, desiņas, vistas sautējums, dažādos veidos pagatavoti rīsi, kalmāri, kā ari tvaicēti dārzeņi ar garšaugiem. Smaržo labi un arī kafejnīcas saimniecei, kura dzenā vismaz 6 darbinieku komandu, ir uzticams un profesionāls skats un izskatās, ka vismaz kaut kādas higiēnas prasības šeit tiek ievērotas. Lai gan ir mazliet bailīgi ēst šis mazītiņās kafejnīcas ēdienu, lai neiedzīvotos vedergraizēs, tomēr nolemjam riskēt. Kad tiekam līdz ēšanai, nekur neredzam piederumus, vaicājām, kur varētu dabūt dakšiņu? Saimniece atbildot, parāda ar roku uz galda vidū esoša termosa pusi. Izrādās, ka paceļot tā vāku, tajā ir karstā ūdenī iemērktas dakšiņas un karotes. Paēdam, papļāpājām un vērojam apkārtni, cilvēki ienāk, paēd un gaida savu peldēšanas kārtu, pie kafejnīcas ir ceļš, pa kuru brauc vieglie un smagie auto un ir sajūta tāda, it kā mēs ēstu šosejas vidū. Šķiet, ka viss bodīšu un kafejnīciņu klāsts šeit ir tikai tādēļ, ka vaļhaizivīm patīk šī piekraste, savukārt tūristu vēlme pēc vaļhaizivju apskates, ir neremdināma. Pie mūsu galdiņa piesēžas glīts, gara auguma eiropeiska vizuālā skata vīrietis un uzsākot sarunu, kas visai ātri attīstās līdz labai humorīgai, satīristiskai un smieklu pilnai sarunai, secinām, ka viņš ir no Vācijas, dzimis Izraēlā, ļoti labi orientējas Eiropas kartē, zina, kur ir Rīga, bijis Rīgā komandējumā, kā arī viņam tāpat kā mums šķiet ļoti dīvaini, ka Filipīnās galda piederumu komplekts ir dakšiņa un karote nevis dakšiņa un nazis. Brīdī, kad mūsu sarunas un smiekli sit augstu vilni, pa ceļu skrien mūsu grupasbiedre un sauc mūs uz peldi - šķiet, ka rinda sākusi iet ātrāk un izskatās, ka peldēt varēsim 7os nevis 9os, paķeram somas, novēlam labu apetīti mūsu brokastu biedram un sajūsminātas skrienam uz tikšanās vietu.
Spraucamies garām tūkstošiem tūristu pa to pašu ielu, kur iepriekš stāvējām rindā agrā rīta stundā piķa melnā tumsā. Kad tiekam lidz mūsu tikšanās vietai, tiekam nosēdināti drošības instrukcijai, kur galvenais, ko piefiksēju, ka nedrīkst pieskarties vaļhaizivīm un man uz ādas nedrīkst būt sauļošanās aizsargkrēms, lai nekaitētu vaļhaizivju jūtīgajām maņām. Uzzinu arī to, ka vaļhaizivis ir vienīgā haizivs suga, kas nav plēsīga, ēd tikai planktonu, sasniedz vaļa izmērus un cilvēki tai īpaši neinteresē, taču tās arī no cilvēkiem nevairās. Pēc drošības instrukcijas, mums tiek ierādītas plānām dēļu sieniņām darinātas pārģērbtuvītes bez durvīm, kur uzvilkt peldkostīmus un peldbikses. Meklējot brīvu pārģērbtuvīti nākas redzēt dažādus skatus - cits tajās ģērbjās, cits nokārto dabiskās vajadzības, cits iemaldījies un nesaprot, kas īsti jādara. Cenšos disociēties no visa iepriekš redzētā, atrodu brīvu stūri, ātri pārģērbjos un skrienu pie savējiem. Drēbes, dvieļus un apavus vīrieši aiznes uz mašīnām, mēs esam ekipējušās peldkostīmos, peldēšanas kurpēs, no Latvijas līdzi paņemtajās ūdens brillēs, ūdensizturīgās filmēšanas ierīcēm rokās, gaidam, kad varēsim beidzot tikt ūdenī. Pa šo laiku ir jau uzlēkusi saule un mēs esam piekrastē un gaidam, kad izsauks mūsu biļešu numurus, lai sēstos laivās un dotos uz vietu, kur redzamas vaļhaizivis. Lai gan ir ļoti agrs rīts apmēram septiņi, saule pie debesīm jau ir gandrīz zenītā un sākam just divas lietas - ka tā svilina ādu (mums nav uzklātu spf krēmu, jo klausījām instrukcijas) un ka sāk slāpt. Nav saprotams, cik ilgi vel būs jāgaida, tādēļ pēc 10 minūšu stāvēšanas, ierosinu doties stāvēt kaut kur ēnā un noskaidrot, cik ilgi vel jāgaida. Tā kā mūsu maki ar naudām ir mašīnās, nevienam nav naudas, nevaram nopirkt ūdeni, sarunājām ar vietējiem ūdeni “dzer tagad, maksā vēlāk”. Ēnā gaidām vēl vismaz stundu un tad beidzot ap astoņiem rītā, izsauc mūsu biļeti, ieģērbj mūs visus drošības vestēs un sasēdina airu laivās ar dziļāku centrālo nodalījumu un līdzsvara noturēšanas labad piebūvētām papildus interesanta paskata konstrukcijām sānos. Četri vietējie kungi airējas ļoti sparīgi kādas 20 minūtes, līdz beidzot mums tiek paziņots, ka varam kāpt ūdenī. Visiem, kuri prot prasmīgi peldēt, tiek atļauts novilkt drošības vestes, es sevi pieskaitu pie prasmīgiem peldētājiem, tādēļ metu nost vesti un lecu 15 metrus dziļajā dzidrajā ūdenī. Kādu brīdi cenšos noorientēties viļņos, uzlieku ūdensbrilles un paskatoties ūdenī, man aiz sajūsmas aizsitas elpa: zem manis ir vesela zemūdens pasaule: krāsainas zivtiņas, dzidrais ūdens šūpojas viļņos, saules stari laužas cauri ūdenim, spēlējoties ar krāsām, okeāna dibenā redzu baltas smiltis un tieši zem manis ūdens dzīlēs redzu 4 nirējus, kuru izelpotais gaiss pārvēršas skaistos ūdens burbuļos un no dzelmes dejojot vijas augšup. Kamēr vērojot dzelmi un izbaudu katru sekundes simtdaļu, jūtu, ka mans sajūsminātais smaids ir kļuvis pārāk plašs un starp lupām un elpošanas cauruli pa spraugu mana mute strauji piepildās ar sālsūdeni. Ātri izbāžu galvu no ūdens, izklepojos, uzstādu savu elpošanas cauruli un metos atkal vērot zemūdens pasauli. Nepaiet 10 minūtes, kad dzirdu kliedzienus, izbažu galvu no ūdens un redzu, ka airētājs kliedz un rāda uz labo pusi, kur esot vaļhaizivs, ātri bāžu galvu zem ūdens un tik tiešām: manas acis sastopas ar gigantisku vaļhaizivi, kas graciozi peld manā virzienā līgani vēzējot asti, tā pagriežas un nopeld gar mani pa perfektu trajektoriju un es varu izbaudīt visu: gan neparasto skatu: tās milzīgo autobusa lieluma ķermeni tumši pelēkā krāsā ar gaišiem punktiņiem, gan tās acu skatienu, gan ūdens straumi, kas veidojas no šī milža papeldēšanas man garām rokas stiepiena attāumā, gan protams, visas ķermeniskās reakcijas: simpātiskās nervu sistēmas aktivizāciju uz milisekundi: sastingu, visas manas maņas palika tik asas, lai būtu gatavībā bēgt vai cīnīties, taču vaļhaizivij draudzīgi papeldot man garām, pilnībā atslābu.Read more